Pēdējā laikā, dodoties uz tuvējo pilsētu, cilvēki, ar kuriem saskaros, vaicā man vienu un to pašu: Vai Tu esi skolotāja? Vai Tu strādā skolā? Ko Tu māci?
Lūk, un es sapratu: es taču mierīgi varētu mācīt dabisko rakstīšanu, ko pati praktizēju teju ik dienu. Bez tam, kā atcerējos, man ir pieredze gan kā skolotājai interešu izglītībā, kad pamatskolas bērniem vadīju TV pulciņu, gan kā kultūras žurnālistikas kursu vadītājai – man tas viss padevās, lai gan tolaik vairāk biju nomocījusies ar visur līdzi klīstošu ēnu – pati ar savu mazvērtību.
Viss mainījās brīdī, kad no rītiem jutu vajadzību doties ārpus mājas, lai pievērstos es pat nezinu kam.
Radās rituāls: es paņēmu kafiju un gāju uz tuvējo parku gan vienatnē, gan tad, kad lija.
Tas bija pirms apmēram sešiem gadiem – laikā, kad biju apņēmusies vairs pat necensties sevi apgrūtināt ar rakstīšanu. Rakstīšana no dabas, no sirds, pašai no sevis man bija sagādājusi tik daudz nepatikšanu un raižu – jā, man ticis draudēts arī ar tiesu, ka es vairs fiziski to nespēju izturēt. Cik tad var sevi plosīt?
Līdz sapratnei, ka mani raksti ir tik efektīvi, ka cilvēki tos uztver nopietni, man nācās izaugt līdz šodienai. Tās laikam sauc par augšanas sāpēm. Lai gan mans nodoms nekad nav bijis kādu ievainot, tā var gadīties, kad rakstīšanas (vai cita talanta) spēks nav ne līdz galam izprasts, ne novērtēts, ne apgūts praksē.
Tā sanāk laimes spēle, kurā nepalīdz ne iegūtie akadēmiskie grādi, ne diplomi, ne apbalvojumi.
Kādā momentā es jutos zaudējusi un pazaudējusi par daudz. Talkā ieradās Daba – visa dzīvā radība. Mainījās perspektīva.
Devu sev atļauju nevis uzrakstīt kaut ko krutu un pasauli mainošu, bet gluži pretēju.
Kā būtu rakstīt tik klusi, tik nemanāmi, kā to darītu pelīte, putniņš vai tauriņš, piemēram?
Tad arī sākās magic.
Notika pakāpeniska atvēršanās nevis trauksmainai, skaļai, plakātiskai un spēkus izsmeļošai tekstu ģenerēšanai, bet kaut kam krietni piezemētākam, vienkāršākam un baudāmākam. Mūžīgās iztukšošanās vietā es jutu spēku pieplūdumu, un manī atgriezās ziņkārība.
Biju nokļuvusi atpakaļ pati uz sava ceļa. Un tas ir... Nu, jā. Lasi tālāk.
Dabiska rakstīšana ir ķermeniska, fiziski jūtama saikne starp cilvēku un viņa topošo tekstu.
Tie, kas raksta no dabas, neraksta pa gaisu.
Tie raksta tā, kā jūtas vai vēlas justies.
Tā, kā tie saož, satausta, saredz un izgaršo pasauli – un, tici man, tā ikvienam no mums ir unikāla, valdzinoša, jutekliska pieredze.
Savā ziņā dabiskie rakstītāji gluži kā mediji tver un raida sajūtu, kuru pasaulē iznes viņu vārdu virtenes, pērles, ūdenskritumi vai okeāni.
Tā ir dabas klātesamības burvība – jā, arī apzinātības un pašapziņas treniņš.
Dabiskie rakstītāji dzīvo to, ko tie raksta.
Tas, kas uz papīra var šķist notiekam sapņu vai fantāzijas valstībā, izrādās dzīve – it kā nekas sevišķs, lai gan tu labi zini, ka tā nav.
Dabiska rakstīšana ir atklājoša un uz priekšu virzoša. Raksts, ko es brūvēju, veido mani, un tai pašā laikā es veidoju rakstu. Tā ir tīra, godīga spēle, kas zinātniski pierādīti harmonizē gan nervu sistēmu, gan vispārējo labsajūtu.
Teksts, kas stāv uz vietas, aizaug un saduļķojas kā dīķis. Tiesa, es vairs neesmu neapmierināts, uzrūdzis, sevī ierāvies dīķis. Es darinu tekošu, atjaunojošu enerģiju, un nu jau tās pietiek ne tikai man vienai.
Tāpēc man vairs nav sevišķas aizrautības savā nodabā rakstīt iknedēļas blogierakstus. Esmu izmēģinājusi dažnedažādas pieejas, formātus, stilus.
Caur dabisko rakstīšanu esmu atradusi to, ko meklēju visvairāk, – mieru, atslābumu, paļaušanos. Man vairs nevajag iknedēļas pierādījumus tikos un tikos.
Sanāk, ka esmu nonākusi pati līdz savas bloga pasaules malai.
Šis piedzīvojums ar savu dabisko rakstīšanas spēju atjaunošanu, likšanu lietā un slīpēšanu pēkšņi vienā dienā ir galā. Gluži kā, piemēram, mēnesi ilgušais, miljons soļu un 800 kilometru garais Camino de Santiago del Norte ceļš, kad beigās, ne cepta, ne vārīta, es attopos uz Fisteres klints malas pie okeāna.
Plīvo svārki un mati. Ceļš ir noslēdzies.
Tradīcija prasītu sadedzināt noputējušās ceļa kurpes, bet es to nedaru – man joprojām patīk mani apavi, un es zinu: mans pasaules atklājējas gars nupat tikai ir atmodies.
Īsi sakot, regularitāti savos blogierakstos vairs nesolu, taču gan sev, gan tev apsolu nepamest to, kas man padodas vislabāk: brīvības garšu un siltu dienvidvēju, kas rāda virzienu.
JASMININE sirds likums
Man tuvākie dabiskie rakstnieki ir ziemeļnieki Tūve Jānsone un Gudbergs Bergsons. Savukārt dzejnieka Sergeja Timofejeva mazās prozas fragments Visskaistākā vieta pasaulē neviļus sanāk vainīgs pie JASMININE nosaukuma rašanās. Mana dzīve ir piemērs, kā, autoram radot vārdtelpu, atveras jauni slāņi tajos, kas lasa vai sadzird.
Es ticu sev.
No sevis pasaulei,
Ance × JASMININE
Foto no Pexels, Valtera Šverna video



