Globālajā tendencē publiski dalīties ar padomiem mani allaž ir mulsinājis ne tik daudz saturs, cik tonis, kādā šie ieteikumi tiek ietērpti. Balsis pārsvarā šķiet pielāgotas kādai iedomātai auditorijai. Ļoti reti esmu jutusies pa īstam uzrunāta.
Drīzāk, lasot, klausoties vai skatoties padomus, esmu sākusi piedomāt un iztēloties, ka, o, jā, es tāda esmu vai varētu būt, lai gan tā nav īsti taisnība. Tādējādi, aizrauta ar šīm mākslīgi uzkurbulētajām balsīm, es it kā pat vēlos pieslieties vai, gluži pretēji, pretoties kāda cita piekoptajām idejām.
Mans nemiera gars ir atmodies, un tam, kā izrādās, arī ir, ko teikt.
Man savulaik piemita izteikta tendence glābt citus un koncentrēties uz āru. Turklāt, ja kādam es vairs nevarēju palīdzēt, allaž atradās nākamais. Visi šie cilvēki man šķita Supervaroņi, kādi tie nenoliedzami arī bija un ir, taču it visas Superspējas novirzot kādam ārējam Varonim, ir acīmredzami skaidrs, kas notika. Es pati paliku... Tukša.
Kad apzināti paliku bez ārējām saistībām un sāku nodoties savām lietām, lielākoties rakstīšanai, man likās akūti, gluži degoši svarīgi piepildīt savu dienu.
Tukšai dienai negribējās skatīties acīs.
Man bija bail no tukšuma. Tas uzdzina aukstus drebuļus, un, dodoties pa pēdām šīm sajūtam, es sāku rakstīt grāmatu. Gandrīz momentā izsīka man allaž tik mīļā komunikācijas plūsma ar ārpasauli. Bija brīži, kad bijām tikai mēs – es un tukšums, un es sāku klausīties, precīzāk, ie-klausīties.
Tad nu, lūk. Piecas iespējas, kā draņķīgu – vai varbūt tukšu? – dienu pārvērst tādā, lai pēc kāda laika par to, piemēram, kādam pastāstītu.
1. Ar smaidu
Ja cilvēks būtu tējas tasīte, tad smaids būtu tās zelta maliņa.
Smaids ir mana attieksme pašai pret sevi.
Kāda ir tavas sejas izteiksme, esot vienatnē? Kā Tu izskaties, kad strādā, mazgā traukus, lasi ziņas? Vai tavam smaidam vajag īpašu iedvesmu?
Es, piemēram, nespēju atturēties no smaida, kad man pa lauku ceļu pretī nāk govis, skrien rukši un tādā garā. Pamanu, ka smaidu. Intuitīvi. Arī tad, kad sastopos ar it kā tūkstoškārt redzētu, bet aizvien harmonisku un suģestējošu dabasskatu, es smaidu.
Esmu iemanījusies smaidīt arī tad, kad ir grūti. Tā es jūtos labāk: tuvāka sev, nevis apkārt notiekošajam ļembastam.
Smaids ir fiziska darbība, un neskaitāmas reizes esmu pārliecinājusies, ka man tā nāk par labu. Smaids ir atbrīvojošs. Ja vien tas nav mākslīgi uzskrullēts, smaids atslābina žokli, savukārt somatiskajās praksēs zināms, ka atbrīvots žoklis kā pa zelta diedziņu iegriež procesus iegurņa muskuļos – vietā, kur sievišķais tiekas ar vīrišķo, un sākas dzīvība.
2. Ar skaistumu
Jaunas drānas, manikīrs, frizieris, masāža, ziedi vai vismaz lūpukrāsa sezonas karstajā tonī. A nekā nebija!
Pa īstam draņķīgā dienā cilvēkam vajag saklāt gultu. Un kad es runāju par gultas klāšanu, es nerunāju par nevērīgu segas pārvalka pārmešanu pāri guļvietai.
Vienu no aizkustinošākajiem veidiem, kā rūpēties par savu vidi, ir atainojis kinorežisors Vims Venders (Wim Wenders) filmā Perfect Days (2023).
Tās galvenais varonis ir pusmūža vīrietis, kurš strādā par publisko tualešu uzkopēju, taču viņa ikdienas it kā maznozīmīgie soļi – tīrīšana, kafijas bundžas atkorķēšana, gaismēnu fotografēšana – filmas kontekstā iegūst episku nozīmi.
Rodas sajūta, ka šis cilvēks elpo tā, kā viņš dzīvo. Turklāt dienu no dienas atkārtojošās darbības veido neticami juteklisku (nevis juceklisku) dzīves plūdumu. Viena no tām ir gultas saklāšana.
Filmas sižets risinās Japānā, kur rīts sākas ar tatami matrača sarullēšanu un telpas atbrīvošanu no guļvietas vispār. Starp citu, uz kino ekrāna dienišķās aktivitātes ir atspoguļotas ar tādu meistarību, ka par šo lomu Kodži Jakušo (Kôji Yakusho) tika pie labākā aktiera titula Kannās.
Veids, kā telpā tiek ieviesta kārtība – pat ja tā ir tikai gulta, galds vai plaukts skapī – ir ķermenisks stimuls sakārtoties arī pašam. Zaļā gaisma ir dota.
3. Ar vistas buljonu
Kad ilgstoši uzturos ārpus mājām – izbraukumos, komandējumos vai ceļojumos – es parasti dodos uz vietējo tirgu, kur iegādājos vistu vai cāli, un vāru no tā buljonu.
Māju sajūtas radīšana ir mana dabiskā asinsrite, tāpēc es vāru buljonu, apzināti piepildot telpu ar smaržu, siltumu un tīkamu omulību.
Tā es svešo vidi itin kā pieradinu. Bez tam ēdiena brūvēšana ir arī svētki. Gara izpausme, kam seko miesas prieki. Ēdiens kā dzīvinošs apliecinājums šim mirklim. Pateicība un virzība uz priekšu. Spēks un varēšana.
Kad pirms dažiem gadiem vairākus mēnešus dzīvojām uz vienas no spāņu salām Atlantijas okeānā, mums tuvākā vieta, kur nopirkt svaigu gaļu, bija Eifeļa kompānijas projektētais ostas tirgus paviljons.
Man patika doties uz veclaicīgo tirgu no rītiem, kad spāņu ierēdņi pulcējās uz rīta kafiju un skaļāko balsu ievingrināšanu pie tirgus stāvgaldiņiem.
Par kafijām gādāja sirms kungs, kuram asistēja te viena, te otra dāma, un apmeklētājiem, kuri vecajam patika, viņš pie kafijas pasniedza konfekti. Vienreiz man arī tika šis bērna prieks. Buljons bija izdevies, pirms vista tika ielikta katlā. Nu, kā lai nesmaida?
4. Ar mūziku
Kā gan ir ar mūziku? Vai gadījumā tā nevar sabojāt dienu vēl vairāk?
Oktobra beigās tika izdots pasaulslavenā mūziķa Maikla Kivanukas (Michael Kiwanuka) albums Fudge. Mūsu mājās tas skanēja tajā rītā, kad ar vīru tā sakašķējāmies, ka lija gan puņķi, gan asaras. Bija tā, it kā zeme zem kājām būtu pazudusi.
Kaut kas bija izgājis ārpus ierastajiem rāmjiem. Uzsprādzis un pēkšņi tapis redzams.
Kivanukas jaunās dziesmas man patika. Tās bija intīmas, silti valdzinošas un šķita izstarojam to pašu saldmi, kas bija ietverta gan albuma nosaukumā, gan noformējumā ar uzkrītoši daudz rozā.
Pēc tam Guardian rakstā uzzināju, ka Fudge iznāca gadu vēlāk, nekā plānots, jo mūziķis bija piedzīvojis insultu un aizvien atrodas rehabilitācijā. Še tev nu bija saldā, rozā pasaule.
Atceros, kā pēc tā rīta kašķa ar vīru es vairāk par visu vēlējos ielikt roku viņa plaukstā. Vienkārši būt kopā, kas, kā izrādās, var būt visai sarežģīts pasākums pasaulē, aiz kuras rozā fasādes slēpjas visu iespējamo krāsu spektri. Vispirms jau manī pašā.
Varbūt tieši tālab rozā un salds ir īstais virziens?
Lai atklātos.
5. Ar stilu
Senajā Grieķijā, Romā un viduslaiku Eiropā stils (stilus, stylus) bija reāls kaula vai metāla rakstāmrīks, ar kura neaso galu varēja izlīdzināt kļūdas, ja tādas radās, rakstot uz vaskotām koka plāksnēm.
Ja nu draņķīga diena ir tikai kļūme, kas ieviesusies šīs dzīves grāmatas lapā?
Dzēšu ārā un rakstu pa jaunam.
Ne velti stils no senlaiku rakstāmrīka kļuvis par cilvēka pašnoteikšanās instrumentu. Kur ir stils, tur ir arī iespējas radīt un baudīt dienu ar stilu.
Stilīgās ikdienas špikeris
NEVIS draņķīga diena, BET diena ar stilu
NEVIS glābt, BET radīt un baudīt
No mājām,
Ance × JASMININE
Ziedu foto no Pexels





