Nebūšanas
Kāpēc ir tik sarežģīti vienkārši būt?
Šis ir jau trešais blogieraksts, kas turpina ļaušanās tēmu. Iespējams — aktuālāku nekā domāju.
Aizvien biežāk dzirdu, ka cilvēki izsaka vēlmi vienkārši būt. Tieši tā tas arī skan: “Es vēlos vienkārši būt.”
Atslēgas vārdi ir četri.
“Es” parasti ir par identitāti.
“Es” kaut kas esmu vai arī neesmu nekas ievērības cienīgs. “Es” kā loma, kas jānotur, stils, kas jāiznes, manieres, kuras būtu muļķīgi atmest. Tie ir arī paradumi un pieradumi, kas veido un balsta mani — manu “es”. Manuprāt, “es” šai vārdu četriniekā vispār nav problēma. “Es” ir pat ļoti vajadzīgs. Pamats, ietvars, forma.
Ejam tālāk.
“Vēlos” ir gatavība.
Vai vismaz tuvināšanās tai. “Vēlos” ir impulss, kas var vest uz reālu darbību. “Vēlos” skan kā kaut kas garšīgs, vai ne? “Vēlos” — ja nu tas ir tieši tas, kas vajadzīgs? Pa īstam, nevis tikai sapņos vai iedomās. “Vēlos” var mēģināt piepildīt. Piepildīt vēlēšanos… Taču... Vai tiešām es šo vēlos? Un ja vēlos — vai spēšu atteikties no tā, kas lieks?
“Vienkārši.”
Šis vārds liecina, ka kaut kas ir sarežģīti. Ja pastāv vēlme pēc vienkāršības, kaut kur kaut kas ir sabiezējis. Kaut kur kaut kas ir par daudz, par smagu, par dziļu, par apnicīgu. “Vienkārši” ir vārds, kas sauc palīgā un aicina pievērst uzmanību. Kam? Sev. Savam “es”. Savam augumam. Savai psihei, garam. Īsi sakot — sev. Kā būtu šo “vienkārši” praktizēt tagad? Tieši tik vienkārši.
“Būt.”
Te sākas jautrība. Kas tas tāds ir — “būt”? Ko dara “būt”? Ko ēd “būt”? Ko nozīmē “būt”? Vai ir kāds, kurš var parādīt priekšā? Kā tas ir — “būt”?
Teikšu, kā ir — man šis burvju vārdiņš “būt” ir nesaprotams, neizprotams un, visticamāk, neizskaidrojams. Pat nevēlos ar to nodarboties. “Būt” ir mana būtne — tas klikšķis, intuīcija, priekšnojautas un sajūtas, kas padara mani dzīvu. Varbūt pat neatkārtojamu, bet arī tam vairs nav sevišķas nozīmes.
Būt. Alkas būt sev. Tam, kas esmu patlaban, nevis tam, kas biju vakar, vai būšu rīt. Būt. Ne mērķim, ne projektam. Būt. Varbūt dzīvam? Vienkārši dzīvai?
Pasaule ir pārgurusi no sevis definēšanas, un tās ļaudis sāk pagurt ne no kā cita kā paši no sevis.
Tā nu es arī sāku vēlēties vienkārši būt.
Iet, sēdēt, rakstīt, piecelties, tīrīt zobus, izmazgāt drēbes, aiziet un atnākt — visas šīs supervienkāršās lietas. Visi šie brīnumainie sīkumi.
“Būt” ir par ļaušanos savai būtnei, būtībai — savam kodolam.
Man sevi nav jālauž. Es ļauju sev būt.
Man sevi nav jāpiespiež. Es ļauju sev būt.
Man sevi nav jāglābj. Es ļauju sev būt.
Piebremzēju.
Neskrienu tev līdzi. Ieklausos. Jūtu.
Tā ir tā mana atbildība pret sevi pašu. Vai nav magic?
Trauksme, starp citu, rodas no darbības vārda “traukties”. Kur es tā traucos?
Bu bu bu būt.
Esmu.
Ļaujos notiekošajam sevī. Atsaucos notiekošajam ap mani.
Esmu. Varbūt pat [pati sev] centrs?
JASMININE
Rakstīja Ance
Vizuālajai izpausmei ļāvās JASMININE, foto no Pexels.