š» SkaÅu celiÅÅ” autores balsÄ«:
āViÅa kruti rakstÄ«ja,ā par mani tÄdu, kÄda biju, kad rakstÄ«ju pirms gadiem desmit, teica rakstniece, pie kuras abi ar Valteru bijÄm aizdevuÅ”ies ciemos nupat augusta sÄkumÄ. Å os vÄrdus āviÅa kruti rakstÄ«jaā rakstniece drÄ«zÄk teica manam vÄ«ram. VarbÅ«t tÄlab, ka viÅÅ” varÄtu nemaz nebÅ«t tik ļoti lietas kursÄ par Å”o manu talantu, jo nepazÄ«st mani tik sen, kÄ pazÄ«st rakstniece. Lai bÅ«tu, kÄ bÅ«dams ā es Å”os vÄrdus dzirdÄju, un es Å”o rakstnieci mÄ«lu.
ViÅa mÅ«s cienÄ ar paÅ”as pagatavotÄm vakariÅÄm. ViÅa mÅ«s aizved nopeldÄties uz upi, kur rÄ«tos un vakaros peldas pati, un mÄjÄs viÅa mÅ«s palaiž vien tad, kad Valtera mugursomÄ ir ielikti trÄ«s veidu kabaÄi.
Pag, vai es teicu, ka arÄ« uz staciju viÅa mÅ«s atveda ar savu auto? KamÄr mÄs abi tagad dodamies uz peronu, kur tÅ«liÅ piestÄs vilciens uz RÄ«gu, viÅa ar savu elektroauto ceļmalÄ gaida. MÄj. Rakstniece, kas ir arÄ« cilvÄks. CilvÄks. DzÄ«vs, vibrÄjoÅ”s esÄ«bas lauks.
***
AtzÄ«Å”os ā es mÄ«lu ikvienu, kurÅ” uz atvadÄm pagriežas, paskatÄs, pasmaida, pamÄj. Man tÄ ir cilvÄcÄ«bas zÄ«me ā velte mums paÅ”iem sev. MijiedarbÄ«bas klikŔķis, notikuÅ”Ä atzÄ«Å”ana. ElementÄrs fakts, ka mÄs neesam izzuduÅ”i (vai varbÅ«t izmiruÅ”i?).
***
Dažas dienas vÄlÄk mÄs ar Valteru dodamies KaukÄza virzienÄ un atrodamies autobusÄ RÄ«ga ā ViļÅa, kur saÅemu video ziÅu no Vidzemes draudzenes. Å ai video redzams skats no draudzenes auto, kÄ viÅa pa galveno ceļu aiztraucas garÄm mana tÄta iebraucamajam ceļam un kaut ko saka, kamÄr es Å”ajÄ garÄmslÄ«doÅ”ajÄ kadrÄ atpazÄ«stu ik Ä·ieÄ£eļa, ik asfalta, ik krÄsas drusku. Manu neseno un tik organisko iesakÅoÅ”anos Vidzemes ainavÄ izpludina uzÅemtÄ kadra dinamika ā arÄ« kÄ upe, kurÄ vÄlreiz neiekÄpsi, jo izaudzis esi.
āÄau, Ances tÄti,ā es pÄkÅ”Åi dzirdu draudzenes balsi, kas skan manÄ telefonÄ un atbalsojas autobusÄ. Tik cieÅ”s un reizÄ likumsakarÄ«gs ir atvadu sveiciens no draudzenes, kas arÄ« traucas uz priekÅ”u savÄ dzÄ«vÄ, un man sÄk Ŕķist, ka tieÅ”i tÄ dzÄ«vei pieŔķiļas laime. TÄ caurplÅ«st kÄ neapslÄpÄtu jÅ«tu frekvence, tÄda kÄ apskaidrÄ«bas uzplaiksnÄ«jumu lente no drauga uz draugu. Cauri laikiem, jo cauri draugiem, cauri savÄjiem, manÄjiem, mÅ«sÄjiem. SprakŔķ dzÄ«vÄ«ba. Turpina sprakŔķÄt. Vai turpina?
***
RÄ«gas draudzene pirms mÅ«su aizbraukÅ”anas uz Gruziju iedarbinÄja blenderi un sakÅ«la zemeÅu dziru. MÄs sanÄcÄm visi kopÄ vienÄ mazÄ ÄupiÅÄ, teicÄm tostu, saskandinÄjÄm, un tÅ«liÅ pat baltÄs istabas gaisÄ uzÅ”virkstÄja prieks ā mÄs, lai gan tikai daži cilvÄki telpÄ, spÄjÄm radÄ«t tik daudz prieka!
***
VarbÅ«t kÄdreiz es tik tieÅ”Äm arÄ« kruti rakstÄ«ju, a tagad es vienkÄrÅ”i rakstu. PÄrÄjÄ laikÄ mÄcos visu pÄrÄjo ā prieku un draugus, piemÄram.
***
AtvaļinÄjuma zÄ«mÄ«te pie manas istabas durvÄ«m ir izdzisusi. KamÄr mÄs esam bijuÅ”i projÄm no KaukÄza mÄjÄm, ir spÄ«dÄjusi saule, ir lijis lietus, ir, ir, ir. PatiesÄ«bÄ man nav ne jausmas, kas te bez mÅ«su klÄtbÅ«tnes ir noticis. Varu tikai iztÄloties kaimiÅu govis sauļojamies uz mÅ«su lieveÅa mÅ«su vietÄ.
Es atlipinu izbalÄjuÅ”o papÄ«ra lapu no istabas durvÄ«m. Uz papÄ«ra manÄs rokÄs salasÄmi ir vien burti ATVAÄ»I ... Nu, jÄ.
Izmetu pirms diviem mÄneÅ”iem uzrakstÄ«to zÄ«mÄ«ti miskatÄ un pamazÄm caur auguma atmiÅu atceros, kÄ tas ir, kad viss pasaules laiks plÅ«st brÄ«vi cauri, cauri, cauri.
UznÄk spÄjÅ” lietus, zibens, pÄrkons, noraustÄs elektrÄ«ba ā it visi KaukÄza specefekti darbojas nevainojami. ZaÄ¼Ä pļava, kas mÅ«su prombÅ«tnÄ neganti saaugusi un izpletusies, Å”alko negaisam lÄ«dzi. Zeme jau atkal samirkst. Es izeju kaila zem debesu juma. Ir silts, maigs augusts, kad drÄbes te, dienvidos, kļūst pilnÄ«gi liekas. ÅŖdens piļu pakŔķi, to piesitieni uz miesas kÄ Å”amaÅa bungas ā trÄpa pa tieÅ”o no augÅ”as.
Tikai tad, jau pÄc Ŕīs satikÅ”anÄs ar Å”ejieni, ar mÄjÄm, ar debesÄ«m un zemi, kad lietus ir rimies, kad ir apÄstas pÄris siera ŔķÄles un ar karoti pa taisno no bundžiÅas izleksÄts biezpiens, ko vakarnakt ceÄ¼Ä no lidostas paÄ·Äru diennakts bodÄ, tikai tad, kad mÄjÄs valda viens vienÄ«gs mantu haoss un vÄl nekas nav izkrÄmÄts no kalnu mugursomas, uz mana datora ekrÄna baltÄs lapas sÄk parÄdÄ«ties burtu zÄ«mes kÄ tik tikko vÄl dzÄ«vu viļÅu raksti liedagÄ.
***
No Latvijas atvedu arÄ« kaudzi ar grÄmatÄm ā tik daudz nekad agrÄk neuzdroÅ”inÄjos ne pirkt (par pilnu cenu izdevniecÄ«bas mÄkslas telpÄ), ne lÄ«dzi stiept. TaÄu mani jau atkal nejauÅ”i iedvesmoja rakstniece, ar kuru sÄkÄs Å”is stÄsts.
Rakstnieces mÄjÄs ir bibliotÄka, un bibliotÄkÄ, novietots iepretim lasÄmajam dÄ«vÄnam, ir apaļŔ galds, uz kura nekam vairs nav vietas, jo galda virsma ir noklÄta ar lielÄkÄm, mazÄkÄm, kÄrtÄ«gÄkÄm un nekÄrtÄ«gÄkÄm grÄmatu kaudzÄm.
LÅ«k, un es tak iemÄ«lÄjos Å”ajÄ galdÄ ā Å”ajÄ perfektajÄ un reizÄ absolÅ«ti nepareizajÄ kompozÄ«cijÄ, kuru rakstniece jau atkal nepakautrÄjÄs sajaukt manu acu priekÅ”Ä. Vispirms viÅa man it kÄ starp citu jautÄja: āTev taÄu patÄ«k Murakami, vai ne?ā Es, nedaudz sabijusies, atbildÄju, ka jÄ. JÄ, protams, ka man patÄ«k. VienmÄr paticis Murakami, bet tÄ grÄmata taÄu ir klucis. ManÄ nabaga vienÄ mugursomÄ ā vai tad tur tÄdam klucim maz bÅ«s vieta? Tad es nomierinÄjos.
Ja pavisam godÄ«gi, tad lielÄ, biezÄ Murakami grÄmata bija tÄ, kas iedarbojÄs atslÄbinoÅ”i ā jÄ, jÄ, tieÅ”i tÄpat kÄ zÄles. Rakstniece pa Å”o laiku manu mīļo, nekrietni biezo Murakami jau bija paspÄjusi izmakŔķerÄt no apaÄ¼Ä galda grÄmatu kaudzÄm un tagad tik tieÅ”Äm deva man. Es, tÄ, kura neprot (vai varbÅ«t neprotas?) rakstÄ«t, to pieÅÄmu. Tovakar Valters to ielika savÄ mugursomÄ, un tagad ar melnu un zeltu apjoztais Murakami ir man tepat blakus, ŔķÄrsojis vismaz 3000 kilometrus.
Ticiet.
Visam vajadzÄ«gajam vienmÄr pietiek vietas.
***
Ir lijis vÄl vienu reizi, ir uzspÄ«dÄjusi saule, un viss, kas ir zaļŔ, tagad mirdz kÄ traks. Redziet, pat mirdzÄÅ”anai atradÄs vieta.
Ar zaļiem sveicieniem,
Ance
JASMININE
lūdzu raksti (!).