Luteklīte
Kas notiek, kad tev piepeši ir gan laiks, gan nauda sevis lutināšanai, bet tu nezini, ko ar to iesākt.
Vienā dienā mani pārņēma negaidīta vēlme iegādāties paklāju, turklāt brāļa ģimene dzimšanas dienā, kas bija decembrī, uzdāvināja man sarkanu aploksnīti ar naudu.
Bija gan arī nosacījums — nauda jāiegulda sevis lutināšanā. (Sirsniņa.) Paklājs taču skaitās, vai ne?
Starp citu, ko vispār nozīmē lutināt sevi?
Mēneša laikā es aizvien neesmu tikusi skaidrībā.
Lūk, viss stāsts.
Pirmā sērija “Gōrs”
Kad pie Ludzas dievnama ieraudzīju afišu, ka Latgales kultūras mekā “Gōrs” uzstāsies izcilais pianists Reinis Zariņš, man šķita, ka jā, te Tas ir. Notikums, kas man vajadzīgs sevis lutināšanai. Taču, kad pēc pāris dienām ar draugiem devāmies ziemas izbraucienā pa Latgali un tāpat vilnas kamzoļos ienācām “Gōrā” (man tā bija pirmā reize), es tā arī neaizgāju pie kases un nenopirku biļeti uz koncertu, kam bija jānotiek pēc nedēļas. Te tev nu bija.
Tā vietā.
Mēs uzkāpām “Gōra” otrajā stāvā. Pablandījāmies pa tukšo, toties telpiski ietilpīgo foajē, izrotātu ar sarkaniem interjera akcentiem, kas spītīgi izcēlās un cirtās acīs, itin kā mudinot atmosties, atvērties, atdzīvoties, un nu jau sēdējām “Gōra” restorānā pie galda. Tikai mēs, trīs draugi, mūsu kafijas tases un patīkami atturīgs bārmenis aiz letes — atmosfēra gluži kā kino, tikai vēl labāk, jo sižeta veidotāji bijām mēs paši.
Vienkārši sēdējām un runājāmies, no stāstiem atgaiņājot visu, kas lieks. Izkūņojies no mūsu augumiem, balsīm, atmiņu arhīviem, gaiss restorāna telpā tagad likās it kā sabiezējis, it kā kļuvis vēl caurspīdīgāks, lai gan tie taču bijām (tikai) mēs. Mūsu elpas plus, visticamāk, mūsu pašu Gōrs — komandas, draudzības, kopā būšanas Gars. Ai, kā man Viņš patika! Mūsu Kodols, kas bija kļuvis teju, teju sataustāmi klātesošs, dzīvs.
No “Gōra” iznākot, biļeti uz Reini Zariņu tā arī nebiju iegādājusies. Atkalsatikšanās ar mūsu pašu Garu bija izkonkurējusi visu pārējo, ak.
Nākamā sērija “Masāža”
Vienā no Vidzemes lielajām pilsētām ir brīnišķīgs SPA salons. Ja jau Zariņa koncerts “atkrīt”, tad varbūt varētu masāžu? Diemžēl salona administratore nespēj mani pārliecināt. Neviena no piedāvātajām procedūrām mani neuzrunā. Eh. Nu, kur lai es liekos ar šo sevis lutināšanu?
Tajā pašā laikā.
Uz moderna, elektroniska afišu staba pie tirgus mainās bildītes. Apstājos, skatos. Atkal jūtos kā kino. Kaut kas no Black Mirror un agrīnā Netflix. Esmu te viena. Arī tirgus šodien nestrādā. Garām pabrauc busiņš ar puišiem darba kombinezonos — ā, skatuvnieki, es uz sekundes simtdaļu iedomājos.
Vienā no elektroniskajām afišām vēstīts, ka nākamajā nedēļā bibliotēkā notiks dzejas lasījumi, un es atviegloti izelpoju. Tas šķiet pa īstam. Varbūt ar dzeju man ir pa ceļam? Uzņemu bildi ar afišu un savā prāta kalendarī “ieķeksēju” datumu, laiku. Būšu.
Ja nu vārdi, balss, ritms… Ja nu tas viss jau tagad ir sevis lutināšana… Šī klātesamības izjūta, bauda. Es un es. Mans Kodols. Šis stāvoklis, stāja. Šis miers un reizē šī iespēja iespiest gāzi grīdā.
Dzi, nākamā sērija “Paklājs”
Labi, braucu pēc paklāja. Man to vajag. Istabā, kurā esmu apmetusies, trūkst tieši viena tepiķa. Ieeju veikalā, aši tieku ne tikai pie paklāja, bet arī pie atlaides, un man jāmaksā nieka 10 eiro. Tik maz, es attopos, un maksāju nevis no dāvinātās lutināšanas naudas, bet no savējās. Sākumā šķiet, ka esmu vīlusies. Kā gan lutināšana var būt tik lēta?
Atpakaļceļā uz mājām, kad mašīnā esmu es un mans jaunais paklājs, nomierinos. Mans sevis lutināšanas konts aizvien ir pilns līdz malām, un tas ir negaidīts, ļoti atbrīvojošs pavērsiens.
I like.
Vakarā iededzu sveces, iekārtojos uz jaunā paklāja un godīgi atzīstos pati sev, ka sevis lutināšanas programmu esmu izpildījusi godam. Darīts. Turklāt lutināšana nebeidzas. Šis nav punkts un viss. Šis ir atvērums jaunam redzējumam — tādam kā zelta griezumam, kas izbalansē kā iekšējo, tā, cerams, arī ārējo telpu ar ģeometrisku precizitāti.
Galu galā neviena dāvināšana nenotiek tāpat vien.
Dod un nebeidz caurredzēt To, kas tiek dots!
JASMININE
Pierakstījusi Ance
Noskaņu režija dzīvajā