Gaismā
Mana vasara bez piesaistes vienai konkrētai vietai
Dienas vidū telpā ar baltām sienām iespīd silta augusta gaisma. Vasara vēl nav galā. Nekas, it nekas nav nokavēts. Baltās telpas vidū ir galds - arī balts. Pie galda vienā galā sēž viņš. Es ieņemu vietu pie galda otrā pusē, un nu mēs esam nokļuvuši viens otram pretī. Redzu viņa acis, matus, rokas, viņa rosīšanos pie datora, kas nolikts uz galda, un man sagribas rakstīt. Beidzot.
Pametu galdu, aizvelku aizkarus saulei priekšā, lai kaut nedaudz slāpētu gaismu, un ieritinos tumšzaļā dīvāna stūrī.
***
Visu vasaru esmu dzīvojusi bez mājām, proti, bez piesaistes vienai konkrētai vietai. Kādā brīdī man bija licies, ka varbūt mums abiem vajag mājvietu arī Latvijā, taču tagad, kad vasaras intensitāte traucas pretī rudens padziļinājumam, šai domai vairs nav tik lielas varas pār manis. Doma izlidojusi no mana prāta kā putniņš no ligzdas.
Kā izrādās, es spēju dzīvot visur, taču vai šajā visurienē ir iespējams arī brīvi elpot, būt un radīt? Vai te var izplest rokas uz abām pusēm un palēkties? Vai visurienē ir vieta kustībai?
Es nespēju radīt visur. Patiesībā pārsvarā šovasar es nokļuvu radīšanai nelabvēlīgos apstākļos, kur tā vietā, lai kaut ko jēdzīgu uzrakstītu (piemēram), man vajadzēja piepūst matraci un atrast vietu uz zemes, kur apgulties. Vai uztaisīt ēst. Vai aizbraukt nopeldēties. Vai izvest suni. Vai, vai, vai.
Radīt es devos kaut kur citur. Divas reizes traucos vairāku simtu kilometru attālumā, lai pievērstos storytelling praksei. Tieši tur apjautu, ka radīšanai nepietiek tikai ar vienu elementu. Tai vajag gan gaismu, gan tumsu. Man, lūdzu, abas šīs būtnes un visu, ko tās spēj!
Atceros, kā pirmajā reizē, nokļuvusi muižā, kur norisinājās storytelling pasākums, apsēdos uz krēsla un jutu, kā manī ieplūst tumsas matērija. Es biju izslāpusi pēc tumsas - pēc šīs mīkstās, mīlošās dvašas, kas apslapē dienišķo gaismu, izpludina stērķelētos domu konceptus un galu galā atbrīvo manis pašas elpu, atstājot mani tādā kā klusuma klēpī, drošībā.
Taču tumsa mēdz ieilgt.
Dažās vietās, kur abi šovasar palikām, redzēju, kā tumsa viņu, manu vīru, itin kā aprij. Kā uzbrūk. Kā neklausās. Kā izvairās. Kā izliekas. Kā pielīp tā augumam un drēbēm kā pelēcīgu putekļu kārta, brr. Vai tiešām tā bija tā pati zemes un auguma dzīļu auglīgā tumsa, kura mani atbrīvo un ļauj radīt? Kas īsti tā bija par tumsu, kas bija apvijusi mana vīra un, visticamāk, arī manis pašas aprises? Vai tā bija sakairināto domu, vai varbūt baiļu tumsa?
Vakar no rīta mēs atbrīvojāmies no tumsas ķetnām. Abi kopā. A kā citādāk?
Jau tajā pašā brīdī, kad apģērbos, lai dotos tālāk, es jutos gaiša, viegla. Tā biju es. Iepriekšējā dienā, kā nojauzdama, ka ir gana tumsas, es izkrāmēju visu savu iedzīvi no kalnu mugursomas, un aiznesu uz publisko, stilīgi violeto drēbju nodošanas kasti dažas kleitas, kas mani vairs neiedvesmoja. Tās bija tantu kleitas. Atā, tantes. Es tāda vēl neesmu un tuvākajā laikā netaisos būt.
***
Tumsa mēdz būt par smagu tāpat kā gaisma reizēm ir par vieglu, par netveramu.
Jau šorīt es pamodos gaismā. Aleluja. Draudzenes baltajās telpās es jūtos gaidīta. Te ir ne tikai vieta, te ir arī rūpes un gādība, kas sajūtama ik uz pussolīša, un šāda pieeja dzīvei, sev, cilvēkiem maina visu.
Kādu brīdi es palikšu te. Mājas jau vienmēr ir par vienu un to pašu. Par nevēlēšanos projām skriet, proti, par atļaušanos iegrimt vēl par milimetru vai varbūt pat par centimetru dziļāk sevī - šai tumsā, no kuras izšķiļas gaisma, apsteidzot mani pašu, kas allaž ir arī jautri.
***
Es sēžu pie baltā galda baltās istabas vidū. Zem manām rokām plešas datora klaviatūras taustiņu bezgalība. Šajā melnbalto rakstu zīmju kosmosā es arī esmu mājās.
Ak, mājas.
Smaržo ēdiens, ko draudzene gatavo virtuvē. Riet saule, gaisma izbalo tumsas priekšvakarā, taču siltums jau nebeidzas. Tas tikai uzņem agriezienus. Ir augusts, un Latvijas vasara turpinās. Tuvums, kas ir tik stiprs kā apskāviens.
***
Viņš apsēžas tepat blakus baltajā istabā uz dīvāna malas. Viņam mugurā jauns T krekls pirmo pavasara asnu zaļumā kā atgādinājums, ka tumsas čaula ir pārsprāgusi un ka it viss piedzīvotais jau atkal ir bijis dzīvošanas vērts.
Ar mirdzošiem sveicieniem,
Ance, JASMININE