Uz piecām dienām es kļuvu par pilsētnieci. Mēs noīrējām kompaktu dzīvokli Tbilisi vecpilsētā ar koka logiem. Kad ieradāmies klātienē, izrādījās, ka tam bija arī augsti griesti, un dzīvoklis atradās pirms trim gadiem atjaunotā kvartālā.
Te bija saglabāts Tbilisi slaveno itāļu pagalmu vēsturiskais šarms – nekautrīgas krāsas, čīkstošas koka trepes un stikloti verandu logi, pa kuriem ķīķerēt uz kaimiņiem, labi zinot, ka tai pašā laikā kāds, visticamāk, skatās arī uz tevi.
Es atvēru logu žalūzijas, lai dzīvoklī ielaistu svaigumu un saules gaismu.
Pagalmā aug oleandrs un daži koki. Noskaņa ir tik negaidīti mājīga, ka man šķiet – kāds mani izjoko.
Dienvidu saule un gaismēnas, lidmašīnu švīkas debesīs. It kā apkārtējā pilsēta – tās trokšņi, satiksme, likstas – uz šo pagalmu neattiektos.
Dzīve rit savu gaitu, un tikai tad es aptveru, ka šo idillisko sajūtu rada nevis kaut kā esība, bet neesamība. Proti, pagalmā nav mašīnu. Nav pat mopēdu. Augstākais tehnokrātijas sasniegums ir vientuļa ūdens šļūtene.
Pagalmu no visām pusēm norobežo ēkas. Ielas šalc kaut kur aiz šejienes mūriem, un skats no mūsu logiem ved tikai uz pagalmu.
Uz soliem pie dzīvokļu ieejām čubinās veclaiku kundzes ar cigaretēm, čerkstošām balsīm – īstie, raupjie pilsētas iedzīvotāji, ne tikai mūžīgie tūristi, iegrimuši telefonos, kartēs un tādā kā apdullumā no nebeidzamiem sevis meklējumiem.
Ko šajā metropolē meklēju es?
Atceros to rītu laukos, mājās, kad izlēmu par labu Tbilisi. Īstenībā mūsu plāns bija doties uz Mazā Kaukāza kalniem – tieši tāpēc bijām izkārtojuši brīvdienas. Taču laika prognoze rietumkrastā solīja tikai un vienīgi lietu. Kalni atkrita, un domās uzpeldēja Tbilisi, kur allaž pieturas sausāks laiks. Valteram arī nebija iebildumu.
Šķita vērtīgi paņemt atelpu no laukiem – no dienām un naktīm, kas bija sākušas velties virsū kā neapturama plūsma. Tā rāva sev līdzi.
Visticamāk, mums vajadzēja pilsētu – kaut ko fizisku, cietu un ticamu, kas sniegtu jūtamas izmaiņas perspektīvā. Kalnos tu esi augstu, kamēr tikai ceļš vien uz Tbilisi deva vairāku simtu kilometru horizontāla attāluma.
Anonīmi pasažieri busiņā. Šņācošs klusums ceļā. Klātbūtne, kurā savijas nomods un sapņi.
Tbilisi. Centrālā autoosta. Mēs ejam ar kājām, lai gan man patīk Tbilisi metro, tā vibrācijas. Mugursomās nekā daudz nav līdzi, lai gan esmu paņēmusi kā smalko zīda kostīmu, tā kleitu, ko vēl ne reizi nav sanācis uzvilkt. Pilsēta kā skatuve. Lauku aktrisīte ir ieradusies.
Paralēli Latvijas draudzenes sūta fotogrāfijas no Rīgas, un es aizdomājos, kāpēc sievietē ir šīs alkas pēc pilsētas?
Vai pilsētvide atmodina iekāri, garšu, satuvina ar sevi? Vai varbūt pilsēta dod atļauju uzdrīkstēties?
Laukos visu diktē daba un laikapstākļi. Nesaudzīgi, diezgan primitīvi izdzīvošanas jautājumi. Ziemā tev vajag malku, vasarā ēnu un neatkarīgi no laikapstākļiem tev vajag nedaudz skanošā, lai samaksātu par elektrību. Ūdens ir akā.
Pilsētā viss maksā naudu un uzreiz. Pat par kafiju ir jāsamaksā, pirms tev to kāds pagatavo. Taču, nu, jā, metropoles kafejnīcās čum un mudž modīgi tērpti ļaudis – man tas ir saistoši, to es arī vēlos, pat ja daudz kas no mūslaiku modes man šķiet atbaidošs, piemēram, pārmērīgi uzpumpētas botes un lūpas.
Toties tā centība, tā saņemšanās uz modi. Tā vairāk vai mazāk apzinātā vēlme ar tērpu, aksesuāriem un savu izskatu nest un, ne vārdiņa nepasakot, pastāstīt savu STĀSTU – tas ir apskaužami un iedvesmo.
Jā, es nekautrējos un atzīstos – man patīk tā sajūta, ka es esmu vai varētu būt modē. Lūdzu!
Kafejnīcas vitrīnā izkārtotas ņammīgi instagrammīgas smalkmaizītes. Pat to nosaukumi blakus cenu zīmēm ir uzrakstīti tik kaligrāfiski un poētiski, it kā bulciņas būtu dzeja.
Ō, un lielajā, stiklotajā traukā palikuši tieši divi Madlēnas cepumi kā vēl neizlasīti dzejoļi.
Prusts, par Madlēnas cepumu rakstīja Prusts.
Jā, lūdzu, es šobrīd vēlos arī Marselu Prustu un romāna plūstošo, ievelkošo tempu, taču manas attiecības ar saldumiem ir tik neizskaidrojamas un samudžinātas, ka nekādu Madlēnas cepumu es nenopērku.
Aiz manis aizveras kafejnīcas durvis. Ir vakars.
Ejot pa Tbilisi tumšajām ielām, es atceros Kopenhāgenu pirms daudziem gadiem. Toreiz pilsētas nomalē nokļuvu ēdienu teātrī ar melnām sienu drapērijām un garu galdu.
Atmiņā uznirst aptumšota telpa, pieklusuši viesi, apkalpotāji, un trauku šķindoņa, kurai mēs ļaujam kļūt par mūziku.
Madlēnas cepums ēdienu teātra noslēgumā tika pasniegts tik neuzkrītoši un vienkārši kā teikuma beigās uzrodas punkts. Toties tas notika atsevišķā telpā.
Biju tikai es un Madlēna, maģiskais cepums – no apkārtējās pasaules nošķirts laiks un telpa, kas atmodināja jūtas. Šādā intīmā gaisotnē tās sāka plaukt un atvērties. Es sāku ilgoties pēc kaut kā vēl.
Kaisle un bauda – lūk, tāpēc sievietes (labi, labi, es runāju tikai par sevi) aizvien dodas uz pilsētām.
Toreiz pēc Kopenhāgenas apmeklējuma es dzīvoju Rīgā un taisnā ceļā brāzos uz bibliotēku pēc Prusta.
Punkts uz I. Kādā vakarā uz mūsu Tbilisi dzīvokļa virtuves galda negaidīti bija parādījusies neliela papīra turza. Es to atvēru, un tajā bija divi Madlēnas cepumi.
Nu jau esam atpakaļ laukos.
No mājām,
Ance JASMININE
Valtera Šverna foto, rudens Tbilisi
JASMININE kolāžas, sarkanais zieds un akvareļi no Pexels