Dubultspars
Pielāgošanās un izsalkums – kāds sakars?
Pielāgoties vai nepielāgoties? – tāds, lūk, ir jautājums.
001 Mašīnā
Biju pilsētā. Turpceļā apstādināju taksīti – a iekšā četri vīrieši darba drēbēs. Tā nu braucām uz pilsētu darīšanās – vīri un es. (taxi cena – 1 eiro)
Iepriekšējā reizē aizmugurējā sēdeklī saspiedāmies četratā – tiesa gan, tikai dāmas apaļiem izliekumiem. (cena tā pati – 1 eiro)
Gruzijā tas viss piederas pie lietas – nevienam nerūp, ka es varbūt nejūtos komfortabli vienā čupā ar nepazīstamiem ļaudīm. Neatliek nekas cits kā iejusties, taču es tomēr jūtu, ka šoreiz nav vērts to darīt.
Kādēļ piepūlēties? Kādēļ mēģināt atrast sev telpu te, kur tā jau ir aizņemta, proti, automašīnā?
Mierīgi nosēžu nepilnas 20 minūtes garo ceļu līdz pilsētai.
Pārvietošanās no punkta A uz punktu B tāpat nav galapunkts, tā ir pārejas zona – kā vējš metro tuneļos, nekas vairāk.
Starp citu, neviens no vīriem mašīnā neko nejautā, vien īsi apspriežas savā starpā. Klusums. Lietus piles uz vēdlodziņa. Mitrums.
002 Pilsētā
Tas pats pilsētā. Kad izkāpju no mašīnas, redzu, ka pilsēta ir netīra, skaļa, pielijusi. Ielas suņi samirkuši un tāpēc vien izskatās nelaimīgi. Tādi šķiet arī cilvēki – nelaimīgi. Vajadzētu iejusties, saņemties – uh.
Allaž esmu uzskatījusi (vai varbūt pieņēmusi?), ka nav variantu – ir jāpielāgojas. Šorīt kā ar neredzamu āmuri pa pieri – tā var nedarīt.
Ir atļauts nepielāgoties – ak.
Nerakstītie likumi gluži kā piedzīvojumu filmā zaudējuši savu varu. Pielāgošanās kā mana izdzīvošanas stratēģija nav aktuāla. Novecojusi informācija. Next.
Iznākot no pārtikas preču veikala, apjēdzu, ka, hei, es drīkstu vienkārši nopirkt nepieciešamākās lietas.
Uzmetu acis dūmakā kūpošajam kalnam, kura korē pilsēta beidzas. Nelīst. Ūdeņi skalo ielas – pilsētas asinsriti.
Samaksāju par vēl vienu taksi (apmēram 5 eiro) un braucu mājās.
Neaizgāju uz kafejnīcu, neiegāju ne grāmatnīcā, ne apģērbu bodē.
Atpakaļceļā biju vienīgā pasažiere, un cena par taxi bija piecreiz dārgāka – pamanījāt, vai ne?
003 Mājās
Esmu mājās.
Pirms dažām dienām mans vīrs pateica frāzi, ko nevaru aizmirst.
“Nevēlos savu vienīgās ēdienreizes signālu atstāt kafejnīcās,” viņš teica. (Piebilde: viņš ēd reizi dienā.)
Tobrīd šai domai nepievērsu lielu vērību, bet šodien apjautu, ko tā nozīmē man. Neatstāt varu pār savu izsalkumu citiem. Neatdot to, kas ir mans, citu rokās, pārziņā.
Izvērtēt – kam un kad savu izsalkumu dāvāt? Varbūt ir reizes, kad izsalkums jāremdē pašai?
Vīrs, starp citu, mani sācis saukt par mākslinieci.
Reizēm nevaru saprast, kad viņš domā nopietni, kad ķircina, bet fakts tomēr paliek fakts. Tas priecē tāpat kā viņa acīmredzamā pieaugšana pēdējo mēnešu laikā. Viņš pats meklē tam visam vārdu, bet man liekas, ka ar vienu vārdu nepietiks.
Tas ir Valtera limitless zinātņu institūts, kuram līdzās mājo JASMININE.
Soli pa solītim iemājoju atpakaļ it visā, ko pati esmu izveidojusi.
Šo nav iespējams pamest vai izlikties, ka tā nav. Šis nav nekāds otrais plāns. Šīs ir gan manas mājas, gan dzīve – lielās un mazās lietas, izdevušies un neizdevušies mākslas darbi te, kur patlaban esmu.
000
Ir jauns rīts.
Iekšēji jūtu, kā Latvijas vietas, ielas, kafejnīcas un cilvēki, pie kuriem biju pieradusi pēdējos mēnešos, attālinās.
Pieķeršanās un atmiņas zaudē svaru, izlīdzinās. Domas atbrīvo telpu. Elpojas vieglāk.
Kāds nemanāms spēks tur mani te – pie šīs zaļās, salijušās dienvidu zemes un galu galā – pie sevis.
Ziema ir pagājusi. Esam atpakaļ.
🔑 Atradumi
Pielāgošanās = novecojusi informācija
Izsalkums = radošais dzinējspēks
Mājas = viss, ko esmu radījusi
JASMININE
Apsēdās un uzrakstīja Ance
Kodolstudijas un kodolsesijas
Ja jūti vērtību — Radošais konts
Foto no Pexels, apdare — JASMININE