Atpūta maina visu. Tiesa, šajā brīdī, kas ir šī stāsta sākums, es to vēl nezinu. Bet man ir sajūta. Es sēžu pie datora un mani pilnībā pārņem tā jutoņa, ka tūliņ, tūliņ es aizvēršu visus datorā atvērtos tīmekļa logus un failus.
Izdzēsīšu nu jau par neaktuāliem kļuvušos digitālos attēlus, kas čupām vien ik nedēļu no jauna sarodas manā Downloads mapē.
Divas dienas un arī to vienīgo nakti tām abām pa vidu esmu gluži kā dzīvnieks (un pieņemsim, ka tas bija lācis) ņēmusies ar radīšanu tik plašā diapazonā, cik ir bijis manos spēkos.
Rakstīju, runāju, filmējos, ilustrēju, ierakstīju, dzēsu, pārskatīju, dzēsu, atkal rakstīju, runāju, ilustrēju, filmējos, ierakstīju un galu galā kaut ko arī publicēju sociālajos tīklos un tepat blogā.
Publish. Publicēt.
Šī poga, kas kaut kur otrā pusē – pasaulē, sabiedrībā, kādā cilvēkā – kļūst par sākuma punktu, manā pusē – te, pie rakstāmgalda – ir apstāšanās punkts.
Publish ir mans finišs. Es aizveru datoru, sakārtoju darba vietu un pazūdu no tās. Mans šovs ir galā.
***
Apsteigt laiku es iemācījos pēc studijām, kad nokļuvu darbā televīzijā. Šī gadsimta sākumā sešu minūšu iknedēļas stila ziņu rubrikas izveidē tika iesaistīti vismaz 10 cilvēki.
Protams, bija vajadzīga arī nauda, lai pēc darba mēs, darba rūķi, varētu atļauties alu, vīnu, saldējumu un, kas zina, varbūt mums izdotos samaksāt arī par īri (manā gadījumā).
Darba organizācija tika vadīta no vairākiem posteņiem: divas producentu kompānijas dažādās pilsētas vietās un sponsors, kuram allaž atradās kāds vārds, ko piebilst. Komunikācija nekad nebeidzās.
Mans mobilais regulāri bija uzkarsis – tieši tik intensīva bija zvanīšanās.
Gan viena pati ar kājām, gan kopā ar kolēģiem un operatoriem mašīnās es dienu aiz dienas manevrēju pa dažādām lokācijām, risinot kārtējās nebūšanas un it kā starp citu kaut ko arī nofilmējot.
Galu galā – tavu brīnumu! – mūsu mazais raidījums bija pilnībā nofilmēts, samontēts un apčubināts līdz nemaņai. Reizi nedēļā vakara šova ietvaros tas tika translēts dzīvā ētera viļņos prime time laikā. Mēs to paveicām atkal. Un atkal. Un atkal.
Kadrā es pavīdēju tikai dažreiz – vai nu nejaušā kārtā, vai tad, kad vajadzēja aizpildīt telpu.
Es nesūdzējos, jo kadrs un tajā notiekošais mani apbūra arī no attāluma un bez loģiska pamatojuma.
Gandrīz viss reiz beidzas – tā ir gan skumja, gan atbrīvojoša atziņa, un vienā jaukā vasarā beidzās arī mans vairākus gadus ilgais darbs televīzijā. Mūsu mazā raidījuma vietā prime time laikā tika rādīts kas cits – es pat nezinu kas, jo televizora kaste no manas mājas vēlāk arī pazuda.
Tolaik mēs vēl nestaigājām pie psihoterapeitiem (vismaz ne atklāti), mums nebija apzinātības treneru, un pat veģetatīvā distonija bija kaut kas pārāk jocīgs un nesaprotams.
Tā nu nebija neviena, kas teiktu, ka, hei, Ance – varbūt tev tomēr vajag šo darbu un to var salīmēt kopā tavu būtību? Taču tā nenotika.
Es aizgāju no darba un aizbraucu ceļojumā uz kalniem, kur tobrīd dzīvoja mamma. Skotijas maigā kalniene, tās plašums, krāsu palete un ziedošie virši – raugoties ārup pa vilciena logu, es fiziski jutu, kā sašūpojās mana līdz šim tik cītīgi uzturētā Latvijas dzīvesveida spozme.
Tā bija sākusi balot kā audums dienvidu saulē. Čuš.
Ilgu laiku man šķita, ka tā jaunā sieviete, kas tur, tajos senajos laikos, darbojās televīzijā, nebija gluži tā, kas esmu. Bija grūti pieņemt to jaudu, apgriezienus, kas nāca no manis. To sparu, to dumpi, to uzdrīkstēšanos. To nelikšanos mierā. Nesamierināšanos. To iešanu līdz galam.
Lai apietos ar savu spēku, man nācās deķi apmest uz otru pusi – proti, pavērst sevi, šo manis pašas spēku pret sevi. Aci pret aci.
Pirmkārt, kā atklājās, man nemaz nebija diži daudz spēka. Daudz vairāk mani vajāja nogurums. Es biju nogurusi, taču biju pie tā tik ļoti pieradusi, ka man likās, ka tas ir spēks.
Es tīri labi pratu ārišķīgi padižoties ar kārtējo nieku, un šāda uzvedība mani vedināja izpausties, dalīties, publicēties un reizē asi parādīja pretī, ka, hei, Ance, tu vari labāk.
Otrkārt, es nemaz nebiju tik talantīga kā man pašai likās. Kad pirms vairākiem gadiem vēlējos pievērsties rakstīšanai – tādai, kas patiesi plūst no manis, es nespēju izdabūt ārā no sevis nevienu lapu sakarīga teksta.
Es nespēju ne nosēdēt, ne koncentrēties, ne noformulēt foršu, garšīgu tēmu. Es vēlējos būt jebkur citur, tikai ne te.
Es vēlējos būt kā daudzi citi, kā viņš vai viņa, vai, lūk, tur tas cilvēks, tikai, lūdzu, ne es! Lūdzu.
Treškārt, es biju smaga, un, ziniet, arī pie tā var pierast. Šī smaguma sajūta vispār ir dziedinoša. Kad tu esi smags, tu paliec tūļīgs, un tu spēj iemācīties sēdēt: rakstniecei, kā zināms, reizēm ir noderīgi apstāties, kaut kur piesēst, lai gluži vienkārši beigās kaut ko arī uzrakstītu.
Ceturtkārt, es taču arī kaut kur sirds dziļumos vēlējos būt redzama, būt ēterā, būt uz strīpas, būt, būt, būt, bet man bija kauns, piemēram, paskatīties uz sevi fotogrāfijā. Simpātiski man likās tikai kaut kādi konkrēti manas ārienes leņķi un grimases – tos es mīlēju.
Jau atkal tas pats – man patika raudzīties uz kadru no attāluma. Tomēr šoreiz es vairs nebiju tik droša, vai man ar to pietika?
Ziniet, ko es izdarīju? Vienkārši atteicos no visām praksēm, programmām, shēmām un plāniem, ko bija radījis kāds cits. Es atļāvos nepiekopt to, kas strādāja kādam citam.
Un tas, lūk, bija brīdis, kad es pirmo reizi savā 44 gadu garajā dzīvē nolēmu, ka savu dienaskārtību veidošu pati, turklāt man tas reāli padevās.
Visi – arī es pati – bija apjukuši. Kā? Viņa vienkārši ir? Viņa vienkārši tagad tā dara? Viņa vienkārši tagad te sēž? Viņa jau atkal kaut ko ir uzrakstījusi, pieredzējusi, bijusi, darījusi?
O, jā. O, jā. O, jā.
Man ir aizdomas, ka tas spēks, ko šobrīd lieku lietā, ir mežonīgs. To ietērpt kaut kādos nebūt rāmjos ir normāls darbiņš. Katra reize, kad nospiežu Publicēt, ir mans prime time laiks. Labākais, kas ar mani noticis un turpina notikt.
Tāpēc atpūta.
Atpūta maina visu. Tā mani sagatavo un briedina. Tā ļauj man aizmirst par Publish pogu, jo skaidrs, ka, ja tu esi nolēmis radīt (un es laikam gan esmu), tad tā ir lieta, kas nebeigsies.
Viss pārējais ir taciņas, ceļi, kārtējie džungļi, lai vispār aizkultos, aizlēkšotu, aizlīkumotu līdz Publish.
Viens no šīs vasaras negaidītākajiem notikumiem bija brīdis, kad no manas topošās grāmatas redaktores par vienu no fragmentiem saņēmu novērtējumu – atzīmi 11.
Attiecīgajā grāmatas fragmentā biju veikusi vērā ņemamas izmaiņas, un tas bija kļuvis gandrīz par citu stāstu lielākoties tāpēc, ka pirms tam biju ilgi un dikti pūtusies.
Tāpēc atpūta. Kvalitātes celšanai. Prāta skaidrībai. Gara modrībai. Mana prime time laika vērtībai.
***
Es paņemu lielo pudeli ar ķermeņa eļļu, apsēžos uz paklāja, esmu kaila. Tieši te, šajā brīdī, kur nav ne datora, ne pierakstu, ne telefona, nekur nepierakstīts, nekur neiegrāmatots, sākas šis stāsts. Atpūtā, kas vedina vēl dziļākā atpūtā. Vēl pilnīgāk. Varbūt pavisam.
No mājām,
Ance JASMININE
Kolāžas foto ar televizoriem no Pexels
