Kad biju maza meitene un savā istabā šķirstīju veco laiku pasaku grāmatas, kas bija mantotas no tēta vai varbūt viņa mātes, manas vecmāmiņas, ko dzīvē nesatiku, manī modās vēlme nokļūt tur – tai valstībā aiz trejdeviņiem kalniem, aiz trejdeviņām jūrām, aiz trejdeviņām zemēm.
Kad nokļuvu Gruzijas laukos, it visas lauku sievietes un viņu mājas man atgādināja par nesatikto vecmāmiņu.
Sekcijas, trauku servīzes, gultas veļas komplektu krājumi skapjos un pat smarža istabās bija kā ilgi gaidīta atkalredzēšanās ar kaut ko it kā tik svešu, mistisku, bet tai pašā laikā līdz kaulam pazīstamu.
Caur gruzīnu sievietēm es itin kā biju atradusi savu nesatikto vecmāmiņu – iespējams, tā bija viņas enerģija, viņas pieeja lietām, kas aizvien ir dzīva šejienes sievās.
Lai vai kā – kaut kas ārkārtīgi liels un tuvs bija te. Arī tagad ir.
Atbilstība un nejaušību izgaisināšana
Es nokļuvu te, šajā valstībā aiz trejdeviņām zemēm, jo šī vieta jau eksistēja manī, visticamāk, pateicoties priekštečiem.
Man ar šo zemi ķermeņa atmiņā bija izveidojusies saderība. Mats matā.
Kad pirms apmēram astoņiem gadiem pirmo reizi nokļuvu Gruzijā, kas bija gan atvaļinājums, gan izpētes brauciens, es biju gauži neapmierināta, un mēs pat vēl nebijām bijuši Gruzijas laukos.
Toreiz apmetāmies Tbilisi un uz dažām dienām devāmies tikai uz vienu kalnu ciematu Lielajā Kaukāzā.
Man patiesībā gribējās raudāt par to, ko redzēja manas acis. Toreiz šķita, ka šajā zemē valdīja nabadzība, un it viss bija acīmredzami neglīts vai nolietojies.
Ak, šis latvietes perfekcionisma pilnais skatiens – esi taču ar tādu saskāries, vai ne?
Bija novembris, ledus, dubļi, aukstums, taču, kad atgriezos Latvijā, man bija skaidrs – esmu gatava izvākties no Latvijas īres dzīvokļa un doties līdzi vīram uz Gruziju, pat ja drīz vien būšu atpakaļ.
Kā izrādījās, Gruzija un tās ļaudis mūs pieņēma, atradās arī zemes pleķis (ak, jā, laukos!), kur uzsliet nelielu namiņu, un mazpamazām es varēju sākt domāt par to, ko gan man vēl vispār vajag? Kādas ir manas vēlmes?
Pirmā vēlme no it kā neeksistējoša vēlmju saraksta
Vispirms tie bija kalni. Tie mani nelika mierā, kopš biju Gruzijā.
Kā paraudzījos uz kalnu horizontu – un to te var redzēt praktiski no visurienes, tā gribēju uz kalniem un domās sāku rēķināt, kad tas varētu notikt.
Sekoja ilga gribēšana, kas nepārgāja, kurai sekoja ilga gaidīšana, kas bija apnicīga, kurai beidzot sekoja pārgājieni.
Es biju tik gatava kalniem, ka vienā momentā man pēkšņi tika viss. Lielais un Mazais Kaukāzs, ūdenskritumi, ezeri kalnu virsotnēs, upes ar milzīgām ledus arkām, akmeņi, kas atgādināja milžu sejas, ziedošas pļavas, kur puķes skūpstīja debesis un es, es, es... Es biju tur visur!
Vairākus gadus no vietas es kāpu, kāpu un kāpu. Iepazinos arī ar kalnu otru pusi, kas atkal un atkal atgādināja, ka pēc augšā kāpšanas seko lejupkāpšana. Tad nu, lūdzu!
Es rikšoju, šļūcu, steberēju, rāpos atmugurusi, turoties pie rododenru un citu eksotisku augu stublājiem, un tie visi kā viens kļuva par manu kalnu ceļojumu sabiedrotajiem.
Aiz viena kalna sekoja nākamais, un kaut kādā ziņā tas bija apburtais loks, taču tikai pēc Sudraba ezera kalnu ekspedīcijas, kas bija kā nepārtraukta atrašanās uz naža asmens starp dzīvību un nāvi, es beidzot spēju apsēsties zem liepas savā pagalmā un mierīgi paraudzīties uz kalniem.
Es biju te, mūsu pašu radītajās mājās, un neticamā kārtā vairs nevēlējos atrasties kalnos. Pat domāt par kalniem bija apnicis.
Manu un kalnu starpā bija iestājies izlīgums, un ķermenī iegūla miers. Savas dvēseles (vai varbūt gara?) saucienu nokļūt un atrasties lielajos kalnos nekad neesmu pat centusies pierakstīt kādā vēlmju sarakstā.
Ja nu tas, kas ir nobriedis iekšā, pats izspraucas ārā? Ne čiku, ne grabu.
Man vajag stāju: līdz šim nekur nepierakstīta vajadzība
Viena no nesenākajām vēlmēm man bija fiziska nepieciešamība atgūt stāju.
Iespējams, tas notika tālab, ka pa dzīvi vairs nepārvietojos tikai ar kalnu somu mugurā vien. Biju sākusi rakstīt grāmatu.
Bija tā. Es jutu vajadzību kustēties citādāk. Nevis sakņupusi un uz iekšu ierāvusies, bet... Jā, kā? Vienīgais vārds, ko spēju nosaukt, bija stāja. Otrs vārds – steidzami, varbūt pat neatliekami.
Pēc apmēram mēneša kopā ar teju simts sievietēm vingroju, staipījos, dejoju zem klajas debess, un par šo miljonu vērto pieredzi samaksāju 75 eiro. Laika prognozē solītais lietus nelija, un kopš tās dienas reāli arī sākās uzlabojumi manas stājas jautājumā. (Un es pat nevingroju katru dienu.)
Vienu reizi nedēļā viena stunda vienā konkrētā dienā un laikā ir paredzēta tikai man un manam ķermenim.
Pati brīnos, ka man ir sanācis piekopt šo praksi jau piecus mēnešus pēc kārtas. Neesmu izlaidusi ne reizi.
Var gadīties, ka tad, kad kāda nodarbe nāk par labu, jautājums ”Vai es to gribu, vai negribu?” kļūst neaktuāls. Es turpinu iesākto.
No mājām,
Ance JASMININE
Valtera Šverna foto