Nekas nav ieplānots, nekas nav obligāti jādara, un neko arī neesmu izdomājusi pati. Šādas dienas ir retums manā Latvijas ziemā.
Ir ap deviņiem no rīta.
Nevēlos ieslēgt telefonu. Neesmu gatava vēl kaut kam.
Esmu gatava, pilnīgi nogatavojusies pati sev, šim brīdim, šai sajūtai, kurā atrodos patlaban. Vēlos te būt — visā tanī, kas esmu es pati.
Jā.
Jau vakar man šķita, ka viss augums alkst rakstīt. Uz brīdi pat nosēdos pie vīra lielā datora, aši sarediģēju JASMININE Grāmatas jaunākās lapas, taču tad likos mierā.
Miers.
Pagāja vakars. Pagāja nakts.
Pa to laiku notika nostiprināšanās manī pašā. Tāda kā iesakņošanās.
Tēmas, par kurām ar degsmi taisījos rakstīt vakar, pret rītu bija zaudējušas savu aktualitāti.
No rīta es itin kā piecēlos cita, citādāka. Mans iekšējais stāvoklis bija nomainījies – izlīdzsvarojies. Jutos atvieglota, varbūt pat atpestīta no tā, kas vairs tāpat nebiju es – tikai mani prāta riņķa danči.
Notikšana. Tas tagad notiek.
Šobrīd atļauju sev nevis darīt, nevis forsēt, nevis izsludināt un ierosināt, bet…
Ļauju laikam ritēt. Ļauju lietām notikt. Ļauju sev un pasaulei sakārtoties.
Ļaut. Ļaut. Ļaut. Atļauties reizi par visām reizēm.
Atļaujos.
Dzirdēt: ieklausīties.
Redzēt: ieskatīties.
Domāt: iedomāties.
Just: iejusties.
Pieskarties… Vai varbūt nemaz neskarties klāt?!
Pirms dažām dienām uz ielas satiku paziņu. Nejauši. Izrādās, viņš bija man rakstījis, aicinājis ciemos, bet e‑pastu nebiju saņēmusi. (Kā vēlāk izpētīju, tas bija iekritis spamos.)
Lai vai kā — pat ar visām komunikācijas kļūmēm es tik un tā atrados tur, kur biju gaidīta — siltā Āgenskalna viesistabā ar patīkamiem sarunu biedriem.
Kamēr cilvēks neļauj nekam notikt, nekas arī nenotiek.
A man patīk, ka notiek. Ārkārtīgi patīk.
Ārā aiz loga lēnītēm snieg. Kafejnīcā, kurā atrodos, ienāk jauna sieviete vilnas mētelī, moon walker zābakos, izteiksmīgu copi uz galvas.
A ko es?
Aizveru arī piezīmju grāmatiņu. Ēterā ienākusi Dzīve. Atkal jau pati pienākusi man klāt.
JASMININE
by Ance
Noskaņu režija dzīvajā
Foto no Pexels, apdare no JASMININE
