Mobilais manās rokās ir karsts. Plaukstas nosvīdušas. Es esmu žurnālistikas studente, kurai kā mājasdarbs uzdots intervēt kādu no šī laika aktuālajiem, redzamajiem žurnālistiem – dzīvu cilvēku.
Nevaru saņemties. Mīņājos, staigāju šurpu turpu. Esmu jau tā izskrējusi ārā – atrodos uz Vecrīgas bruģa, it kā no āra būtu vieglāk piezvanīt žurnālistei, kuru esmu iecerējusi intervēt. Labi.
Brīdī, kad nospiežu zaļo telefona klausulītes pogu – ak, šīs gumijas pogas! – viss pasaules smagums izkūst. Nu esmu otrā galējībā – šķiet, ka planēju aukstā rudens gaisā, nejūtot pati savu svaru.
Man ir bail, un es saku labdien, te Jūs traucē... Sākas mūsu telefonsaruna.
Vēlāk redakcijas ēnainajā gaitenī, žurnālistei sēžot uz palodzes un smēķējot, notiek arī intervija, un es apmulsusi veros uz šo dāmu kā uz dokumentālās filmas varoni, kuras neiestīvinātā auguma poza un slīdošās roku kustības man rāda priekšā, ka šī spožā personība, kas tik gudri un atsperīgi komunicē televīzijā, ikdienā ir vienkāršs cilvēks – kaut kādā ziņā tāda pati kā es.
Tolaik vēl nebija sociālo tīklu: ļaužu privātums un dienišķie aizkadri vairāk bija dzīves otrajā plānā; katrā ziņā ne priekšplānā.
Gaismiņa manas cigaretes galā iemirdzas pēc intervijas. Kaut kur uz Marijas ielas. Nemanu, cik dziļi ievelku dūmu, bet vismaz intervija ir galā. Galā. Lai gan kāds galā? Kaut kad vēlāk man būs jānoklausās ieraksts, kas šobrīd atrodas mazajā, melnajā Panasonic diktofonā ar mazajām lenšu kasetītēm, kurām aizvien no jauna tiek pārrakstīts pāri, pāri, pāri.
Lai savilktu galus Rīgas dzīvē, strādāju par pārdevēju apavu veikalā pilsētas centrā. Ja veikalā ienāk kāds no augstskolas pasniedzējiem, es paslēpjos aiz letes. Vienkārši pietupstos. Nejūtos kā lūzere, drīzāk man nāk smiekli par šo spēlēšanos, izlikšanos. Es taču pat nezinu, ko un kāpēc es daru.
Tāpat neviens no pasniedzējiem jaunas kurpes manā veikalā nepērk, pat nepielaiko. Visticamāk, vienkārši ienāk izvēdināt galvu. A ko es? Tupu aiz letes.
Neciešu interviju atšifrēšanu. Jau atkal vajag saņemties. Daru to pa naktīm, pēdējā brīdī. Tad aizraujos, pietrūkst laika, gala rezultāts ir sasteigts. Talantīga steiga.
Kad bakalaura diploms ir saņemts, viena no pasniedzējām mani aicina pievienoties maģistra programmai, bet man jau atkal nav laika. Man šķiet, ka es nespēju izpildīt to visu, kas no viena cilvēka tiek prasīts. Un kur gan ir tie prasītāji? Atbildes nav.
Naudas jau arī nekad nav. Tiklīdz uzrodas, tā kā uz burvju mājienu izkūst. Pirms atkal jau jāmaksā īre, aši pagūstu nopirkt lietotu filmu fotoaparātu. Nauda atkal un atkal beidzas, bet vajadzības, prasības, rēķini, šie un nākamie mēneši nekad nebeidzas. Vēl viena nedēļa, vēl nedaudz.
Es vēlos būt laba, bet jūtos tā, it kā es tāda nebūtu.
Es vēlos laicīgi atlikt naudu, kaut ko iekrāt varbūt, bet nesaprotu, kā tas ir iespējams? Es vēlos ar draugiem un draudzenēm. Es vēlos uz tālām zemēm. Es vēlos skaisti, jaudīgi, brīnišķīgi.
Es sametu somā kādas nebūt lietas, izeju pa mūsu Stabu ielas komunālā dzīvokļa augstajām koka durvīm, iekāpju tramvajā un nostājos šosejas malā.
Bailes. Atkal ir tā, it kā man būtu jāpiespiež zaļā podziņa telefonā un jāpiezvana slavenībai, kamēr es pati jūtos kā tukša vieta, nekas.
Es rāmi un nepiespiesti izstiepju roku uz sānu tā, lai tā atrastos precīzi paralēli asfalta virsmai, salieku pirkstus dūrē un īkšķi paceļu gaisā pret debesīm. Es stopoju uz mājām. Pirmo reizi uz ceļa esmu viena, nevis ar kādu kopā.
Kad apstājas krēmkrāsas Volga – un šis fakts nav izfantazēts – es raušos iekšā. Šoferis ir iesirms kungs, kas mierīgi varētu būt aktieris, bet, kā izrādās pa ceļam, ir leģendārs kino operators. Kad viņš man jautā, uz kurieni es dodos, nevaru saprast, ko lai saku?
Kur ir manas mājas? Vienā vai otrā pilsētā? Pie tēta, pie mammas, pie kāda no draugiem – kur? Kur ir mana vieta? Kur mani kāds gaida? Vai gaida?
Operators apstādina mašīnu uz apvedceļa, kas ved uz vienu no manām iedomu māju pilsētām. Izkāpjot no volgas, esmu apžilbusi no apziņas, ka ar cilvēku var notikt brīnumam līdzīgas, šķietami neizkalkulējamas lietas.
Mamma mūsu miniatūrā dzīvokļa virtuvē lej kafiju apzeltītajās porcelāna tasēs. Man aiz muguras dūc mūsu lielais, vecais, allaž pustukšais ledusskapis. Paiet laiks. Desmit, piecpadsmit, divdesmit gadi.
***
Man ir skaistākais darbs pasaulē – es rakstu.
No mājām,
Ance JASMININE
