Piezīmes no Armēnijas II

Melnā pilsēta, tempļa atslēga un izturības tests

Apr 04, 2026

Teju nedēļa pavadīta Erevānā. Bieži līst un ilgojos pēc mājām. Dienām ritot, pilsētas izklaides zaudē šarmu, atklājot realitātes un aizskatuves druskas. Tās nelīmējas kopā ne ar uzpucētajiem oficiantiem, kas pavīd restorānu logos, ne ar šķietami apmierinātajām apmeklētāju sejām.

Lomas, lomas, lomas. Vīna glāzes, kafijas tases, salāti, kūkas. Kāds vīrietis uz ielas gandrīz uzspļauj man virsū, kamēr no operas skan koristu balsis. Pie durvīm saposušās sievietes ar sarkanām lūpam un aksesuāriem.

Erevānas kadri nomaina cits citu – es slīdu tiem cauri tā, it kā atrastos kino montāžas telpā. Stop. Ceļojuma noslēgumā nolemjam doties uz Gjumri – otru lielāko Armēnijas pilsētu.

Mašīnu rīts

Agri no rīta sapakojamies, izsaucam taksi un dodamies uz autoostu, no kuras, kā izrādās, neatiet transports uz Gjumri. Braucam uz citu autoostu. Tur mūs aizsūta uz vilcienu, kas drīzumā aties, taču visas biļetes izpārdotas. Ieskatos pa vilciena logiem, kur blīva ļaužu masa izkārtojas pa vietām.

Uzzinām, ka Armēnijā autobusu neesot. Kā tas var būt? – nobrīnos es. Pa pilsētu taču kursē busi - liela daļa ir stipri vecmodīgi, sagrabējuši un pēdējiem spēkiem iekļaujas Erevānas robusti iespaidīgajā rokrakstā.

Taksists pie stacijas vairākkārt mēģina pierunāt, lai braucam ar viņu, līdz kāda laipna sieviete uz perona norāda trepes, pa kurām mums esot jānokāpj zem zemes. Varbūt tur.

Pa pazemes tuneli šķērsojam maģistrāli un nonākam vietā, kas it kā varbūt varētu būt autoosta. Te ir busiņi un vīrieši, daudz vīriešu, kas ar saviem augumiem, balsīm, cīgām tur savu telpu. Okei.

Neliela ārzemnieku čupiņa.

Sievietes. Sievietes strīpām vien no kaut kurienes ierodas un kāpj iekšā autobusiņos, kas nekur nebrauc.

Mums liek nostāties pie spožām spuldzēm izgaismota kafijas kioska līdzās dažiem ārzemniekiem un gaidīt. Mašīna drīz piebrauks. Autobusu neesot. Labi.

Piebrauc mašīna – minivens, un mēs abi ar Valteru tiekam sēdvietās priekšā blakus šoferim. Tas ir vīrietis, kas runā tik maz, cik iespējams, un no viņa gredzeniem staro zelts, kas izrotā gan rokas, gan arī pie reizes minivena stūres ratu. Smalks gājiens. Braucam.

Kad Valters man blakus ir iemidzis, šoferis pēkšņi ierunājas. Sniegs – viņš saka, jo šeit tiešām ir sniegs. Valtera acis atdarās, un mēs turpinām ceļu augstāk kalnos. Gjumri atrodas vismaz 1500 metru augstumā. Esam klāt.

Paņemam savas mugursomas. Es saku paldies un atā, taču šķiet, ka mani vārdi atbalsojas tukšumā. Manī? Nē, lūdzu, tikai ne to. Man ir apnicis šai tukšumā.

Pilsēta melnā

Gjumri ir slavena divu iemeslu dēļ – pirmkārt, tā ir melna, pēc sajūtas un izskata itin kā raudoša pilsēta, jo tās apbūve lielākoties veidota no vietējā melnā tufa akmens blokiem. Vienā tādā melnā mājā apmetamies arī mēs. Otra lieta – 1988. gadā Gjumri skārusi zemestrīce.

Kad nākamajā dienā braucam cauri pilsētai ar taksi, šoferis parāda zemestrīces sagrautu namu. Viņa māsa gājusi bojā. Otra pēc tam aizbraukusi uz Ameriku. Pašam nekas. Ar dēlu uz rokām izšmaucis cauri seismiskajiem viļņiem. Aizvien dzīvo tai pašā mājā – to arī mums parāda.

Ardašess, mūsu taksists, tātad ir brīnums. Bet pirms tam bija sapnis un nakts.

Pirmajā naktī melnajā pilsētā es sapņoju par to, ka pašai vien sevi vaļā jāatslēdz. Pat fiziski pieredzēju, kā tas darāms. Gluži kā pagriezt atslēgu slēdzenē.

No rīta izstāstu sapni Valteram, un drīz vien viņš caur vietējo taxi aplikāciju izsauc mašīnu. Atkal brauksim uz autoostu un mēģināsim sarunāt transportu, kas mūs aizgādās tālāk atpakaļ uz Gruziju.

Tā pie mūsu melnā nama necaurredzamajiem vārtiem ar savu opel markas auto piestāja Ardašess.

Kopā ar Ardašesu Valteram autoostā izdevās sagādāt biļetes uz Tbilisi jau nākamajā rītā, kamēr man pa to laiku tika stingri noteikts palikt mašīnā.

Kad vīrieši atgriezās, Ardašess sāka runāt par kādu desmitā gadsimta templi ārpus pilsētas. Mēs teicām – braucam.

Atslēga

Ardašess noparkoja auto stāvlaukumā, un mēs gājām uz templi, kas pārmaiņas pēc bija nevis melnā, bet tumšbrūnā krāsā. Bija rīts un uz mirkli pārstājis līt, kad no krūmiem (un es nepārspīlēju) izlīda sieviete, turklāt ar zaļu zaru vainadziņu galvā.

Ardašess, ieraudzījis šo būtni, priecīgs. Armēniete, lūk, īsta armēniete – viņš gavilēja. Tā nu tagad uz templi mēs devāmies šīs būtnes pavadībā – es, Valters, Ardašess un Viņa, īstā armēniete.

Jūs šodien esat pirmie, tā ir laba zīme – Viņa teica, paraudzījusies uz mums. Tik līdzīgi – Viņa turpināja, un es ieskatījos viņas teju melnajās mandeļveida acīs.

Šī sieviete bija pilnīgs pretstats visam, ko Armēnijā biju pieredzējusi. Gluži kā bērns pieaugušas sievietes augumā – jauka un nebēdnīga.

Nu, un tad arī tas notika. Kad bijām pietuvojušies tempļa ieejas durvīm, Viņa piekodināja kaut ko ievēlēties un sniedza man atslēgu. Slēdz vaļā, griez divas reizes - skanēja vārdi no īstās armēņu sievietes mutes, kamēr es pagriezu atslēgu, un nu jau mēs bijām iekšā.

Templī Viņa apsedza galvu ar debeszilu šalli, pavērsa plaukstas pret debesjumu (precīzāk - pret griestu velvēm), viegli pacēla tās augšup un dziedāja. Viņas balss atbalsojās tukšumā, un pēkšņi mans tukšums tapa piepildīts. Es mēģināju filmēt, bet tad sapratu, cik stulbi. Visa jau tāpat bija gana.

Ejot atpakaļ uz mašīnu, Ardašess atgādināja, cik gan tā laba zīme – mēs bijām pirmie, un tu vēl atslēdzi durvis. Kā izrādījās, tā bija Pūpolu svētdiena. Kāds saderināto pāris pa ceļam mūs apdāvināja ar pūpolu zariem. Nopērām arī Ardašesu. Slimība ārā, veselība iekšā.

Drāmas zona

Nākamajā rītā, kā runāts, esam autoostā. Neviens neprasa uzrādīt biļetes, toties liek samaksāt un gaidīt pīpētavā. Pēc tam iesēdina mūs ne sevišķi smalkā mikroautobusā. Gaidām. Busiņā esam es, Valters un šoferis – šoreiz onkulis ar lielām ausīm. Atkal nerunīgs. Priekšējos sēdekļos neļauj sēsties.

Mums visiem klusējot, gaiss sabiezē. Aizsvīst logi. Līst. Kādā brīdī šoferis lēnprātīgi skaidro, ka tikos un tikos mēs brauksim uz turieni, tad uz turieni un tad tur jums būs stunda jāpagaida uz Tbilisi maršrutku. Ko??? Vai šis nav busiņš uz Tbilisi? – šķiet, es iebļaujas. Cerams, ne pārāk skaļi.

Precīzi plkst. 9.10 izbraucam – tieši tā, kā šoferīts teicis. Pa ceļam busā sakāpj pulka ļaužu. Daļa ir neapmierināti – to var gan just, gan dzirdēt. Atkal kalni un slapjš sniegs.

Šoferis ir uzsedzis sev uz ceļiem rūtainu segu, savukārt durvju spraugu polsterējumam izmantojis spilvenu. Man paliek jautri.

Vējš pūš no visām malām, salst kājas, mugursoma klēpī, vietas maz – a nu un?

Kādā pilsētā šoferis apstājas un saka, lai kāpjam ārā, bet, tikko esam izkāpuši, liek kāpt atpakaļ. Solītais busiņš uz Tbilisi šodien neesot pienācis, diez vai būšot. Kaut kur atkal braucam.

Nākamajā pilsētā šoferis ar lielajām ausīm lēnu garu skaidro, ka nekad tā neesot bijis, ka Tbilisi busiņa nav. Nu, nav. Jums nav paveicies – viņš saka. Kaut kas tāds pirmo reizi 26 gadu laikā.

Pēc brīža mums tiek piespēlēts taksis, par kuru jāpiemaksā. Braucam.

Taksī smaržo pēc zivīm. Jaunais šoferis saka – uz robežas jums būs jāsaka, ka tās ir jūsu zivis. Labi – saka Valters. Nē – saku es. Armēņu robežpunktā zivis no mašīnas kaut kur nozūd.

Robeža

Ieeju atpakaļ Gruzijā tāpat kā no tās izgāju – ar savu uzticamo mugursomu un pasi –tiesa, citā robežpunktā.

Atvieglojums gan ātri beidzas, jo nākamajā pilsētā mūsu taxi apstājas. Tālāk neved. Mums, lūk, esot jāgaida Tbilisi mikroautobuss, kas aties no šejienes. Gribu iebilst, ka domājām, ka mūs aizvedīs līdz galam, bet saprotu, ka nav vērts. Pateicos šoferim, ka mūs atvedis. Paldies.

Sēžamies nākamajā transportā. Paraugos uz mūsu sūri grūti gādātajām atpakaļceļa biļetēm, uz kurām neviens tā arī nepaskatījās.

Tagad te, citā zemē, tie ir divi mazi, nevienam nevajadzīgi papīra gabaliņi, bet vēl pirms tam kāds tomēr pacentās un uzrakstīja maģisko kombināciju “Tbilisi 9.00” – un mūsu piedzīvojums varēja sākties. Sanāk smiekli.

Pēcpusdienā izraušamies no busa Tbilisi centrālās stacijas apkaimē. Šoferis prombraucot mums uzpīpina - kopš bērnības, kas pa daļai aizritējusi motoru un spēkratu valstībā, zinu, ka tā ir draudzības un labvēlības zīme. Pi, pī.

Līst. Palīduši zem lietussarga, kātojam uz pirmo kafejnīcu svinēt dzīvi.