Es esmu mājās
Kad šķietami banālais sauklis pārkausējas realitātē.
Pēc [ļoti] daudziem gadiem satiekot mani, jaunības laika draugs jautā: “Vai tu esi mājās?” Šis vienkāršais jautājums uz mani iedarbojas kā kodolsprādziens. Es saku: “Jā, es esmu mājās.” Atkārtoju šo frāzi vairākas reizes, lai pati noticētu tam, ko saku.
Es esmu mājās.
Šie trīs vārdi tagad ir mana mantra. Nekāds tur “Es tevi mīlu”. Manus prāta korķus ir izšāvis “Es esmu mājās”. Sēžu istabā. Jūtu, ka šis “Es esmu mājās” ir kaut kas liels, taču netieku tam līdz galam klāt.
Citā dienā ejam ar draudzenēm pa mežu.
Te ir kluss, un priedes pēkšņi ir tik garas, ka man aizraujas elpa. Matēta dūmaka visam pa vidu. Debesis saplūst ar sniega klāto zemi. Toņi ir tik izlīdzināti, ka šķiet — koki ir aizmiguši, un mēs, trīs čiepas, ejam cauri gulošai pasaulei.
“Kā tu te orientējies?” draudzenes prasa. Paraustu plecus. “Es te jūtos kā mājās,” saku.
Todien mēs izstaigājam gan mežu, gan manu ziemeļu bērnības pilsētu krustu šķērsu.
Nākamajā dienā man nav balss, ir iesnas, un arī auss dīvaini smeldz.
Tētis uztaisa man savu lielo krūzi ar groku — tā viņš to sauc, lai gan alkohola šai karstajā dzirā nemaz nav. Vīrs nopērk zāles. Draudzenes jau iepiekšējā dienā atvedušas ārstniecisko ancīšu tēju. Esmu aprūpēta no matu galiņiem līdz papēžiem.
Vai tas nozīmē — es esmu mājās? Nekā nebija.
Atceļu ieplānoto dzejas pasākuma apmeklējumu. Atsaucu citas šodienas tikšanās. Kaut kas nav lāgā. Kas ar mani? Elpot ir grūti, apstādināt prātu vēl grūtāk. Tiesa, tiklīdz atteicos no visa, kas ieplānots, mani pārņēma atvieglojums. Pārstāju čukstēt, ļāvu balsij čerkstēt un izvibrēt no iekšas uz āru. Vīrs teica, ka es izklausoties līdzīga vienai konkrētai aktrisei. Labi, labi.
Esmu istabā viena.
Tētis pabāž galvu pa durvju spraugu. “Kā ir?” viņš grib zināt, un es saku: “Labi.” “Neizskatās gan,” viņš nosmej un aizver durvis.
Protams, ka viņam ir taisnība. Protams. Man vairs nesanāk izlikties ne sev, ne pasaulei. Cilvēkspoguļi ir visapkārt.
Noguļos uz muguras un elpoju.
Velku gaisu caur degunu dziļi sevī. Šī metode darbojas kā injekcija — šprice bez šprices. Mute ciet. Zinu, ka palīdzēs. Zinu, ka elpa plūdīs caur mani, pat ja deguns ir ciet. Tā arī notiek. Zinu, ka tepat, manis pašas augumā, ir jābūt atbildei.
Tālāk viss notiek triecienātrumā.
Es esmu mājās, un tas ir pa īstam. Mani pārņem neviltots miers un atslābums. Beidzot. Trīs vārdi ir iemājojuši manī. Tie tik tiešām esmu es. Tie tik tiešām ir par mani. “Es esmu mājās” nav garīgi safantazējušos tipiņu ilūzija, kā maldīgi varētu šķist — galu galā man pašai agrāk tā šķita.
Tā nu es tagad atzīstos arī Tev: “Es esmu mājās.”
Balss aizvien negrib skanēt, kakls ir jutīgs. Neesmu vēl pilnībā noskaņojusies savā vismājīgākajā frekvencē, bet esmu nokļuvusi tai simtiem reižu tuvāk nekā pirms mirkļa. Pieeju pie ledusskapja un izņemu jogurta burku.
Ēstgriba un dzīvotgriba ir atpakaļ.
Augumu nevaru apmānīt — ja tas ir mājās, tad man ir jādara viss, lai tas tieši tur arī atrastos. Vēlams, visu laiku, lūdzu.
Novēlu arī Tev patīkamu vieglumu un siltumu — tas ir tā, kad es esmu mājās.
JASMININE
Pierakstīja Ance
Fotogrāfijas no Pexels. Dizains un elpas raksti no JASMININE.
Noskaņu režija dzīvajā