Neticamais stāsts par radīšanu
Kā tas ir – radīt no sevis un sadarboties ar pasauli?
Cilvēks cilvēkam zāles
// gruzīnu tautas sakāmvārds
Sensenos laikos, kad man vēl bija mašīna, pa ceļam no darba uz mājām iegriezos lielveikalā. Nākamajā dienā bija darba pasākums, kuram vajadzēja kaut ko sagādāt, gribējās arī kaut ko garšīgu pašai, tāpēc mans iepirkumu grozs bija līdz malām pilns, un es atspērusies to stiepu uz kasi. Tad notika brīnums.
Kāds vīrietis (nepazīstams) atbrīvoja manas rokas no iepirkumiem, un tālāko ceļu līdz kasei, kā likās, es vairs negāju kājām. Šajā it kā tik neizteiksmīgajā, kantainiem plauktiem un precēm piepildītajā telpā es, lūk, biju pacēlusies spārnos – tieši tā es jutos.
Šķiet, tā bija pirmā tik uzskatāmā reize, kad kāds bija paņēmis manu smagumu, manas tik ierasti dienišķās grūtības savās rokās.
Tikko iedomājos – varbūt nepazīstamo kungu vienkārši piesaistīja mana groza saturs?
Pēc 15 gadiem
Tiesa, es par šo neticamo notikumu aizmirsu uz vairāk nekā desmit gadiem. Atcerējos par šo spontāno “sadarbību” tikai nesen, kad darbojos pie jauna video fragmenta filmēšanas.
Galvenajā lomā šoreiz bija jābūt man, teksts bija mans, kadrējums arī. Vēl tikai vajadzēja sevi nofilmēt. Tikai, bāc, kā lai to izdara?
Filmēties pašai nebija gluži tas pats, kā nofilmēt kādu citu, piemēram, dabasskatu, lai gan – a kur starpība?
Mēģināju vienreiz, otrreiz, kādu astoto, devīto reizi.
a. Te kājas nebija kadrā, te sajaucu, kad spiedu play un kad stop, jo telefona kameru darbināju ar tālvadības pulti.
b. Pats telefons tikmēr atradās drošā attālumā no manis, iesprausts statīvā, kas savukārt grīļojās, novietots uz mana savvaļas pagalma nelīdzenās zemes.
c. Ak, un tad vēl mikrofons.
d. Paga, vai tas ir ieslēgts?
e. Vai mati ir ok?
f. Vai neesmu par resnu?
g. Vai bikses nav pārāk saburzītas?
Labi, ka vismaz nelija. Iepriekšējā reizē, kad no filmēšanās nekas nesanāca, sāka līt. Citā reizē vējš bija par stipru, bet es, protams, gribēju video, kas ir uzņemts Dabā. Kā citādāk pasaule uzzinās, ka esmu Dabas bērns, sieviete, Zeme?
Pati, pati, visu pati
Nevienu pamācību, kā pašrocīgi izveidot pievilcīgu videoierakstu, protams, nebiju noskatījusies. Kura sieviete nodarbojas ar tādām “muļķībām”? Turklāt es nevēlējos ietekmēties. Vēlējos šo, manupāt, tik unikālo procesu iepazīt, izjust, izspēlēt vispirms pati.
Arī ar vīru bijām norunājuši, ka filmējoties tieku galā viena. Īstenībā man bija kauns.
Es mulsu un jutos neērti, tiklīdz kāds Dzīvs cilvēks (pat ja tas bija vistuvākais cilvēks pasaulē) atradās manā klātbūtnē, kad radīju – proti, kad to Dzīvo, kas bija manī iekšā, mēģināju izlaist uz āru.
Atrasties kadrā bija neierasti, jo man tā bija līdz šim nebaudīta, nezināma pasaule. Priekšplāns, savā ziņā pat skatuve pret tik ierasto, arī drošo aizskatuvi.
Filmēšanās nebija ne rakstīšana, ne balss ieraksts, kur zinu, kas un kā jādara. Video bija tas viss kopā + mana seja + auguma valoda, ak vai. Audiovizuālā māksla – tieši tā, kā rakstīts manā augstskolas diplomā.
Tolaik, kad studēju un darbojos televīzijā, tas bija komandas darbs. Operatori, montieri, producenti, redaktori, reportieri, režisori, ētera personības, sponsori utt.
Labi, ka savā procesā es par to visu pat neiedomājos.
Tiesa, mani jau arī neinteresēja izveidot smuku video, kas visiem uzreiz patīk. Nē, nu, labi, var jau patikt, bet tā, lai ir pa īstam.
Tā es tur ņēmos – skraidīju šurpu turpu pie sava telefona uz statīva. Vairs nesapratu, ko daru. Biju piekususi, taču pēdējiem spēkiem (nedaudz pārspīlēju) ievilkos Valtera kabinetā.
Īsa vārdu apmaiņa
“Re, ņem, skaties,” es teicu un devu viņam savu telefonu. Viņš noskatījās labāko video, taču tāpat paziņoja, ka varētu labāk.
“Nu tad nāc un nofilmē mani,” tā es to pateicu. Dabūju sevi ārā no sevis.
Tagad zinu, ka tas brīdis, kad izdaru savu daļu darba un pieslēdzas otrs (trešais, ceturtais...), ir tas magic, kāpēc mani vispār interesē radīšana.
Bez tam man izdevās pateikt savu sakāmo tieši tā, kā to jutu, Dzīva cilvēka klātbūtnē. Šī atklāšanās bija tikpat liels iekšējs sasniegums kā mūsu abu ārējā sadarbība.
Radīšana ir kopdarbs – gluži kā Dabā, kad putni no rīta dzied. Kad pasaule mostas, tā atveras visa kopā – vismaz viss tas, kas ir Dzīvs, kas elpo, kas ir.
Vai Dabā vispār kāds ir pa vienam?
Tā Valters mani nofilmēja. Process bija neticami viegls un aizņēma vien dažas minūtes, taču manī tas iemājoja kā visskaistākais tās dienas notikums.
Iespējams, kaut kādā ziņā tā bija visskaistākā radīšanas pieredze līdz šim.
Brīdinu – tam vieglumam, tam, cik viegli tas sanāk, prāts negrib ticēt.
a. Tiesa, ja man nav, ko teikt, ko dot, ko piedāvāt, - kāpēc lai kāds man palīdzētu?
b. Kāpēc lai man pasniegtu savu roku?
c. Ja es pati sev neticu, vai otrs ticēs?
d. Ja es neesmu izdarījusi priekšdarbus, ja es pati nezinu, kā ir nest to smago iepirkumu grozu, vai tad man pieslēgsies nākamais ķēdes posms?
e. Vai tad, ja man simts reizes nesanāk, bet es aizvien to gribu un daru, vai pienāks tā reize, kad viss saslēgsies, aizies?
Universs
Mazo video pēc tam aizsūtīju dažiem draugiem un ieliku instagramā. Draudzene ieminējās, ka mani mazie teksta filmējumi ir #minimismi. Kur vēl precīzāk?
Nekā ekstraordināra jau manā pirmajā #minimismā nebija, taču gandarījums pašai par sevi gan izlauzās ārpus visiem rāmjiem.
Todien uz Zemes nolaidās Artemis II misija, kuras sastāvā bija pirmā sieviete, kas aplidojusi ap Mēnesi. Arī viņa to neizdarīja gluži vienatnē.
Un tā es iedomājos – vai ir Kāds, Kāda, kas vēlētos veidot jasminine.space ierakstu vizuālo pusi - ilustrācijas, foto, savu mākslu?
Ja tā ir, lūdzu atrasti man
🔑 Atradums
Ja nu sapņi ir paredzēti tieši tādēļ, lai mēs pacenstos un tos piedzīvotu? Pat tad, ja tas ir viens teikums, kas izskan caur mani pasaulē.
Dzīva,
JASMININE
Rakstīja Ance
Ja Tevī kaut kas briest un vēlies saprast, kas neļauj virzīties uz priekšu, piesakies uz kodolsesiju – par to, kā atslēgt sevi vaļā. Atslēga ir reāla, tā ir tikai jāatrod.
Kodolsesija ir divu pieaugušu cilvēku saruna. Pirms tam atraksti e-pastu uz jasminine.space@gmail.com.
Es esmu te.
Paļaujoties uz Dzīvu turpinājumu kopā, esmu atvērusi JASMININE maciņu. Pārskaitījumi notiek uz ģimenes SIA JS Monta radošo kontu.
Es, JASMININE by Ance, dzīvoju un rakstu. Vislabāk no visa man sanāk apvienot Dzīvi ar vārdiem un Dzīvu klātbūtni.