Kodols: click to enable
Kā ir pa īstam?
Daba ir ātra, bet tā nav ātra visu laiku. Daba ir skarba, un tur, kur tā ir skarba, tā vienkārši tāda ir.
Cilvēks savukārt vēlas būt ātrs visu laiku, un 21. gadsimtā cilvēks mēģina nebūt skarbs. Tā ir piepūle. Es to zinu, jo tas cilvēks, kuru pieminu, esmu es. Precīzāk — biju.
Jau kādu laiku [apmēram no Jaunā gada] mans turbo režīms ir vairāk iekšējs, ne tik daudz ārējs. Vismaz tā šķiet man pašai.
Pagājušajā nedēļā uzrakstīju tieši vienu topošās Grāmatas lapu, kas sastāv no viena strupa teikuma. Lai gan šāds rezultāts neskaitās daudzsološs, mans temps ir īsts, un tas turpināsies tikpat īsti. Nav iemesla sev neticēt.
Tiklīdz mēģinu sevi ar varu piespiest vai pārliecināt uz kaut kā darīšanu, augums gluži kā uz burvju mājienu vai nu sabremzē, vai pat pakāpjas soli atpakaļ.
Viņš [mans augums] ir pārstājis izdabāt pat manis pašas kaprīzēm. Tā tas vairs nestrādā.
Lai vai kā — sajūta, ka no aprakstītajām un vēl neaprakstītajām lapām izveidosies Grāmata, mani nav pametusi. Vienīgais, ko nezinu, — kad tas būs un kā tieši tas notiks. Ja pavisam godīgi, šī paļaušanās mani saista visvairāk.
Starp citu, spontāni radās un notika saruna par Grāmatas ilustrācijām. Pats labākais, ka šī tikšanās ved pie nākamajiem notikumiem, kas saistīti ar Dzīvi kopumā. Precīzāk — ar turpinājumu atdalīties no liekā, piemēram, no klātbūtnes instagramā.
Manuprāt, apmēram šādi izskatās dzīvošana bez solījumiem, bet ar sajūtu, ka mans Kodols, kas ir gan būtības, gan auguma jaudas iestatīšanās vienotā frekvencē, ir aktivizēts.
Kodols: enabled.
Es ļauju sev būt. Palieku istabā un nejožu ārā. Arhitekti un projektētāji pretējās ēkas kabinetos strādā vaiga sviedros. Datori, sapulces, pauzes. Es sēžu istabā un... Elpoju.
Ļauju sev būt. Nolemju doties uz tirgu, bet izeju pastaigā ar vīru.
Esmu. Rīgas centrā mainu virzienu. Nogriežos nevis pa labi, bet pa kreisi. Nāku mājās.
Man neprasās sevi ne pierādīt, ne atrādīt [citiem]. Tā ir jokaina izjūta, bet jau atkal tieši šādi ir vispatiesāk. Nemānos. Zinu.
Tūliņ būs divi mēneši, kopš esmu Latvijā.
Intensīvi periodi mijiedarbībā ar cilvēkiem [pasauli] mijušies ar introspektīviem posmiem Latgales un Vidzemes provincē — baltumā, sasalumā un nerimstošā saiknē ar dabu [sevi]. Pa šo laiku atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem atklājušās meža klusumā [dabā] un manis pašas elpas dziļumā, proti, augumā [arī dabā].
Neesmu slēpojusi, neesmu slidojusi, neesmu apmeklējusi vairākus notikumus, kas sākumā likās apmeklēšanas vērti.
Esmu bijusi un turpinu būt vietās, kur kaut kas itin kā sadzīst. Kā manī, tā pasaulē.
Viss iepriekšminētais novedis pie elementāras apzināšanās, ka, hei, es esmu te.
Tā ir balta patiesība. Nevarētu iedomāties perfektākus apstākļus par dzimtās Latvijas ziemu — turklāt uz mata tādu, kāda tā bija manā bērnībā, — lai pieredzētu līdzšinējās, godam novalkātās identitātes izbeigšanos.
Beidzot velku mugurā pašas rupīgi darināto jauno Jasminine ID — to, kura, kā ceru, ne tikai gudri runā, bet arī dzīvo no sava Kodola, kas ir visas Dzīves gravitācijas centrs.
Šķiet, tā bija viena no Latvijas raidstacijām, kuras devīze bija “Mazāk runu, vairāk mūzikas”. Kodolstāvoklī ir tieši tā. Kaut kas manā, dzīva cilvēka iekšienē skan, ieskanas, vibrē aizvien biežāk tieši dienišķajā [ne]parastībā.
“Rezonē” vairs nav sajūta, ko manī izraisa daži izredzētie.
Rezonanse ir. Tā notiek un izpaužas kā atbilde jā vai nē. Ha!
Cilvēki, vide un bēniņstāva štābs, kurā atrodos šobrīd, kļūst par iekšpasaules skanējuma atspulgu. Neizvairos no tā, lai gan reizēm, protams, ir vilinājums aizlaisties...
Izbaudu. Vēlams, no matu galiņiem līdz pat papēžiem izbaudu šo eksistenciālo palikšanu. Esmu te, kur esmu nonākusi. Neizbēgamība ir biedējoša tikai pirmajā mirklī.
Vecrīgas gaiss jumtu un torņu augstumā ir neticami svaigs. Aukstās, ēnainās ieliņas lejā, kur tik un tā ielavās ziemas saule, kā Dieva sauja. Apjauta, ka Tevi tur.
JASMININE, Rīga
Agri no rīta piecēlās un pierakstīja Ance
Noskaņu režija dzīvajā