Ir pagājušas apmēram trīs nedēļas, kopš pārsvarā visu laiku tik tiešām esmu mājās, laukos.

Stopzīme

Pirmās nedēļas izaicinājums bija noticēt iekšējai balsij. Tā mani mudināja nevis vienu vai divas reizes aizlaisties līdz pilsētai, bet fiziski palikt uz vietas, mājās. Man izdevās. Tiesa, brīvdienās uz pilsētu devos kopā ar vīru, lai sagādātu pārtiku.

Čik-či-rik, un tas bija izdarīts.

Starp citu, iepirkties kopā ir vieglāk un ātrāk, nekā vienatnē. Kad esam kopā, arī kafejnīcā tik ilgi neprasās sēdēt. Nezinu, kas man lēcies.

No pelēkā uz melno

Otrajā nedēļā vairs nebija tik viegli palikt tikai mājās. Patiesībā tas nebija reāli. Lietavas bija tik lielas, ka sāka tecēt jumts, kā arī Valters atrada jaunas skudru ejas mājas sienās – ak, šie lauku “prieciņi”.

Daudz neprātojot, devos uz pilsētu pēc vajadzīgajiem instrumentiem un materiāliem.

Tirgū pie viena no pazīstamajiem pārdevējiem nopirku īlenus, bet vīriešu veikalā, kā es saucu pilsētas šarmantāko būvmateriālu veikalu, dabūju pārējās lietas – pakulas, nedegošu ķiti un tādā garā.

Viens no pārdevējiem – tie tur ir tikai veči – vēl palūdza, lai nododu sveicienu Valteram, kurš pa to laiku bija mājās, darbā. Mans vīrs esot labs cilvēks. Sarunāts.

Atkal bija pagājis neticami īss laika sprīdis, kad visu biju izdarījusi. Gribēju vēl ieiet kafejnīcā, bet pilsētā lija.

Pazīstamās ielas un vietas šķita pārlieku pelēkas un oficiālas, un braucu vien mājās. Nu, kā tā var būt?

Tad negaidīti gāja bojā mūsu lauku kaimiņiene, un visa plašā, līdz šim tik aizraujošā pasaule, kas atradās ārpus manām mājām, tika pārklāta ar melnu skatuves samtu.

Ciems pieklusa.

Svētdienas rītā mēs ar vīru klusītēm aizbraucām uz pilsētu un ātri atpakaļ.

Tīrs lauks

Trešā nedēļa. Beidzot nelīst. Vējš aizslaucījis mākoņus uz visām pusēm. Debesīs atgriezusies zilgme, gaisma. Tālumā, nedaudz zemāk zem mākoņu švīkām, redzami ar baltu sniega kārtu klāti kalni.

Pagājušajā naktī, kamēr pie mums ielejā lijā, ziemeļu kalnos sniga.

Jūnija sākums. Vasara trausla kā zieds, kā porcelāns, kā skūpsts, nevis ātra buča garām skrienot.

Pusdienas

Visas šīs trīs nedēļas (un jau kādu laiku pirms tam) manu lauku ikdienu kopā saturošais elements ir pusdienas. Tās sastāv no viena vai diviem ēdieniem. Sākas ap plkst. 13.00 un beidzas ap plkst. 15.00. Pārējā laikā parasti neēdu.

Mans lielākais iedvesmotājs brokastu izlaišanai ir mans tētis Latvijā. Neko nesakot, bet vienkārši darot, viņš jau vairākus gadus neēd brokastis.

Kodols

Visam pa vidu, bez sevišķa grafika, drīzāk pēc sajūtas, abi ar vīru satiekamies manā cafe. Brīžus, kad es mums abiem pagatavoju kafiju, piesmaržinot visu māju, Valters sauc par kafejnīcu.

Šobrīd mums reti kad aptrūkstas, par ko runāt. Kā nekā es tagad gandrīz visu laiku esmu mājās. Satikties kļuvis vēl kārdinošāk.

Vakaros gaisā mirgo simtiem vai varbūt tūkstošiem jāņtārpiņu. Nepārejošs dzīvības pulss caurauž arī mūs.

Uz tikšanos. (Pīsiņš.)

Foto no Pexels JASMININE apdarē

Savā ziņā tieši tā arī notika. Bija arī pārbaudes darbs: pārskatīju un pārrakstīju dažas savas pārliecības. Neefektīvais tika nosvītrots. Vārdus zem švīkām atstāju redzamus.

Vēsture Tagadne

Ziema tā īsti vēl nebija beigusies, toties nupat bija sākušas plaukt aprikozes, kad mēs ar vīru bijām Armēnijā un devāmies nelielā grupas ekskursijā ārpus Erevānas. Kādā no apskates punktiem viena no ekskursantēm, jauna dāma, palūdza grupas vadītājai, lai viņu nofotografē uz kalnu un dievnamu fona.

Kad bilde bija uzņemta, grupas vadītāja pateica frāzi, ko nejauši dzirdēju arī es.

Kad vēsture atkāpjas, notiek tagadnes caurstrāvots atklājums. Jaunās ekskursantes un pieredzējušās gides saskarsmes moments, ko pamanu es. Augums atveras (vai arī aizveras) tagadnes sajūtai, noskaņai, frekvencei.

Loģisku argumentu šai saistībai nav, bet pēc Armēnijas brauciena man ir iepaticies fotografēties. Atļaujos sajust tos brīžus, kad vēlos to darīt. Izbaudu, kā jūtos. Pierodu pie šīs sprakšķošās enerģijas. Šad un tad palūdzu, lai vīrs mani pabildē.

Vēsture nav slikta, tai ir sava vieta, kur būt, taču ne te un tagad.

Produktivitāte Auglība

Aiz cilvēka allaž kaut kas paliek. Cilvēks, gribi to vai nē, aiz sevis kaut ko atstāj. Dzīvojot laukos, nav iespējams neredzēt, kas paliek aiz cilvēka.

Uzarts lauks. Izslaucīta grīda. Pudeļu stikli. Miskaste. Sabrukusi sēta. Vientuļa magnolija vientuļā pagalmā. Ābeles stāds, ko nupat aizsaulē aizsauktā kaimiņiene atnesa mums dāvanā, kad sākām dzīvot laukos. Kaimiņienes tagad vairs nav, ābele manā pagalmā ir. Aug.

Kas paliek aiz manis? Vai nomazgātie šķīvji, uzrakstītie raksti skaitās? Vai mana atrašanās uz zemes kaut ko maina? Vai tas maz ir svarīgi?

Šobrīd esmu cilvēks laukos. Jūtu, kā caur manām rokām, caur manu muti, caur manu augumu rodas, rodas, rodas. Neļaut rasties ir stāties sev pretī. Cīnīties, ņemties. Vai tiešām to vajag darīt?

Aizvien bieži līst. Apstaigājot pagalma mežonīgo pusi – mazos džungļos, kur pirms divām nedēļām tika izpļauta zāle, atrodu vairākus dzeltenu īrisu ziedus. Tie ir uzplaukuši, kaut bija nopļauti. Dažus ziedus un pumpurus ienesu istabā, ielieku vāzē. Pa nakti atveras vēl vairāk ziedu.

Produktivitāte nav slikta, bet ja nu auglība ir vēl produktīvāka?

Aktivitāte Klātbūtne

Aktivitāte ir vajadzīga, bet pārmērīga aktivitāte rada troksni, trauksmi un atņem spēku.

Starp citu, kādas ir manas aktivitātes, ja tā rodas caur klātbūtni vai no klātbūtnes? Klātbūtnes aktivitāte un aktīva klātbūtne – lūk, mans jaunākais izpētes lauks.

Paņemu dārznieka šķēres un dodos uz skabāržu birzi. Beidzot nelīst.

Pretestība Pieņemšana

Nedēļas vidū, kad atkal nav elektrības un atkal uz brīdi ir pārstājis līt, iznāku uz mājas lieveņa un jūtu, kā pagalma sētas stabi izliecas uz āru no manis pašas svara. Man beidzot pietiek. Ir gana.

Man vajag izkļūt ārā, izsperties ārā no savas sētas, no šiem mazajiem džungļiem, ārā pašai no sevis.

Pēkšņi iedomājos par halvu. Mājās nekā salda nav, taču ja nu mazajā ciema bodē ir halva? Būtu vismaz mērķis šim ceļojumam ārpus savas teritorijas.

Jau pa gabalu redzu, ka pie bodītes piestājis dzeltens kravas furgons – visticamāk, atvedis man halvu, es iedomājos un ieķiķinos pie sevis.

Kad esmu klāt, tā ir taisnība. Veikalā halvas nav, bet dzeltenajā autiņā ir. Palūdzu bodniecei, kas pērk preces no dzeltenā furgona puišiem, lai paņem man halvu.

Kad palikšana uz vietas sāk kļūt par pretošanās kustību, domai par halvu var būt izšķiroša nozīme. Doma rada sajūtu, kas savukārt iedarbina reālu kustību.

Mājās pārnācu ar halvu, kā arī aprunājusies ar bodnieci un pagrozījusies ciema centrā. Priecīga, pateicīga.

Uztraukums Miers

Uztraukumu var lieliski aizgaiņāt ar aktivitāti, taču šis paņēmiens nav efektīvs, jo risina sekas, nevis cēloni. Laukos (tāpat kā jebkur citur) ir gan miers, gan nemiers. Viens no tiem ir visu laiku. Turos tajā, palieku tajā. Elpoju.

Mums ir pašiem sava māju sajūta, un man nav jādara it nekas, lai to radītu. Tā jau ir, pastāv. Ieeju dušā, ieritinos dvielī un tāpat, nemaz nemēģinājusi noslaucīties, ieslēdzu tējkannu. Ūdeni viņš jau ir ielējis.

Tiekamies nākamreiz. (Sirsniņas, putniņi, smaidiņi.)

Foto no Pexels + . JASMININE ilustrācijas.

Miers

Tā bija sajūta augumā, tāds kā silts miers, kas negaidīti ieplūda manī kā pārliecība, ka, hei, šonedēļ, vismaz šīs piecas darba dienas, mēs (es un mans augums) varētu palikt mājās.

Ēdiens

Ēdienu abi ar vīru bijām sagādājuši. Tā pilnīgi pietika vismaz tuvākajām piecām dienām. Olas, sviests, krējums, gaļa, siers (trīs zortes), biezpiens, žāvēti augļi, daži dārzeņi – lūk, pārpilnība. Atradās pat cepumu paciņa, ar ko pacienāt viesus, ja nu kāds ierodas.

Pilsēta

Ik rītu iedomājos par pilsētu. Esmu paradusi turp doties vismaz reizi nedēļā, lai pamainītu vidi un izkustētos. Parasti sagādāju arī vajadzīgās lietas – ēdienu, apģērbu, sadzīves niekus. Pilsētā ir mana kafejnīca – pat divas, mana kanceleja, mana zobārste, mana ziedu pārdevēja, manas humpalu dāmas.

Tuvums

Gadiem uzturot saikni ar pilsētu, tā ir kļuvusi tuva. Manējā. Vietējo sejas ir pazīstamas. Samāšanās ar rokām, sasmaidīšanās. Visi vairāk vai mazāk zinām cits citu – laikam jau tieši tā rodas sajūta par drošību, pieņemšanu.

Pilsēta kā dzīvs, elpojošs organisms tepat 20 kilometru attālumā. Neliegšos – man patīk tur apgrozīties. Man vispār patīk apgrozīties.

Auglība

Visas šīs piecas dienas ik rītu iedomājos par pilsētu, bet tas arī viss. Fiziska kustība pilsētas virzienā neseko.

Kādā rītā jau gandrīz ņemu somu, sāku taisīties, bet tad apstājos. Bieži līst.

Ciemiņš

Vienā dienā cauri lietum ierodas kaimiņš ar 2,5 litriem tikko slaukta piena. Viņš ir iesmaržinājies un uzcirties. Esmu aizkustināta. Parasti vecais vīrs lēniem, smagiem soļiem pārvietojas vien pa savu pagalmu apskretušās, gauži novalkātās drēbēs. Gruzīnu valodā tādu apģērbu dēvē par dzondzi, kas nozīmē kaut ko līdzīgu skrandām.

Tērpi

Par laimi, kad ierodas negaidītais viesis, arī es esmu apģērbusies. Citkārt, kā jau laukos, visu dienu plivinos apkārt rīta svārkos. Vai šortos. Vai sagumzītā krekliņā.

Tiesa, šopavasar izteikti jūtu nepieciešamību pēc mājas un lauku dzīvei atbilstoša apģērba. Man prasās ģērbties tā, lai ir gan ērti, gan esmu formā. (Agrāk manu galvu aizņēma domas par pilsētas un pārgājienu drēbēm, tāpēc mājas apģērbs nebija tik svarīgs.)

Arī šajās piecās dienās, kad nedodos uz pilsētu, ik dienu izvēlos kaut ko no savas garderobes: veidoju tēlus un kombinācijas, paralēli testējot, cik tās ir piemērotas tam, ko mājās daru regulāri.

Galvenokārt rakstu gan pie darba galda gluži kā ofisā, gan gultā, zaļumos, jebkur. Otra lieta, ko daru, - rosos pagalmā vai mazajos džungļos. Tās ir dažādas vides, dažādas noskaņas, tātad arī dažādas apģērbu kombinācijas.

Man tā ir bauda. Īstā nodarbe + īstais tērps. Klikšķis, sinhronizācija. Vai tādā veidā var rasties šaubas par to, kāds būs rezultāts?

Īsa pauze

Dodos pārģērbties.

Gatavība

Pa šīm piecām dienām laukos esmu novērojusi, ka brīdī, kad neesmu gatava kam vienam (parasti iedomātam), visticamāk, esmu gatava kaut kam citam (parasti tikai iztālēm sajūtamam).

Radošais process

Šajās piecās dienās man šis un tas nesanāk. (Nenotiek tā, kā biju plānojusi vai izdomājusi.) Taču aizvien izteiktāk ar visu augumu jūtu, kā ik neveiksme klusītēm pārvēršas par veiksmi, atsvabinot no darbībām, kas man vairs nav vajadzīgas. Man tikai jāpiemet vēl mazliet laika, vēl mazliet sekunžu, minūšu, stundu procesa notikšanai.

Visticamāk, tieši tālab esmu mājās, uz vietas. Visas šīs piecas dienas ar acs kaktiņu pieskatu, lai iešvirkstas auglīgais dzīves pavediens.

Vai es zinu, kas tieši beidzas? Dažbrīd jā un dažbrīd absolūti nē. Taču, esot mājās, pilnībā savā vidē, es tam dodu klusu iespēju izčākstēt.

Vai es zinu, kas sākas? Nojaušu. Ir kāds virziens, kurā ļoti vēlos doties. Visvairāk mani saista tā vibrācija, jau atkal – man ļoti īpaša sajūta.

Ne-elektrība

Kādā no piecām dienām līdz pat vakaram nav elektrības. Nu, jā, esmu atkal mājās. Rodas divas JASMININE grāmatas lapas – ar roku rakstītas skices. Nupat arī esmu saņēmusi gūzmu ar redaktores komentāriem (es tos dievinu!), un man ir jāveic pamatīgas korekcijas jau uzrakstītajā materiālā, taču, tā kā nav elektrības, pat neķeros klāt.

Dzinulis

Grābju nopļauto zāli,

sagatavoju pusdienas,

uzsildu kafiju, ko sakuļu ar sviestu un kokoseļļu,

ierakstu balss ziņas draudzenēm,

atbildu uz ziņām, īsi sakot, komunicēju,

piedalos sieviešu sapulcē,

skatos kino,

lasu grāmatu (man ir Kindle, mana apbružātā, aizmirstā Kindle),

klausos mūziku,

klausos putnu čivināšanā,

klausos telpā,

klausos sevī.

+ ir vēl tik daudz visa kā, ko piedzīvoju šajās piecās dienās.

Ik reize, ik darbība tik un tā ir citādāka. Ik reize, ik darbība ir dzīva, kamēr tā atklāj un atklāj ko jaunu. Ja neatklāj – laiks beigt. Vai vismaz piebremzēt.

Nesteidzīgi un klusi bija pienācis piektdienas vakars, piektās darba dienas noslēgums. Nolasīju šo rakstu vīram tepat uz mājas lieveņa. Viņš teica tā: “Izklausās pēc godam nodzīvotas darba nedēļas bez pilsētas.”

Uz tikšanos nākamajā nedēļā. (Sirsniņa.)

JASMININE ilustrācijas. Foto JASMININE +

Kā? Vai tad es šovasar neiešu kalnos? Kā? Vai tad man nevajag vismaz pārgājienu bikses? Vai šortus? Vai ērtu kreklu? Kā, kā, kā?

Tieši tik vienkārši. Kad kaut kas parasti tik trakoti svarīgs ir zaudējis savu burvju varu, cilvēku vienkārši pārņem brīnumaina viegluma sajūta. Šoreiz es izvēlos turēties (palikt) pie tās.

Kas notika?

Ir tāds labs teiciens, ka vecums nenāk viens. Manā gadījumā tas nozīmē, ka vairs nevēlos mētāties un raustīties uz visām pusēm, bet aizvien izteiktāk darīt to, kas man patīk, sanāk, sniedz gandarījumu. Es to jau daru.

Skatienam ir arī kaut nedaudz atsegusies manis pašas pasaulsaina. Šobrīd tā ieņem aprises un nostabilizējas realitātē. Šo intīmo procesu nevēlos iztraucēt ne ar vienu pašu lieku darbību. Pat ja tie ir kalni.

Mājas

Visu dzīvi man ir bijis grūti nosēdēt mājās. Tagad man patīk. Izbaudu būšanu savā teritorijā. Esmu iejutusies. Un vasara tikai sākas.

Parasti neparastais

Kaut kad vēlos aizbraukt pie mammas – pat viņai, pilsētas dāmai, uzradies dārziņš. Vēlos apciemot tēti, brāli. Manas vēlmes, kas agrāk sniedzās pāri kalnu spicēm, kļuvušas krietni piezemētākas.

Draugi. Tie nedaudzie savējie, kurus vieno viens un tas pats – viņi nekautrējas būt bērni, pat ja ir nopietni, augsti skoloti pieaugušie. Viņi prot smieties un ķiķināt. Prot kopā būt. Prot uzrasties un nozust tieši tad, kad vajag.

Esmu apdāvināta.

Kalni

Tādas kā atvadas no kalniem man notika jau pirms ziemas. Toreiz ar vīru divatā aizbraucām uz t.s. ārstnieciskā gaisa ciematu Mazajā Kaukāzā.

Jau paraugoties uz kalniem vien, bija skaidrs, ka es tos vairs neuztvēru kā iespēju caur fiziskām grūtībām atbrīvoties no nederīgām, liekām prāta programmām. Šis posms bija beidzies.

Tagad kalnos mani interesēja ziedi, krāsas, formas, akmeņi, migla, skati – viss tas, kas ir bauda, viss tas, kas ir kaut kas vairāk par metriem un kilometriem, un augstumiem, un distancēm, un attālumiem, un maršrutu grūtības līmeņiem. Tā tagad (vai varbūt atkal) biju es. Tā aizvien esmu es.

Grāmata

Lēnītēm turpinu darbu pie JASMININE Grāmatas.

Apmēram pirms mēneša 44. lapā piedzīvoju kritisko brīdi, kad bija skaidrs – viss, man to vairs nevajag, tas nav mans. Pēc dažām dienām sapratu, kas par ķibeli: bija jāpamaina skatupunkts, jo līdzšinējais vairs nedarbojās ne manā, ne Grāmatas labā.

Vēl nesen man likās, ka tā nu gan liela māksla – cilvēki, kam visu laiku viss vienādi. Bet tas nav stāsts par mani, tas jau atkal ir par viņiem, par citiem.

Detokss

Vēl viena lieta, kas notika Tbilisi, – un tas bija kafejnīcā, kurā iegriezāmies pa ceļam uz apģērbu veikalu, – bija e-pastu iztīrīšana. Jā, mana e-pasta kaste ir tukša, pavisam tukša.

Izvācu no telefona arī neaktuālās sarakstes, ziņas, kontaktus. Šķiet, šis process vēl nav īsti beidzies. Rezultāts atkal tas pats – šis šķietami nepieradināmais vieglums. Mācos to nepalaist garām.

Negribas sabojāt brīnuma garšu.

Foto ilustrācijām no Pexels un JASMININE. Pastkarte no mājām – Valters.

Laikiem līdzi

Gruzija toties pieprasīja mainīties laikam līdzi. Podziņtelefons zaudēja savu jēgu, jo darbam un vispār vajadzēja viedtālruni. Tā tas aizgāja.

Arī es nu biju meitene, kas nevis spaidīja, bet glāstīja savu telefonu. Arī veclaiku dzīves šarms kļuva neaktuāls. To vairs nevajadzēja ne piekopt, ne meklēt, jo pagātnes liecību Gruzijā bija pārpārēm.

Vēsture elpoja kopā ar tagadni, to pārspējot. Man pat sākās alerģija.

Kaut kādā ziņā modernais likās drošāks par veco. Jaunie laiki neoda pēc pelējuma un vilināja ar iespēju patverties no pagātnes rēgiem. Telefonā nu bija satilpināta mana dzīve, un man tas ne sevišķi patika. Nebiju radusi tā dzīvot.

Stils

Podziņtelefonu kādā brīdī uzdāvināju kaimiņam – vecam, viedam vīram, kura sieva savu podziņtelefonu savukārt bija paradusi nēsāt, aizbāztu aiz pusgarās zeķes stulma.

Tagad joprojām abi stilo pa laukiem ar saviem podziņtelefoniem.

Pirmās reizes

Pienāca šis pavasaris. Metu izaicinājumu savam nestabilajam, grūti izskaidrojamam skatījumam pret telefonu un dzīvi telefonā kopumā. Piedalījos pasākumā, kurā vajadzēja fotografēt vai filmēt ar telefonu – proti, fiksēt momentus, kas ir ap mani. Daudz nedomāt.

#1

Pirmo reizi manā telefona galerijā uzradās tik daudz kadru. Nedrīkstēja sevi cenzēt. Lielākoties man sāpēja acis no bildītēm, ko uzņēmu. Lija lietus, gaismas bija maz, un mana lauku ikdiena vairāk līdzinājās miskastei.

Taču vizuālo materiālu jūklī daži attēli tomēr izcēlās.

Slapjas pēdas nospiedums uz koka laipas.

Koši zaļš pumpurs – tā tuvplāns.

Brīvi plūstošs rokraksts uz lapas – melns uz balta.

Rakstāmgalds un dažas lietas uz tā.

Es aizrāvos.

#2

Tā, arī pirmo reizi dzīvē, telefonu gandrīz jau vairs neizlaidu no rokām. Sāka likties, ka ik mazajā nieciņā slēpās potenciāls, ko vajag paspēt iemūžināt.

Sāku justies svarīga – to laikam sauc par patmīlību.

#3

Tā nebiju gluži es vai vismaz ne tā es, kādu sevi izjutu iekšēji, taču pirmo reizi es beidzot biju iekļuvusi telefona, interneta un soctīklu biezeņa epicentrā. Malos tajā ar sajūtu, ka zeme zem kājām zaudējusi pievilkšanās spēku.

Es biju iekšā sava telefona dzīvē un biju veiksmīgi izkļuvusi ārā no savējās. Svabada.

Reibums

Biju sajūsmā. Beidzot it kā nekāda smaguma. Plivinies tik apkārt pa perimetru ar telefonu pie rokas.

Uzlabo savu sniegumu, iemācies smaidīt vai nesmaidīt – kā vien vajag.

Sekas

Esot procesa iekšienē, arvien vairāk sāka zust skats no malas. Distance starp mani un telefonu bija samazinājusies.

Nonācām viens otram tuvāk kā jebkad agrāk.

Karstākās ziņas telefonā svilināja pirkstu galus.

Ainavas, kafijas krūzes, sadzīves sīkumi – it viss, ko redzēju, cīnījās par iespēju iekļūt šai burvju lādītē, ko sauc par telefonu. Nekas neliecināja par sadursmi, kas varētu rasties, neievērojot drošu attālumu vienam no otra.

Secinu, ka telefonā viss veidots tā, lai mēs nemūžam nesabuktētos.

Nākotnes priekškambarī

Tad vēl vilinošais nākamā līmeņa potenciāls – soctīklu skatuve, publicitāte, varbūt pat iespējas, sadarbība. Sāku justies gandrīz pasaulslavena. Zvaigzne.

Tā izgaismojās, visticamāk, manas dzīves svarīgākais jautājums – vai es esmu zvaigzne un slavenība arī bez telefona, bez kaismīgas dzīves telefonā?

Tagad apjaušu, ka vārda “telefons” vietā, visticamāk, var ievietot jebkuru citu aktuālu vārdu vai tēmu. Piemēram, draugi, kolēģi, amata nosaukums u.c.

Rīti bez telefona

Pēc nepilnu divu nedēļu intensīvas kopdzīves ar telefonu pienāca viens konkrēts rīts – mans rīts bez telefona. Nav brīnums, ka tas izstiepās līdz pēcpusdienai. Vienkārši biju tā, kas es esmu, kad manas rokas un domas neaizņem telefons.

Šobrīd, kad rakstu šīs rindas, ir cits rīts bez telefona.

Bez mūzikas.

Bez interneta.

Apziņas laukā uzpeld viens vārds. Uzticība.

Post Scriptum. Uzrakstot šo rakstu, atcerējos paziņas teikto, ka pēc human design priekšrakstiem mana misija ir atgādināt, mācīt cilvēkiem mīlestību pret sevi, mīlēt sevi. Es varot būt influencere. Ja nu tā arī ir?

📱Atradumi

a/ Telefons ir instruments.

b/ Prasmīga, dzīves kvalitāti vairojoša apiešanās ar telefonu kā mūslaiku burvju spēja – ja kādam izdodas, padodiet ziņu.

Foto ilustrācijām no Pexels un JASMININE. Pastkarte no mājām - Valters.

Ziedi

Man ļoti patīk ziedi. Ja jūtu, ka pietrūkst maiguma, dodos uz ziedu veikalu. Man ir savs iecienītais – maza, vienkārša bodīte starp daudzām citām uz trokšņainas tirgus ielas.

Ziedu pārdevēja jau mani zina. Viņa ir sieviete, kas neslēpj sevi aiz mākslīgas ādas.

Reizēm šī sieva ar mezglā savītajiem iesirmajiem matiem man kaut ko iesaka, dod padomu, un uz mirkli mēs satuvināmies, iepazīstamies.

Nesteidzīgi (vai reizēm acumirklīgi) izvēlos ziedus, kas konkrētajā momentā mani uzrunā visvairāk. Zieda krāsa, forma, izmērs, aromāts – tas viss ir maigums. Ja velta laiku un uzmanību zieda apbrīnošanai, iespējams izjust tā iedarbību.

Tiesa, gadās, ka veikalā noskaņojumam atbilstošu ziedu nav, un tad maigums jāmeklē citur.

Klusums

Mums abiem ar vīru ir rituāls – ieritināmies dīvānā un malkojam mājās pagatavoto kafiju. Parasti runājamies, bet ir reizes, kad brīdi pasēžam tāpat – bez runāšanas, klusumā. Tas nekad nav tāpat vien.

Parasti kaut kas grib rasties. Tieši klusumā vislabāk jūtama maiguma balss.

Šodien klusuma pauzē sāka veidoties šis raksts.

Vienatne

a/ Nedaudz pastaigājos basām kājām pa āru.

b/ Paklausījos un pēc tam apklusināju meditatīvu, instrumentālu mūziku.

c/ Iekārtoju rakstīšanas vidi gultā, kas manā gadījumā ir matracis uz grīdas.

d/ Atmiņā uzplaiksnīja, ka arī Rainis esot rakstījis gultā.

Intimitāte

Ar sievietēm, manuprāt, viss ir vienkārši.

Mēs esam radušas būt maigas pret pasauli, bet tā īsti nezinām, kā būt maigām pret sevi? Pašizziņas un izaugsmes treneri(-es) vairs nelūdz mūs pamest algotos darbus, jo labi zina, ka pievērsties sev un radīt maigumā pludojošu dzīvi izdodas vien retajai.

Pēdējās dienas ir lijis. Pieeju pie loga. Ar pirkstu galiem pieskaros stiklam – tas ir vēss. Vēroju, kā pa zāles stiebriem pagalmā bezbēdīgi rosās mazie putniņi un pieskandina pagalmu ar savu mūziku. Neapstājas.

Kur palika maigums?

Šķiet, ka no maiguma ir gan kauns, gan bail.

Ko gan es tai maigumā darīšu?

Kam man to?

Arī es teju katru dienu lietoju mākslīgo maigumu – apēdu kaut ko garšīgu, apmierināti iekrītu telefonā vai sarīkoju kādu lieku kafijas pauzi.

Parasti tikai neviens nebrīdina, ka šī veida maigums drīz vien beigsies. Ak, jā – kā tas beigsies? Neziņa par to, kas sekos, parasti ir “jautrākais”.

Paģiras, lomkas, visi šie skaļie, tomēr tik grabošie, klabošie vārdi – tie sākas tur, kur maigums ir aizēnots.

Ej un atrodi, tad izroc no pazemes, paļaujies, ka roc īstajā vietā, un izcel savu maigumu gaismā – sašļukušu, pusdzīvu, pusbeigtu. Vai tiešām ir vērts ar maigumu tik ļoti noņemties? Vai es to vispār gribu?

Neziņa Brīnums

Kad jūtu, ka manī (fiziski manī iekšā, nevis kaut kur ārā) sakustas interese, zinātkāre, azarts – es tā īsti nezinu, kas tieši sekos, notiks.

Varbūt tāpēc maigums pret sevi? Lai tur, kur eju un nonāku, es atkal nepazūdu.

Maiguma stratēģija

Šobrīd izjūtu izteiktu vajadzību pēc sava maiguma.

Tas sākās jau pirms pusgada, kad atgriezos no kalniem. Tā bija uzstājīga sajūta, un es sāku veidot JASMININE. Tagad saprotu, ka JASMININE bija mana maiguma pirmais vārds, manas pasaulsainas redzamās aprises, tostarp šis blogs.

Laiks ir pagājis.

Nākamais solis – maigums, veidojot sociālo tīklu ierakstus (šobrīd ig un izskatās, ka arī fb). Atkal no otras puses – nevis maigi pret pasauli, bet maigi pret sevi. Līdz šim ar maigumu un publicitāti eksperimentēju, un ar to pietika.

Teikšu, kā ir – ar pirmo reizi saturs nesanāk tāds, kādu to gribētos. Maigi pret sevi man sanāk ar otro piegājienu.

Piedzīvojuma gars

Tagad iedomājos – ja nu maigums ir arī mans gribasspēks? Tā vēlme, ka varu gan radīt, gan dzīvot, un tas ir viens un tas pats.

Maiguma brāzmas pieņemas spēkā. Vai nu es eju ar tām, vai palieku bez. Vai nu es ļauju tām ietiekties manī, vai izvairos, izliekos, slēpjos.

Post Scriptum. Raini pa ceļam kaut kur pazaudēju. Rakstu pabeidzu pie rakstāmgalda.

Atradums

Maigums = turēšanās pie sevis

Foto ilustrācijām no Pexels (Sarah Films) un JASMININE

Kāds vīrietis (nepazīstams) atbrīvoja manas rokas no iepirkumiem, un tālāko ceļu līdz kasei, kā likās, es vairs negāju kājām. Šajā it kā tik neizteiksmīgajā, kantainiem plauktiem un precēm piepildītajā telpā es, lūk, biju pacēlusies spārnos – tieši tā es jutos.

Šķiet, tā bija pirmā tik uzskatāmā reize, kad kāds bija paņēmis manu smagumu, manas tik ierasti dienišķās grūtības savās rokās.

Tikko iedomājos – varbūt nepazīstamo kungu vienkārši piesaistīja mana groza saturs?

Pēc 15 gadiem

Tiesa, es par šo neticamo notikumu aizmirsu uz vairāk nekā desmit gadiem. Atcerējos par šo spontāno “sadarbību” tikai nesen, kad darbojos pie jauna video fragmenta filmēšanas.

Galvenajā lomā šoreiz bija jābūt man, teksts bija mans, kadrējums arī. Vēl tikai vajadzēja sevi nofilmēt. Tikai, bāc, kā lai to izdara?

Filmēties pašai nebija gluži tas pats, kā nofilmēt kādu citu, piemēram, dabasskatu, lai gan – a kur starpība?

Mēģināju vienreiz, otrreiz, kādu astoto, devīto reizi.

a. Te kājas nebija kadrā, te sajaucu, kad spiedu play un kad stop, jo telefona kameru darbināju ar tālvadības pulti.

b. Pats telefons tikmēr atradās drošā attālumā no manis, iesprausts statīvā, kas savukārt grīļojās, novietots uz mana savvaļas pagalma nelīdzenās zemes.

c. Ak, un tad vēl mikrofons.

d. Paga, vai tas ir ieslēgts?

e. Vai mati ir ok?

f. Vai neesmu par resnu?

g. Vai bikses nav pārāk saburzītas?

Labi, ka vismaz nelija. Iepriekšējā reizē, kad no filmēšanās nekas nesanāca, sāka līt. Citā reizē vējš bija par stipru, bet es, protams, gribēju video, kas ir uzņemts Dabā. Kā citādāk pasaule uzzinās, ka esmu Dabas bērns, sieviete, Zeme?

Pati, pati, visu pati

Nevienu pamācību, kā pašrocīgi izveidot pievilcīgu videoierakstu, protams, nebiju noskatījusies. Kura sieviete nodarbojas ar tādām “muļķībām”? Turklāt es nevēlējos ietekmēties. Vēlējos šo, manupāt, tik unikālo procesu iepazīt, izjust, izspēlēt vispirms pati.

Arī ar vīru bijām norunājuši, ka filmējoties tieku galā viena. Īstenībā man bija kauns.

Es mulsu un jutos neērti, tiklīdz kāds Dzīvs cilvēks (pat ja tas bija vistuvākais cilvēks pasaulē) atradās manā klātbūtnē, kad radīju – proti, kad to Dzīvo, kas bija manī iekšā, mēģināju izlaist uz āru.

Atrasties kadrā bija neierasti, jo man tā bija līdz šim nebaudīta, nezināma pasaule. Priekšplāns, savā ziņā pat skatuve pret tik ierasto, arī drošo aizskatuvi.

Filmēšanās nebija ne rakstīšana, ne balss ieraksts, kur zinu, kas un kā jādara. Video bija tas viss kopā + mana seja + auguma valoda, ak vai. Audiovizuālā māksla – tieši tā, kā rakstīts manā augstskolas diplomā.

Tolaik, kad studēju un darbojos televīzijā, tas bija komandas darbs. Operatori, montieri, producenti, redaktori, reportieri, režisori, ētera personības, sponsori utt.

Labi, ka savā procesā es par to visu pat neiedomājos.

Tiesa, mani jau arī neinteresēja izveidot smuku video, kas visiem uzreiz patīk. Nē, nu, labi, var jau patikt, bet tā, lai ir pa īstam.

Tā es tur ņēmos – skraidīju šurpu turpu pie sava telefona uz statīva. Vairs nesapratu, ko daru. Biju piekususi, taču pēdējiem spēkiem (nedaudz pārspīlēju) ievilkos Valtera kabinetā.

Īsa vārdu apmaiņa

“Re, ņem, skaties,” es teicu un devu viņam savu telefonu. Viņš noskatījās labāko video, taču tāpat paziņoja, ka varētu labāk.

“Nu tad nāc un nofilmē mani,” tā es to pateicu. Dabūju sevi ārā no sevis.

Tagad zinu, ka tas brīdis, kad izdaru savu daļu darba un pieslēdzas otrs (trešais, ceturtais...), ir tas magic, kāpēc mani vispār interesē radīšana.

Bez tam man izdevās pateikt savu sakāmo tieši tā, kā to jutu, Dzīva cilvēka klātbūtnē. Šī atklāšanās bija tikpat liels iekšējs sasniegums kā mūsu abu ārējā sadarbība.

Radīšana ir kopdarbs – gluži kā Dabā, kad putni no rīta dzied. Kad pasaule mostas, tā atveras visa kopā – vismaz viss tas, kas ir Dzīvs, kas elpo, kas ir.

Vai Dabā vispār kāds ir pa vienam?

Tā Valters mani nofilmēja. Process bija neticami viegls un aizņēma vien dažas minūtes, taču manī tas iemājoja kā visskaistākais tās dienas notikums.

Iespējams, kaut kādā ziņā tā bija visskaistākā radīšanas pieredze līdz šim.

Brīdinu – tam vieglumam, tam, cik viegli tas sanāk, prāts negrib ticēt.

a. Tiesa, ja man nav, ko teikt, ko dot, ko piedāvāt, - kāpēc lai kāds man palīdzētu?

b. Kāpēc lai man pasniegtu savu roku?

c. Ja es pati sev neticu, vai otrs ticēs?

d. Ja es neesmu izdarījusi priekšdarbus, ja es pati nezinu, kā ir nest to smago iepirkumu grozu, vai tad man pieslēgsies nākamais ķēdes posms?

e. Vai tad, ja man simts reizes nesanāk, bet es aizvien to gribu un daru, vai pienāks tā reize, kad viss saslēgsies, aizies?

Universs

Mazo video pēc tam aizsūtīju dažiem draugiem un ieliku instagramā. Draudzene ieminējās, ka mani mazie teksta filmējumi ir #minimismi. Kur vēl precīzāk?

Nekā ekstraordināra jau manā pirmajā #minimismā nebija, taču gandarījums pašai par sevi gan izlauzās ārpus visiem rāmjiem.

Todien uz Zemes nolaidās Artemis II misija, kuras sastāvā bija pirmā sieviete, kas aplidojusi ap Mēnesi. Arī viņa to neizdarīja gluži vienatnē.

Foto ilustrācijām no Pexels, dizains JASMININE

Vienkārši ārā / Bērnība

Vārda dzīvot nozīme manī radās bērnībā. Dzīvot – iet ārā, piedzīvot, atgriezties. Dzīvi nekad nesaistīju ar mājām. Mājas vienkārši bija. Kāds tās vienmēr jau bija uzcēlis un visu izplānojis, man tikai atlika dzīvot. Biju bērns.

Gāju ārā, piedzīvoju, atgriezos.

Dzīve bija kaut kas ārējs, bet mājas saistījās ar garlaicību, tādu kā enerģijas zudumu. Mājasdarbi, domraksti, zeķubikšu mazgāšana (arī ar rokām!).

Putekļsūcēja būkšķi pa visu māju. Es mūsu sarkano Electrolux sūcēju turēju aiz gaisa šļūtenes, raustīju un vilku, apdauzot tā korpusu pret stenderēm un sliekšņiem, bet tas tāpat nekad nesalūza.

Tagad putekļsūcēja vraks droši vien aizvien glabājas kaut kur pie tēta.

Vienkārši tusējam, labi? / Jaunība

Arī pieaugot šķita, ka dzīvošanas nozīme nemainījās – tā aizvien bija ārēja lieta, kamēr manas mājas bija kļuvušas par ballīšu vietu.

Ak, ballītes manās mājās. Manuprāt, apmēram 15 gadu garumā tā bija mana māju sajūta, kas mijās ar biežo pārcelšanos.

Iemājošana atkal un atkal citās telpās, cilvēkos, atkarībās, notikumos, sasniegumos. Iespaidi pārklāja cits citu kā dubultās ekspozīcijas kadri. Pļonka uz acīm, un tomēr tie bija mani ziedu laiki, wow.

Par ko gan es rakstītu, ja septiņpadsmit, divdesmit piecu un trīsdesmit viena gada vecumā es būtu godīgi turpinājusi gludināt ģimenes drānas, izliekoties, ka nejūtu deguma smaku? Protams, es zinu arī atbildi – par kaut ko citu.

Atkal ārā / Briedums

30+ gados mēs ar vīru iegādājāmies nelielu zemes gabalu mazdārziņu kooperatīvā. Toreiz tas bija modē. Jauni cilvēki metās pie Dabas.

Es devos ekspedīcijā uz Lucavsalas mazdārziņiem, kur bija parādījušās pirmās kopienas. Gatavoju rakstu par šo tēmu un aplipu ar ideju par būšanu Dabā.

Arī mūsu draugu pāris no pilsētas dzīvokļa pārcēlās uz vasarnīcu pie meža. Ar riteni traucos cauri piepilsētas sila mierinošajam, dziļajam zaļumam pie viņiem ciemos.

Mēs dzērām Illy kafiju, zem mums pletās dzīvas, auglīgas zāles paklājs, kas šķita aptveram visu zemeslodi. Īsi sakot, man arī to vajadzēja. Es arī to vēlējos.

Tiesa, es nenojautu, ka tieši tālab man atkal draud pārcelšanās. No šī brīža tās būs ne tikai jaunas mājvietas, bet arī pāreja no ārējas dzīvošanas uz kaut ko nedaudz iekšķīgāku.

Kad sapņo, neaizver acis / Sapņotāji

Mēs noīrējām vairākus dzīvokļus un ar katru no tiem pakāpāmies tuvāk Dabai.

Pirmais bija netālu no upes, otrais ar pieeju pļavai, trešais atradās ceļa galā, kur civilizācija beidzās, bet ceturtais bija mēģinājums izšmaukt no uzņemtā Dabas kursa un atgriezties pilsētas ritmā.

Nopirkto mazdārziņu ātri vien pārdevām. Jau pirmajā vasarā bija skaidrs, ka 30+ gadu vecumā es nebiju gatava dārza darbiem nepazīstamu cilvēku kolektīva ielokā tikai tāpēc, lai būtu pie Dabas.

Naudu par pārdoto zemes pleķi ieguldījām svētceļojumā. Teju visu vasaru pavadījām uz Camino de Santiago ziemeļu ceļa. Kilometru simtiem skrollējoties zem manām pēdām, jaunības gadu pļonka no acīm sāka atlipt.

Vienīgais, kas nemainījās: Tā bija tāda, kāda Tā bija, tātad īsta, un Tā aizvien vairāk sāka atgādināt nevienu citu kā mani pašu.

Pēc dažiem gadiem mēs ielikām pamatus mūsu Gruzijas bāzei – laukos, no kurienes visi brauc prom, nevis atgriežas.

Epilogs

Tolaik, kad pirkām mazdārziņa zemi, es iztēlojos, ka mēs tur dzīvosim kā indiāņi – saulē iedeguši, ar krāsainiem aksesuāriem, katrs ar savām dievišķajām dīvainībām.

Taču Daba (= varbūt Saprāts?) jau atkal izrādījās asprātīgāka par mani.

Nokļuvām pa tiešo pie džordžiāņiem – vietā, kur esošais (nevis neesošais) ir arī tieši tas, kas vajadzīgs.

P.S. Uzrakstot šo stāstu, secināju, ka mums mājās nav ne putekļu sūcēja, ne gludināmā dēļa.

#VissIr

Foto ilustrācijām no Pexels un JASMININE

Tieši šis moments – ka tu atver durvis un iekāp Dabā – bija galvenais un, ja godīgi, arī vienīgais iemesls, kādēļ man vispār vajadzēja laukus. Līdz šim nebiju aizdomājusies, ka tas bija zemes sauciens. Visticamāk, aicinājums. Kā rādās, šai ziņā nekas nav mainījies.

Esmu te.

Manuprāt, ērtāk ir nevis ik reizi kārtot ceļasomu, lai dotos pārgājienā, ceļojumā, ekspedīcijā, kas sniedz iespēju nakšņot zem zvaigžņotām debesīm vai teltī, bet sākt ar pamatu – uzsliet nelielu, ērti apkopjamu namiņu – tādu kā bāzes punktu, kas jau atrodas Dabā. Līdz ar to Dabā atrodos arī es.

Abi ar vīru esam latvieši, kuriem vajadzīgs savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – tieši kā dzimtajā aforismā. Taču mūsu stāstā netipiskākais, ka vēl pirms pandēmijas, kad dzīvojām Latvijā un meklējām savu stūrīti, to neatradām.

Gruzijā savukārt vieta atrada mūs.

Kad cilvēks nokļūst skarbos, izdzīvošanas sacīkšu cienīgos apstākļos, kuri nelīdzinās attīstīto pasaules zemju komfortam, pastāv iespēja, ka tas atskaidrosies. Vismaz tā notika ar mums.

Skaudri apjautuši, ka ne tikai Gruzijas pilsētās, bet arī lauku teritorijās pieejamie mitekļi nesaskan ar mūsu dzīves filosofiju, rīkojāmies praktiski – ieskatījāmies sludinājumu portālā.

Tur tā bija – liepa. Neizteiksmīgajā, blāvajā fotouzņēmumā bija iekļuvis koks, kas gluži kā antena piesaistīja manu uzmanību.

Tāpēc es saku – zeme atrada mūs.

Iesākumā mums nebija ne elektrības, ne ūdens, ne sētas, nerunājot par jumtu virs galvas. Taču mēs tikām galā. Sākām ar mitināšanos kaimiņu namos, tad parādījās mazā koka būdiņa, kurā iekārtojāmies uz vasaras sezonu.

Pēc tam tapa neliela dzīvojamā ēka, kuras celtniecība, apdare aizņēma vairākus gadus.

Mums nebija kredītu, mana alga bija Latvijas minimālo ienākumu līmenī, tāpēc viss notika nevis kādu ārēju apstākļu vadītā spriedzē, bet mūsu pašu tempā.

Tā apguvām, ko praksē nozīmē pacietība, uzticēšanās, arī paļaušanās, ka viss kārtojas vēl labāk, nekā varam iedomāties.

Lietu notikšanai – krāsošanai, cementēšanai un daudzām citām – tik tiešām bija vajadzīgs īstais laiks.

Darīt darbus, atrodoties tiešā saiknē ar Dabu, nav tas pats, kas padarīt darbus, atrodoties jau gatavā vidē, kas ir pasargāta no lietusgāzēm, sniega, saules, dzīvniekiem utml.

Dabā pārsvarā esi tu un Daba. Nekā lieka.

Sāku pamanīt, ka mūsu bāzes veidošanas etapos nekas nekad nenotika tāpat vien. Visam bija iemesls, bet pats galvenais – šāda radīšana, kas savijās ar Dabas likumu apgūšanu, bija aizraujoša, gluži vai garšīga. Tā bija baudāma un rāma, pat ja bija brīži, kad viss notika turbo ātrumā – tas tikai piedeva asumu, dzirksti.

Žviks – tā es šo dzirksti saucu tagad, jo tas ir viens no maniem lielākajiem radīšanas priekiem.

Žviks – un tu sekundes simtdaļā nomaini enerģiju, atmosfēru, iekšējo (vai arī ārējo) noskaņu uz kaut ko pilnīgi pretēju. I love it.

Grūtākie drīzāk bija miera periodi. Kad nekas nenotika. Kad bija pirmā ziema laukos, un mēs vēl nespējām pieņemt, ka tā vienkārši ir – ka Dabā ir tādi periodi.

Pelēkais februāris. Dubļi. Gaidīšana.

Kad gribējās aizbēgt.

Kad es arī aizbēgu – uz Spāniju, uz Latviju, uz kaut kurieni.

Taču es vienmēr atgriezos – turklāt, kā šķiet tagad, ar katru reizi nedaudz saprātīgākā kondīcijā.

Arī šopavasar atpakaļ savā ligzdā.

Tieši izsapņojot un veidojot savu vietu, mēs ar Valteru kļuvām ne tikai par vīru un sievu, ne tikai par pāri, ne tikai par ģimeni, bet arī par komandu – un attiecībās tas maina visu. Pieņemot lēmumus, izdarot izvēles, es vairs nekad neesmu viena.

Rietumos tas varētu nešķist saprotami, bet Gruzijā ir normāli.

Ja cilvēkos parādos viena, vienmēr atskan jautājums – a kur Valters?

Mēs esam abi, pat ja esam pa vienam – es savā istabā, viņš savā kabinetā.

#Darbiņos.

🔑 Atradums

Darbs = Radīšana = Sadarbība ar Dabu

Foto ilustrācijām no Pexels, JASMININE

Piektā diena

Ilgi stāvu zem siltas dušas. Tepat aiz mūsu īres dzīvokļa sienām Erevāna: baltos, tumīgos ziedos aprikozes, viegli līst.

Gribulīte

Pilsēta atrodas aptuveni 1000 metru augstumā. Te, tuvāk debesīm, gaisma ir cita — matēta, bet vienalga atklāta un gaiša. Gaiss ir sauss. Brīžam vējš dzenā smiltis un putekļus, kas graužas acīs — visticamāk tālab, lai noskaidrotos, attīrītos manis pašas redzēšana. Lai es nedaudz pacenstos un redzētu, un novērtētu to, kas ir, nevis ietiepīgi gribētu un gribētu kaut ko citu. Nekā nebija.

Armēnija mani itin kā māca negribēt.

Šī ir izteikta kalnu zeme, lai gan pilsētā armēņu kalnienes grandiozo apmēru grūti iztēloties.

Erevānā rit dzīve: ielas, augstceltnes, cilvēki, satiksme, darba laiki un odziņa kājāmgājējiem — luksofori ar sekunžu skaitītājiem, lai esi lietas kursā, cik ilgi vēl jāpagaida, vai gluži pretēji — cik aši jāpagūst pārskriet pāri ielai.

Tehnokrātiskā ritma automatizētie iestatījumu tikšķi veido pilsētas pulsu.

Erevānai ir reljefs, masīva, dekoratīva apbūve, un tā ir blīvi apdzīvota. Te nav ne Rīga un pat ne Tbilisi — rindas gan pie kafijas kioskiem (tādu ir daudz!), gan veikalos (arī to netrūkst), gan pie jau minētajiem luksoforiem. Sievietēm meikaps. Valters saka — gandrīz it visām.

Svētais kalns

Skaidrā laikā no pilsētas redzams Ararats — armēņu svētie kalni, simbols, kas no skatu kartēm un produktu etiķetēm iespiedies arī manā atmiņā. Kā stāstīja vietējā gide Andžela, tieši Ararata kalnos, plūdiem atkāpjoties, esot noparkojies Noasa šķirsts, jo Lielais Ararats (5165 m) ir viena no augstākajām pasaules virsotnēm.

Piekļūt Araratam no Armēnijas puses gan nemaz nav iespējams. Jādodas uz Turciju, kuras teritorijā iegūlis Ararata masīvs. Tiesa, mirdzošo Ararata ainavu un klātbūtnes spēku armēņiem neviens nav atņēmis. Tas viss ir un skaitās.

Lielais un Mazais Ararats — viens blakus otram. Skaidrā laikā skaties, cik uziet. Mākoņu ēnojums uz apsnigušajām kalnu krokām mainās ik brīdi.

Vulkāniskās izcelsmes kalni, kas šķiet kā iebalzamēti, kā pierādījums, ka dabā nekas nestāv uz vietas.

Skats, kad brauc ārā no pilsētas un pa busiņa logu tik tiešām ieraugi Araratu, ir neaizmirstams. Šis kalns ir un pastāv, un tas nav viss. Saules apspīdētais kalnienes apveids ir iedarbīgs. Klikšķis. Tīrs pirmās reizes satikšanās prieks. Un pateicība. Mega.

Senos laikos Ararata kalnos ļaudis nemaz neesot kāpuši. Tā bijusi dievu mājvieta. Kad Andželai jautāju, vai armēņiem Ararats ir vīrietis vai sieviete, viņa saka — sieviete. Tā jau man likās.

Var jau būt, ka visos kalnos arī nav jāuzrāpjas.

Šķiet, manas attiecības ar Araratu varētu būt no šīs sērijas. Nevis alkas pēc jaunas virsotnes sasniegšanas, bet apziņa, ka zeme (tostarp kalns) ir svēta. Ka dzīve ir tāda. Ka attiecības ar cilvēkiem arī. Ikdienā aizmirstais svētums tepat vien ir. Līdzās.

Šķirsts

Ja nu mana atrašanās Armēnijā drīzāk ir par dzīves sākšanu no jauna?

Par izlīšanu ārā no savu iedomu kambariem, ilūziju līkločiem, pieņēmumu kaktiem. Par romantisko ideālu filtru noņemšanu. Tas viss kādreiz lieliski strādāja arī manā dzīvē. Tas viss mani paglāba gluži kā Noasa šķirsts. Tas viss arī bija mans Noasa šķirsts.

Bet tagad te, kur mana realitāte vairs netiek mākslīgi konstruēta, aktualitātes ir citas. Šķirsts vairs nav vajadzīgs.

Sākt dzīvi no jauna. Te un tagad.

Es iznāku no dušas. Iekārtojos gultā mūsu īres dzīvoklī. Klade, rapidogrāfs, pilsētas skaņas, vēl neiesilušas dienas svaigā vēja pūsma caur atvērto logu un, protams, Ararats — mana zemes sievietes aizmugure.

Viss notiek pats par sevi. Viss notiek no sevis.

🔑 Atradums

Kalns = Sieviete

JASMININE, Erevāna

Fotogrāfijas ilustrācijām no Pexels, JASMININE, Valters

Atsegums (ģeoloģijā): zemes virspusē atsegtu iežu virsma, kas var būt dabiska (kalnos, upju, jūru krastos) un mākslīga (karjeros, šahtās, tuneļos).

Vārds Atsegums manī ieskanējās, šķiet, ziemas sākumā. Tad tas pārstāja skanēt. Skanējums atgriezās, tiklīdz nonācu pie šī blogieraksta noslēguma – vienā no pirmajām saulainajām pavasara dienām. Vēl viena neierasta parādība bija miers, ko piedzīvoju, tiklīdz uzsāku darbu pie šī raksta, – māju sajūta.

Tās ir dažādas pasaules, ko iespējams pieredzēt caur kanāliem (sociālā tīklošanās), medijiem (plašsaziņas līdzekļi), domubiedru grupām u.c.

Tās ir dažādas pasaules, ko piedzīvojam, sastopoties ar dažādiem ļaudīm. Gandrīz nekad tas nav viens un tas pats. It kā jau mēs, cilvēki, viens otru, gribi negribi, atdarinām. It kā jau mums, cilvēcei, piemīt ētikas, tikumības, morāles vadlīnijas. Un tomēr.

Tās ir dažādas pasaules uz šīs vienas Zemes.

Ciemošanās

Kad biju maza meitene, viens no lielākajiem priekiem bija nokļūšana vecāku draugu mājās un dzīvokļos. Mamma un tētis bija jauni un sabiedriski. Viņu draugu pāri viens pēc otra precējās, tiem dzima bērni, tika svinēti svētki – īsi sakot, bija daudz visa kā.

Vecāku draugu dzīvesvietās, kurās nokļuvu (bieži, starp citu, pirms kāzu ceremonijām), es apguvu dzīvi.

Pie vecāku draugiem mani interesēja viss – kārtība, lietas, interjers, paražas un, protams, vārdi. Dažādās vietās tie atšķīrās. Pie tēta draugiem garāžās runa bija viena, pie mammas draudzenēm viņu namos – cita. Tad vēl vecmāmiņas un tantes – atsevišķa opera.

Kamēr pieaugušie risināja lietas (sievietes istabās, vīrieši garāžās), es mēdzu vienatnē izstaigāt neaizņemtās teritorijas – ielavījos bērnistabā, izpētīju vannas istabu un tādā garā. Reiz slīdēju lejā pa kāpnēm uz pirmo stāvu, bet tur pretī nīgrs onkulis. Jaunie bieži dzīvoja kopā ar vecajiem. Griezos un kāpu vien atpakaļ augšā pie savējiem.

Teijāteris

Otrs lielais prieks bija brīvdabas teātris pilsētas estrādē. Mani neinteresēja izrādes saturs. Mani saistīja iespēja pamanīt kaut ko no aizskatuves. Ja no pakalnā izvietotajām solu rindām lāga nevarēja redzēt, kas tur notika, iztēlojos pati.

Vai aktieri aizskatuvē ēda, dzēra, smēķēja? Ko viņi darīja, kamēr neatradās uz skatuves, ko?

Šādi jautājumi nodarbināja manu prātu, kamēr izrāde turpinājās. Skatuves puse nebija manu interešu lokā. Mani aizrāva ideja – a kā to var dabūt gatavu?

Dienesta durvis

Tā tas turpinājās pa dzīvi. Ieiet, piemēram, teātrī pa galvenajām durvīm? Parasti tā nenotika. Aktieri, režisori, teātra ļaudis bija mani paziņas vai skolotāji, kas ievilka iekšā pa dienesta ieeju. Vai arī ierados darba darīšanās – tātad pa dienesta durvīm, lūdzu.

Tas viss bija sen un vairs pat neliekas, ka noticis ar mani.

Toties pavisam nesen Latvijā atskārtu, ka, piemēram, Āgenskalna tirgū parasti ienāku pa kādu no sānu ejām. Reiz īpaši piedomāju, apzinātu gāju garāku ceļu, nostājos iepretim ieejai, itin kā sevi iekadrējot, un tikai tad devos iekšā.

Šāda ienākšana pa vēsturiskās tirgus ēkas parādes durvīm, saprotams, bija citādāka. Man patika. Šajā man vien nozīmīgajā procesijā jautās cēlums, pēc kā biju izslāpusi, ošņājot dūmakainu gaisu, ložņājot pa aizskatuvi vien. Ja nu man bija gana?

Stop

Tās ir dažādas pasaules, pat ja manis tur nav. Man ir pašai savējā.

Mana telpa – mana istaba

Mana aizskatuve (vai varbūt tomēr skatuve?) kopš bērna dienām ir bijusi mana istaba. Otrā stāva gulta ar žurnāliem un no vecāku grāmatplauktiem nočieptām grāmatām – ne jau tāpēc, lai diži lasītu, bet lai manai telpai būtu svars, vērtība.

Rakstāmgalds, dažreiz pat divi. Uz viena atradās mūsu ģimenes pirmais dators (tas bija portatīvais) un printeris, kuram allaž aptrūkās tintes. Visticamāk, tieši tāpēc mani urdīja mūžīga vēlme kaut ko izdrukāt – vēlams, kaut ko sensacionālu.

Tā gan nenotika. Domraksti skolā bija jāraksta garlaicīgās burtnīcās un bez ķiņķēziņiem. Labi, varēja jau iztikt.

+ Kabinets

Iekārtoju savā istabā papildus nodaļu ar zemāku galdiņu. Pie tā bija paredzēta pacientu pieņemšana. Bija arī papīrs un rakstāmais recepšu izrakstīšanai.

Mani bija iedvesmojis mans (bērnu) dakteris – baltā uzsvārcī, matiem sidraba sirmumā, samtaini gaišu balsi. Turklāt dakterim bija stāja, kāda nebija raksturīga manu vecāku draugiem. Galu galā viņš bija vecāks. Cilvēks ar dzīves ziņu.

Daktera rokraksts bija viņa firmas zīme – nesalasāms un uzšņāpts uz recepšu formulāra ar īstu tinti – tā nekad nebeidzās un bija zila.

Pasūtot mikstūras, aptiekāres no rokraksta vien atpazina, kas tas par dakteri. Biju lepna, ka manējais. Tiesa, atbrīvojumus uz fizkultūru mans elks piešķīra nelabprāt, bet pat šis fakts daktera vērtību manās acīs tikai cēla. Kaut kā jau tos krosus un tautas bumbas izmocīju.

Esmu klāt

Ir pagājuši gadu desmiti. Esmu nosēdusies pie rakstāmgalda savā istabā Gruzijas laukos. Zinu, ka esmu atradusi meklēto. Tās nav ne kārtējās durvis, aiz kurām ielūkoties, ne skatuves, ne aizskatuves. Tie nav arī nākamie līmeņi. Ne varas spēles, ne sasniegumi. Sorry.

Tas viss esmu es pati – dzīvs cilvēks, organisms, portāls. Atklājies, kļuvis pieejams kā atsegums: zemes virspusē atsegtu iežu virsma. To arī tagad iepazīstu.

Un tai pat laikā kaut kas manī ir arī beidzies.

🔑 Atradumi

Bērnība = nākotnes projekcija

Atsegums = tas, kas man ir tagad

Klātesamība = tas, ko sauc par magic, wow

Pateicībā bērnības varoņiem,

JASMININE

Atsegumam pa pēdām devās Ance

Foto no Pexels. JASMININE rokraksts un ķinķēziņi.

Visu mūžu esmu kaut ko stiepusi un vilkusi. Bieži tie bijuši arī citu cilvēku projekti un, neiztrūkstoši, gaidas – kaut kas, ko man liekas, ka no manis sagaida vai varētu sagaidīt.

Šorīt pakojot ceļasomu, jūtu – a es vairs nestiepšu. Divu dienu izbraukuma bagāžu nenesīšu pati, ja to var darīt mans vīrs. Neesmu taču viena kā pirksts uz šīs zemes.

Domāts – darīts. Valters nav sevišķi jāpierunā uz dažu manu apģērba gabalu un higiēnas piederumu ievietošanu savā mugursomā.

Dodamies ceļā.

Man pie rokas viena vienīga soma – drīzāk gan tāda kā teātra somiņa mini portfeļa formā. Vieta telefonam, maciņam, dažiem niekiem. Rīgā ar šo mazo rokassomu devos uz teātri un it nemaz nejutos kā izlēcēja.

Vīrs, Gruzijas laukos ieraudzījis mani bez mūžīgās mugursomas (lasīt – nastas), priecīgs. “Kā jūties?” viņš jautā. “Izcili,” atbildu.

Tā arī ir.

Nevaru apgalvot, ka man būtu, piemēram, pārāk viegli (tas vispār ir iespējams?). Vai – ka būtu neierasti ceļot bez mugurenes. Esmu savā ādā.

Atceros, ka lielajos kalnu pārgājienos, pirmais, ko puiši vienmēr man piedāvājuši, - panest somu. Wow – atbrīvot mani no liekā smaguma gluži kā pamatskolā, kad vienu laiku zēniem bija modē nest meiteņu skolas somas.

Skaidrs, ka atņemt sievietei mugursomu varētu būt vienkāršāk nekā tikt galā ar viņas domu, emociju un prāta programmu klāstu, kas arī varētu būt savēlies putekļainā kamolā – iespējams, lielākā un smagākā par mugursomu.

Tagad, kad man uz pleca teātra somiņa, šķiet, ka esmu nedaudz pieņēmusies prātā – vairs negaidu kritisko brīdi, kad kāds no malas piedāvās mani atbrīvot. Esmu izdarījusi to pati. Savlaicīgi.

Šoreiz izvēloties mazo, nevis lielo. Vieglāk, nevis smagāk.

Šādas ārēji necilas atklāsmes un izvēles maina dzīvi un dzīvošanas kāri viskrasāk. Darbs ar sevi realitātē reizēm tik tiešām ir tikai dažas minūtes godīga iekšējā dialoga ar sevi. Rezultāts? Jauna, daudz vieglākas ceļošanas pieredze ne tikai man, bet arī otram, proti, manam vīram. (Viņš to arī apstiprina.)

Rūpējoties par savu labsajūtu, es ļauju arī otram parūpēties par mani. Citādāk tikai rotēju pati savā orbītā. Ja nu otrs sāk darīt tāpat – rotē savējā?

Atsvešināšanās. Ja nu tā sākas tieši tad, kad paši ar visu it kā tik lieliski tiekam galā?

Mums ir pašiem savi projekti, programmas, disciplīnas un ... Es pat nezinu. Plāni, jā, protams, plāni. Grafiks uz priekšu.

Mājās no divu dienu izbraukuma atgriežos ar to pašu teātra somiņu pār plecu.

Pie rokas tukša take away papīra krūze – vienīgais suvenīrs no piejūras pilsētas. Tipinot lejā no uzkalniņa līdz mājai, man liekas, ka pacelšos spārnos.

Vieglums ir lipīgs, un, mainoties sezonām, es neiebilstu vēl kādu aplipināt.

Tiesa, divu dienu prombūtnē izbaudīju ne tikai vieglumu. Viegluma klātbūtnē sakustējās duļķes un nogulsnes – tās, gluži neredzamas, bija iekārtojušās līdzi kaut kur mana prāta un auguma apcirkņos, jo manā mini bagāžā tām vietas nebija.

Tad nu pirmajā kafejnīcā agrā rītā, kad piejūras pilsēta vēl tikai modās miega, es sāku savu domu murskuli izrunāt ārā.

Iezīmējās mana smaguma kontūras.

Otrajā kafejnīcā, kad pilsētnieki jau visai modri virināja kafenes durvis un veica pasūtījumus, es nekustīgi sēdēju blakus vīram un klusītēm bimbāju. Pat kapučīno nebija vajadzīgs.

Atklājās, ka manā mūžīgajā stiepšanā, vilkšanā un iluzoru gaidu remdēšanā bija iemaldījusies vainas apziņa.

Kas tai te darāms? Tagad šai dārgajā kofīšopā vaina, vaina, mana vaina iztecēja pār maniem vaigiem kā ūdeņi izplūst no kalnu klintīm. Vieglums atslēdza mani vaļā.

🔑 Atradums

Vieglums ir atbrīvojums no smaguma, arī no mūžīgās aizņemtības. Vēl vairāk vietas kā man, tā otram.

Foto no JASMININE un Pexels JASMININE apdarē

Māja bija auksta, tā bija jākurina, un tusēšanās pie kompja sanāca saraustīta. Tagad ir iesilis, arī elektrība ir, un es esmu te. Dators un es.

Jāatzīst gan, ka agrākā romantika, čillošana pie datora pačibējusi. (Tiesa, fonā allaž bijusi komunikācija, tuvumā ledusskapis, kaut kas uzēdams, uzdzerams.)

Šobrīd vairs pat negribu ar datoru iet uz virtuvi, kur kārdinājumi rokas stiepiena attālumā. Labprātāk palieku pie rakstāmgalda savā istabā. Gribu vienkārši izdarīt lietas.

Noņemot ilūziju filtrus, dzīve parasti kļūst itin kā mazāk garšīga (seksīga?). Taču notiek vēl kas – tā parādās skaidrākā (skaudrākā?) gaismā.

Tā ir. Tā vienkārši ir.

Tagad sēžu šim Tā ir. Tā vienkārši ir pretī. Raugos uz to aci pret aci. Raugos, visticamāk, pati uz sevi. Spoguļa vietā datora ekrāns.

Viss, kas man šajā momentā pieder, – manas maņas. Ir tiešām forši, ka tās nav aizlipušas aiz ēdienu un dzērienu plīvura. Aiz tām pašām iedomām, kad tev liekas, ka viss ir forši, bet īstenībā tak’ tā nemaz nav.

Šorīt neaizbraucu uz pilsētu.

Nosēdos viena pati istabā un taisīju sejas jogas vingrinājumus. Tie tagad aktuāli, jo apzinos – pat ja neesmu publiska persona, savā dzīvē arī vairs neesmu beksteidžā. Esmu redzama – nu un, ka ir dienas, kad neizeju no mājas?

Pat pēc vairākām stundām jūtu sejas jogas efektu – vieglu elektizāciju (šķiet, līdzīgi iedarbojas dārgo krēmu sastāvdaļas). Es jūtu savu seju – tieši tāpat teica skolotāja pēc 20 minūšu sesijas. Uh, man izdevās.

Reizēm ir tiešām brīnumaini nebūt tai, kas es biju. Publiska atklāšanās, kas reizē ir atklāšanās sev. Tie vairs nav meklējumi, tie ir tikai un vienīgi atradumi.

Tu ej un rodi. Sēdi un rodi. Jebkā. Jebkur. Vienmēr. Visur. Nav lieku darbību.

Ja es kaut ko atrodu, tad taču ir arī bijis vērts meklēt. Priecājos, pat ja atradums izrādās kas gluži cits nekā gaidīts – man tā gadās bieži.

Starplaikos starp lielajām lietām ķert kaifu no šķietami mazajām.

Nenogulēts saullēkts.

Nenoslinkota ziņa draudzenei (labi, vairākām).

Kaut dažas lapas augstvērtīga teksta – gan izlasīta, gan, vēlams, pašas radīta.

Ikdienas momentfoto uzfrišināšana, jo foto klikšķi bez apdares ne vienmēr atspoguļo patieso sajūtu.

Man prasās vēl vairāk sevis.

Atkal un atkal pieredzu, ka ar mani ir un var būt pietiekami. Ka es esmu. Ka man nav jāskrien kaut kur tālāk. Ka es spēju ne tikai iejusties, bet arī izplesties no tā punkta, kur esmu. No tā punkta, kas es.

Draudzība un kontaktēšanās arī no šī paša punkta – no visa tā, ko dienu aiz dienas rodam sevī. Kā gan citādi pasaule uzpildīsies ar to, kā tai trūkst?

Drīzumā došos ceļā.

Datoru atkal neņemšu līdzi. Arī ilgas bagātina ceļojumu – sevišķi, kad pēc ilga pārtraukuma tām beidzot var pilnībā nodoties.

🔑 Atradums

Ilgas = norāde uz piepildījumu

Foto – JASMININE, Pexels, Valters. Apdare – JASMININE

Ir ap deviņiem no rīta.

Nevēlos ieslēgt telefonu. Neesmu gatava vēl kaut kam.

Esmu gatava, pilnīgi nogatavojusies pati sev, šim brīdim, šai sajūtai, kurā atrodos patlaban. Vēlos te būt — visā tanī, kas esmu es pati.

Jā.

Jau vakar man šķita, ka viss augums alkst rakstīt. Uz brīdi pat nosēdos pie vīra lielā datora, aši sarediģēju JASMININE Grāmatas jaunākās lapas, taču tad likos mierā.

Miers.

Pagāja vakars. Pagāja nakts.

Pa to laiku notika nostiprināšanās manī pašā. Tāda kā iesakņošanās.

Tēmas, par kurām ar degsmi taisījos rakstīt vakar, pret rītu bija zaudējušas savu aktualitāti.

No rīta es itin kā piecēlos cita, citādāka. Mans iekšējais stāvoklis bija nomainījies – izlīdzsvarojies. Jutos atvieglota, varbūt pat atpestīta no tā, kas vairs tāpat nebiju es – tikai mani prāta riņķa danči.

Notikšana. Tas tagad notiek.

Šobrīd atļauju sev nevis darīt, nevis forsēt, nevis izsludināt un ierosināt, bet…

Ļauju laikam ritēt. Ļauju lietām notikt. Ļauju sev un pasaulei sakārtoties.

Ļaut. Ļaut. Ļaut. Atļauties reizi par visām reizēm.

Atļaujos.

Dzirdēt: ieklausīties.

Redzēt: ieskatīties.

Domāt: iedomāties.

Just: iejusties.

Pieskarties… Vai varbūt nemaz neskarties klāt?!

Pirms dažām dienām uz ielas satiku paziņu. Nejauši. Izrādās, viņš bija man rakstījis, aicinājis ciemos, bet e‑pastu nebiju saņēmusi. (Kā vēlāk izpētīju, tas bija iekritis spamos.)

Lai vai kā — pat ar visām komunikācijas kļūmēm es tik un tā atrados tur, kur biju gaidīta — siltā Āgenskalna viesistabā ar patīkamiem sarunu biedriem.

Kamēr cilvēks neļauj nekam notikt, nekas arī nenotiek.

A man patīk, ka notiek. Ārkārtīgi patīk.

Ārā aiz loga lēnītēm snieg. Kafejnīcā, kurā atrodos, ienāk jauna sieviete vilnas mētelī, moon walker zābakos, izteiksmīgu copi uz galvas.

A ko es?

Aizveru arī piezīmju grāmatiņu. Ēterā ienākusi Dzīve. Atkal jau pati pienākusi man klāt.

JASMININE

by Ance

Foto no Pexels, apdare no JASMININE

Ērlings Kage

Vakar es devos uz tikšanos Pārdaugavā, kur skanēja viedi, vienkārši vārdi — tāds kā laikmetīgais dao, kas kulminēja klusumā. Tas bija tīrs, nerafinēts klusums. Nekādu norādījumu, komandu, kustību. Tikai Tu [augums] + Tu [klusums]. Pēkšņi veselumā.

Sajūta bija tāda, ka tiku apdāvināta tieši ar to, ko pati visvairāk vēlos piedzīvot un izstarot.

Klusums nav tikai mūsdienu luksuss. Tas ir praktisks, Dzīvi balstošs un veidojošs instruments.

Tiesa gan, ir arī bailes.

Viena no bailīgākajām lietām, ko esmu iedomājusies: kā būtu, ja es pilnasinīgi nodotos tikai un vienīgi rakstīšanai?

Šis jautājums iebrāzās manā prātā pagājušajā gadā pēc izaicinošākā un skaistākā kalnu pārgājiena Lielajā Kaukāzā.

Toreiz manā augumā un laikam arī apziņā klikšķis bija noticis pavisam neatgriezeniski, jo biju saskārusies ar Dabas ritma pamatīgumu, un nu tas visām varītēm centās iesakņoties nekur citur kā manī.

Pa tiešo. Bez skolotājiem. Atļauju neprasot.

Protams, vienlaicīgi turpinājās — un aizvien turpinās — arī globāla mēroga tehnokrātiskais ritms. Jutu arī to. Taču dabas pulss vairs nebija gatavs padoties. Iespējams, tieši Dabā — pārgājienos, pastaigās, laukos — tas bija nostiprinājis savas pozīcijas tiktāl, ka arī man nācās pakļauties.

Ļauties.

Tāpēc bailīgi.

Vai tiešām tā ir Daba, kas raksta, izpaužas caur mani?

Vai es drīkstu rakstīt bez sirdsapziņas pārmetumiem, neraustoties uz citām pusēm?

Klau, un vissvarīgākais — vai es tiešām izdzīvošu?

Patiesībā… Es zināju atbildi.

Soli pa solim manī radās pārliecība teikt “jā” visam, kas ir Daba, un biežāk teikt “nē” tam, kas ved sarežģītos, parasti neizbrienamos prāta džungļos. Es vairs nevēlējos maldīties. Man bija gana.

Koki ir apsarmojuši. Pilsētas ielās un virs tās dūmo migla. Daba ir te. Pa bulvāriem aizvien dragā industriāli metāliskie tramvaji ar viegli apsarmojušiem logiem.

Arī Daba brauc ar tramvaju. Gluži kā vienkāršais cilvēks. Gluži kā es.

Cilvēku straumes. Mašīnu plūsma. Ielas, ēkas, re, pat afišu stabs ar īstām papīra afišām. Laikmets, kas šķiet jau aiz muguras, tomēr tepat. Pasaule nav nekur pazudusi.

Kamēr es rakstu. Vienkārši rakstu.

Rakstīt, starp citu, nekad nav tikai rakstīt, proti, tehniski izdarīt rakstīšanas darbu. Vispirms vajag Dzīvot, jo tieši no turienes izaug Rakstīšana. No tā, ka ar kailu Dzīvi paliek par maz. Nepietiek.

Klusums. Iestājas klusums.

Klusums ir telpa, kurā iespējams viss. Klusums — radīšanas epicentrs. Atspēriena punkts un dabas elpa, kas appludina augumu.

Izskatās, ka tā lielā kaislība, misija nekad nav atrauta no tā, kas mēs jau esam. Kas jau ir mūsos.

Lūk, šie VĀRDI, izsprukuši uz baltas papīra lapas, kā sveiciens no Dabas. Brīnums nav kaut kur tur. Tas arī ir te — mūsu rokās. Tāpat kā klusums un sadarbība ar to.

Apstāties, klausīties, būt.

P. S. Neesmu aizmirsusi, ka solīju JASMININE nedēļas vēstules — šos ierakstus — ik piektdienu. Šodienas ne‑piektdienas vēsts ir tikai kārtējais pierādījums, ka Dabai patīk diktēt savus noteikumus. Tajā, tāpat kā augumā, nepastāv ne kalendārs, ne “tikos un tikos”.

Sāku aprast, ka klusums un tagadība ir arī manā, dzīva cilvēka Dabā. Ak, šis nemanāmais, allaž pieklusinātais dzinējspēks — tajā nav iespējams neiemīlēties.

JASMININE, Rīga

Pierakstīja Ance

Foto no Pexels. Elpas raksti no JASMININE.

Vienā vakarā tepat Rīgā mēs ar vīru aizgājām uz tēju pie maniem brālēniem. Abi puiši ir krietni jaunāki par mani. Es biju tīnis, kad viņi — mazi ziķeri, ar kuriem kādu laiku augām kopā.

“Ance, tu taču esi māksliniece!” tagad iesaucas viens no puišiem, kad stāstu, kā man iet ar Rakstīšanu, kas patiesībā ir teju visas manas Dzīves pamats. Pirmsākums.

Bez Rakstīšanas neesmu es. Ja nerakstu, ir tāda sajūta, ka neskaitos. Ne tikai neesmu savā ādā, bet arī esmu ārā no spēles. Man tas vairs neder. I’m in.

Un tad — šī tikšanās. Cilvēks, kurš mani pazīst sen, precīzi nolasa to, kas esmu šobrīd.

Radiniekiem, draugiem un citiem cilvēkiem, ar kuriem saista kopīga pagātne, allaž ir tendence uztvert mūs tādus, kādi bijām agrāk.

Vienmēr esmu bijusi arī nedaudz māksliniece, bet nekad līdz galam. Mans radošums bija pielāgots. Kad pagājušajā rudenī pārstāju pielāgoties un 100% pievērsos savai JASMININE būtībai, situācija pilnībā izmainījās.

Viena lieta ir domāt kaut ko par sevi pašai pie sevis. Cita — ka to, ko domāju, jūtu un nesu sevī, atzīst un apliecina vēl kāds. Paldies, Kristap.

Kad eju pa pilsētu, visticamāk, esmu tāda pati kā pārējie ļaudis. Vienkārši eju pa ielām. Taču kādā brīdī negaidīti ienirstu stacijas tuneļu sazarojumā un dodos uz tirgu.

Atrodu sev vietu pie tukšas stikla vitrīnas un ēdu kupātu. Ir dienas vidus.

Divi vīri pie bankomāta izņem naudu un aizmetas tuvējās bufetes virzienā.

Pārdevēja ieslēdz elektrisko tējkannu.

Pa durvīm nāk ļaudis. Strīpām vien. Daudzām tantītēm ir identiska miesasbūve — mazas un apaļas. Atšķiras tikai mēteļu krāsas.

Kupāts ir silts un sulīgs. Kurš vēl, ja ne māksliniece, gaišā dienas laikā Centrāltirgū vēro, kas notiek sevī un pasaulē? Neviens man to nelika darīt, un tomēr es esmu te.

Šorīt paskatos spogulī un ieraugu savus īsi apcirptos matus. Iedomājos par Fransuāzu Sagānu un Tūvi Jānsoni — abas ir [bija] rakstnieces, mākslinieces, par kurām reiz fanoju. Tuvojos.

Vakarā uzrakstu epizodi JASMININE Grāmatai.

Arī no rīta uzrakstu epizodi Grāmatai. Nu jau kopā ir 15. Šķiet, esmu formā. Grāmata itin kā rakstās bez manas ziņas. Atliek vien nosēsties, paņemt darba rīkus un sākt. Laikam taču tieši tā pasaule turpina griezties.

Man tas ir svarīgi. Turpināties. Neapstāties pavisam.

Agrā pirmspudienā abi ar vīru iekāpjam Jūrmalas vilcienā. Lāčojam viens blakus otram pa aizsalušo jūru kā pa bezgalīgu, slidenu kino ekrānu.

Cilvēku uz jūras ir daudz — mazi, tumši punktiņi, kas pa balto ledu pārvietojas sev zināmās trajektorijās.

Gaisā lido putni.

Mēs abi uzraušamies Dzintaru skatu tornī. Esam augstāk par priedēm un redzam, ka tālumā jūra nemaz nav aizsalusi.

Vai nu tas ir pavasaris, kas tuvojas, vai arī sirds, kas vaļā atsprāgusi. Bet varbūt tas ir viens un tas pats.

JASMININE, Rīga

Pierakstīja Ance

Foto no Pexels, elpas raksti no JASMININE

Es esmu mājās.

Šie trīs vārdi tagad ir mana mantra. Nekāds tur “Es tevi mīlu”. Manus prāta korķus ir izšāvis “Es esmu mājās”. Sēžu istabā. Jūtu, ka šis “Es esmu mājās” ir kaut kas liels, taču netieku tam līdz galam klāt.

Citā dienā ejam ar draudzenēm pa mežu.

Te ir kluss, un priedes pēkšņi ir tik garas, ka man aizraujas elpa. Matēta dūmaka visam pa vidu. Debesis saplūst ar sniega klāto zemi. Toņi ir tik izlīdzināti, ka šķiet — koki ir aizmiguši, un mēs, trīs čiepas, ejam cauri gulošai pasaulei.

“Kā tu te orientējies?” draudzenes prasa. Paraustu plecus. “Es te jūtos kā mājās,” saku.

Todien mēs izstaigājam gan mežu, gan manu ziemeļu bērnības pilsētu krustu šķērsu.

Nākamajā dienā man nav balss, ir iesnas, un arī auss dīvaini smeldz.

Tētis uztaisa man savu lielo krūzi ar groku — tā viņš to sauc, lai gan alkohola šai karstajā dzirā nemaz nav. Vīrs nopērk zāles. Draudzenes jau iepiekšējā dienā atvedušas ārstniecisko ancīšu tēju. Esmu aprūpēta no matu galiņiem līdz papēžiem.

Vai tas nozīmē — es esmu mājās? Nekā nebija.

Atceļu ieplānoto dzejas pasākuma apmeklējumu. Atsaucu citas šodienas tikšanās. Kaut kas nav lāgā. Kas ar mani? Elpot ir grūti, apstādināt prātu vēl grūtāk. Tiesa, tiklīdz atteicos no visa, kas ieplānots, mani pārņēma atvieglojums. Pārstāju čukstēt, ļāvu balsij čerkstēt un izvibrēt no iekšas uz āru. Vīrs teica, ka es izklausoties līdzīga vienai konkrētai aktrisei. Labi, labi.

Esmu istabā viena.

Tētis pabāž galvu pa durvju spraugu. “Kā ir?” viņš grib zināt, un es saku: “Labi.” “Neizskatās gan,” viņš nosmej un aizver durvis.

Protams, ka viņam ir taisnība. Protams. Man vairs nesanāk izlikties ne sev, ne pasaulei. Cilvēkspoguļi ir visapkārt.

Noguļos uz muguras un elpoju.

Velku gaisu caur degunu dziļi sevī. Šī metode darbojas kā injekcija — šprice bez šprices. Mute ciet. Zinu, ka palīdzēs. Zinu, ka elpa plūdīs caur mani, pat ja deguns ir ciet. Tā arī notiek. Zinu, ka tepat, manis pašas augumā, ir jābūt atbildei.

Tālāk viss notiek triecienātrumā.

Es esmu mājās, un tas ir pa īstam. Mani pārņem neviltots miers un atslābums. Beidzot. Trīs vārdi ir iemājojuši manī. Tie tik tiešām esmu es. Tie tik tiešām ir par mani. “Es esmu mājās” nav garīgi safantazējušos tipiņu ilūzija, kā maldīgi varētu šķist — galu galā man pašai agrāk tā šķita.

Tā nu es tagad atzīstos arī Tev: “Es esmu mājās.”

Balss aizvien negrib skanēt, kakls ir jutīgs. Neesmu vēl pilnībā noskaņojusies savā vismājīgākajā frekvencē, bet esmu nokļuvusi tai simtiem reižu tuvāk nekā pirms mirkļa. Pieeju pie ledusskapja un izņemu jogurta burku.

Ēstgriba un dzīvotgriba ir atpakaļ.

Augumu nevaru apmānīt — ja tas ir mājās, tad man ir jādara viss, lai tas tieši tur arī atrastos. Vēlams, visu laiku, lūdzu.

Novēlu arī Tev patīkamu vieglumu un siltumu — tas ir tā, kad es esmu mājās.

Fotogrāfijas no Pexels. Dizains un elpas raksti no JASMININE.

Vienā dienā mani pārņēma negaidīta vēlme iegādāties paklāju, turklāt brāļa ģimene dzimšanas dienā, kas bija decembrī, uzdāvināja man sarkanu aploksnīti ar naudu.

Bija gan arī nosacījums — nauda jāiegulda sevis lutināšanā. (Sirsniņa.) Paklājs taču skaitās, vai ne?

Starp citu, ko vispār nozīmē lutināt sevi?

Mēneša laikā es aizvien neesmu tikusi skaidrībā.

Lūk, viss stāsts.

Pirmā sērija “Gōrs”

Kad pie Ludzas dievnama ieraudzīju afišu, ka Latgales kultūras mekā “Gōrs” uzstāsies izcilais pianists Reinis Zariņš, man šķita, ka jā, te Tas ir. Notikums, kas man vajadzīgs sevis lutināšanai. Taču, kad pēc pāris dienām ar draugiem devāmies ziemas izbraucienā pa Latgali un tāpat vilnas kamzoļos ienācām “Gōrā” (man tā bija pirmā reize), es tā arī neaizgāju pie kases un nenopirku biļeti uz koncertu, kam bija jānotiek pēc nedēļas. Te tev nu bija.

Tā vietā.

Mēs uzkāpām “Gōra” otrajā stāvā. Pablandījāmies pa tukšo, toties telpiski ietilpīgo foajē, izrotātu ar sarkaniem interjera akcentiem, kas spītīgi izcēlās un cirtās acīs, itin kā mudinot atmosties, atvērties, atdzīvoties, un nu jau sēdējām “Gōra” restorānā pie galda. Tikai mēs, trīs draugi, mūsu kafijas tases un patīkami atturīgs bārmenis aiz letes — atmosfēra gluži kā kino, tikai vēl labāk, jo sižeta veidotāji bijām mēs paši.

Vienkārši sēdējām un runājāmies, no stāstiem atgaiņājot visu, kas lieks. Izkūņojies no mūsu augumiem, balsīm, atmiņu arhīviem, gaiss restorāna telpā tagad likās it kā sabiezējis, it kā kļuvis vēl caurspīdīgāks, lai gan tie taču bijām (tikai) mēs. Mūsu elpas plus, visticamāk, mūsu pašu Gōrs — komandas, draudzības, kopā būšanas Gars. Ai, kā man Viņš patika! Mūsu Kodols, kas bija kļuvis teju, teju sataustāmi klātesošs, dzīvs.

No “Gōra” iznākot, biļeti uz Reini Zariņu tā arī nebiju iegādājusies. Atkalsatikšanās ar mūsu pašu Garu bija izkonkurējusi visu pārējo, ak.

Nākamā sērija “Masāža”

Vienā no Vidzemes lielajām pilsētām ir brīnišķīgs SPA salons. Ja jau Zariņa koncerts “atkrīt”, tad varbūt varētu masāžu? Diemžēl salona administratore nespēj mani pārliecināt. Neviena no piedāvātajām procedūrām mani neuzrunā. Eh. Nu, kur lai es liekos ar šo sevis lutināšanu?

Tajā pašā laikā.

Uz moderna, elektroniska afišu staba pie tirgus mainās bildītes. Apstājos, skatos. Atkal jūtos kā kino. Kaut kas no Black Mirror un agrīnā Netflix. Esmu te viena. Arī tirgus šodien nestrādā. Garām pabrauc busiņš ar puišiem darba kombinezonos — ā, skatuvnieki, es uz sekundes simtdaļu iedomājos.

Vienā no elektroniskajām afišām vēstīts, ka nākamajā nedēļā bibliotēkā notiks dzejas lasījumi, un es atviegloti izelpoju. Tas šķiet pa īstam. Varbūt ar dzeju man ir pa ceļam? Uzņemu bildi ar afišu un savā prāta kalendarī “ieķeksēju” datumu, laiku. Būšu.

Ja nu vārdi, balss, ritms… Ja nu tas viss jau tagad ir sevis lutināšana… Šī klātesamības izjūta, bauda. Es un es. Mans Kodols. Šis stāvoklis, stāja. Šis miers un reizē šī iespēja iespiest gāzi grīdā.

Dzi, nākamā sērija “Paklājs”

Labi, braucu pēc paklāja. Man to vajag. Istabā, kurā esmu apmetusies, trūkst tieši viena tepiķa. Ieeju veikalā, aši tieku ne tikai pie paklāja, bet arī pie atlaides, un man jāmaksā nieka 10 eiro. Tik maz, es attopos un maksāju nevis no dāvinātās lutināšanas naudas, bet no savējās. Sākumā šķiet, ka esmu vīlusies. Kā gan lutināšana var būt tik lēta?

Atpakaļceļā uz mājām, kad mašīnā esmu es un mans jaunais paklājs, nomierinos. Mans sevis lutināšanas konts aizvien ir pilns līdz malām, un tas ir negaidīts, ļoti atbrīvojošs pavērsiens.

I like.

Vakarā iededzu sveces, iekārtojos uz jaunā paklāja un godīgi atzīstos pati sev, ka sevis lutināšanas programmu esmu izpildījusi godam. Darīts. Turklāt lutināšana nebeidzas. Šis nav punkts un viss. Šis ir atvērums jaunam redzējumam — tādam kā zelta griezumam, kas izbalansē kā iekšējo, tā, cerams, arī ārējo telpu ar ģeometrisku precizitāti.

Galu galā neviena dāvināšana nenotiek tāpat vien.

Dod un nebeidz caurredzēt To, kas tiek dots!

Sarunā viņš man, visticamāk, pat sevišķi dziļi nedomājot, pateica trīs vārdus, kas iekustināja kādu iekšēju procesu manī, kas beidzot bija gatavs izsprāgt arī uz āru.

Man bija jāraksta Grāmata. Bez atrunām. Turklāt nevis par kādu reālu vai izdomātu varoni, bet par tiem pārsvarā ne sevišķi redzamajiem stāvokļiem un norisēm, kas veido manis pašas dzīvi, ikdienu, mijiedarbību ar… visu.

Jaunā gada sagaidīšanas viesības vēl nebija sākušās, kad manā rīcībā bija pirmās divas topošās Grāmatas lapas.

Tās uzrakstīju ar roku tieši tā, kā to pieprasīja mana auguma valoda – ar melnu 0.4 mm rapidogrāfu uz baltām rasēšanas papīra loksnēm nevis pie galda, bet gultā.

Starp citu, ja kādreiz nevarat mani atrast, meklējiet gultā. Es, papīri, klade, rakstāmie un mūžīgie melnraksti, kas pēc tam tiek plēsti un lidināti miskastē – jā, šis ir par mani – ko tur liegties.

Tieši rakstot bez mākslīgiem izskaistinājumiem, atļaujos būt ekstravaganta.

Grāmatas pirmās (un vēlāk arī pārējās) lapas glabāju kalnu mugursomas datora nodalījumā. Jā, pat ar visu Grāmatu šoziem esmu ceļā. Mugursoma un es. Sniegā, putenī, aukstumā, autobusos un vēl visur kur. Tiesa gan, kopš man nav darba devēja un bosa, datoru līdzi vairs nestaipu – tāpat nebija mans stils, lai gan likās, ka ir stilīgi. Dažas lietas nav nemaz tik grūti sev iestāstīt, vai ne?

Ja tagad kaut ko ievajagās (piemēram, izrediģēt un noslīpēt šo piektdienas vakara vēstuli), palūdzu atļauju un “ielienu” vīra datorā.

Esmu māksliniece. Artiste. JASMININE. Atļaujos tāda būt. Esmu autore, un savu autorību arī vairs netaisos samainīt pret kaut ko citu. Nē, paldies!

Kā ir rakstīt Grāmatu un uzdrošināties par to runāt?

Tas ir izcilākais, ko šobrīd daru savā labā, jo tas nozīmē neizlikties. Neuzlikt ne filtrus, ne grimu un pavisam atteikties no sava tēla – no visa tā, ko biju iedomājusies, ka tas strādās, bet nestrādāja…

Savā ziņā rakstīt Grāmatu nevis kā stāstu, bet kā sajūtu frekvenci ir piedzīvot nāvi.

Atzīšanās, ka es vairs neesmu tā, kas biju. Iemācīšanās šo nāvi, šīs daudzās nāves ieaust Dzīves teikumos kā pieturzīmes, kas nevis traucē, bet palīdz.

Manas Grāmatas gadījumā taisnošanās, argumenti, paskaidrojumi – tas viss kļūst par liekiem, nevajadzīgiem grabuļiem. Tas, kas strādā ikdienišķā komunikācijā, nestrādā Grāmatā. Punkts.

Jauns gads ir sācies, un šobrīd es esmu ne tikai pieaugusi sieviete, bet arī profesionāle jomā, kas saistīta gan ar tekstu, gan arī ar režiju, telpu un to visu dzīvo, teju sataustāmo matēriju un emocionālo intensitāti, ko spēju izjust ik mirkli.

Esmu es.

Pateicoties Grāmatas lapām, esmu ielīdusi atpakaļ savā ādā. Tieši tā arī jūtos. Atguvusi to, kas ir mans. Mans. Tieši tālab šobrīd praktizējos nepieslieties kaut kam ārpus sevis. Neesmu tā, kas es neesmu. Varbūt dažreiz labāk ir nebūt, nekā būt? Ha!

Vai ir viegli?

Skaidrs, ka runāt par Grāmatu ir miljardiem reižu vieglāk nekā to tik tiešām darīt. Grāmata jau nav tikai rakstīšana. Manā gadījumā tā ir Dzīve, no kuras atvasināts ir arī Grāmatas nosaukums. To pagaidām neatklāšu.

Šodien, pabeigusi Grāmatas fragmentu, piedzīvoju to brīnumaino momentu, kad notiek klikšķis – fiziska un mentāla sinhronizācija, ka esmu ierakstījusies. Esmu iekšā sava Grāmatā. Pietika ar septiņām dzīvi aprakstītām, aptaustāmām lapām, lai to apjaustu.

Mācos arī to, ka progress ir nevis kalni un lejas, kur tu zūdi un atkal parādies, bet grodi, kas tevi tur.

Augums, mājas, cilvēki, Dzīve, un, skat, pat Grāmata kļūst par grodiem.

Tieši to pašu – proti, ierakstīšanos savā kodolstāvoklī – novēlu arī Tev!

Foto: Pexels, cottonbro. Kolāžas un elpas raksti — JASMININE.

JASMININE is release, surrender, softening. And then again — the next wave. STRENGTH.

It all began in 1981. In the northern kingdom of Latvia, a child was born. A girl named Ance.

In a small body — the voice of earth. Low, grown, serious. It sounded strange, but it was real. It was a root, not just a sound. Earth speaking through a child.

As she grew, she hid her voice behind daily phrases. But then — Georgia. The South. The Caucasus. Everything changed.

The voice longed again to drum, vibrate, cradle, caress, and rejoice. As the earth itself. The body filled with power. Spark. Candle. Flame.

To let the voice break through new gates, the deep ancestral name was given a new resonance: Jasmine.

A new vision. A looser ego. A mountain pulse.

Happening, not non-happening. Pulsation, not a stop sign. A fork in the road, not a dead end.

Stopping is no longer possible.

And then — on a misty morning, just yesterday, walking barefoot through autumn leaves, she heard the missing sound: JASMININE. JASMININE.

Nine letters that transform, re-create, re-write. Nine letters that disconnect to reconnect.

JASMININE opens new portals within existing structures.

The great story beyond the screen

A small practice after your first encounter with JASMININE

1. Inhale.

   Say the word “Jasminine” out loud. Let it resonate through you — not as a word, but as a wave.

2. Touch the earth.

   With your hand, your foot, your thought. Remember: you are a vessel.

3. Listen to your voice.

   Does it want to sound? Is it ready to break through?

4. Then — write one word that is your strength right now.

   Not correct, but true. The word is yours. Keep it.