Man patīk mans formīgums

Kāpēc es ļāvu, lai lauki mani ievelk?

Neko speciālu nedarot, manas dienas laukos ir ieņēmušas formu. Tām ir izkristalizējusies struktūra, tāds kā mugurkauls, kas ir negaidīta parādība manā līdz šim radošajā (vai varbūt haotiskajā?) dzīvē.

Ir pagājušas apmēram trīs nedēļas, kopš pārsvarā visu laiku tik tiešām esmu mājās, laukos.

Stopzīme

Pirmās nedēļas izaicinājums bija noticēt iekšējai balsij. Tā mani mudināja nevis vienu vai divas reizes aizlaisties līdz pilsētai, bet fiziski palikt uz vietas, mājās. Man izdevās. Tiesa, brīvdienās uz pilsētu devos kopā ar vīru, lai sagādātu pārtiku.

Čik-či-rik, un tas bija izdarīts.

Starp citu, iepirkties kopā ir vieglāk un ātrāk, nekā vienatnē. Kad esam kopā, arī kafejnīcā tik ilgi neprasās sēdēt. Nezinu, kas man lēcies.

No pelēkā uz melno

Otrajā nedēļā vairs nebija tik viegli palikt tikai mājās. Patiesībā tas nebija reāli. Lietavas bija tik lielas, ka sāka tecēt jumts, kā arī Valters atrada jaunas skudru ejas mājas sienās – ak, šie lauku “prieciņi”.

Daudz neprātojot, devos uz pilsētu pēc vajadzīgajiem instrumentiem un materiāliem.

Tirgū pie viena no pazīstamajiem pārdevējiem nopirku īlenus, bet vīriešu veikalā, kā es saucu pilsētas šarmantāko būvmateriālu veikalu, dabūju pārējās lietas – pakulas, nedegošu ķiti un tādā garā.

Viens no pārdevējiem – tie tur ir tikai veči – vēl palūdza, lai nododu sveicienu Valteram, kurš pa to laiku bija mājās, darbā. Mans vīrs esot labs cilvēks. Sarunāts.

Atkal bija pagājis neticami īss laika sprīdis, kad visu biju izdarījusi. Gribēju vēl ieiet kafejnīcā, bet pilsētā lija.

Pazīstamās ielas un vietas šķita pārlieku pelēkas un oficiālas, un braucu vien mājās. Nu, kā tā var būt?

Tad negaidīti gāja bojā mūsu lauku kaimiņiene, un visa plašā, līdz šim tik aizraujošā pasaule, kas atradās ārpus manām mājām, tika pārklāta ar melnu skatuves samtu.

Ciems pieklusa.

Svētdienas rītā mēs ar vīru klusītēm aizbraucām uz pilsētu un ātri atpakaļ.

Tīrs lauks

Trešā nedēļa. Beidzot nelīst. Vējš aizslaucījis mākoņus uz visām pusēm. Debesīs atgriezusies zilgme, gaisma. Tālumā, nedaudz zemāk zem mākoņu švīkām, redzami ar baltu sniega kārtu klāti kalni.

Pagājušajā naktī, kamēr pie mums ielejā lijā, ziemeļu kalnos sniga.

Jūnija sākums. Vasara trausla kā zieds, kā porcelāns, kā skūpsts, nevis ātra buča garām skrienot.

Pusdienas

Visas šīs trīs nedēļas (un jau kādu laiku pirms tam) manu lauku ikdienu kopā saturošais elements ir pusdienas. Tās sastāv no viena vai diviem ēdieniem. Sākas ap plkst. 13.00 un beidzas ap plkst. 15.00. Pārējā laikā parasti neēdu.

Mans lielākais iedvesmotājs brokastu izlaišanai ir mans tētis Latvijā. Neko nesakot, bet vienkārši darot, viņš jau vairākus gadus neēd brokastis.

Kodols

Visam pa vidu, bez sevišķa grafika, drīzāk pēc sajūtas, abi ar vīru satiekamies manā cafe. Brīžus, kad es mums abiem pagatavoju kafiju, piesmaržinot visu māju, Valters sauc par kafejnīcu.

Šobrīd mums reti kad aptrūkstas, par ko runāt. Kā nekā es tagad gandrīz visu laiku esmu mājās. Satikties kļuvis vēl kārdinošāk.

Vakaros gaisā mirgo simtiem vai varbūt tūkstošiem jāņtārpiņu. Nepārejošs dzīvības pulss caurauž arī mūs.

Uz tikšanos. (Pīsiņš.)

Foto no Pexels JASMININE apdarē