Vai tev viss ir?
Iemājošanās stāsts ar indiāņu un džordžiāņu elementiem
Esmu dzīvojusi vairāk nekā divdesmit vietās trīs dažādās valstīs. Īsākais laiks vienā zemē – trīs mēneši, kuru laikā darīju visu to pašu, ko mājās – dzīvoju, radīju, rūpējos un, protams, mēģināju to visu arī izbaudīt.
Vienkārši ārā / Bērnība
Vārda dzīvot nozīme manī radās bērnībā. Dzīvot – iet ārā, piedzīvot, atgriezties. Dzīvi nekad nesaistīju ar mājām. Mājas vienkārši bija. Kāds tās vienmēr jau bija uzcēlis un visu izplānojis, man tikai atlika dzīvot. Biju bērns.
Gāju ārā, piedzīvoju, atgriezos.
Dzīve bija kaut kas ārējs, bet mājas saistījās ar garlaicību, tādu kā enerģijas zudumu. Mājasdarbi, domraksti, zeķubikšu mazgāšana (arī ar rokām!).
Karsta gludekļa dūmakainā smarža, tam saskaroties ar drēbi uz gludināmā dēļa – man vienmēr uznāca gudrums, pat bēdas, tiklīdz bija jāgludina.
Putekļsūcēja būkšķi pa visu māju. Es mūsu sarkano Electrolux sūcēju turēju aiz gaisa šļūtenes, raustīju un vilku, apdauzot tā korpusu pret stenderēm un sliekšņiem, bet tas tāpat nekad nesalūza.
Tagad putekļsūcēja vraks droši vien aizvien glabājas kaut kur pie tēta.
Vienkārši tusējam, labi? / Jaunība
Arī pieaugot šķita, ka dzīvošanas nozīme nemainījās – tā aizvien bija ārēja lieta, kamēr manas mājas bija kļuvušas par ballīšu vietu.
Ak, ballītes manās mājās. Manuprāt, apmēram 15 gadu garumā tā bija mana māju sajūta, kas mijās ar biežo pārcelšanos.
Iemājošana atkal un atkal citās telpās, cilvēkos, atkarībās, notikumos, sasniegumos. Iespaidi pārklāja cits citu kā dubultās ekspozīcijas kadri. Pļonka uz acīm, un tomēr tie bija mani ziedu laiki, wow.
Par ko gan es rakstītu, ja septiņpadsmit, divdesmit piecu un trīsdesmit viena gada vecumā es būtu godīgi turpinājusi gludināt ģimenes drānas, izliekoties, ka nejūtu deguma smaku? Protams, es zinu arī atbildi – par kaut ko citu.
Atkal ārā / Briedums
30+ gados mēs ar vīru iegādājāmies nelielu zemes gabalu mazdārziņu kooperatīvā. Toreiz tas bija modē. Jauni cilvēki metās pie Dabas.
Es devos ekspedīcijā uz Lucavsalas mazdārziņiem, kur bija parādījušās pirmās kopienas. Gatavoju rakstu par šo tēmu un aplipu ar ideju par būšanu Dabā.
Arī mūsu draugu pāris pārcēlās no pilsētas dzīvokļa uz vasarnīcu pie meža. Ar riteni traucos cauri piepilsētas sila mierinošajam, dziļajam zaļumam pie viņiem ciemos.
Šie draugi bija mani elki – pārspēja pat manu mīluli Deividu Boviju, kurš tolaik vēl bija dzīvs.
Mēs dzērām Illy kafiju, zem mums pletās dzīvas, auglīgas zāles paklājs, kas šķita aptveram visu zemeslodi. Īsi sakot, man arī to vajadzēja. Es arī to vēlējos.
Tiesa, es nenojautu, ka tieši tālab man atkal draud pārcelšanās. No šī brīža tās būs ne tikai jaunas mājvietas, bet arī pāreja no ārējas dzīvošanas uz kaut ko nedaudz iekšķīgāku.
Kad sapņo, neaizver acis / Sapņotāji
Mēs noīrējām vairākus dzīvokļus un ar katru no tiem pakāpāmies tuvāk Dabai.
Pirmais bija netālu no upes, otrais ar pieeju pļavai, trešais atradās ceļa galā, kur civilizācija beidzās, bet ceturtais bija mēģinājums izšmaukt no uzņemtā Dabas kursa un atgriezties pilsētas ritmā.
Ar dzīvokli pilsētā mēs pakāpāmies soli atpakaļ, lai pārliecinātos, vai uzņemtais virziens ir īstais? Laikam jau bija.
Nopirkto mazdārziņu ātri vien pārdevām. Jau pirmajā vasarā bija skaidrs, ka 30+ gadu vecumā es nebiju gatava dārza darbiem nepazīstamu cilvēku kolektīva ielokā tikai tāpēc, lai būtu pie Dabas.
Naudu par pārdoto zemes pleķi ieguldījām svētceļojumā. Teju visu vasaru pavadījām uz Camino de Santiago ziemeļu ceļa. Kilometru simtiem skrollējoties zem manām pēdām, jaunības gadu pļonka no acīm sāka atlipt.
Daba nebija tikai no sērijas ai, cik viss mums te smuki un draudzīgi. Daba bija skarba. Tur, kur tā saskārās ar industrializāciju, tā bija netīra un piesārņota. Smirdīga.
Vienīgais, kas nemainījās: Tā bija tāda, kāda Tā bija, tātad īsta, un Tā aizvien vairāk sāka atgādināt nevienu citu kā mani pašu.
Pēc dažiem gadiem mēs ielikām pamatus mūsu Gruzijas bāzei – laukos, no kurienes visi brauc prom, nevis atgriežas.
Epilogs
Tolaik, kad pirkām mazdārziņa zemi, es iztēlojos, ka mēs tur dzīvosim kā indiāņi – saulē iedeguši, ar krāsainiem aksesuāriem, katrs ar savām dievišķajām dīvainībām.
Taču Daba (= varbūt Saprāts?) jau atkal izrādījās asprātīgāka par mani.
Nokļuvām pa tiešo pie džordžiāņiem – vietā, kur esošais (nevis neesošais) ir arī tieši tas, kas vajadzīgs.
P.S. Uzrakstot šo stāstu, secināju, ka mums mājās nav ne putekļu sūcēja, ne gludināmā dēļa.
#VissIr
No Dzīves lapu atvērumiem,
JASMININE
Rakstīja Ance
Es, JASMININE by Ance, dzīvoju un rakstu, un tā ir mana lieta. Vislabāk no visa man sanāk apvienot Dzīvi ar vārdiem un Dzīvu klātbūtni. Es neesmu rakstniece, un vārdi, ko rakstu, nav literatūra. Tā ir pati Dzīve – tās izvērsums no iekšas uz āru precīzi tajā auguma valodā, ar ko esmu apdāvināta.
Paļaujoties uz Dzīvu turpinājumu kopā, esmu atvērusi JASMININE maciņu. Dzīvē tas ir sarkans un īsts. Pārskaitījumi notiek uz ģimenes SIA JS Monta radošo kontu.
JASMININE maciņš Dzīvai notikšanai
Ja Tev ir vajadzīgs Dzīvs kontakts ar mani, piesakies uz kodolsesiju – par to, kā atslēgt sevi vaļā, jo tas nav ne uz pusi tik grūti, kā Tu domā tagad. Atslēga ir reāla, tikai tā ir jāatrod.
Kodolsesija ir divu pieaugušu cilvēku saruna. Pirms tam atraksti e-pastu uz jasminine.space@gmail.com, lai sajustu, kā tava lieta sakustas.
Es esmu te.
Foto ilustrācijām no Pexels un JASMININE