Liels ir mazs
Par ieaugšanos: no melnās klades līdz pirmajam JASMININE tikumam.
Pirms dažām dienām šķīros no savas melnās pierakstu klades. Tā bija gluži praktisks piederums, ar kuru teju ik dienu darbojos rokrokā, lai īstenotu dažus vērienīgus, manis pašas izpratnē pat varonīgus dzīves pagriezienus.
Klade. Kas gan tur liels? Skolas laikā driķēju kladēs un burtnīcās uz vella paraušanu, īpaši neaizdomājoties, ar ko patiesībā nodarbojos. Izdarīju, izpildīju, next.
Ar melno kladi jau no paša sākuma viss bija citādāk.
Kad to iegādājos, pārdevēja manu kladi ielika brūnā papīra turzā – līdzīgu tām, kādās pārdod smalkmaizītes.
Klade brūnajā papīrā tīkami čaukstēja. Bija silta, saulaina rudens diena, un es savu pirkumu nespēju noslēpt somā. Piespiedu pie krūtīm un gāju pa ielu. Tā biju es. Sieviete, kuras rokās bija kaut kas liels.
Manī, visticamāk, bija iekšējā gatavība, kas nu varēja sākt parādīties, izrakstīties, izzīmēties uz āru. Apaugt ar miesu. Mana melnā klade papīra turzā kā manas [lielās] iekšpasaules nesējs un atspulgs fiziskajā pasaulē, kurā visam ir svars. Tiesa gan, pagaidām neviena klades lapa vēl nebija aprakstīta...
Nauda, par kuru iegādājos kladi, bija uzdāvināta. Tā nāca no ārpasaules atbalsta. Nebija iemesla neticēt melnās klades potenciālam. Jutos vajadzīga. Jā – apkārtējiem, bet arī sev.
Ar melno kladi nodzīvoju teju pusgadu. Šī sadarbība bija intensīva.
Melnā klade piedzīvoja, kā izbeidzas vecais un piedzimst jaunais, proti, mans vārds [firmas zīme] JASMININE un līdz ar to arī jasminine.space – manu digitālo vēstuļu centrāle. Tā bija vērienīgākā un precīzākā pāreja, kādu līdz šim sev biju atļāvusi piedzīvot.
Bet melnās klades stāsts nebija galā.
Decembra sākumā ņēmu to līdzi mugursomā un devos uz Latviju – savu ziemeļu bērnības zemi, kur, gribi negribi, nācās tikt cauri procesam, ko rakstnieks, dzīļu psihologs un dvēseles arhetipu pētnieks Bils Plotkins dēvē par “nāves vigvamu” – vietu, kurā cilvēks atvadās no vecās identitātes, lai piedzimtu jaunajai – uh.
Arī šai nervus kutinošajā un mega dziļajā posmā Vidzemes mežu ielokā melnā klade bija ar mani. Tiesa, pamanīju, ka man vairs tik ļoti neprasījās ne rakstīt, ne fiksēt sajūtas, sāpes, pārdzīvojumus – nu un, ka visa bija daudz?
Es alku vienkārši dzīvot. Būt klāt, vērot, ieraudzīt, sajust.
Sajust bija galvenais.
Tā piemēram, ceļā uz aptiektu sastaptais bērnības kaimiņu zēns – tagad pieaudzis vīrietis. Acis tās pašas. Runājāmies uz apledojuša trotuāra tā, it kā mēs aizvien būtu tie paši.
Sajust atmosfēru, sarunu biedru, šo neredzamo un tai pat laikā brīnumaino – reizēm smago, reizēm vieglo, reizēm gluži neaprakstāmo lauku ap mums un mūsos. Neatlikt un neattaisnoties, bet sajust un vēlreiz sajust tieši tagad.
Es jūtu.
Spēju savas sajūtas nosaukt precīzos vārdos. Ietērpt vārdos. Ne vien kladē, bet arī balsī, augumā, kustībā. Mēģinu to aizvien vairāk darīt dzīvajā, cilvēkos. Īsi sakot, esmu ēterā te, kur jau esmu, un esmu tieši tā pati, kas vienmēr esmu bijusi. Cilvēks – ne tikai galva, ne tikai rokas, bet viss.
Es pati visā savā pilnestībā. Pat nezinu, aiz kā un kur gan varētu paslēpties? Varbūt kladē?
Īsi konspekti, kodolīgi domu pieraksti – cauri ziemeļu ziemai melnā klade man aizvien noderēja. Tā turpināja mani balstīt, taču, kad nomaiņa no vecā uz jauno bija notikusi [iegrāmatojusies] arī manis pašas augumā [ne tikai uz papīra, blogā vai IG], melnā klade aizvien biežāk tika atstāta plauktā vai uz palodzes.
Mēs, kas vēl nupat bijām nešķiramas, bijām atdalījušās. Distance bija palielinājusies.
Pirms dažām dienām nolēmu savu melno kladi pārskatīt.
Rakstīt tajā vairs pat negribējās. Kaut kas bija beidzies. Secināju arī, ka atpakaļ uz Gruziju – manām dienvidu mājām – nevēlos to vest.
Šķīru lapu pa lapai, tomēr jutos vīlusies. Daudz kas bija noticis, bet enerģiskums – izčākstējis.
Izgriezu dažus citātus, plūsmīgus tekstus, taču arī tie vairs ar mani pašu itin kā nelīmējās kopā.
Tikai tad, kad melnās klades atliekas bija nonākušas kādā no Rīgas atkritumu tvertnēm un es pati atrados vairākus tūkstošus kilometru attālumā no bērnības zemes, man beidzot pielēca.
Pielēca!
Es jau biju mainījusies.
Tā vienkārši notiek. Man vairs nebija sevi jāuztur ar stāstiem, ar tērpiem, ar spožu PR.
Viss tas, kas izsprakšķēja melnās klades portālā, nav atkārtojams. Tā bija empīriska – kā uz papīra, tā arī zemes un ķermeņa dzīlēs sakņota manas oriģinālās izcelsmes [cilvēcības] atgūšanas pieredze. Godīgi pret sevi. 1:1.
Tieši tāpēc melnās klades vairs nav. Lai es turpinātu būt tā, kas jau esmu par visiem 10000000000000% – JASMININE.
Manā Gruzijas virtuves plītī sprakšķ malka. Ārā līst, un tomēr Kaukāza plūmes koks pagalma vidū baltos ziedos. Maniem latvju senčiem baltā ir ne tikai sniega, bet arī tikuma krāsa.
Uz galda blakus datoram bēšs piezīmju blociņš ar noplēšamām lapām – ak, jā, tas manējais. Vienkāršībā ir vieglums tāpat kā mana blociņa kompaktajās lapās – tas, kas pa ceļam.
Vienkāršība – JASMININE tikums Nr.1.
JASMININE ir te
Vēstuli nosūtīja Ance
Noskaņu režija dzīvajā + arī kodolsesijas ir atpakaļ