Atsegums
Kas tur ir? Ko tu tur dari?
Atsegums (ģeoloģijā): zemes virspusē atsegtu iežu virsma, kas var būt dabiska (kalnos, upju, jūru krastos) un mākslīga (karjeros, šahtās, tuneļos).
Vārds Atsegums manī ieskanējās, šķiet, ziemas sākumā. Tad tas pārstāja skanēt. Skanējums atgriezās, tiklīdz nonācu pie šī blogieraksta noslēguma – vienā no pirmajām saulainajām pavasara dienām. Vēl viena neierasta parādība bija miers, ko piedzīvoju, tiklīdz uzsāku darbu pie šī raksta, – māju sajūta.
Tās ir dažādas pasaules, ko iespējams pieredzēt caur kanāliem (sociālā tīklošanās), medijiem (plašsaziņas līdzekļi), domubiedru grupām u.c.
Tās ir dažādas pasaules, ko piedzīvojam, sastopoties ar dažādiem ļaudīm. Gandrīz nekad tas nav viens un tas pats. It kā jau mēs, cilvēki, viens otru, gribi negribi, atdarinām. It kā jau mums, cilvēcei, piemīt ētikas, tikumības, morāles vadlīnijas. Un tomēr.
Tās ir dažādas pasaules uz šīs vienas Zemes.
Ciemošanās
Kad biju maza meitene, viens no lielākajiem priekiem bija nokļūšana vecāku draugu mājās un dzīvokļos. Mamma un tētis bija jauni un sabiedriski. Viņu draugu pāri viens pēc otra precējās, tiem dzima bērni, tika svinēti svētki – īsi sakot, bija daudz visa kā.
Vecāku draugu dzīvesvietās, kurās nokļuvu (bieži, starp citu, pirms kāzu ceremonijām), es apguvu dzīvi.
Pie vecāku draugiem mani interesēja viss – kārtība, lietas, interjers, paražas un, protams, vārdi. Dažādās vietās tie atšķīrās. Pie tēta draugiem garāžās runa bija viena, pie mammas draudzenēm viņu namos – cita. Tad vēl vecmāmiņas un tantes – atsevišķa opera.
Kamēr pieaugušie risināja lietas (sievietes istabās, vīrieši garāžās), es mēdzu vienatnē izstaigāt neaizņemtās teritorijas – ielavījos bērnistabā, izpētīju vannas istabu un tādā garā. Reiz slīdēju lejā pa kāpnēm uz pirmo stāvu, bet tur pretī nīgrs onkulis. Jaunie bieži dzīvoja kopā ar vecajiem. Griezos un kāpu vien atpakaļ augšā pie savējiem.
Teijāteris
Otrs lielais prieks bija brīvdabas teātris pilsētas estrādē. Mani neinteresēja izrādes saturs. Mani saistīja iespēja pamanīt kaut ko no aizskatuves. Ja no pakalnā izvietotajām solu rindām lāga nevarēja redzēt, kas tur notika, iztēlojos pati.
Vai aktieri aizskatuvē ēda, dzēra, smēķēja? Ko viņi darīja, kamēr neatradās uz skatuves, ko?
Šādi jautājumi nodarbināja manu prātu, kamēr izrāde turpinājās. Skatuves puse nebija manu interešu lokā. Mani aizrāva ideja – a kā to var dabūt gatavu?
Dienesta durvis
Tā tas turpinājās pa dzīvi. Ieiet, piemēram, teātrī pa galvenajām durvīm? Parasti tā nenotika. Aktieri, režisori, teātra ļaudis bija mani paziņas vai skolotāji, kas ievilka iekšā pa dienesta ieeju. Vai arī ierados darba darīšanās – tātad pa dienesta durvīm, lūdzu.
Tas viss bija sen un vairs pat neliekas, ka noticis ar mani.
Toties pavisam nesen Latvijā atskārtu, ka, piemēram, Āgenskalna tirgū parasti ienāku pa kādu no sānu ejām. Reiz īpaši piedomāju, apzinātu gāju garāku ceļu, nostājos iepretim ieejai, itin kā sevi iekadrējot, un tikai tad devos iekšā.
Šāda ienākšana pa vēsturiskās tirgus ēkas parādes durvīm, saprotams, bija citādāka. Man patika. Šajā man vien nozīmīgajā procesijā jautās cēlums, pēc kā biju izslāpusi, ošņājot dūmakainu gaisu, ložņājot pa aizskatuvi vien. Ja nu man bija gana?
Stop
Tās ir dažādas pasaules, pat ja manis tur nav. Man ir pašai savējā.
Mana telpa – mana istaba
Mana aizskatuve (vai varbūt tomēr skatuve?) kopš bērna dienām ir bijusi mana istaba. Otrā stāva gulta ar žurnāliem un no vecāku grāmatplauktiem nočieptām grāmatām – ne jau tāpēc, lai diži lasītu, bet lai manai telpai būtu svars, vērtība.
Rakstāmgalds, dažreiz pat divi. Uz viena atradās mūsu ģimenes pirmais dators (tas bija portatīvais) un printeris, kuram allaž aptrūkās tintes. Visticamāk, tieši tāpēc mani urdīja mūžīga vēlme kaut ko izdrukāt – vēlams, kaut ko sensacionālu.
Tā gan nenotika. Domraksti skolā bija jāraksta garlaicīgās burtnīcās un bez ķiņķēziņiem. Labi, varēja jau iztikt.
+ Kabinets
Iekārtoju savā istabā papildus nodaļu ar zemāku galdiņu. Pie tā bija paredzēta pacientu pieņemšana. Bija arī papīrs un rakstāmais recepšu izrakstīšanai.
Mani bija iedvesmojis mans (bērnu) dakteris – baltā uzsvārcī, matiem sidraba sirmumā, samtaini gaišu balsi. Turklāt dakterim bija stāja, kāda nebija raksturīga manu vecāku draugiem. Galu galā viņš bija vecāks. Cilvēks ar dzīves ziņu.
Daktera rokraksts bija viņa firmas zīme – nesalasāms un uzšņāpts uz recepšu formulāra ar īstu tinti – tā nekad nebeidzās un bija zila.
Pasūtot mikstūras, aptiekāres no rokraksta vien atpazina, kas tas par dakteri. Biju lepna, ka manējais. Tiesa, atbrīvojumus uz fizkultūru mans elks piešķīra nelabprāt, bet pat šis fakts daktera vērtību manās acīs tikai cēla. Kaut kā tos jau krosus un tautas bumbas izmocīju.
Esmu klāt
Ir pagājuši gadu desmiti. Esmu nosēdusies pie rakstāmgalda savā istabā Gruzijas laukos. Zinu, ka esmu atradusi meklēto. Tās nav ne kārtējās durvis, aiz kurām ielūkoties, ne skatuves, ne aizskatuves. Tie nav arī nākamie līmeņi. Ne varas spēles, ne sasniegumi. Sorry.
Tas viss esmu es pati – dzīvs cilvēks, organisms, portāls. Atklājies, kļuvis pieejams kā atsegums: zemes virspusē atsegtu iežu virsma. To arī tagad iepazīstu.
Un tai pat laikā kaut kas manī ir arī beidzies.
🔑 Atradumi
Bērnība = nākotnes projekcija
Atsegums = tas, kas man ir tagad
Klātesamība = tas, ko sauc par magic, wow
Pateicībā bērnības varoņiem, JASMININE
Atsegumam pa pēdām devās Ance
Kodolsesijas un kodolstudijas
Radošais fonds 24/7
Foto no Pexels. JASMININE rokraksts un ķinķēziņi.