Labāk (vai drošāk?) būtu klusēt.
Ļaudis – tie, kas pirms manis – ir klusējuši, un, visticamāk, tieši tālab klusums arī man – klusuma ļaužu pēctecei – ir vērtība.
Klusumā jaušas tāda kā cēla gaisotne, kas vedina doties ārpus tik ierasti plakātiskā un trokšņainā ikdienas skaņu celiņa, un šajā klusajā aizspogulijā šķiet, ka mani sapratīs no pusvārda, no nepateiktā, no plika nekā.
Klusuma skavās parasti rodas arī mani teksti, taču tikai ar klusumu, kā izrādās, man vairs nepietiek.
Te tev nu bija.
Pirms dažām dienām
Valters ir mans vīrs, un dažas dienas atpakaļ mēs abi sēžam viens otram blakus gruzīnu maršrutkā un strīdamies. Parasti mēs nestrīdamies.
Esmu gana praktizējusies klusēšanā un mīļā miera labad daudz ko vienkārši neņemu pierē, piekrītu, māju ar galvu, taču šoreiz es iebilstu, skaidrojos, runāju bez gala, malas un struktūras, turklāt daru to diezgan agresīvi – tā, it kā manī pēkšņi būtu atmodies iepriekš tik saldi gulošais gruzīnietes gars, lai gan es nemaz neesmu gruzīniete, latviete taču.
Kamēr es buktīgi skaidroju, kā jūtos, busiņš traucas uz priekšu. Aiz loga slīd kalni, kalni un vēlreiz kalni, un es nespēju rimties.
Vēlos teikt un pabeigt savu sakāmo, kas, visticamāk, nozīmē, ka manī ir nepieciešamība iztukšoties pašai no sevis, lai gan netieku skaidrībā – a kas tad manī vispār ir sakrājies? Vai ir?
Tur jau tā lieta, ka nekā diža nav, bet gribas, tik ļoti gribas kaut ko neordināru, ekstravagantu, kaut ko oj, oj, oj – lūk, raugieties, kā man, lūk, re, kā es.
Nākamajā dienā
Klusums, esmu viena savā istabā.
Ieslēdzu filmēšanas pogu telefonā un pagriežu kameru pret sevi. Nosēžu kādas 10 minūtes, nepasakot ne vārda. Izslēdzu kameru, meklēju citu vietu, kur atrasties. Ieslēdzu kameru un tagad nosēžos uz grīdas.
Man blakus uz grīdas deg svece, stāv piezīmju bloknots, rakstāmais. Klusums.
Sāku runāt, bet drīz vien apstājos.
Sekundes un minūtes telefona filmēšanas režīmā griežas uz priekšu. Vai man tiešām nav ko teikt? Vai es šādā veidā sevī krāju laiku – tās pašas sekundes, minūtes, kas aizslīd garām? Laiks iet.
Aiz manis logs. Dzirdu, kā ārā iešalcas vējš. Redzu, kā pland lina dvielis uz veļas auklas.
Ārā gar manu logu paiet Valters. Es saku viņam, ka neesmu pat vēl sākusi filmēties, kaut gan ir pagājusi vismaz pusstunda – lielākoties klusumā. Viņš pabāž galvu pa logu iekšā manā istabā, piebilst, ka es labi izskatos, un pazūd.
Labi. Sāku.
Ierunāju nepilnas 20 minūtes. Darbs ir izdarīts.
Pārģērbjos, uztaisu ēst un pēc vakariņām ieslēdzu nofilmēto materiālu. Viņš skatās un klausās. Pa brīžam jautājoši paskatās manā virzienā. Kad video beidzas, iestājas klusums.
Parasti, tiklīdz lasu viņam kaut ko priekšā vai demonstrēju savas radošās idejas, viņš allaž kaut ko iesaka, koriģē, komentē. Tagad klusums.
Viņš iejautājas, kā man pašai liekas? Nu, es nezinu, es saku.
Pēc tam, kad video bija iefilmēts, nejutos nogurusi – tā man šķiet labā ziņa, un to arī pasaku, bet viņš bilst, ka viņam esot jāpadomā.
Tā, tā, tā.
Ko vēl lai saku?
Ka jūtos kā mazā meitene no Latvijas mazpilsētas, kas beidzot, pēc nepilniem 40 gadiem, Gruzijas laukos netraucēti izpaudusies pēc pilnas programmas – klusumā, savā istabā, turklāt vēl kameras priekšā?
Vai atzīties, ka man šis ir augstākās klases sasniegums, pat ja no malas neizskatās nekas ievērības cienīgs, jo neko prātīgu taču viņa tur, tajā video, tā arī neizstāstīja, lai gan tas viss notika, – viņa tur bija.
Filmējot video, viņa sekoja savai dziņai tieši tāpat kā to dara tagad, kad par to raksta.
Ja nu viņām – mazajai un lielajai Ancei – beidzot vienkārši bija pienācis laiks satikties? Viena alka pēc uzmanības, otra – pēc skaidrības. Ceru, ka šis teksts kalpos abām par izlīgumu.
Par satikšanos 🌹
Ance JASMININE
Balss + augums = stāsts
