Mājas kā zeme, augums kā augsne
Kā tas ir – ļaut sev nedaudz paaugties?
Pagājušajā nedēļā, pašā nedēļas sākumā, saklausīju sevī sīku balstiņu, pēkšņu apjausmu, kas ierosināja nedoties uz pilsētu. Ne šodien, ne rīt, ne visu šo nedēļu.
Miers
Tā bija sajūta augumā, tāds kā silts miers, kas negaidīti ieplūda manī kā pārliecība, ka, hei, šonedēļ, vismaz šīs piecas darba dienas, mēs (es un mans augums) varētu palikt mājās.
Ēdiens
Ēdienu abi ar vīru bijām sagādājuši. Tā pilnīgi pietika vismaz tuvākajām piecām dienām. Olas, sviests, krējums, gaļa, siers (trīs zortes), biezpiens, žāvēti augļi, daži dārzeņi – lūk, pārpilnība. Atradās pat cepumu paciņa, ar ko pacienāt viesus, ja nu kāds ierodas.
Pilsēta
Ik rītu iedomājos par pilsētu. Esmu paradusi turp doties vismaz reizi nedēļā, lai pamainītu vidi un izkustētos. Parasti sagādāju arī vajadzīgās lietas – ēdienu, apģērbu, sadzīves niekus. Pilsētā ir mana kafejnīca – pat divas, mana kanceleja, mana zobārste, mana ziedu pārdevēja, manas humpalu dāmas.
Tuvums
Gadiem uzturot saikni ar pilsētu, tā ir kļuvusi tuva. Manējā. Vietējo sejas ir pazīstamas. Samāšanās ar rokām, sasmaidīšanās. Visi vairāk vai mazāk zinām cits citu – laikam jau tieši tā rodas sajūta par drošību, pieņemšanu.
Pilsēta kā dzīvs, elpojošs organisms tepat 20 kilometru attālumā. Neliegšos – man patīk tur apgrozīties. Man vispār patīk apgrozīties.
Auglība
Visas šīs piecas dienas ik rītu iedomājos par pilsētu, bet tas arī viss. Fiziska kustība pilsētas virzienā neseko.
Kādā rītā jau gandrīz ņemu somu, sāku taisīties, bet tad apstājos. Bieži līst.
Ciemiņš
Vienā dienā cauri lietum ierodas kaimiņš ar 2,5 litriem tikko slaukta piena. Viņš ir iesmaržinājies un uzcirties. Esmu aizkustināta. Parasti vecais vīrs lēniem, smagiem soļiem pārvietojas vien pa savu pagalmu apskretušās, gauži novalkātās drēbēs. Gruzīnu valodā tādu apģērbu dēvē par dzondzi, kas nozīmē kaut ko līdzīgu skrandām.
Tērpi
Par laimi, kad ierodas negaidītais viesis, arī es esmu apģērbusies. Citkārt, kā jau laukos, visu dienu plivinos apkārt rīta svārkos. Vai šortos. Vai sagumzītā krekliņā.
Tiesa, šopavasar izteikti jūtu nepieciešamību pēc mājas un lauku dzīvei atbilstoša apģērba. Man prasās ģērbties tā, lai ir gan ērti, gan esmu formā. (Agrāk manu galvu aizņēma domas par pilsētas un pārgājienu drēbēm, tāpēc mājas apģērbs nebija tik svarīgs.)
Arī šajās piecās dienās, kad nedodos uz pilsētu, ik dienu izvēlos kaut ko no savas garderobes: veidoju tēlus un kombinācijas, paralēli testējot, cik tās ir piemērotas tam, ko mājās daru regulāri.
Galvenokārt rakstu gan pie darba galda gluži kā ofisā, gan gultā, zaļumos, jebkur. Otra lieta, ko daru, - rosos pagalmā vai mazajos džungļos. Tās ir dažādas vides, dažādas noskaņas, tātad arī dažādas apģērbu kombinācijas.
Man tā ir bauda. Īstā nodarbe + īstais tērps. Klikšķis, sinhronizācija. Vai tādā veidā var rasties šaubas par to, kāds būs rezultāts?
Īsa pauze
Dodos pārģērbties.
Gatavība
Pa šīm piecām dienām laukos esmu novērojusi, ka brīdī, kad neesmu gatava kam vienam (parasti iedomātam), visticamāk, esmu gatava kaut kam citam (parasti tikai iztālēm sajūtamam).
Radošais process
Šajās piecās dienās man šis un tas nesanāk. (Nenotiek tā, kā biju plānojusi vai izdomājusi.) Taču aizvien izteiktāk ar visu augumu jūtu, kā ik neveiksme klusītēm pārvēršas par veiksmi, atsvabinot no darbībām, kas man vairs nav vajadzīgas. Man tikai jāpiemet vēl mazliet laika, vēl mazliet sekunžu, minūšu, stundu procesa notikšanai.
Visticamāk, tieši tālab esmu mājās, uz vietas. Visas šīs piecas dienas ar acs kaktiņu pieskatu, lai iešvirkstas auglīgais dzīves pavediens.
Vai es zinu, kas tieši beidzas? Dažbrīd jā un dažbrīd absolūti nē. Taču, esot mājās, pilnībā savā vidē, es tam dodu klusu iespēju izčākstēt.
Vai es zinu, kas sākas? Nojaušu. Ir kāds virziens, kurā ļoti vēlos doties. Visvairāk mani saista tā vibrācija, jau atkal – man ļoti īpaša sajūta.
Ne-elektrība
Kādā no piecām dienām līdz pat vakaram nav elektrības. Nu, jā, esmu atkal mājās. Rodas divas JASMININE grāmatas lapas – ar roku rakstītas skices. Nupat arī esmu saņēmusi gūzmu ar redaktores komentāriem (es tos dievinu!), un man ir jāveic pamatīgas korekcijas jau uzrakstītajā materiālā, taču, tā kā nav elektrības, pat neķeros klāt.
Dzinulis
Grābju nopļauto zāli,
sagatavoju pusdienas,
uzsildu kafiju, ko sakuļu ar sviestu un kokoseļļu,
ierakstu balss ziņas draudzenēm,
atbildu uz ziņām, īsi sakot, komunicēju,
piedalos sieviešu sapulcē,
skatos kino,
lasu grāmatu (man ir Kindle, mana apbružātā, aizmirstā Kindle),
klausos mūziku,
klausos putnu čivināšanā,
klausos telpā,
klausos sevī.
+ ir vēl tik daudz visa kā, ko piedzīvoju šajās piecās dienās.
Ik reize, ik darbība tik un tā ir citādāka. Ik reize, ik darbība ir dzīva, kamēr tā atklāj un atklāj ko jaunu. Ja neatklāj – laiks beigt. Vai vismaz piebremzēt.
Nesteidzīgi un klusi bija pienācis piektdienas vakars, piektās darba dienas noslēgums. Nolasīju šo rakstu vīram tepat uz mājas lieveņa. Viņš teica tā: “Izklausās pēc godam nodzīvotas darba nedēļas bez pilsētas.”
Uz tikšanos nākamajā nedēļā. (Sirsniņa.)
JASMININE ilustrācijas. Foto JASMININE + Valters Šverns