Kā palikt uzticīgai sev?
Svītrojumi, halva un foto klikšķi uzticībai
Gāja dienas un nāca naktis, un es turpināju ļaut, lai mājas dzīve, šie lauki, šis dienišķais it nekas pārņem mani visu. Cik gan ilgi pretošos? Cik ilgi domāšu par citurieni, ja esmu šeit? Esmu jau klāt, ieradusies. Kas gan slikts var notikt? Vai baidos no tā, ka lauki mani ievilks un netikšu ārā?
Savā ziņā tieši tā arī notika. Bija arī pārbaudes darbs: pārskatīju un pārrakstīju dažas savas pārliecības. Neefektīvais tika nosvītrots. Vārdus zem švīkām atstāju redzamus.
Vēsture Tagadne
Ziema tā īsti vēl nebija beigusies, toties nupat bija sākušas plaukt aprikozes, kad mēs ar vīru bijām Armēnijā un devāmies nelielā grupas ekskursijā ārpus Erevānas. Kādā no apskates punktiem viena no ekskursantēm, jauna dāma, palūdza grupas vadītājai, lai viņu nofotografē uz kalnu un dievnamu fona.
Kad bilde bija uzņemta, grupas vadītāja pateica frāzi, ko nejauši dzirdēju arī es.
“Tagad tā ir vēsture,” atdodot telefonu ar nule tapušajiem kadriem jaunajai sievietei, teica gide – dāma ap gadiem piecdesmit.
Kad vēsture atkāpjas, notiek tagadnes caurstrāvots atklājums. Jaunās ekskursantes un pieredzējušās gides saskarsmes moments, ko pamanu es. Augums atveras (vai arī aizveras) tagadnes sajūtai, noskaņai, frekvencei.
Loģisku argumentu šai saistībai nav, bet pēc Armēnijas brauciena man ir iepaticies fotografēties. Atļaujos sajust tos brīžus, kad vēlos to darīt. Izbaudu, kā jūtos. Pierodu pie šīs sprakšķošās enerģijas. Šad un tad palūdzu, lai vīrs mani pabildē.
“Tagad tas ir process,” viņš saka.
Vēsture nav slikta, tai ir sava vieta, kur būt, taču ne te un tagad.
Produktivitāte Auglība
Aiz cilvēka allaž kaut kas paliek. Cilvēks, gribi to vai nē, aiz sevis kaut ko atstāj. Dzīvojot laukos, nav iespējams neredzēt, kas paliek aiz cilvēka.
Uzarts lauks. Izslaucīta grīda. Pudeļu stikli. Miskaste. Sabrukusi sēta. Vientuļa magnolija vientuļā pagalmā. Ābeles stāds, ko nupat aizsaulē aizsauktā kaimiņiene atnesa mums dāvanā, kad sākām dzīvot laukos. Kaimiņienes tagad vairs nav, ābele manā pagalmā ir. Aug.
Kas paliek aiz manis? Vai nomazgātie šķīvji, uzrakstītie raksti skaitās? Vai mana atrašanās uz zemes kaut ko maina? Vai tas maz ir svarīgi?
Šobrīd esmu cilvēks laukos. Jūtu, kā caur manām rokām, caur manu muti, caur manu augumu rodas, rodas, rodas. Neļaut rasties ir stāties sev pretī. Cīnīties, ņemties. Vai tiešām to vajag darīt?
Mācos beigt kontrolēt, kā tas, kas rodas, izskatās, sanāk vai nesanāk. Ļauju sev elpot. Elpoju.
Aizvien bieži līst. Apstaigājot pagalma mežonīgo pusi – mazos džungļos, kur pirms divām nedēļām tika izpļauta zāle, atrodu vairākus dzeltenu īrisu ziedus. Tie ir uzplaukuši, kaut bija nopļauti. Dažus ziedus un pumpurus ienesu istabā, ielieku vāzē. Pa nakti atveras vēl vairāk ziedu.
Produktivitāte nav slikta, bet ja nu auglība ir vēl produktīvāka?
Aktivitāte Klātbūtne
Aktivitāte ir vajadzīga, bet pārmērīga aktivitāte rada troksni, trauksmi un atņem spēku.
Klātbūtne ir. Tā pastāv neatkarīgi no manas aktivitātes.
Starp citu, kādas ir manas aktivitātes, ja tā rodas caur klātbūtni vai no klātbūtnes? Klātbūtnes aktivitāte un aktīva klātbūtne – lūk, mans jaunākais izpētes lauks.
Paņemu dārznieka šķēres un dodos uz skabāržu birzi. Beidzot nelīst.
Pretestība Pieņemšana
Nedēļas vidū, kad atkal nav elektrības un atkal uz brīdi ir pārstājis līt, iznāku uz mājas lieveņa un jūtu, kā pagalma sētas stabi izliecas uz āru no manis pašas svara. Man beidzot pietiek. Ir gana.
Man vajag izkļūt ārā, izsperties ārā no savas sētas, no šiem mazajiem džungļiem, ārā pašai no sevis.
Pēkšņi iedomājos par halvu. Mājās nekā salda nav, taču ja nu mazajā ciema bodē ir halva? Būtu vismaz mērķis šim ceļojumam ārpus savas teritorijas.
Uzmetu plecos jaku, pataustu, vai kabatā ir kāda banknote (ir!) un dodos ceļā.
Jau pa gabalu redzu, ka pie bodītes piestājis dzeltens kravas furgons – visticamāk, atvedis man halvu, es iedomājos un ieķiķinos pie sevis.
Kad esmu klāt, tā ir taisnība. Veikalā halvas nav, bet dzeltenajā autiņā ir. Palūdzu bodniecei, kas pērk preces no dzeltenā furgona puišiem, lai paņem man halvu.
Kad palikšana uz vietas sāk kļūt par pretošanās kustību, domai par halvu var būt izšķiroša nozīme. Doma rada sajūtu, kas savukārt iedarbina reālu kustību.
Mājās pārnācu ar halvu, kā arī aprunājusies ar bodnieci un pagrozījusies ciema centrā. Priecīga, pateicīga.
Uztraukums Miers
Uztraukumu var lieliski aizgaiņāt ar aktivitāti, taču šis paņēmiens nav efektīvs, jo risina sekas, nevis cēloni. Laukos (tāpat kā jebkur citur) ir gan miers, gan nemiers. Viens no tiem ir visu laiku. Turos tajā, palieku tajā. Elpoju.
Ir atkal jauns rīts. Kad pieceļos un ienāku virtuvē, Valters ir ieslēdzis radio, un šorīt rādžiņš ir tieši tas, kas vajadzīgs.
Mums ir pašiem sava māju sajūta, un man nav jādara it nekas, lai to radītu. Tā jau ir, pastāv. Ieeju dušā, ieritinos dvielī un tāpat, nemaz nemēģinājusi noslaucīties, ieslēdzu tējkannu. Ūdeni viņš jau ir ielējis.
Tiekamies nākamreiz. (Sirsniņas, putniņi, smaidiņi.)
Foto no Pexels + Valters Šverns. JASMININE ilustrācijas.