Ceļojums ar teātra somiņu
Kur palika smagums?
Visu mūžu esmu kaut ko stiepusi un vilkusi. Bieži tie bijuši arī citu cilvēku projekti un, neiztrūkstoši, gaidas – kaut kas, ko man liekas, ka no manis sagaida vai varētu sagaidīt.
Šorīt pakojot ceļasomu, jūtu – a es vairs nestiepšu. Divu dienu izbraukuma bagāžu nenesīšu pati, ja to var darīt mans vīrs. Neesmu taču viena kā pirksts uz šīs zemes.
Domāts – darīts. Valters nav sevišķi jāpierunā uz dažu manu apģērba gabalu un higiēnas piederumu ievietošanu savā mugursomā.
Dodamies ceļā.
Man pie rokas viena vienīga soma – drīzāk gan tāda kā teātra somiņa mini portfeļa formā. Vieta telefonam, maciņam, dažiem niekiem. Rīgā ar šo mazo rokassomu devos uz teātri un it nemaz nejutos kā izlēcēja.
Vīrs, Gruzijas laukos ieraudzījis mani bez mūžīgās mugursomas (lasīt – nastas), priecīgs. “Kā jūties?” viņš jautā. “Izcili,” atbildu.
Tā arī ir.
Nevaru apgalvot, ka man būtu, piemēram, pārāk viegli (tas vispār ir iespējams?). Vai – ka būtu neierasti ceļot bez mugurenes. Esmu savā ādā.
Atceros, ka lielajos kalnu pārgājienos, pirmais, ko puiši vienmēr man piedāvājuši, - panest somu. Wow – atbrīvot mani no liekā smaguma gluži kā pamatskolā, kad vienu laiku zēniem bija modē nest meiteņu skolas somas.
Skaidrs, ka atņemt sievietei mugursomu varētu būt vienkāršāk nekā tikt galā ar viņas domu, emociju un prāta programmu klāstu, kas arī varētu būt savēlies putekļainā kamolā – iespējams, lielākā un smagākā par mugursomu.
Tagad, kad man uz pleca teātra somiņa, šķiet, ka esmu nedaudz pieņēmusies prātā – vairs negaidu kritisko brīdi, kad kāds no malas piedāvās mani atbrīvot. Esmu izdarījusi to pati. Savlaicīgi.
Šoreiz izvēloties mazo, nevis lielo. Vieglāk, nevis smagāk.
Šādas ārēji necilas atklāsmes un izvēles maina dzīvi un dzīvošanas kāri viskrasāk. Darbs ar sevi realitātē reizēm tik tiešām ir tikai dažas minūtes godīga iekšējā dialoga ar sevi. Rezultāts? Jauna, daudz vieglākas ceļošanas pieredze ne tikai man, bet arī otram, proti, manam vīram. (Viņš to arī apstiprina.)
Rūpējoties par savu labsajūtu, es ļauju arī otram parūpēties par mani. Citādāk tikai rotēju pati savā orbītā. Ja nu otrs sāk darīt tāpat – rotē savējā?
Atsvešināšanās. Ja nu tā sākas tieši tad, kad paši ar visu it kā tik lieliski tiekam galā?
Mums ir pašiem savi projekti, programmas, disciplīnas un ... Es pat nezinu. Plāni, jā, protams, plāni. Grafiks uz priekšu.
Mājās no divu dienu izbraukuma atgriežos ar to pašu teātra somiņu pār plecu.
Pie rokas tukša take away papīra krūze – vienīgais suvenīrs no piejūras pilsētas. Tipinot lejā no uzkalniņa līdz mājai, man liekas, ka pacelšos spārnos.
Vieglums ir lipīgs, un, mainoties sezonām, es neiebilstu vēl kādu aplipināt.
Tiesa, divu dienu prombūtnē izbaudīju ne tikai vieglumu. Viegluma klātbūtnē sakustējās duļķes un nogulsnes – tās, gluži neredzamas, bija iekārtojušās līdzi kaut kur mana prāta un auguma apcirkņos, jo manā mini bagāžā tām vietas nebija.
Tad nu pirmajā kafejnīcā agrā rītā, kad piejūras pilsēta vēl tikai modās miega, es sāku savu domu murskuli izrunāt ārā.
Iezīmējās mana smaguma kontūras.
Otrajā kafejnīcā, kad pilsētnieki jau visai modri virināja kafenes durvis un veica pasūtījumus, es nekustīgi sēdēju blakus vīram un klusītēm bimbāju. Pat kapučīno nebija vajadzīgs.
Atklājās, ka manā mūžīgajā stiepšanā, vilkšanā un iluzoru gaidu remdēšanā bija iemaldījusies vainas apziņa.
Kas tai te darāms? Tagad šai dārgajā kofīšopā vaina, vaina, mana vaina iztecēja pār maniem vaigiem kā ūdeņi izplūst no kalnu klintīm. Vieglums atslēdza mani vaļā.
Otrais JASMININE tikums – vieglums.
Pirmais – vienkāršība.
Nultais – godīgums, arī caurspīdīgums.
🔑 Atradums
Vieglums ir atbrīvojums no smaguma, arī no mūžīgās aizņemtības. Vēl vairāk vietas kā man, tā otram.
JASMININE
Ceļoja un rakstīja Ance
Kodolsesijas un kodolstudijas
Radošais fonds 24/7
Foto no JASMININE un Pexels JASMININE apdarē