Tuvumā
Atpazīšana un atzīšana — kādēļ to vajag?
Vienā vakarā tepat Rīgā mēs ar vīru aizgājām uz tēju pie maniem brālēniem. Abi puiši ir krietni jaunāki par mani. Es biju tīnis, kad viņi — mazi ziķeri, ar kuriem kādu laiku augām kopā.
“Ance, tu taču esi māksliniece!” tagad iesaucas viens no puišiem, kad stāstu, kā man iet ar Rakstīšanu, kas patiesībā ir teju visas manas Dzīves pamats. Pirmsākums.
Bez Rakstīšanas neesmu es. Ja nerakstu, ir tāda sajūta, ka neskaitos. Ne tikai neesmu savā ādā, bet arī esmu ārā no spēles. Man tas vairs neder. I’m in.
Un tad — šī tikšanās. Cilvēks, kurš mani pazīst sen, precīzi nolasa to, kas esmu šobrīd.
Radiniekiem, draugiem un citiem cilvēkiem, ar kuriem saista kopīga pagātne, allaž ir tendence uztvert mūs tādus, kādi bijām agrāk.
Vienmēr esmu bijusi arī nedaudz māksliniece, bet nekad līdz galam. Mans radošums bija pielāgots. Kad pagājušajā rudenī pārstāju pielāgoties un 100% pievērsos savai JASMININE būtībai, situācija pilnībā izmainījās.
Viena lieta ir domāt kaut ko par sevi pašai pie sevis. Cita — ka to, ko domāju, jūtu un nesu sevī, atzīst un apliecina vēl kāds. Paldies, Kristap.
Kad eju pa pilsētu, visticamāk, esmu tāda pati kā pārējie ļaudis. Vienkārši eju pa ielām. Taču kādā brīdī negaidīti ienirstu stacijas tuneļu sazarojumā un dodos uz tirgu.
Atrodu sev vietu pie tukšas stikla vitrīnas un ēdu kupātu. Ir dienas vidus.
Divi vīri pie bankomāta izņem naudu un aizmetas tuvējās bufetes virzienā.
Pārdevēja ieslēdz elektrisko tējkannu.
Pa durvīm nāk ļaudis. Strīpām vien. Daudzām tantītēm ir identiska miesasbūve — mazas un apaļas. Atšķiras tikai mēteļu krāsas.
Kupāts ir silts un sulīgs. Kurš vēl, ja ne māksliniece, gaišā dienas laikā Centrāltirgū vēro, kas notiek sevī un pasaulē? Neviens man to nelika darīt, un tomēr es esmu te.
Šorīt paskatos spogulī un ieraugu savus īsi apcirptos matus. Iedomājos par Fransuāzu Sagānu un Tūvi Jānsoni — abas ir [bija] rakstnieces, mākslinieces, par kurām reiz fanoju. Tuvojos.
Vakarā uzrakstu epizodi JASMININE Grāmatai.
Arī no rīta uzrakstu epizodi Grāmatai. Nu jau kopā ir 15. Šķiet, esmu formā. Grāmata itin kā rakstās bez manas ziņas. Atliek vien nosēsties, paņemt darba rīkus un sākt. Laikam taču tieši tā pasaule turpina griezties.
Man tas ir svarīgi. Turpināties. Neapstāties pavisam.
Agrā pirmspudienā abi ar vīru iekāpjam Jūrmalas vilcienā. Lāčojam viens blakus otram pa aizsalušo jūru kā pa bezgalīgu, slidenu kino ekrānu.
Cilvēku uz jūras ir daudz — mazi, tumši punktiņi, kas pa balto ledu pārvietojas sev zināmās trajektorijās.
Gaisā lido putni.
Mēs abi uzraušamies Dzintaru skatu tornī. Esam augstāk par priedēm un redzam, ka tālumā jūra nemaz nav aizsalusi.
Vai nu tas ir pavasaris, kas tuvojas, vai arī sirds, kas vaļā atsprāgusi. Bet varbūt tas ir viens un tas pats.
JASMININE, Rīga
Noskaņu režija dzīvajā
Pierakstīja Ance
Foto no Pexels, elpas raksti no JASMININE