Ziepju burbuļi pārplīst
Pirmie vasaras fragmenti no laukiem ar 90. gadu piesitienu
Pēdējā laikā nenotiek nekas dižs, visi mani ikdienas vērojumi, ko man tik ļoti patīk izvērst kādā lielākā stāstā, šobrīd ir sabirzuši druskās. Bet varbūt tā ir vasara, kas sākusi uzdarboties?
Zīda ceļš
Tik daudz laika pavadot mājās, drīz varētu sākt rakstīt JASMININE cafe recepšu grāmatu – labi, labi, joks.
Šodien pirms pusdienām jau atkal čāpoju pie vecā zīdkoka. Šī ir pirmā vasara, kad viens no mūžvecā koka zariem ir noliecies tik tuvu zemei, ka es tieku klāt šīm Morus nigra tumšajām ogām.
Saberu ogu sauju bļodiņā, pievienoju vairākas krietnas karotes auksta grieķu jogurta, nedaudz skāba krējuma un tējkaroti (jā, tieši tik maz) biezpiena. Taisot savu desertu, apraudos.
Šķiet, ka nevienam ar to, ko daru, neesmu vajadzīga. Taču, kad apsēžos zem valrieksta un pagaršoju, ko nupat esmu uzbūrusi saldēdiena bļodā, visas manas muļķīgās domas pačib.
Ēdiena garša ir debešķīga.
Krēma struktūra, ko pāris reizes vienkārši apmaisīju ar karoti, kā arī iesārtā zīdkoka ogu krāsa, kas izplūdusi pa trauku kā lūpukrāsa no 90. gadu ballīšu fotogrāfijām, ir meistardarbs, kuru aizmirstu nofotografēt.
Saule
Šorīt ir silts, šorīt ir saule. Apsēžos uz lieveņa un ļaujos saules glāstiem, taču tā, kā izrādās, nemaz netaisās mani glāstīt. Saules siltums ietiecas, iespiežas manī ar teju fiziski jūtamu spēku. Tas pārņem un atslābina, bet neapdullina.
Ak, ja šo sajūtu varētu pavairot. Varbūt var?
Lasījumi
Rakstu vienu rītu, rakstu otru rītu. Lasu uzrakstīto vīram vienu reizi un lasu otru reizi. Viņš izbrāķē abus stāsta variantus.
Skaidrs, ka arī es jau vairākas dienas, varbūt pat nedēļas, jūtu, ka mana balss mainās. Taču kā es uzzināšu, kā tā skan un ko tā vēlas pateikt, ja nerakstīšu?
Kad nolasu viņam otro versiju, viņš lūdz īsi pateikt, ko es ar to vēlos teikt. Paraugos uz abu stāstu pirmo teikumu, kas ir identisks: sajūta, kas izstaro no manis šobrīd, ir mana nākotne.
Aizveru savu klēpjdatoru, paskatos ārā pa logu un atbildu viņam strupi un vienkārši: “Ideja ir tāda, ka šis brīdis, tagadnes sajūta, kurā es atrodos, ir arī nākotnes pamats.”
“Tas ir saprotami,” viņš man saka, kamēr es atveru logu un ielaižu istabā svaigu gaisu. Svaigu gaisu! Pēc tam ieritinos viņam blakus gultā un pinkšķu.
Man izdevās!
Nevajag garus, izsmeļošus tekstus, lai mani saprastu. Pietiek ar dažiem skaidri izteiktiem vārdiem. Esmu saprasta.
Abi uzrakstītie stāsti ielido virtuālās realitātes miskastē, un es beidzot eju ārā, svaigā gaisā, vasarā.
Nu, cik var mocīties?
Birojiņš
Paņemu klēpjdatoru, kladi, uzlieku cepuri. Pienācis laiks biroja dienai (tās ir dažas stundas) pagalmā pie saimes galda.
Tepat blakus izkaru šūpuļtīklu, kurā atnāk un aizmieg mans vīrs. Piezvana mamma no Latvijas, un es jūtos tā, it kā man te, Gruzijas laukos, būtu īsts darba kabinets.
Nesot ūdens krūzi no mājas uz savu brīvdabas ofisu, pēkšņi attopos – tas ir tikai mans vecais labais ego, kas te, laukos vien grozoties, ir izšķīdis kā savulaik populārā C vitamīna tablete ūdens glāzē.
Tiekamies vasarā. (putniņi, vējš koku zaros un es.)
Ilustrācijas no Pexels JASMININE apdarē