Bāze

Par pamatlietām

Apr 09, 2026

Vēl viens pavasaris Gruzijas laukos. No rītiem pirmais, ko daru, - basām kājām tipinu (reizēm skrienu) kalnā. Finišēju pie vārtiņiem, aiz kuriem mūsu teritorija beidzas. Paraugos apkārt. Parasti neviena nav. Ja nelīst, tālumā lielie kalni. Ja līst, vienmēr putni, daudz putnu, kas dzīvo mums līdzās.

Tieši šis moments – ka tu atver durvis un iekāp Dabā – bija galvenais un, ja godīgi, arī vienīgais iemesls, kādēļ man vispār vajadzēja laukus. Līdz šim nebiju aizdomājusies, ka tas bija zemes sauciens. Visticamāk, aicinājums. Kā rādās, šai ziņā nekas nav mainījies.

Esmu te.

Manuprāt, ērtāk ir nevis ik reizi kārtot ceļasomu, lai dotos pārgājienā, ceļojumā, ekspedīcijā, kas sniedz iespēju nakšņot zem zvaigžņotām debesīm vai teltī, bet sākt ar pamatu – uzsliet nelielu, ērti apkopjamu namiņu – tādu kā bāzes punktu, kas jau atrodas Dabā. Līdz ar to Dabā atrodos arī es.

Abi ar vīru esam latvieši, kuriem vajadzīgs savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – tieši kā dzimtajā aforismā. Taču mūsu stāstā netipiskākais, ka vēl pirms pandēmijas, kad dzīvojām Latvijā un meklējām savu stūrīti, to neatradām.

Gruzijā savukārt vieta atrada mūs.

Kad cilvēks nokļūst skarbos, izdzīvošanas sacīkšu cienīgos apstākļos, kuri nelīdzinās attīstīto pasaules zemju komfortam, pastāv iespēja, ka tas atskaidrosies. Vismaz tā notika ar mums.

Skaudri apjautuši, ka ne tikai Gruzijas pilsētās, bet arī lauku teritorijās pieejamie mitekļi nesaskan ar mūsu dzīves filozofiju, rīkojāmies praktiski – ieskatījāmies sludinājumu portālā.

Tur tā bija – liepa. Neizteiksmīgajā, blāvajā fotouzņēmumā bija iekļuvis koks, kas gluži kā antena piesaistīja manu uzmanību.

Tāpēc es saku – zeme atrada mūs.

Iesākumā mums nebija ne elektrības, ne ūdens, ne sētas, nerunājot par jumtu virs galvas. Taču mēs tikām galā. Sākām ar mitināšanos kaimiņu namos, tad parādījās mazā koka būdiņa, kurā iekārtojāmies uz vasaras sezonu.

Pēc tam tapa neliela dzīvojamā ēka, kuras celtniecība, apdare aizņēma vairākus gadus.

Mums nebija kredītu, mana alga bija Latvijas minimālo ienākumu līmenī, tāpēc viss notika nevis kādu ārēju apstākļu vadītā spriedzē, bet mūsu pašu tempā.

Tā apguvām, ko praksē nozīmē pacietība, uzticēšanās, arī paļaušanās, ka viss kārtojas vēl labāk, nekā varam iedomāties.

Lietu notikšanai – krāsošanai, cementēšanai un daudzām citām – tik tiešām bija vajadzīgs īstais laiks.

Darīt darbus, atrodoties tiešā saiknē ar Dabu, nav tas pats, kas padarīt darbus, atrodoties jau gatavā vidē, kas ir pasargāta no lietusgāzēm, sniega, saules, dzīvniekiem utml.

Dabā pārsvarā esi tu un Daba. Nekā lieka.

Tāpat sāku pamanīt, ka mūsu bāzes veidošanas etapos nekas nekad nenotika tāpat vien. Visam bija iemesls, bet pats galvenais – šāda radīšana, kas savijās ar Dabas likumu apgūšanu, bija aizraujoša, gluži vai garšīga. Tā bija baudāma un rāma, pat ja bija brīži, kad viss notika turbo ātrumā – tas tikai piedeva asumu, dzirksti.

Žviks – tā es šo dzirksti saucu tagad, jo tas ir viens no maniem lielākajiem radīšanas priekiem.

Žviks – un tu sekundes simtdaļā nomaini enerģiju, atmosfēru, iekšējo (vai arī ārējo) noskaņu uz kaut ko pilnīgi pretēju. I love it.

Grūtākie drīzāk bija miera periodi. Kad nekas nenotika. Kad bija pirmā ziema laukos, un mēs vēl nespējām pieņemt, ka tā vienkārši ir – ka Dabā ir tādi periodi.

Pelēkais februāris. Dubļi. Gaidīšana.

Kad gribējās aizbēgt.

Kad es arī aizbēgu – uz Spāniju, uz Latviju, uz kaut kurieni.

Taču es vienmēr atgriezos – turklāt, kā šķiet tagad, ar katru reizi nedaudz saprātīgākā kondīcijā.

Arī šopavasar atpakaļ savā ligzdā.

Tieši izsapņojot un veidojot savu vietu, mēs ar Valteru kļuvām ne tikai par vīru un sievu, ne tikai par pāri, bet arī par komandu – un attiecībās tas maina visu. Pieņemot lēmumus, izdarot izvēles, es vairs nekad neesmu viena.