Atpakaļ uz zemes
Kad kaut kas beidzas, kaut kas cits jau ir sācies. Kas tas ir?
Ar cilvēkiem notiek brīnumi, vai ne? Lūk, arī ar mani notika brīnums kādā Tbilisi apģērbu veikalā, kur par ļoti pieejamām cenām varēja iegādāties pārgājienu apģērbu. Kad izgāju no veikala tukšām rokām, biju apmulsusi.
Kā? Vai tad es šovasar neiešu kalnos? Kā? Vai tad man nevajag vismaz pārgājienu bikses? Vai šortus? Vai ērtu kreklu? Kā, kā, kā?
Tieši tik vienkārši. Kad kaut kas parasti tik trakoti svarīgs ir zaudējis savu burvju varu, cilvēku vienkārši pārņem brīnumaina viegluma sajūta. Šoreiz es izvēlos turēties (palikt) pie tās.
Kas notika?
Ir tāds labs teiciens, ka vecums nenāk viens. Manā gadījumā tas nozīmē, ka vairs nevēlos mētāties un raustīties uz visām pusēm, bet aizvien izteiktāk darīt to, kas man patīk, sanāk, sniedz gandarījumu. Es to jau daru.
Skatienam ir arī kaut nedaudz atsegusies manis pašas pasaulsaina. Šobrīd tā ieņem aprises un nostabilizējas realitātē. Šo intīmo procesu nevēlos iztraucēt ne ar vienu pašu lieku darbību. Pat ja tie ir kalni.
Mājas
Visu dzīvi man ir bijis grūti nosēdēt mājās. Tagad man patīk. Izbaudu būšanu savā teritorijā. Esmu iejutusies. Un vasara tikai sākas.
Parasti neparastais
Kaut kad vēlos aizbraukt pie mammas – pat viņai, pilsētas dāmai, uzradies dārziņš. Vēlos apciemot tēti, brāli. Manas vēlmes, kas agrāk sniedzās pāri kalnu spicēm, kļuvušas krietni piezemētākas.
Parastas, būtiskas lietas – un šobrīd tieši tās man ir neparastas.
Draugi. Tie nedaudzie savējie, kurus vieno viens un tas pats – viņi nekautrējas būt bērni, pat ja ir nopietni, augsti skoloti pieaugušie. Viņi prot smieties un ķiķināt. Prot kopā būt. Prot uzrasties un nozust tieši tad, kad vajag.
Esmu apdāvināta.
Kalni
Tādas kā atvadas no kalniem man notika jau pirms ziemas. Toreiz ar vīru divatā aizbraucām uz t.s. ārstnieciskā gaisa ciematu Mazajā Kaukāzā.
Jau paraugoties uz kalniem vien, bija skaidrs, ka es tos vairs neuztvēru kā iespēju caur fiziskām grūtībām atbrīvoties no nederīgām, liekām prāta programmām. Šis posms bija beidzies.
Tagad kalnos mani interesēja ziedi, krāsas, formas, akmeņi, migla, skati – viss tas, kas ir bauda, viss tas, kas ir kaut kas vairāk par metriem un kilometriem, un augstumiem, un distancēm, un attālumiem, un maršrutu grūtības līmeņiem. Tā tagad (vai varbūt atkal) biju es. Tā aizvien esmu es.
Man vairs nevajag mocīties (lai sev kaut ko pierādītu). Man to pat neprasās.
Grāmata
Lēnītēm turpinu darbu pie JASMININE Grāmatas.
Apmēram pirms mēneša 44. lapā piedzīvoju kritisko brīdi, kad bija skaidrs – viss, man to vairs nevajag, tas nav mans. Pēc dažām dienām sapratu, kas par ķibeli: bija jāpamaina skatupunkts, jo līdzšinējais vairs nedarbojās ne manā, ne Grāmatas labā.
Gluži tāpat kā ar pārgājieniem un kalniem – laikam ejot, dzīvei ritot, notikumiem notiekot, nomainās enerģija, kādā veidojas sadarbība ar dzīvi, ar kalniem, ar pārgājieniem.
Vēl nesen man likās, ka tā nu gan liela māksla – cilvēki, kam visu laiku viss vienādi. Bet tas nav stāsts par mani, tas jau atkal ir par viņiem, par citiem.
Detokss
Vēl viena lieta, kas notika Tbilisi, – un tas bija kafejnīcā, kurā iegriezāmies pa ceļam uz apģērbu veikalu, – bija e-pastu iztīrīšana. Jā, mana e-pasta kaste ir tukša, pavisam tukša.
Izvācu no telefona arī neaktuālās sarakstes, ziņas, kontaktus. Šķiet, šis process vēl nav īsti beidzies. Rezultāts atkal tas pats – šis šķietami nepieradināmais vieglums. Mācos to nepalaist garām.
Protos vieglumu pamanīt, pieņemt to, ļauties tam.
Negribas sabojāt brīnuma garšu.
Atpakaļ uz zemes. Atpakaļ mājās. Atpakaļ vieglumā.
Kā Tev iet ar vieglumu?
Foto ilustrācijām no Pexels un JASMININE. Pastkarte no mājām – Valters.