Šī stāsta sākumā esmu tīneidžere, kas viena pati sēž mašīnā un gaida, kad atgriezīsies vecāki. Spilgti atceros, ka man ap krūtīm ir aplikts pirmais krūšturis, taču tā vīles ir kā sazvērējušās pret mani un graužas ādā. Kaitinoši. Knosos mašīnas sēdeklī un vēlos šo pieaugšanas aksesuāru dabūt no sevis nost. Tiesa – tā vietā es dusmīgi turpinu gaidīt. Trūkst gaisa.
Toreiz mašīnā es, visticamāk, sāku apgūt, kā dzīvē norisinās pacietība. Pacieties nedaudz, labi? Vēl drusciņ. Pagaidi taču, beidz izdomāt! Vairāki šādi pacietības mēģinājumi un aidā – es jau biju kļuvusi par pašpasludinātu pacietības guru.
Līdz brīdim, kad rakstu šīs rindas, ir pagājuši vairāk nekā 30 gadi – lūk, pacietības prakse, par kuru ij nenojautu, ka šis vispār ir par mani.
Ir? Labi, labi, ir.
Paturpinot par krūšturiem. Lielāko daļu dzīves esmu bijusi pateicīga, ka vispār kaut kur esmu varējusi atrast manu krūšu apmēram un formai atbilstošu bruņojumu. Kā redzat – pat mana fiziskā ķermeņa apveidus jau izsenis bijis grūti iesēdināt štancētos izstrādājumos.
Ļifčiki allaž bija vai nu par knapu, vai nu par gigantisku, kamēr es plivinājos kaut kur pa vidu, nesprazdama, kurai pusei (resno vai tievo, garo vai īso, kluso vai skaļo utt.) pievienoties.
Manas krūtis veidojās kopā ar Latvijas neatkarības atjaunošanu un veco robežu sabrukumu.
90. gados arī mūsu mazpilsētā un tuvējos ciemos radās izdevība iekļūt lietoto apģērbu punktos. No ārzemēm atvestu, vismaz vienu dzīvi jau nokalpojušu drēbju čupas bieži vien atradās turpat cilvēku mājās, būceņos, garāžās.
Atceļojušas uz šīm nezināmajām telpām, tādām kā nekurienēm bez skatlogiem un prožektoriem, šīs importa drānas, saspiedušās viena zem otras, klusītēm gaidīja tādus kā es: pazemīgos, pieticīgos, kas izglābs no šīs nosmakšanas un atbrīvos no putekļu ērcēm.
Tā arī bija. Caur humpalām brīvības garša negrozāmi iekļuva manā organismā.
Spriežot pēc lietoto apģērbu klāsta, man bija pilnīgi skaidrs: kaut kur dzīvo (vai vismaz ir dzīvojuši) arī mana izmēra cilvēki – ar pilnīgām krūtīm, platiem gurniem, masīviem stilbiem un šmaugiem vidukļiem. Un sākās tik mīļo firmas kedu, plato džemperu un tādā garā dzīve.
Manās kājās bija Puma kedas no lietotajiem, un nu jau es pati jutos glābta. Second-hand preces tāpat kā es bija tikai vienā eksemplārā. Mēs saderējām kopā. Zem platajiem džemperiem noplaka krūtis, augums itin kā raisījās vaļā, un es jutos droši.
Brīvība, mūzika, draugi, paziņu bari, smēķi, alkohols, naktis, naktis, naktis un pēkšņi rīts.
Ar aizdegtu cigareti es eju pa Alberta ielu uz lekcijām. Ar aizdegtu cigareti es socializējos ar kursa biedriem fakultātes pīpētavā. Manās rokās iegulst diplomi – pat vairāki, un tas ir kolosāli, taču atbildi uz vienīgo jautājumu, kas mani urda, es neiegūstu. To man neviens rokās neieliek – stāvi, sēdi, gaidi, cik gribi. Nav un nav.
Paga, a tas ir viss? Es klusiņām jautāju pati sev.
Negulētas naktis. Muļķības, kuras no rīta it kā gribētos izdzēst vai padarīt nebijušas, bet tu saproti, ka bez tā tu nejustos dzīvs. Spontāni izgājieni. Braucieni bīstamā laikā uz bīstamām vietām. Reibums. Atslābums. Izslēgšanās. Filma jau atkal pārtrūkst. A tu pamosties. Dzīva. Vai varbūt pusdzīva? Ne cepta, ne vārīta.
Atkal šīs divas puses. Mūžīgā nesalīmēšanās. Raušanās uz vienu vai otru pusi.
Godīgums deva cerību. Tas man bija un jau piederēja. Godīgums bija pirmais, kas dzina uz priekšu. Kaut kur, jebkur, aidā!
Tikai nepalikt, neiepalikt, neiestigt.
Daudzus gadus vēlāk. Nesen.
Mana draudzene uzšuj un uzdāvina man baltus rītasvārkus. Tie man ir par garu, bet es neko nedaru. Sēžu pie mājas uz lieveņa un nekustos.
Šis apģērbs ir pārāk garš un nepraktisks, lai staigātu apkārt, tāpēc kādā brīdī man tomēr apnīk šī neērtā būšana, šī nekustība, šī mākslīgā kaut kādas pašizdomātas formas uzturēšana, kas, visticamāk, ir manī dziļi iesūkusies vajadzība izpatikt un atbilst – pasakiet tikai, a kam gan?
Uznesu rītasvārkus uz bēniņiem – iepakoju kastē pie citām neaktuālām lietām un neliekos par tiem ne zinis.
Paiet ziema un pienāk rudens sākums. Kaut kas mani neliek mierā. Uzrāpjos uz bēniņiem un pa lūkas caurumu izlidinu rītasvārkus atpakaļ uz zemes, uz virtuves grīdas.
Tie man aizvien ir par garu – nekas nav mainījies. Taču pēkšņi man ir skaidrs, kas jādara. Pietiek gaidīt un izlikties, ka es te tagad visu dzīvi tikai smuki sēdēšu savā baltajā apmetnī kā kaut kādā tronī. Sanāk smiekli, uz cik stīvu dzīvi biju iecerējusi parakstīties.
Paņemu šķēres un nogriežu prāvu gabalu no rītasvārku apakšmalas. Ir. Ietinos savā baltajā apmetnī, un tie vairs nekūļājas pa zemi. O, jā.
Apjožu nogriezto drēbes gabalu kā jostu ap vidukli, turklāt izrādās, ka nogrieztā auduma ir tik daudz, ka sanāk pat riktīgs pušķis uz vēdera, jo dzīve, re, kā, ir atgriezusies atpakaļ. Pati caur manām rokām pie manis atnākusi, un tā ir dāsna.
Tā itin kā izveļas no iekšas uz āru cauri tikko pārgrieztā auduma audiem. Vai vari noticēt? Šī dzīve, kas ir un nav tā pati, kas bija.
Tas, kas reiz bija neērts ļifčiks un dusmas, tagad ir uzsilusi āda, mana pilnbrieda miesa, kas vairs negaida atļauju būt, un basas kājas zem rakstāmgalda.
Reizēm man aizvien ir jāpierod pie vispārzināmās patiesības, ka viens dzīvs cilvēks aizņem vietu uz zemes. Tā vienkārši ir. Mēs esam.
Aizvedu balto apmetni pie pilsētas šuvējas, lai apdarina manas jaunās vīles ar šujmašīnu.
No mājām 🍓
Ance
JASMININE
Kolāžu foto no Pexels
