Dators, sejas joga un es
Aizkadri
Ziniet, ko es vēlējos, pēc trīs mēnešiem atgriežoties Gruzijas lauku mājās? Es vēlējos apsēsties pie datora.
Māja bija auksta, tā bija jākurina, un tusēšanās pie kompja sanāca saraustīta. Tagad ir iesilis, arī elektrība ir, un es esmu te. Dators un es.
Jāatzīst gan, ka agrākā romantika, čillošana pie datora pačibējusi. (Tiesa, fonā allaž bijusi komunikācija, tuvumā ledusskapis, kaut kas uzēdams, uzdzerams.)
Šobrīd vairs pat negribu ar datoru iet uz virtuvi, kur kārdinājumi rokas stiepiena attālumā. Labprātāk palieku pie rakstāmgalda savā istabā. Gribu vienkārši izdarīt lietas.
Noņemot ilūziju filtrus, dzīve parasti kļūst itin kā mazāk garšīga (seksīga?). Taču notiek vēl kas – tā parādās skaidrākā (skaudrākā?) gaismā.
Tā ir. Tā vienkārši ir.
Tagad sēžu šim Tā ir. Tā vienkārši ir pretī. Raugos uz to aci pret aci. Raugos, visticamāk, pati uz sevi. Spoguļa vietā datora ekrāns.
Viss, kas man šajā momentā pieder, – manas maņas. Ir tiešām forši, ka tās nav aizlipušas aiz ēdienu un dzērienu plīvura. Aiz tām pašām iedomām, kad tev liekas, ka viss ir forši, bet īstenībā tak’ tā nemaz nav.
Šorīt neaizbraucu uz pilsētu.
Nosēdos viena pati istabā un taisīju sejas jogas vingrinājumus. Tie tagad aktuāli, jo apzinos – pat ja neesmu publiska persona, savā dzīvē arī vairs neesmu beksteidžā. Esmu redzama – nu un, ka ir dienas, kad neizeju no mājas?
Pat pēc vairākām stundām jūtu sejas jogas efektu – vieglu elektizāciju (šķiet, līdzīgi iedarbojas dārgo krēmu sastāvdaļas). Es jūtu savu seju – tieši tāpat teica skolotāja pēc 20 minūšu sesijas. Uh, man izdevās.
Reizēm ir tiešām brīnumaini nebūt tai, kas es biju. Publiska atklāšanās, kas reizē ir atklāšanās sev. Tie vairs nav meklējumi, tie ir tikai un vienīgi atradumi.
Tu ej un rodi. Sēdi un rodi. Jebkā. Jebkur. Vienmēr. Visur. Nav lieku darbību.
Ja es kaut ko atrodu, tad taču ir arī bijis vērts meklēt. Priecājos, pat ja atradums izrādās kas gluži cits nekā gaidīts – man tā gadās bieži.
Starplaikos starp lielajām lietām ķert kaifu no šķietami mazajām.
Nenogulēts saullēkts.
Nenoslinkota ziņa draudzenei (labi, vairākām).
Kaut dažas lapas augstvērtīga teksta – gan izlasīta, gan, vēlams, pašas radīta.
Ikdienas momentfoto uzfrišināšana, jo foto klikšķi bez apdares ne vienmēr atspoguļo patieso sajūtu.
Man prasās vēl vairāk sevis.
Atkal un atkal pieredzu, ka ar mani ir un var būt pietiekami. Ka es esmu. Ka man nav jāskrien kaut kur tālāk. Ka es spēju ne tikai iejusties, bet arī izplesties no tā punkta, kur esmu. No tā punkta, kas es.
Draudzība un kontaktēšanās arī no šī paša punkta – no visa tā, ko dienu aiz dienas rodam sevī. Kā gan citādi pasaule uzpildīsies ar to, kā tai trūkst?
Drīzumā došos ceļā.
Datoru atkal neņemšu līdzi. Arī ilgas bagātina ceļojumu – sevišķi, kad pēc ilga pārtraukuma tām beidzot var pilnībā nodoties.
🔑 Atradums
Ilgas = norāde uz piepildījumu
JASMININE
Rakstīja Ance
Kodolsesijas un kodolstudijas
Radošais konts 24/7
Foto – JASMININE, Pexels, Valters. Apdare – JASMININE