Ledus ir ūdens
Manifestēju ar flomāsteriem
Vakar, ieraudzījis uz mana darbagalda zīmīti ar uzrakstu Atvaļinājumā, vīrs teica, ka to vajagot pielikt pie durvīm. Viņš atnesa līmlenti, un lieta bija darīta. Pie manām durvīm ir pielipis Atvaļinājumā, kas patiesībā ir stāsts par pielipšanu pie sevis.
Vasara jau pati par sevi ir lipīgākais no gadalaikiem. Mans ciema taksists, šodien vedot mani un savu sievu atpakaļ no pilsētas uz ciemu, nopirka mums katram pa saldējumam.
Pilnīgā bezrūpībā plombīra saldējumu no ceļmalas veikala nebiju ēdusi gadiem. Vienmēr tika gādāts kāds visīpašākais – bez cukura, ar izcilu sastāvu utt.
Taču šodien es sēdēju mašīnas aizmugurējā sēdeklī, silts vējš svilpoja cauri atvērtajiem logiem un tik lēnām, cik vien iespējams, es laizīju balto, saldēto brīnumu, kas, saprotams, no tik lēnas ēšanas sāka pilēt uz svārkiem un uz somas, un nebija vairs savācams atpakaļ vienā gabalā.
Patiesībā es to arī nemaz nevēlējos savaldīt. Tāpēc atvaļinājums.
Tiekamies dzīvē.
Es nepazūdu, un es neslēpojos. Tik pieaudzis gājiens kā paziņot par atvaļinājumu no manas puses gan pirmoreiz.
(Valters pļauj zāli, balkona durvis vaļā, zilas debesis.)
A.