Visgrūtāk ir pieņemt asus, negaidītus lēmumus par projektiem, ko esmu radījusi pati. Čubinājusi tos un kopusi, veltot tiem savu laiku, uzmanību, enerģiju.
Tomēr rudens ir rudens. Tā dabā ir galvenokārt paturēt to, kas būs derīgs pārziemošanai.
Rudens rēnā gaisma krīt smagi kā samts. Tik jutekliski, ka nav iespējams nosēdēt iekšā. Tik gleznieciski, ka liela daļa no dienišķajām aktivitātēm, kas vēl nupat man derēja kā uzlietas, tagad gluži vienkārši ir zaudējušas savas superspējas kā vasaras drēbes, kurās paliek par aukstu.
Rudens ainavās krāsas ir dziļas un kalnos kūp bieza migla. Viss pārējais – ļembasts, troksnis, virspusējība – paliek aiz borta, cik rudens ir stiprs.
Ak, instagram un citi virtuālie tīklošanās centri – ar centimetru un milimetru precizitāti veidoti kvadrātu portāli. Pulsējoši uzmanībā vai arī dusoši tās gaidās.
Negaidīts uzplaiksnījums no tēta dzimtas kapiem – no tā saucamajiem mūsu kapiem, no tā kapu kvadrāta, kas ticis apraudzīts un par ko ticis domāts no manas bērnības dienām un vēl pirms tam.
Atminos, kaut kādā ziņā pat pazīstu mitro, teju melno zemi ap kapu kopiņām. Ozolus un melno, raupji tēsto un pulēto kapakmeni zem tiem – mūsu kapi, tas gabaliņš zemes, uz kuru nav iespējams aizmirst ceļu, jo tas ir iestaigāts manī.
Kad biju maza, ejot cauri kapsētai, es ilgi un dikti domāju par svešajiem un zināmajiem, kas te apglabāti. Tāpat allaž pievērsu uzmanību zināmo un svešo ļaužu čupiņām, kas aizvien apstaigā tos, kas aizgājuši pirms tiem. Pirms mums.
Pirmie un pirms tiem citi pirmie. Vienmēr pirmie.
Kapsētas ēna. Tumšā kapliča. Mūra sēta. Ziedu pārdevēji pie kapiem, ūdens ņemšanas vietas, atkritumu konteineri. Taciņas, kas savieno kapa vietas. Pa kādam cilvēkam. Pa kādai aizdegtai svecei. Pa kādai tukšai grādīgā pudelei krūmos. Dzīvs kino.
Starp citu, kurā brīdī manos sociālo tīklu burbuļos sāka parādīties nekrologi? Visspēcīgāk atceros par tiem, kas rakstīja. Uldis Bērziņš, Nora Ikstena, Bankovskis, Neiburga... Pēdējā laikā tie bija kalnos kāpēji, par kuriem man bija jādomā.
Savulaik par nāvēm runājos ar tēti. Nāves runas bija štengras kā gruzīnu čača, un pēc tām iestājās miers.
Neskatoties uz nāvēm, turpinās dzīves. Un turpinās nāves.
Lūk, vakar.
Nofilmēju nelielu video, ko uz ātru roku samontēju un klāt uzrakstīju asprātīgu tekstu, taču tieši tad, kad bija atlicis vien palaist šo ziņojumu instagrama gaņģos, es attapos, ka šī vairs nav mana līga. Izdzēsu video, izdzēsu tekstu. Neuztraucieties, netaisos izdzēsties pavisam.
Taču man visai nopietni sāk iepatikties ideja, ka dienas beigās aiz manis paliek vizošs tukšums. Kaut kas jūtami dzīvs un mani pašu piepildošs. Iespējams, kaut kas ilgu laiku nemaz neredzams, nesačamdāms un nedzirdams.
Es kāroju dzīvot – lai ko tas arī nozīmētu.
Vakarvakarā, jau tumsā, ciema apkārtnē ieskanējās insektu indējošās mašīnas signāltaures. Dažas reizes rudens pusē šīs taures ieskanas jau gadiem un vēsta, ka tūliņ pat gaisā tiks izpūsts kaut kas līdzīgs dihlofosam, lai iznīdētu blaktis un citus kaitēkļus. Šādos momentos iedzīvotājiem jāpaliek istabā un jāaizver logi un durvis.
Kaut kas atkal beidzas un ir citādāk.
Kad šorīt izeju ārā, apkārtne ir klusa, taču tās tukšumu piepilda blīva, zemei pieglaudusies elpa. Spoža saule uzsākusi savu dienišķo loku, taču tāle ir iegrimusi zilā miglā. Neredz apkārtnes mājas. Redz tikai dabu un krāsas. Milzīgs tuvplāns. Zāles zaļais ir spilgts. Tik spilgts, ka...
Es apstājos.
Ar baudu,
Ance JASMININE
Valtera Šverna foto, Lielais Kaukāzs