Rīti bez telefona
Kāda ir dzīve ar telefonu un bez tā? Telefona lietošanas anatomija.
Atbraucot uz Gruziju – tātad pirms gadiem septiņiem – viena no nedaudzajām lietām, ko atvedu sev līdzi, bija mans nokia podziņtelefons. Latvijā kādu brīdi man tīri labi bija sanācis pārstāvēt analogās meitenes tēlu. Podziņtelefons, dzīvoklis ar septiņdesmito gadu interjera detaļām un antīks velosipēds ar, šķiet, trim ātrumiem.
Laikiem līdzi
Gruzija toties pieprasīja mainīties laikam līdzi. Podziņtelefons zaudēja savu jēgu, jo darbam un vispār vajadzēja viedtālruni. Tā tas aizgāja.
Arī es nu biju meitene, kas nevis spaidīja, bet glāstīja savu telefonu. Arī veclaiku dzīves šarms kļuva neaktuāls. To vairs nevajadzēja ne piekopt, ne meklēt, jo pagātnes liecību Gruzijā bija pārpārēm.
Vēsture elpoja kopā ar tagadni, to pārspējot. Man pat sākās alerģija.
Kaut kādā ziņā modernais likās drošāks par veco. Jaunie laiki neoda pēc pelējuma un vilināja ar iespēju patverties no pagātnes rēgiem. Telefonā nu bija satilpināta mana dzīve, un man tas ne sevišķi patika. Nebiju radusi tā dzīvot.
Stils
Podziņtelefonu kādā brīdī uzdāvināju kaimiņam – vecam, viedam vīram, kura sieva savu podziņtelefonu savukārt bija paradusi nēsāt, aizbāztu aiz pusgarās zeķes stulma.
Tagad joprojām abi stilo pa laukiem ar saviem podziņtelefoniem.
Pirmās reizes
Pienāca šis pavasaris. Metu izaicinājumu savam nestabilajam, grūti izskaidrojamam skatījumam pret telefonu un dzīvi telefonā kopumā. Piedalījos pasākumā, kurā vajadzēja fotografēt vai filmēt ar telefonu – proti, fiksēt momentus, kas ir ap mani. Daudz nedomāt.
#1
Pirmo reizi manā telefona galerijā uzradās tik daudz kadru. Nedrīkstēja sevi cenzēt. Lielākoties man sāpēja acis no bildītēm, ko uzņēmu. Lija lietus, gaismas bija maz, un mana lauku ikdiena vairāk līdzinājās miskastei.
Taču vizuālo materiālu jūklī daži attēli tomēr izcēlās.
Slapjas pēdas nospiedums uz koka laipas.
Koši zaļš pumpurs – tā tuvplāns.
Brīvi plūstošs rokraksts uz lapas – melns uz balta.
Rakstāmgalds un dažas lietas uz tā.
Es aizrāvos.
#2
Tā, arī pirmo reizi dzīvē, telefonu gandrīz jau vairs neizlaidu no rokām. Sāka likties, ka ik mazajā nieciņā slēpās potenciāls, ko vajag paspēt iemūžināt.
Sāku justies svarīga – to laikam sauc par patmīlību.
#3
Tā nebiju gluži es vai vismaz ne tā es, kādu sevi izjutu iekšēji, taču pirmo reizi es beidzot biju iekļuvusi telefona, interneta un soctīklu biezeņa epicentrā. Malos tajā ar sajūtu, ka zeme zem kājām zaudējusi pievilkšanās spēku.
Es biju iekšā sava telefona dzīvē un biju veiksmīgi izkļuvusi ārā no savējās. Svabada.
Reibums
Biju sajūsmā. Beidzot it kā nekāda smaguma. Plivinies tik apkārt pa perimetru ar telefonu pie rokas.
Uzlabo savu sniegumu, iemācies smaidīt vai nesmaidīt – kā vien vajag.
Sekas
Esot procesa iekšienē, arvien vairāk sāka zust skats no malas. Distance starp mani un telefonu bija samazinājusies.
Nonācām viens otram tuvāk kā jebkad agrāk.
Karstākās ziņas telefonā svilināja pirkstu galus.
Ainavas, kafijas krūzes, sadzīves sīkumi – it viss, ko redzēju, cīnījās par iespēju iekļūt šai burvju lādītē, ko sauc par telefonu. Nekas neliecināja par sadursmi, kas varētu rasties, neievērojot drošu attālumu vienam no otra.
Secinu, ka telefonā viss veidots tā, lai mēs nemūžam nesabuktētos.
Nākotnes priekškambarī
Tad vēl vilinošais nākamā līmeņa potenciāls – soctīklu skatuve, publicitāte, varbūt pat iespējas, sadarbība. Sāku justies gandrīz pasaulslavena. Zvaigzne.
Tā izgaismojās, visticamāk, manas dzīves svarīgākais jautājums – vai es esmu zvaigzne un slavenība arī bez telefona, bez kaismīgas dzīves telefonā?
Tagad apjaušu, ka vārda “telefons” vietā, visticamāk, var ievietot jebkuru citu aktuālu vārdu vai tēmu. Piemēram, draugi, kolēģi, amata nosaukums u.c.
Rīti bez telefona
Pēc nepilnu divu nedēļu intensīvas kopdzīves ar telefonu pienāca viens konkrēts rīts – mans rīts bez telefona. Nav brīnums, ka tas izstiepās līdz pēcpusdienai. Vienkārši biju tā, kas es esmu, kad manas rokas un domas neaizņem telefons.
Šobrīd, kad rakstu šīs rindas, ir cits rīts bez telefona.
Bez mūzikas.
Bez interneta.
Apziņas laukā uzpeld viens vārds. Uzticība.
Post Scriptum. Uzrakstot šo rakstu, atcerējos paziņas teikto, ka pēc human design priekšrakstiem mana misija ir atgādināt, mācīt cilvēkiem mīlestību pret sevi, mīlēt sevi. Es varot būt influencere. Ja nu tā arī ir?
📱Atradumi
a/ Telefons ir instruments.
b/ Prasmīga, dzīves kvalitāti vairojoša apiešanās ar telefonu kā mūslaiku burvju spēja – ja kādam izdodas, padodiet ziņu.
No sevis,
JASMININE
Rakstīja Ance
Es, JASMININE by Ance, dzīvoju un rakstu. Vislabāk no visa man sanāk apvienot Dzīvi ar vārdiem un Dzīvu klātbūtni.
Esmu atvērusi JASMININE maciņu Dzīves notikšanai un apritei. Pārskaitījumi notiek uz ģimenes SIA JS Monta radošo kontu.
Ja sajūti, ka Tev ir vajadzīgs Dzīvs kontakts ar mani, piesakies uz kodolsesiju – divu Cilvēku sarunu. Pirms tam atraksti e-pastu uz jasminine.space@gmail.com.
Es esmu te.
Foto ilustrācijām no Pexels un JASMININE. Pastkarte no mājām - Valters.