Virs VecrÄ«gas apsniguÅ”ajiem jumtiem lido putni. ArÄ« es jau pavisam drÄ«z lidoÅ”u prom ā uz dienvidu mÄjÄm.
Å Ä« ir bijusi skaistÄkÄ ziema manÄ dzÄ«vÄ. TÄ bija tieÅ”i tÄda pati kÄ toreiz, kad piedzimu ā nÄcu pasaulÄ. Tikpat Ä«sta.
Ziema turpinÄs.
VÄ«ri attÄ«ra VecrÄ«gas jumtus no sniega. Reizumis Å”aurÄs ielas tiek bloÄ·Ätas ā pa tÄm nedrÄ«kst iet. VarbÅ«t tÄlab tas vieglums. Tas tur itin kÄ virs zemes. Tas atsakÄs ielaist zemes dzÄ«ves smagumu sevÄ«. Tam raupjums ir sveÅ”s.
Å Ä« ziema mani ceļ spÄrnos.
AtgÄdina, ka man tÄdi ir, lai gan, protams, no malas nepateiksi. CilvÄks kÄ cilvÄks. Divi roki, divi kÄji, rumpis un galva. Citreiz vÄl iepirkumu tÄ«kliÅÅ” pie rokas. Citreiz besis, kas ir daudz nepatÄ«kamÄk par neÄrtu tÄ«kliÅu pie rokas.
Es neļaujos visam.
Neļaujos cilvÄkiem, kuriem neuzticos. Bieži vien neļaujos arÄ« tiem, kurus it kÄ pazÄ«stu, zinu. PazÄ«Å”anÄs vairs nenozÄ«mÄ ne uzticÄÅ”anos, ne droŔību. Paldies ā nÄ.
TaÄu ir visai daudz kas tÄds, kam es ļaujos pavisam noteikti.
Es ļaujos savÄm dusmÄm, emocijÄm, sajÅ«tÄm. NespÄju to visu norÄ«t un izlikties, ka viss ir ok. NÄ ā paldies. TÄ nu Å”oziem esmu piedzÄ«vojusi ne vienu vien emocionÄlu izlÄdi, kas pilnÄ«bÄ izmainÄ«jusi noskaÅojumu kÄ manÄ«, tÄ apkÄrtÄjos.
NemÄdzu atvainoties. Atļaujos neatvainoties par savu rÄ«cÄ«bu. Ja nu tÄ veidojas stÄja?...
Ä»auju [un tas nav nemaz tik vienkÄrÅ”i], lai situÄcija, telpa, cilvÄki, sajÅ«tas, emocijas sadzÄ«st paÅ”as. Bez mÄkslÄ«gas iejaukÅ”anÄs. Bez vardarbÄ«bas.
Ä»aujos pati sev ā savai klÄtbÅ«tnei. Esmu, kur esmu. Tagad te.
Ä»aujos tukÅ”umam. ManÄ« ir tukÅ”ums, un man tas ir vajadzÄ«gs. TÄ ir tÄ vieta, kur rodas, parÄdÄs, notiek. TÄ ir tÄ tukÅ”Ä lapa. TÄ ir tÄ tÄ«rÄ izjÅ«ta. TÄ ir tÄ vilkme. Un tÄ ir arÄ« mana brÄ«vÄ«ba.
Ļaujos notikŔanai. Sevis un pasaules notikŔanai.
Ļaujos klusumam.
Es aizveru muti.
Kad mute ir ciet, es sÄku dzirdÄt nevis savu iekÅ”Äjo dialogu, bet apkÄrtnes skaÅas. Troksni, kas ir reÄls, ne iedomÄts. Putnu kliedzieni, soļi telpÄ, Å«dens tecÄÅ”ana pa krÄnu. Un pÄkÅ”Åi arÄ« tas viss pieklust. Dzirdu tikai to, kÄ mana pildspalva pieskaras papÄ«ram. Ritmiski skan. Atbalsojas.
Pasaule, manis paÅ”as eksistence Å”ai paÅ”Ä klusuma mirklÄ« ir kļuvusi itin kÄ telpiskÄka. Vietas ir itin kÄ vairÄk. Elpa vairs nav steidzÄ«gi sekla, pat ja tai vispÄr neesmu pievÄrsusi uzmanÄ«bu.
Klusums, tukÅ”ums un pÄrÄjie ļauÅ”anÄs elementi ir kÄ darba rÄ«ki. Ir cilvÄki, kuri nevar pilnasinÄ«gi dzÄ«vot bet dÄrza kapļa. TÄ es nevaru bez saviem neredzamajiem Å”trumentiem.
StÄvu ar draugiem uz Martas ielas.
Nesaprotu, kÄpÄc klusÄju. Vai tÄpÄc, ka viss notiek arÄ« bez manas iejaukÅ”anÄs?
Viss notiek vÄl labÄk.
TÄ es atkal vienkÄrÅ”i eju pa Ŕīm pilsÄtas ielÄm.
Ak, jÄ, arÄ« tÄm es ļaujos. Un kad es ļaujos, mani atpazÄ«st. TÄ ir visskaistÄkÄ sajÅ«ta pasaulÄ. It kÄ es nekad nekur nebÅ«tu pazudusi. It kÄ nekÄdu laika robu starp mums nebÅ«tu bijis.
Ir un nav ā vieglums, smagums, spÄrni, jebkas.
JASMININE
Pierakstīja Ance
NoskaÅu režija dzÄ«vajÄ
Foto no Pexels JASMININE režijÄ
