Atkal jau līst, un tas nav ašais vasaras lietiņš, kuram, viens, divi, var izskriet cauri tā, it kā tā nemaz nebūtu bijis. Atkal jau līst, un tas ir dienvidu resnais lietus, kad tu vairs pat necenties sevi apgrūtināt ar jautājumu, vai lietus reiz beigsies?
Sākoties resnajam lietum, apkārtējā ainava, viens, divi, ienirst miglas deķos, atstājot mani šajā sliktas redzamības zonā ar sajūtu, it kā es atrastos paša pasaulīgā augļa iekšienē – tā sulīgajā, vasaras siltuma uzbriedinātajā daļā, kur atmostas maņas un sariešas bauda.
Meloņu dzeltenais
Gruzijas tirgū, starp citu, šobrīd smaržo melones, un ir vispiemērotākais laiks, lai sāktu posties ceļojumam uz dienvidiem.
Salda un kārdinoša, auglīgā smarža uzbango kā pilsētas tirgus ejās, tā mūsu ciema piparbodītē.
Melones iekārtojušās līdzās tomātiem un gurķiem, kas nozīmē, ka pomidori da kitri sarkanajam un zaļajam pievienojies meloņu dzeltenais – šīs priecīgās saules bumbas, to tīkamie apaļumi.
Pats augusta pilnbrieds ir gatavs kā melone. Dzīvības sulām pilot, augļa pilnīgums vienkārši lauž savu ceļu ārup uz dzīvi – uz šo pašu brīdi. Notiek atvēršanās. Līst. Lai līst. Zeme samirkst.
Dzirdama ūdens tecēšana, kas reizē gan atkailina, gan aizrauj līdzi.
Sarkans
Ir pirmdiena. Viņam tūliņ sāksies sapulce, bet man ir laiks. Šai lietainajā rītā esmu sev piešķīrusi brīvo laiku līdz pusdienām. Konkrēta uzdevuma šai reizei nav, tāpēc nesteidzīgi izlasu dažus Breathe žurnāla rakstus.
Pāršķirot lapas, pamanu, ka mani piesaista ilustrācijas. Apstājos pie mākslas darba spilgti sarkanos toņos, kas ir vēl dziļi sarkanāki par gruzīnu pomidori jeb tomātu.
Paceļas mana iekšējā temperatūra, tāpēc, daudz nedomājot, ieeju aukstajā āra dušā un izbaudu, kā ir, kad ūdens vienlaicīgi tek gan no dušas, gan no debesu juma.
Ietinos rītasvārkos, uzsildu kafiju, atveru datoru. Man kārojas rakstīt.
Pirmā pirmdiena
Pirms divām nedēļām tā arī bija pirmdiena, kad pēc vairāk nekā mēnesi gara vasaras atvaļinājuma šķita reāli izdabūt ārā no sevis kaut ko vairāk par dažām ar roku uzšņāptām rindām piezīmju kladē – ar tām man vairs nepietika.
Bija mazuma piegarša.
Tiesa, ar izlaušanos ārpus īso piezīmju komforta zonas man negāja pārāk viegli.
Lai arī iekšēji biju pilna ar vārdiem, domām, kādām nebūt pieredzēm – un kuram gan tā nav? – ārā tas viss neplūda ar tādu mieru, spēku un paļāvību kā, piemēram, resnais lietus no debesīm.
Pie durvīm
Tagad, kad rakstu šos vārdus, līst pat vēl stiprāk, itin kā lietus man rādītu priekšā, ka, nu, jā, reizēm, lai atvērtu durvis uz iekšpasauli, vajag tās piespiest vēl ču ču ciešāk.
Paši taču ziniet – cik ēku, tik dažādu ieejas durvju. Pa dažām, lai tās atsprāgtu vaļā, vajag kārtīgi iebelzt ar kāju.
Vai pakratīt,
vai maigi noglāstīt,
vai trīsreiz pieklauvēt...
Kā atveries Tu?
Man nevajag tūlītēju atbildi, vienkārši padomā.
Pelēks
Toreiz, pirms divām nedēļām, uzrakstīju par gaismu un tumsu. Raksta Gaismā tematika izkristalizējās rakstot. Pirms tam es par šo jautājumu nemaz nebiju domājusi.
Arī sapludināt, varbūt pat sapārot tumsu ar gaismu, uzlikt to vienu otrai virsū, saspiest tās abas kopā man nebija ienācis prātā.
Vienīgais vērojums, kas man bija pirms rakstīšanas, - tumsnēja, smaga gaisotne, ko biju pamanījusi dažās konkrētās vietās vai cilvēkos, bet ar to es pat nesāku. Stāsta pavediens, kā jau allaž, atradās tepat – precīzi tajā pašā telpā, kurā biju arī es.
Telpai bija krāsa. Balta kā papīrs, kā krekls, kā pirmais sniegs. Tā tas sākās. Ar krāsu un ģeometriju telpā.
Balts
Balta istaba, balts galds, dzīvs cilvēks pie galda un aiziet! Es biju atradusi teksta atveres vietu – tādu kā portālu, un tālāk teksts devās rokās un rakstījās uz priekšu itin kā pats no sevis.
Ķēru noskaņu, liku klāt, ņēmu nost. Reāli būvēju un biju celtnieks, labi, celtniece.
Cik reižu nav redzēts, kā celtnieki pēc smēķiem vai desiņām veikalā ieiet, apbiruši balti ar celtniecības darbu putekļiem, itin kā savlaicīgi būtu pieskaņojušies manam stāstam.
Putekļi
Diemžēl neesmu redzējusi, ka uz rakstnieka ādas un drānām nosēstos darba putekļi – laikam tie ir neredzami. Tāpēc gadījumā, ja neesmu neko prātīgu uzrakstījusi, lai gan esmu veltījusi laiku rakstīšanai, ir grūti kādam pierādīt, ka esi rakstnieks, labi, rakstniece. Gan jau, ka neesi.
Var labi saprast visus, kas jautā – a kur tu publicējies?
A kur grāmata?
A kad būs?
A cik sekotāju galu galā?
Saņemies taču. Ar neredzamajiem putekļiem mums, pasaulei, nepietiek.
Nezināmajā
Ir tā. Kādā brīdī tu pilnīgi noteikti nozūdi no sava iesāktā vai tā arī neiesāktā rakstu darba. Tieši tā notika ar mani baltajā istabā pirms divām nedēļām, jo, nu, bāc, draugi sauc mani ārā, un tas ir pietiekami pietiekams iemesls, lai aizmirstu par savu rakstu.
Pēc dažām stundām es tāpat esmu atpakaļ pie raksta, un tagad es apzināti ieņurkoju pati sava procesa transā, kur nozīmi zaudē jebkas cits, kas līdz šim mani turēja ciet. Neiedarbojas pat interesantās sarunas fonā.
Tā tas vienkārši notiek, jo tu, cilvēk, esi ierakstījies teksta auguma sirdī.
Tu radi, lai gan nezini, pēc kā tas galu galā izskatīsies. Tu ļaujies – jau atkal nezinot, kad un ar ko tas beigsies.
Ārā, tepat
Agri vai vēlu es, lielā rakstniece, protams, iznirstu virspusē. Prasās noskurināties gluži kā sunim, kurš, salijis pārskrējis mājās, tagad žāvē samirkušo spalvu. Bet varbūt tie ir neredzamie rakstīšanas darba putekļi, no kuriem es tagad vēlos atbrīvoties?
Skaidrs, ka rakstīšanai tāpat kā ikvienai citai darīšanai ir sekas kaut vai tāpēc vien, ka vairākas stundas no vietas esmu kārtīgi rukājusi, labi, rakstījusi.
Pasperu dažus soļus nost no sava rakstu darba, kurš, līdz galam nepabeigts, spītīgi pulsē datora ekrānā. Kamēr es uz datora baltās lapas esmu bīdījusi, stūmusi, atvienojusi un atkal salikusi kopā jaunu pasauli – šo stāstu, apkārtējā telpā nav mainījies it nekas.
Klusās dabas bīstamā daba
Gulta ir saklāta, svece ir izdegusi, uz gultas sagumzīts pleds. Tikai uz rakstāmgalda ir redzams, ka tur kāds ir ņēmies – atstāts kabatas lakatiņš, klade, žurnāls, rakstāmais. Nekas īpašs.
Esmu apsolījusi brīvo laiku sev tikai līdz pusdienām, kas jau ir pietuvojušās bīstami tuvu. Varētu likties mierā, bet tieši šī bīstamība, kas šajā reizē ir manis pašas uzstādītais laika limits, ir triks, ko pielieto pasaules klases filmu režisori.
Suģestējošā kino kadrā allaž notiek kaut kas bīstams – kaut vai fonā pulkstenis tikšķ. Tik, tak. Tik, tak.
Saspiestais laiks mani uzkurina. Mūžīgais, urdošais nemiers, kas nu jau vairs netaisās dāvāt man mieru – šis raksts taču ir jāpabeidz!
Pusdienas attālinās.
Vēl viena pirmdiena
Pagājušajā pirmdienā es uzrakstīju nākamo, otro blogierakstu. Gāja vieglāk, jo bloga rakstīšanas musīši pirms nedēļas jau bija iesildīti, taču nu es nevarēju vien saprast, vai šis gabals bija tikpat labs kā iepriekšējais?!
Atbildes nebija... Varbūt bija, a varbūt nebija? Ak, šaubas, šīs mūžīgās rakstītā, pateiktā vārda pieskatītājas.
Tā nu pagājušajā pirmdienā es nešaubīgi izlēmu, ka par savu rakstu darbu pavadoni turpmāk izvēlos savu sirdsapziņu. Kaut kā uzticamāk par šaubām tomēr.
Arī elpu – ritmu, kas teksta miesu tālāk nes, es dodu savējo. Drošībai.
Gatavs
Teksts nu ir gatavs, bet kas ir palicis pāri no manis? Ieeju dušā – siltā un vannasistabā. Neredzamo putekļu kārtu no ādas aizskalo silts ūdens. Notiek attīrīšanās. Arī aizvēršanās.
Augums kļūst blīvāks, ciešāks – piemērots dzīvei uz zemes.
Taisu sev ēst. Līst. Viņš aizvien ir darbā – nu jau pēcpusdienas sapulcē. Klusiņām paēdu, izeju ārā, līst. Nāku atpakaļ iekšā. Uztaisu ēdienu arī viņam.
Kamēr viņš pusdieno, es apsēžos pie datora un lieku punktu, lai gan ir skaidrs, ka punkts ir iespējams vien uz papīra.
Lietus ir beidzies. Stop.
Viņš man saka labrīt.
Labrīt 🍓
Ance
JASMININE
Teksti + kolāžas