Pilsēta
Pilsētas kafejnīcā lielā skaļumā skan Maikls Džeksons. Vai šovasar ir kāda vieta, kur neskan Džeksons?
Pēc filmas Maikls parādīšanās uz kino ekrāniem Džeksona tēls publiskajā ēterā ir kļuvis gluži vai dzīvs, izņemot faktu, ka Maiklam aizvien nav iespējams pieskarties fiziski, toties viņa mūzika kopā ar pavisam vēl svaigo kino ekrāna stāstu, kurā Maikls stipri līdzinās vai nu eņģelim, vai svētajam (izvēle paliek skatītāja ziņā), ir augšāmcēlusies.
Rīts
Arī es esmu piecēlusies. Ir jaunas dienas sākums Gruzijas rietumos.
Miklajā nakts gaisā ir čirkstējušas cikādes, kaimiņi ir bļaustījušies un sasaukušies cauri nakts melnumam, suņi ir rējuši un nelikušies mierā, bet tagad no nakts ļembasta pāri ir palicis miers.
Saule kāpj augšup debesīs, atkal jau pārpludinādama pasauli ar gaismu.
Šī gaisma ir silta un dienas zenītā, visticamāk, svilinās ādu, bet tagad, vēl pavisam jaunajā, svaigajā gaismā, iedziedas gailis, ierūcas pirmie ciema motorzāģi, un es domās atgriežos pilsētas kafejnīcā, kur skanēja Džeksons un kur pabiju vakar, itin kā atjaunodama saikni ar šo zemi, ar savu dienvidu pusi, svētījot atgriešanās faktu, lai gan jāatzīst, ka dzīve takš vienkārši turpinās.
Arī atvaļinājuma laikā Latvijā es biju mājās – vismaz lielāko tiesu laika. Arī tagad, sēžot pie datora, esmu mājās.
Pārsteigums bija, ka pat lidojumā, atrazdamās lidmašīnas sēdeklī, es jutos gandrīz kā mājās.
Labi – varbūt ceļā uz mājām, kad kaimiņš, kas mums bija atbraucis pretī, atkal jau melnajā naktī, pa mūsu lauku ceļa līkumiem brāžoties, uzgāzēja vēl vairāk, labi, labi – tad es tomēr nedaudz saausījos, sabijos un iedomājos, ka varbūt arī man, cilvēkam, kas sēž auto aizmugurē, vajadzētu piesprādzēties.
Bet kurš gan izmanto drošības jostu uz ceļa, kas iegūlis asinsritē un ved pa tiešo uz mājām?
Ciems
Lūk, nu jau arī kaimiņu zēns, mūsu šoferis, atsprādzē savu gonščika siksnu, un mēs esam iebraukuši ciema centrā.
Tumsā vienīgās gaismas spīd divos policijas iecirkņa logos.
Šai tumsā es vēl nesaredzu, ka ir sagāzies ciema baznīcas zvanu tornis, jo jau atkal Kaukāza seismiskā zeme ir gruvusi, slīdējusi un mainījusi savus apveidus.
Mēs piestājam pie mūsu vārtiem. Tie ir ciet.
Paņemam bagāžu, atvadāmies no šofera – kaimiņu dēla.
Atdarām vārtus un, ieiedami savā pasaulē, novelkam kurpes.
Pagalms
Zāle ir slapja, gaiss ir silts.
Čau, dienvidi. Čau, mājas. O, jā, čau, liepa.
Vārds liepa gan būtu rakstāms ar lielo burtu, jo mūsu pasaulē, kas ir lauku namiņš Gruzijas mežonīgajos rietumos, Liepa ir gan liela, gan pamanāma. Tā te ir bijusi vismaz 150 gadus pirms mūsu ierašanās.
Varbūt, ka patiesībā Liepa bija tā, kas veselu mūžību te bija aizņēmusi vietu, lai šaislaikos dotu vietu arī mums?
Tagad pie liepas atrodas elektrības kaste. Valters ieslēdz kloķus, lai gan nekas neliecina par izmaiņām. Tumsa turpinās.
Neredzams kaut kur tepat netālu rej kaimiņu suns – visticamāk, mūsu prombūtnes laikā pieradis sargāt arī mūsu teritoriju.
Čau, čau, draudziņ, - es saku neredzamajam, bet labi zināmajam sunim, it kā mani vārdi to varētu apklusināt.
Suns turpina riet, un nu jau mēs esam atnākuši līdz mājai.
Mājas
Veram durvis, taisām vaļā logus, Valters atgriež lielo ūdens krānu.
Vienīgi gaiss ož pēc mēsliem, jo, kā rādās, kaimiņu lopi mūsu teritoriju nav atstājuši gluži bez uzraudzības. Tā jau saka – zāle ir zaļāka tur, kur tevis nav. Šajā gadījumā tas uztverams pavisam burtiski.
Jā, pie vienām durvīm ir pļeka, turklāt izskatās, ka kaimiņiene to atnākusi noslaucīt, pirms mēs pārrodamies atpakaļ mājās.
Man sanāk smiekli, cik kolosāli.
Dažas dienas vēlāk jūtos aklimatizējusies. Tas notika jau otrās dienas pievakarē, kad izkrāmēju ceļasomu, saliku mantas pa vietām un, pats galvenais, - atstiepu uz savu istabu no Latvijas atvesto grāmatu kaudzi.
Vai tā var būt, ka man palīdz fiziska teksta svars, iekārojamu grāmatu smagums? Kaut kas šajā visā šķiet iespējams, varbūt pat viegls...
Tiesa, pirms aklimatizēšanās man vajadzēja sastapt arī tuvākos kaimiņus – veco vīru un viņa apsviedīgo, dullo sievu, kas ne par ko nenoveco. Abi aicināja piekāpt atkal. Taps darīts.
Ceļš
Tāpat man jau atkal vajadzēja pastāvēt uz ciema ceļa pie pieturas un atcerēties, kā tas ir, kad uz vientuļa ceļa esmu viena pati.
Uz brīdi mani jau grasījās aprīt šī apnicīgā tukšuma izjūta, šī mūžīgā gaidīšana (ak, gaidi, gaidi vien), bet tad pieturai tuvojās Tbilisi busiņš ar mantu vezumu uz jumta.
Tas neapstājās, taču šoferis, braucot garām ciema pieturai, tik un tā kaut ko žestikulēja pie stūres, un manā mutē, vaigos, visā sejā momentā saskrēja smiekli. Komunikācijas efekts.
Pa to laiku cita mašīna – mankana, kas nebija ne taksītis, ne busiņš, jau bija sākusi bremzēt.
Vīrietis un sieviete aicināja sēsties iekšā. Man tikai atlika pajautāt, vai jūs uz pilsētu? Tā gan.
Kafejnīca
Tā es nokļuvu pilsētas kafejnīcā, noklausījos vairākas Džeksona dziesmas un apjautu, ka nekas taču nav mainījies – noteicošais faktors dzīvē ir un paliek mana, manis pašas plūsma, kas turpinās, un mans uzdevums ir tai nestāties ceļā.
Nečakarēties.
Triki
Ik mīļu dienu velku sevi ārā no saviem dziļumiem – atliek tikai izdomāt aizvien jaunus paņēmienus un turpināt piekopt tos, kas jau darbojas izcili – cik labi, ka dažus tādus esmu atradusi.
Viens no tiem ir neaprobežoties tikai un vienīgi ar kaut kā jauna radīšanu (kaut vai tie paši rakstu darbi), bet paveikto publicēt, proti, laist pasaulē. Tagad pat. Kāpēc gan ne?
Mana organisma uzbūvei šāda attieksme palīdz neuzkrāt smagumu jeb, būsim vēl precīzāki, vairot vieglumu. O, jā.
Negribu staigāt apkārt, pati savā smagumā iestrēgusi. O, nē.
Dienu aiz dienas piefiksēju, cik gan dziedinoši ir nepalikt tikai savas sēklas (kodola?) melnumā. Spraucos, stiepjos, augu, plūstu arī uz āru, uz āru. Un iemīlos.
Ir gan arī otra puse. Nevēloties čakarēties, pamanu pati savu iedomību (augstprātību?), kas vispār arī ir smieklīga, it īpaši, kad atstāstu savus iedomības novērojumus vēl kādam – ha, ha.
Pēkšņi iedomājos – ja nu arī Tbilisi busiņš niecīgajā ciema pieturā nepiestāja vienīgi savas plūsmas, tempa dēļ? Lai gan pieturā stāvēja viena pasažiere (un tā biju es), tai vajadzēja nokļūt vien 20 kilometru attālumā. Raustīties, mainīt savu ritmu un noskaņojumu busiņam gluži vienkārši nebija izdevīgi.
Ak, jā, arī nopelnītā nauda būtu vienīgi sīcene, un līdz ar šo domu prātā nāk teiciens: “Neizmaini sevi sīknaudā.”
Rīts, mājas
Eju pa pagalma zāli uz to pusi, kur pirms aizbraukšanas uz Latviju iestādīju mazo valriekstu. Todien nejauši atradu no valrieksta čaulas svaigi izlīdušo koka aizmetni, kas bija sataisījies augt tepat pie mājas, kur Valters visu zāli nopļauj – absolūtā nevietā.
Noskatījām mazajam kociņam vietu dziļāk parkā, iestādījām, pāris reizes aplaistījām, un tagad, nepilnus divus mēnešus vēlāk, es redzu, ka mazais valrieksts ir dzīvs un aug augumā.
Vietas, kur izplesties, pagaidām tam ir atliku likām.
Smejos un cauri smiekliem izrauju nezāles, kas saaugušas mūsmāju jaunpienācējam apkārt.
Lai dzīvo 🍓
Ance
JASMININE
