Vārdi
Klusuma potenciāls
“Viņas galvai bija nepieciešama saskare ar zemi.”
Ērlings Kage
Vakar es devos uz tikšanos Pārdaugavā, kur skanēja viedi, vienkārši vārdi — tāds kā laikmetīgais dao, kas kulminēja klusumā. Tas bija tīrs, nerafinēts klusums. Nekādu norādījumu, komandu, kustību. Tikai Tu [augums] + Tu [klusums]. Pēkšņi veselumā.
Sajūta bija tāda, ka tiku apdāvināta tieši ar to, ko pati visvairāk vēlos piedzīvot un izstarot.
Klusums nav tikai mūsdienu luksuss. Tas ir praktisks, Dzīvi balstošs un veidojošs instruments.
Tiesa gan, ir arī bailes.
Viena no bailīgākajām lietām, ko esmu iedomājusies: kā būtu, ja es pilnasinīgi nodotos tikai un vienīgi rakstīšanai?
Šis jautājums iebrāzās manā prātā pagājušajā gadā pēc izaicinošākā un skaistākā kalnu pārgājiena Lielajā Kaukāzā.
Toreiz manā augumā un laikam arī apziņā klikšķis bija noticis pavisam neatgriezeniski, jo biju saskārusies ar Dabas ritma pamatīgumu, un nu tas visām varītēm centās iesakņoties nekur citur kā manī.
Pa tiešo. Bez skolotājiem. Atļauju neprasot.
Protams, vienlaicīgi turpinājās — un aizvien turpinās — arī globāla mēroga tehnokrātiskais ritms. Jutu arī to. Taču dabas pulss vairs nebija gatavs padoties. Iespējams, tieši Dabā — pārgājienos, pastaigās, laukos — tas bija nostiprinājis savas pozīcijas tiktāl, ka arī man nācās pakļauties.
Ļauties.
Tāpēc bailīgi.
Vai tiešām tā ir Daba, kas raksta, izpaužas caur mani?
Vai es drīkstu rakstīt bez sirdsapziņas pārmetumiem, neraustoties uz citām pusēm?
Klau, un vissvarīgākais — vai es tiešām izdzīvošu?
Patiesībā… Es zināju atbildi.
Soli pa solim manī radās pārliecība teikt “jā” visam, kas ir Daba, un biežāk teikt “nē” tam, kas ved sarežģītos, parasti neizbrienamos prāta džungļos. Es vairs nevēlējos maldīties. Man bija gana.
Koki ir apsarmojuši. Pilsētas ielās un virs tās dūmo migla. Daba ir te. Pa bulvāriem aizvien dragā industriāli metāliskie tramvaji ar viegli apsarmojušiem logiem.
Arī Daba brauc ar tramvaju. Gluži kā vienkāršais cilvēks. Gluži kā es.
Cilvēku straumes. Mašīnu plūsma. Ielas, ēkas, re, pat afišu stabs ar īstām papīra afišām. Laikmets, kas šķiet jau aiz muguras, tomēr tepat. Pasaule nav nekur pazudusi.
Kamēr es rakstu. Vienkārši rakstu.
Rakstīt, starp citu, nekad nav tikai rakstīt, proti, tehniski izdarīt rakstīšanas darbu. Vispirms vajag Dzīvot, jo tieši no turienes izaug Rakstīšana. No tā, ka ar kailu Dzīvi paliek par maz. Nepietiek.
Klusums. Iestājas klusums.
Klusums ir telpa, kurā iespējams viss. Klusums — radīšanas epicentrs. Atspēriena punkts un dabas elpa, kas appludina augumu.
Izskatās, ka tā lielā kaislība, misija nekad nav atrauta no tā, kas mēs jau esam. Kas jau ir mūsos.
Lūk, šie VĀRDI, izsprukuši uz baltas papīra lapas, kā sveiciens no Dabas. Brīnums nav kaut kur tur. Tas arī ir te — mūsu rokās. Tāpat kā klusums un sadarbība ar to.
Apstāties, klausīties, būt.
P. S. Neesmu aizmirsusi, ka solīju JASMININE nedēļas vēstules — šos ierakstus — ik piektdienu. Šodienas ne‑piektdienas vēsts ir tikai kārtējais pierādījums, ka Dabai patīk diktēt savus noteikumus. Tajā, tāpat kā augumā, nepastāv ne kalendārs, ne “tikos un tikos”.
Sāku aprast, ka klusums un tagadība ir arī manā, dzīva cilvēka Dabā. Ak, šis nemanāmais, allaž pieklusinātais dzinējspēks — tajā nav iespējams neiemīlēties.
JASMININE, Rīga
Pierakstīja Ance
Kodolsesijas + noskaņu režija dzīvajā
Foto no Pexels. Elpas raksti no JASMININE.