Mana pirmā doma bija nerakstīt šo blogierakstu, jo dzīvē šobrīd noris aktuālākas, vērienīgas lietas, kurām arī ir nepieciešama mana uzmanība, bet ja nu tā nav?
Ik diena, nakts, stunda ir gana grandioza, kamēr mana vēlme piešķirt vienam vai otram notikumam lielāku vai mazāku svaru ir vien raupjš egoisms. Uzvedos kā izlutināts skuķis, ar kuru man pašai nav interesanti draudzēties.
Atveru vienu no savām piezīmju kladēm, kurā pirms pāris nedēļām sarakstīju kaudzīti ar bloga tēmām. Daļa no tām jau ir izsmelta, taču vēlos pārliecināties, vai ir palikusi vēl kāda, par kuru būtu vērts rakstīt? Nav.
Aizveru kladi un jūtu, ka visa šī klade savu darbu manā labā ir izdarījusi (lasīt – es pati tos darbiņus esmu paveikusi).
Atrodu vēl vienu kladi, atšķiru – tas pats. Noiets etaps. Pēc tam atceros par koferi bēniņos, kurā ir sagrūstas izlasītas vai neinteresantas grāmatas un citas klades no laika, kad reizi par visām reizēm apņēmos savus pierakstus nevis izmest, bet smuki saglabāt.
Nepaiet ne dažas minūtes, kad es jau esmu bēniņos. Atveru koferi – tas ir pilns, un tas ir smags, un Valters, mans vīrs, nāk palīgā to nocelt lejā uz revīziju.
“Smagāks nekā es domāju,” satverdams koferi, viņš saka.
Jūtu, ka man vajag, lai šajā procesā piedalās arī viņš. Kopā ir vieglāk.
Jau otra cilvēka klātbūtne vien iedarbojas kā atspulgs manis pašas bažām, neizpratnei, neizlēmībai. Bet otra cilvēka vārdi kļūst par norādēm. Manā ziņā paliek izvēle – ņemt vai neņemt tās vērā?
Dažas ir Valtera grāmatas – tās viņš vēlas paturēt vai arī aizgādāt uz jauno lielpilsētas kafejnīcu ar koši sarkanajām sienām, kur ir publiskais grāmatu plaukts.
Es savukārt paturu visus romānus un šķiros no baltajām, pareizajām grāmatām – daoistiem, stoiķiem, vēl visādiem filozofiem, naudas psihologiem, tautas ticējumiem un vispār no tiem autoriem, kas izceļas ar pārgudrību.
Sanāk smiekli – vai tad nu es būtu kāda baigi gudrā, ka to visu man vairs nevajag?
Koferis ir tukšs – to var nest atpakaļ uz bēniņiem, taču manā priekšā vēl ir prāva čupa ar kladēm. Neviena no tām nav pierakstīta pilna līdz galam – secinu, kā tā ir mana specifika.
Manas klades nokalpo ātrāk nekā beidzas to lapas. Paliek vieglāk no tā vien, ka saprotu: man nav raksturīgi kaut ko spiest ārā no sevis līdz pēdējai lappusei.
Esmu intensīva, eksplozīva un aiz manis paliek balta, neskarta papīra telpa.
Mazajos džungļos aiz mājas vēl jaušams naksnīgs vēsums un mitrums. Te valda ēna. Valters sagatavo ugunskura vietu, es plēšu, burzu un dedzinu pašas aprakstītās lapas, es plēšu, burzu un dedzinu pašas aprakstītās lapas.
Šī negaidītā attīrīšanās ir kā rudens priekšvēstnesis, lai gan saulainā priekšpusdiena ārpus mazajiem džungļiem par to it nemaz neliecina.
Priekšdarbi ir paveikti.
Turpmākajai radīšanai (un kas tas būs?) vieta ir atbrīvota.
Gaisā izdziest pēdējo dūmu vērpete. Ugunskura zeme ir melna kā, piemēram, burvju mākslinieka žakete.
Saglabātās grāmatas salieku plauktos savā istabā.
Pirms gadiem desmit Latvijā man bija izcila grāmatu kolekcija, bet man nebija ne vietas, kur to glabāt, ne arī atlika laiks lasīšanai. Tad mēs devāmies uz Gruziju, un manas grāmatas aizceļoja kur nu kurā.
Tas bija skaists, viegli skumjš atvadu process, un toreiz tā bija ziema kā jau ziemeļu zemē.
Šī ir pirmā reize šo gadu laikā, kad savā telpā tik brīvi ielaižu visai eklektisku autoru kolektīvu, turklāt grāmatas plauktos esmu izvietojusi brīvi, plaši, un lielākoties tās kalpo kā krāsu spēle un dizaina elementi.
Neko no šīs bagātības negribu paslēpt bēniņos. Tā ir mana, un tai visai te ir arī gana vietas.
Mani izdzisušie pieraksti ir tikpat svarīgi kā svaigi uzrakstītie. Izbijušais reiz ir bijis tikpat aktuāls kā esošais tagad. Piepildīšanās un iztukšošanās ir kustība, no kā sastāv dzīve – proti, šī diena, šī nakts, šī stunda.
Mans pasaulslavenais ego ir ieguvis mieru un skaidrību.
No mājām,
Ance JASMININE
Kolāžu foto no Pexels