Grodi
Kad ceļš ir aizputināts, tu ieraugi, par ko ir stāsts.
Pirms pārejas uz jaunu gadu bija atlikušas dažas dienas, kad es garāmejot sastapu savu kalnu biedru – ne draugu, bet lielisku, uzticamu ceļabiedru.
Sarunā viņš man, visticamāk, pat sevišķi dziļi nedomājot, pateica trīs vārdus, kas iekustināja kādu iekšēju procesu manī, kas beidzot bija gatavs izsprāgt arī uz āru.
Man bija jāraksta Grāmata. Bez atrunām. Turklāt nevis par kādu reālu vai izdomātu varoni, bet par tiem pārsvarā ne sevišķi redzamajiem stāvokļiem un norisēm, kas veido manis pašas dzīvi, ikdienu, mijiedarbību ar… visu.
Jaunā gada sagaidīšanas viesības vēl nebija sākušās, kad manā rīcībā bija pirmās divas topošās Grāmatas lapas.
Tās uzrakstīju ar roku tieši tā, kā to pieprasīja mana auguma valoda – ar melnu 0.4 mm rapidogrāfu uz baltām rasēšanas papīra loksnēm nevis pie galda, bet gultā.
Starp citu, ja kādreiz nevarat mani atrast, meklējiet gultā. Es, papīri, klade, rakstāmie un mūžīgie melnraksti, kas pēc tam tiek plēsti un lidināti miskastē – jā, šis ir par mani – ko tur liegties.
Tieši rakstot bez mākslīgiem izskaistinājumiem, atļaujos būt ekstravaganta.
Grāmatas pirmās (un vēlāk arī pārējās) lapas glabāju kalnu mugursomas datora nodalījumā. Jā, pat ar visu Grāmatu šoziem esmu ceļā. Mugursoma un es. Sniegā, putenī, aukstumā, autobusos un vēl visur kur. Tiesa gan, kopš man nav darba devēja un bosa, datoru līdzi vairs nestaipu – tāpat nebija mans stils, lai gan likās, ka ir stilīgi. Dažas lietas nav nemaz tik grūti sev iestāstīt, vai ne?
Ja tagad kaut ko ievajagās (piemēram, izrediģēt un noslīpēt šo piektdienas vakara vēstuli), palūdzu atļauju un “ielienu” vīra datorā.
Esmu māksliniece. Artiste. JASMININE. Atļaujos tāda būt. Esmu autore, un savu autorību arī vairs netaisos samainīt pret kaut ko citu. Nē, paldies!
Kā ir rakstīt Grāmatu un uzdrošināties par to runāt?
Tas ir izcilākais, ko šobrīd daru savā labā, jo tas nozīmē neizlikties. Neuzlikt ne filtrus, ne grimu un pavisam atteikties no sava tēla – no visa tā, ko biju iedomājusies, ka tas strādās, bet nestrādāja…
Savā ziņā rakstīt Grāmatu nevis kā stāstu, bet kā sajūtu frekvenci ir piedzīvot nāvi.
Atzīšanās, ka es vairs neesmu tā, kas biju. Iemācīšanās šo nāvi, šīs daudzās nāves ieaust Dzīves teikumos kā pieturzīmes, kas nevis traucē, bet palīdz.
Manas Grāmatas gadījumā taisnošanās, argumenti, paskaidrojumi – tas viss kļūst par liekiem, nevajadzīgiem grabuļiem. Tas, kas strādā ikdienišķā komunikācijā, nestrādā Grāmatā. Punkts.
Jauns gads ir sācies, un šobrīd es esmu ne tikai pieaugusi sieviete, bet arī profesionāle jomā, kas saistīta gan ar tekstu, gan arī ar režiju, telpu un to visu dzīvo, teju sataustāmo matēriju un emocionālo intensitāti, ko spēju izjust ik mirkli.
Esmu es.
Pateicoties Grāmatas lapām, esmu ielīdusi atpakaļ savā ādā. Tieši tā arī jūtos. Atguvusi to, kas ir mans. Mans. Tieši tālab šobrīd praktizējos nepieslieties kaut kam ārpus sevis. Neesmu tā, kas es neesmu. Varbūt dažreiz labāk ir nebūt, nekā būt? Ha!
Vai ir viegli?
Skaidrs, ka runāt par Grāmatu ir miljardiem reižu vieglāk nekā to tik tiešām darīt. Grāmata jau nav tikai rakstīšana. Manā gadījumā tā ir Dzīve, no kuras atvasināts ir arī Grāmatas nosaukums. To pagaidām neatklāšu.
Šodien, pabeigusi Grāmatas fragmentu, piedzīvoju to brīnumaino momentu, kad notiek klikšķis – fiziska un mentāla sinhronizācija, ka esmu ierakstījusies. Esmu iekšā sava Grāmatā. Pietika ar septiņām dzīvi aprakstītām, aptaustāmām lapām, lai to apjaustu.
Mācos arī to, ka progress ir nevis kalni un lejas, kur tu zūdi un atkal parādies, bet grodi, kas tevi tur.
Augums, mājas, cilvēki, Dzīve, un, skat, pat Grāmata kļūst par grodiem.
Tieši to pašu – proti, ierakstīšanos savā kodolstāvoklī – novēlu arī Tev!
JASMININE
Pierakstījusi Ance
Noskaņu režija dzīvajā
Foto: Pexels, cottonbro. Kolāžas un elpas raksti — JASMININE.