Grūtības
Kādēļ par katru cenu nevajag no grūtībām izvairīties? (Un es nerunāju par to, ka tagad vajadzētu ciest.)
“Sākums vienmēr ir grūts,” mēdz teikt mans vīrs. Tiesa, neko tādu viņš neminēja, kad iepazināmies un nolēmām apprecēties. Visticamāk, ir tādi iekšējie stāvokļi, kuru priekšā pastāvošās un paredzamās grūtības nobāl, jo attiecīgajā momentā tev ir svarīgākas lietas darāmas – piemēram, mīlestība.
Astoņi gadi
Par to, ka sākums vienmēr ir grūts, mans vīrs sāka runāt mūsu laulības astotajā gadā – tad, kad bijām ieskrējušies gan savā mīlestībā, gan dienišķajā attiecību izspēlē.
Tagad, atskatoties uz mūsu pirmajiem astoņiem gadiem, es neteiktu, ka mums nebija grūtību. Tomēr mēs tās nesaucām vārdā.
Spītīgi lēcām pāri galvenajām grūtību bedrēm – ienākumu līmeņiem, sociālajiem statusiem un citiem dzīves kvalitātes rādītājiem. Tiesa, tas ne vienmēr bija tik viegli kā izklausās.
Sāku novērot, ka grūtības bija tur, kur tās tika radītas un uzturētas, savukārt tur, kur tas nenotika, bija tīrs lauks. Plūsma, azarts, neziņa, paļāvība, uzticība, arī patiesa draudzība – viss tas, ko nekādā ziņā nevēlējos palaist garām.
Labā un sliktā māte
Kaut kur visam pa vidu mēs attapāmies Gruzijā. Mans mīļākais salīdzinājums par Latviju un Gruziju bija kā par mātēm, kas mēdz būt dažādas.
Latvija, kur biju augusi, skolojusies, strādājusi, tātad bija bijusi labā – tā mani sargāja (un dara to aizvien).
Gruzijai tika sliktās, skarbās mātes loma – tā teju kā dzīvnieks paņēma mani zobos aiz čupra un tādu pašu nosiekalotu iesēdināja Dabā – instinktos, ielās, burzmā, troksnī, atspulgos, manis pašas sajūtās.
Gruzijā es it kā nebiju nekas un tomēr kaut kas mani turēja pie šīs zemes.
Kalni – Gruzijas mammas krūtis – vilināja, taču no attāluma. Man nebija drosmes šiem kalniem. Pieaudz – es jutu mammas Gruzijas dvašu uz ādas, un man pārskrēja tirpas – kalnu elpa. Pieaudz – Viņa teica.
Vai man bija grūti? Pat nezinu, es laikam tā neteiktu.
Grūtības vai vieglums – Dzīvē, kad tā griežas uz pilnu klapi, tu vienkārši traucies, lido, ej un reizēm velcies visam notiekošajiem cauri, nedomājot kategorijās.
Tu izdzīvo. Tu dari to, kas attiecīgajā momentā vispār ir iespējams.
Trīs lietas labas lietas
Tikai pēc vairākiem gadiem Gruzijā es sāku iet kalnos. Man aizvien bija bail, bet uz izšķirošo rīcību pamudināja trīs lietas.
Pirmā bija tā, ka piekopu konkrētus ēšanas paradumus un biju kļuvusi fiziski un mentāli izturīgāka.
Otrā lieta bija fakts, ka visu vasaru bez pārtraukuma biju nodzīvojusi laukos.
Tā bija vistiešākā un visciešākā saskare ar Dabu, kādu jebkad biju baudījusi, reizumis arī nakšņojot ārā.
Treškārt, man bija arī kalnu kompanjoni – trīs vīrieši, no kuriem viens bija izcils fizioterapeits, tātad drošība.
Atmosfēra
Toreiz, pirmajā kalnu gājienā, atklāju, ka mans mērķis bija būšana, tieši atrašanās un laika pavadīšana kalnos – atmosfērā, kas man kā latvietei bija sveša.
Kaut kad ap to laiku bija pienācis mūsu laulības dzīves astotais gads, un Valters bija pamanījis, ka “sākums vienmēr ir grūts”.
Es piekritu, jo kāpt kalnos tiešām bija fiziski izaicinoši – sevišķi pirmajās dienās, kamēr augums salāgojās ar jauno vidi un prāts izbļaustījās par visu, kas to neapmierināja.
Grūtības bija tur, kur es tām ļāvu būt. Tur, kur es tās nosaucu vārdā.
Lūk, šī izvēle – saukt vai nesaukt vārdā, dot vai nedot šai vai citai sajūtai vārdu, nest vai nenest šo vai citu vēsti pasaulē – tā ir arī mana pieaugšana. Mammas Gruzijas skola ir bijusi iedarbīga.
Klikšķis
Iespējams, sākums ir grūts, jo tas ir jauns. Ceļš, virziens, forma. Kāpjot kalnos, dažas reizes esmu pieredzējusi klikšķus apziņā – tādus kā pārslēgumus no grūtā uz vieglo. Gluži automātiski esmu atmetusi traucējošās domformas.
Tas, ko tu domā, tiešā veidā ietekmē tavu ceļu – kā un kur tu virzies.
Kalnu gaiss ir tas pats tīrais lauks, kas atveras jebkur, tiklīdz pārstāju domāt par to, ka ir tik grūti. Kas gan atkal ir aizšķērsojis manu ceļu? Varbūt es pati? Varbūt nekas?
Foto ilustrācijām no Pexels, Valters, Dace Nagobode