Esmu augusi, veidojusies un dzīvojusi ar pārliecību, ka mazāk ir vairāk tādā izpratnē, ka tas, kurš ir nabadzīgs, neapšaubāmi ir krutāks par biezo. Jau vārdu izvēle “krutāks” un “biezais” liecina par konkrētu attieksmi, vai ne?
Tas, kas netiek apšaubīts, paliek spēkā un darbojas, pat ja laiki un pasaule mainās. Un tā mainās teju uz līdzenas vietas jeb neizejot no savas istabas.
Šorīt viegli apstulbu, paraugoties uz violeto plauktu istabas stūrī. Parasti uz tā nenovietoju neko, jo, kā vēsta vēl viena novecojusi pārliecība: horizontālās virsmas visskaistāk un vistīrāk izskatās bez dažnedažādiem pribambasiem.
Tagad uz lillā plaukta ir milzīgs čiekurs ar visu zaru, atnests no mūsu saulrieta kalna. Tur ir sūrās, vēl nenogatavojušās ogas no nesenās pastaigas uz upi. Tur ir akmens un kristāls, un daži uzmanīgi kaltēti ziedi. Tur ir hurmas koku oranži sārtās lapas, vietējie citroni un svaigi valrieksti... Rodas sajūta, ka uz mana lillā plaukta būtu sākušās dzīres.
Kompozīcija ar daudzajiem dabas elementiem (un es neminēju tos visus) ir krāšņa un iespaidīga, turklāt man nešķiet par daudz. Nu nav.
Drīzāk es teiktu, ka pietrūkst viena piebrieduša vīnogu ķekara.
Lieliski – būs iemesls sagādāt sarūpēt arī to. Ak, šie mazie štrihi, kas piešķir tavam stāstam niansētību, sabalansētību, pabeigtību.
Man ir apnicis steigties un ir iepaticies ilgoties.
Piemēram, ilgas pēc pirmās dienas kafijas tases attur no bezgalīgas kafijošas līdz vēlam vakaram.
Ilgas pēc ēdiena rada labsajūtu to pagatavot pašai(-iem) un skaisti pasniegt.
Nesteidzīgi izbaudīt pašgatavoto maltīti gan vēl mācos. Aizvien pamanos visu norīt dažu minūšu laikā un tad pūsties, vēderu turēdama, kas, protams, savā ziņā arī ir kaifs. Tāds vecišķs apmierinājums, kas it kā atgādina, ka mani izdzīvošanas instinkti aizvien ir dzīvi.
Esmu pieēdusies. Un miers.
Ilgas pēc vietām un cilvēkiem.
Reiz kāda draudzene mums piedāvāja atstāt savas mājas atslēgas, kamēr pati bija prom. Vai viņa nenojauta, ka vieta bez cilvēka klātbūtnes nav gluži tas pats?
Cilvēks ir vieta – konkrēta, reāla vieta. Viņš pats un telpa, kurā viņš apgrozās.
Cilvēks ir vārdi, kas skan viņa telpā. Cilvēks ir noskaņa, kas valda viņa telpā. Nedomāju, ka to ir iespējams nokopēt, bet to ir iespējams baudīt un tai ir iespējams atvērties. To laikam sauc par pieņemšanu, ne?
Starp citu, pēc vienas lietas es tā arī nepaguvu sailgoties, jo tā pienāca pati. Tā ir JASMININE – šī nosaukuma, frekvences, bloga – pirmā dzimšanas diena. Hip, hip, urrā!
Paldies, ka esi kopā ar mani.
Lai svinīgi,
Ance JASMININE
Ballīti turpināsim svētdienas vakarā Lillā vannā ēterā. Kāp tik iekšā!
JASMININE ilustrācijas. Bildes ar vannu un vīnogām no Pexels