Atgriešanās Gruzijā ir smaga. Rakstu no rīta līdz vakaram, bet nekas labs (nerunājot par izcilību) nesanāk. Ēdu entās reizes dienā, bet sāta nav. Kur palikusi mana stāja, disciplīna?
Ko tur liegties – tā ir pagaisusi.
Tagad domāju – vai vispār jebkad esmu bijusi disciplinēta, vai tikai izpildījusi citu cilvēku programmas?
Labi, sākšu ar to, ka šo ierakstu, dažas savas dzīves lappuses publicēšu piektdien. Tieši tāpat kā to darīju, kad šī jasminine.space vietne bija tikko radusies – tai pirmsākumā nu jau teju pusgadu atpakaļ.
Tā toreiz bija mana doma – jauna vēstule ik piektdienu, lai gan te, Gruzijas laukos, dienu nosaukumi, nerunājot par datumiem, ir relatīvi. Drīzāk ir cits ritms – proti, gaisma un tumsa. Diena un nakts – šis vai nākamais gaismas vai tumsas robs, kurā paspēt vai nepaspēt kaut ko jēdzīgu sadarīt.
Tātad iespējams, ka ne vienmēr ar saviem ierakstiem trāpīšu piektdienā. Next.
JASMININE topošā Grāmata. Esmu piekususi par to domāt, bet, jā, tā eksistē, elpo tepat līdzās manā datorā. Ja saskaita aprakstītās lapas, kopā to ir vismaz 30.
Jāatzīst gan, ka doma par savu Grāmatu Gruzijas laukos šķiet nedaudz absurda.
No šejienes skatu punkta raugoties, ķēpa, kas saistās ar rediģēšanu, izdošanu un visu pārējo nezināmo, nešķiet tā vērta, lai to vispār darītu. Droši vien tāpēc Grāmatu sāku rakstīt Latvijā.
Te, laukos, tā tiešām nav nevienam vajadzīga, jo neviena (fiziski) jau arī te nav, izņemot manu vīru un dažus tuvākos kaimiņus. Bet tuvākie mani pazīst kā raibu suni. Ko gan tiem lasīt par mani?
Varbūt man vienkārši ir paģiras pēc trim iespaidiem bagātiem mēnešiem Latvijā. Gruzija tomēr ir pilnīgi cita pasaule.
Līst un nekas nenotiek, lai gan šorīt laime – vienā mākoņu caurumā redzami kalni – Lielais Kaukāzs. Viegli apsnigušas klintis.
Dižas poēzijas nav. Lauki paliek lauki. Peļķes, mīksta, ūdeņaina zeme un dubļi. Tai pat laikā skaidrs, ka dzīvi un dzīvošanu neviens nav atcēlis.
Viss turpinās. Ko es te iedomājos?
Lūk, tām gan ir laiks beigties – manām iedomām.
Norvēģis Ērlings Kage raksta: “Kad esi ieguldījis daudz laika, lai būtu pieejams un sekotu notiekošajam, ir viegli pieņemt, ka tam ir vērtība, pat ja tas, ko esi izdarījis, nav īpaši svarīgs.”
Attiecīgi – tas, ka man liekas, ka šobrīd kaut kā trūkst, nenozīmē, ka tā ir. Turklāt šī iztrūkuma uzturēšana nepadarīs to vērtīgāku.
Tiesa gan, šī neapmierinātība var signalizēt, ka trūkums ir iestājies manī pašā. Mans iekšējais stāvoklis ir sašķobījies.
Tukšuma un sašļukšanas tēmai ir veltītas vairākas lapas JASMININE Grāmatā – par to, cik ļoti mani spēj ietekmēt ārējās vides izmaiņas un to iebrāšanās dzīvē. Šķiet, tas arī ir noticis.
Ir nomainījusies bilde aiz loga, mēbeles istabā, gaisa temperatūra un kvalitāte ir cita, un es esmu iedomājusies, ka man tas viss tā ne sevišķi patīk – ak, vai.
To sauc par iedomību, vai ne?
Trīs mēnešus no vietas Latvijā notika viss... Te, Gruzijas laukos, pēkšņi nekā no tā nav.
Iedomība nav manā garā. Bet kas ir?
Pirmais JASMININE tikums – vienkāršība. Varbūt vajag pakāpties soli atpakaļ?
Grāmatā esmu ierakstījusi, ka “uz atpakaļu var iet tikai tad, ja tas ir uz priekšu”. Pirmkārt, izklausās noderīgi. Otrkārt, šoreiz tieši tā arī ir.
Kas ir pirms vienkāršības?
Nultais tikums – caurspīdība, arī godīgums.
Ceru, man izdevās.
Šorīt no mugursomas izsaiņoju filmēšanas statīvu – tētis man to uzdāvināja dzimšanas dienā pirms dažiem mēnešiem. Gribēja dāvināt blenderi, bet es tomēr paliku pie sava – māksliniece nav mājsaimniece, tai vajag statīvu. Pirmais filmēšanas mēģinājums (par mikrofonu aizmirsu) jūsu rīcībā. Bija doma kameras priekšā nolasīt šo piektdienas vēstuli, bet ēterā tik un tā atklājās dzīve – neapstādināma.
Lai plaukst!
JASMININE no dienvidiem
Rakstīja Ance
