Izdzēsīšu nu jau par neaktuāliem kļuvušos digitālos attēlus, kas čupām vien ik nedēļu no jauna sarodas manā Downloads mapē.

Rakstīju, runāju, filmējos, ilustrēju, ierakstīju, dzēsu, pārskatīju, dzēsu, atkal rakstīju, runāju, ilustrēju, filmējos, ierakstīju un galu galā kaut ko arī publicēju sociālajos tīklos un tepat blogā.

Publish. Publicēt.

Publish ir mans finišs. Es aizveru datoru, sakārtoju darba vietu un pazūdu no tās. Mans šovs ir galā.

***

Apsteigt laiku es iemācījos pēc studijām, kad nokļuvu darbā televīzijā. Šī gadsimta sākumā sešu minūšu iknedēļas stila ziņu rubrikas izveidē tika iesaistīti vismaz 10 cilvēki.

Protams, bija vajadzīga arī nauda, lai pēc darba mēs, darba rūķi, varētu atļauties alu, vīnu, saldējumu un, kas zina, varbūt mums izdotos samaksāt arī par īri (manā gadījumā).

Darba organizācija tika vadīta no vairākiem posteņiem: divas producentu kompānijas dažādās pilsētas vietās un sponsors, kuram allaž atradās kāds vārds, ko piebilst. Komunikācija nekad nebeidzās.

Gan viena pati ar kājām, gan kopā ar kolēģiem un operatoriem mašīnās es dienu aiz dienas manevrēju pa dažādām lokācijām, risinot kārtējās nebūšanas un it kā starp citu kaut ko arī nofilmējot.

Galu galā – tavu brīnumu! – mūsu mazais raidījums bija pilnībā nofilmēts, samontēts un apčubināts līdz nemaņai. Reizi nedēļā vakara šova ietvaros tas tika translēts dzīvā ētera viļņos prime time laikā. Mēs to paveicām atkal. Un atkal. Un atkal.

Kadrā es pavīdēju tikai dažreiz – vai nu nejaušā kārtā, vai tad, kad vajadzēja aizpildīt telpu.

Gandrīz viss reiz beidzas – tā ir gan skumja, gan atbrīvojoša atziņa, un vienā jaukā vasarā beidzās arī mans vairākus gadus ilgais darbs televīzijā. Mūsu mazā raidījuma vietā prime time laikā tika rādīts kas cits – es pat nezinu kas, jo televizora kaste no manas mājas vēlāk arī pazuda.

Tolaik mēs vēl nestaigājām pie psihoterapeitiem (vismaz ne atklāti), mums nebija apzinātības treneru, un pat veģetatīvā distonija bija kaut kas pārāk jocīgs un nesaprotams.

Es aizgāju no darba un aizbraucu ceļojumā uz kalniem, kur tobrīd dzīvoja mamma. Skotijas maigā kalniene, tās plašums, krāsu palete un ziedošie virši – raugoties ārup pa vilciena logu, es fiziski jutu, kā sašūpojās mana līdz šim tik cītīgi uzturētā Latvijas dzīvesveida spozme.

Tā bija sākusi balot kā audums dienvidu saulē. Čuš.

Ilgu laiku man šķita, ka tā jaunā sieviete, kas tur, tajos senajos laikos, darbojās televīzijā, nebija gluži tā, kas esmu. Bija grūti pieņemt to jaudu, apgriezienus, kas nāca no manis. To sparu, to dumpi, to uzdrīkstēšanos. To nelikšanos mierā. Nesamierināšanos. To iešanu līdz galam.

Pirmkārt, kā atklājās, man nemaz nebija diži daudz spēka. Daudz vairāk mani vajāja nogurums. Es biju nogurusi, taču biju pie tā tik ļoti pieradusi, ka man likās, ka tas ir spēks.

Es tīri labi pratu ārišķīgi padižoties ar kārtējo nieku, un šāda uzvedība mani vedināja izpausties, dalīties, publicēties un reizē asi parādīja pretī, ka, hei, Ance, tu vari labāk.

Otrkārt, es nemaz nebiju tik talantīga kā man pašai likās. Kad pirms vairākiem gadiem vēlējos pievērsties rakstīšanai – tādai, kas patiesi plūst no manis, es nespēju izdabūt ārā no sevis nevienu lapu sakarīga teksta.

Es nespēju ne nosēdēt, ne koncentrēties, ne noformulēt foršu, garšīgu tēmu. Es vēlējos būt jebkur citur, tikai ne te.

Treškārt, es biju smaga, un, ziniet, arī pie tā var pierast. Šī smaguma sajūta vispār ir dziedinoša. Kad tu esi smags, tu paliec tūļīgs, un tu spēj iemācīties sēdēt: rakstniecei, kā zināms, reizēm ir noderīgi apstāties, kaut kur piesēst, lai gluži vienkārši beigās kaut ko arī uzrakstītu.

Ceturtkārt, es taču arī kaut kur sirds dziļumos vēlējos būt redzama, būt ēterā, būt uz strīpas, būt, būt, būt, bet man bija kauns, piemēram, paskatīties uz sevi fotogrāfijā. Simpātiski man likās tikai kaut kādi konkrēti manas ārienes leņķi un grimases – tos es mīlēju.

Ziniet, ko es izdarīju? Vienkārši atteicos no visām praksēm, programmām, shēmām un plāniem, ko bija radījis kāds cits. Es atļāvos nepiekopt to, kas strādāja kādam citam.

Un tas, lūk, bija brīdis, kad es pirmo reizi savā 44 gadu garajā dzīvē nolēmu, ka savu dienaskārtību veidošu pati, turklāt man tas reāli padevās.

Visi – arī es pati – bija apjukuši. Kā? Viņa vienkārši ir? Viņa vienkārši tagad tā dara? Viņa vienkārši tagad te sēž? Viņa jau atkal kaut ko ir uzrakstījusi, pieredzējusi, bijusi, darījusi?

Man ir aizdomas, ka tas spēks, ko šobrīd lieku lietā, ir mežonīgs. To ietērpt kaut kādos nebūt rāmjos ir normāls darbiņš. Katra reize, kad nospiežu Publicēt, ir mans prime time laiks. Labākais, kas ar mani noticis un turpina notikt.

Tāpēc atpūta.

Atpūta maina visu. Tā mani sagatavo un briedina. Tā ļauj man aizmirst par Publish pogu, jo skaidrs, ka, ja tu esi nolēmis radīt (un es laikam gan esmu), tad tā ir lieta, kas nebeigsies.

Viens no šīs vasaras negaidītākajiem notikumiem bija brīdis, kad no manas topošās grāmatas redaktores par vienu no fragmentiem saņēmu novērtējumu – atzīmi 11.

Attiecīgajā grāmatas fragmentā biju veikusi vērā ņemamas izmaiņas, un tas bija kļuvis gandrīz par citu stāstu lielākoties tāpēc, ka pirms tam biju ilgi un dikti pūtusies.

Tāpēc atpūta. Kvalitātes celšanai. Prāta skaidrībai. Gara modrībai. Mana prime time laika vērtībai.

***

Es paņemu lielo pudeli ar ķermeņa eļļu, apsēžos uz paklāja, esmu kaila. Tieši te, šajā brīdī, kur nav ne datora, ne pierakstu, ne telefona, nekur nepierakstīts, nekur neiegrāmatots, sākas šis stāsts. Atpūtā, kas vedina vēl dziļākā atpūtā. Vēl pilnīgāk. Varbūt pavisam.

No mājām,

Ance JASMININE

Kolāžas foto ar televizoriem no Pexels

Ļaudis – tie, kas pirms manis – ir klusējuši, un, visticamāk, tieši tālab klusums arī man – klusuma ļaužu pēctecei – ir vērtība.

Klusumā jaušas tāda kā cēla gaisotne, kas vedina doties ārpus tik ierasti plakātiskā un trokšņainā ikdienas skaņu celiņa, un šajā klusajā aizspogulijā šķiet, ka mani sapratīs no pusvārda, no nepateiktā, no plika nekā.

Te tev nu bija.

Pirms dažām dienām

Valters ir mans vīrs, un dažas dienas atpakaļ mēs abi sēžam viens otram blakus gruzīnu maršrutkā un strīdamies. Parasti mēs nestrīdamies.

Esmu gana praktizējusies klusēšanā un mīļā miera labad daudz ko vienkārši neņemu pierē, piekrītu, māju ar galvu, taču šoreiz es iebilstu, skaidrojos, runāju bez gala, malas un struktūras, turklāt daru to diezgan agresīvi – tā, it kā manī pēkšņi būtu atmodies iepriekš tik saldi gulošais gruzīnietes gars, lai gan es nemaz neesmu gruzīniete, latviete taču.

Kamēr es buktīgi skaidroju, kā jūtos, busiņš traucas uz priekšu. Aiz loga slīd kalni, kalni un vēlreiz kalni, un es nespēju rimties.

Vēlos teikt un pabeigt savu sakāmo, kas, visticamāk, nozīmē, ka manī ir nepieciešamība iztukšoties pašai no sevis, lai gan netieku skaidrībā – a kas tad manī vispār ir sakrājies? Vai ir?

Nākamajā dienā

Klusums, esmu viena savā istabā.

Ieslēdzu filmēšanas pogu telefonā un pagriežu kameru pret sevi. Nosēžu kādas 10 minūtes, nepasakot ne vārda. Izslēdzu kameru, meklēju citu vietu, kur atrasties. Ieslēdzu kameru un tagad nosēžos uz grīdas.

Man blakus uz grīdas deg svece, stāv piezīmju bloknots, rakstāmais. Klusums.

Sāku runāt, bet drīz vien apstājos.

Sekundes un minūtes telefona filmēšanas režīmā griežas uz priekšu. Vai man tiešām nav ko teikt? Vai es šādā veidā sevī krāju laiku – tās pašas sekundes, minūtes, kas aizslīd garām? Laiks iet.

Ārā gar manu logu paiet Valters. Es saku viņam, ka neesmu pat vēl sākusi filmēties, kaut gan ir pagājusi vismaz pusstunda – lielākoties klusumā. Viņš pabāž galvu pa logu iekšā manā istabā, piebilst, ka es labi izskatos, un pazūd.

Labi. Sāku.

Ierunāju nepilnas 20 minūtes. Darbs ir izdarīts.

Pārģērbjos, uztaisu ēst un pēc vakariņām ieslēdzu nofilmēto materiālu. Viņš skatās un klausās. Pa brīžam jautājoši paskatās manā virzienā. Kad video beidzas, iestājas klusums.

Parasti, tiklīdz lasu viņam kaut ko priekšā vai demonstrēju savas radošās idejas, viņš allaž kaut ko iesaka, koriģē, komentē. Tagad klusums.

Viņš iejautājas, kā man pašai liekas? Nu, es nezinu, es saku.

Tā, tā, tā.

Ko vēl lai saku?

Ka jūtos kā mazā meitene no Latvijas mazpilsētas, kas beidzot, pēc nepilniem 40 gadiem, Gruzijas laukos netraucēti izpaudusies pēc pilnas programmas – klusumā, savā istabā, turklāt vēl kameras priekšā?

Vai atzīties, ka man šis ir augstākās klases sasniegums, pat ja no malas neizskatās nekas ievērības cienīgs, jo neko prātīgu taču viņa tur, tajā video, tā arī neizstāstīja, lai gan tas viss notika, – viņa tur bija.

Ja nu viņām – mazajai un lielajai Ancei – beidzot vienkārši bija pienācis laiks satikties? Viena alka pēc uzmanības, otra – pēc skaidrības. Ceru, ka šis teksts kalpos abām par izlīgumu.

Par satikšanos 🌹

Ance JASMININE

Balss + augums = stāsts

Toreiz mašīnā es, visticamāk, sāku apgūt, kā dzīvē norisinās pacietība. Pacieties nedaudz, labi? Vēl drusciņ. Pagaidi taču, beidz izdomāt! Vairāki šādi pacietības mēģinājumi un aidā – es jau biju kļuvusi par pašpasludinātu pacietības guru.

Ir? Labi, labi, ir.

Paturpinot par krūšturiem. Lielāko daļu dzīves esmu bijusi pateicīga, ka vispār kaut kur esmu varējusi atrast manu krūšu apmēram un formai atbilstošu bruņojumu. Kā redzat – pat mana fiziskā ķermeņa apveidus jau izsenis bijis grūti iesēdināt štancētos izstrādājumos.

Ļifčiki allaž bija vai nu par knapu, vai nu par gigantisku, kamēr es plivinājos kaut kur pa vidu, nesprazdama, kurai pusei (resno vai tievo, garo vai īso, kluso vai skaļo utt.) pievienoties.

90. gados arī mūsu mazpilsētā un tuvējos ciemos radās izdevība iekļūt lietoto apģērbu punktos. No ārzemēm atvestu, vismaz vienu dzīvi jau nokalpojušu drēbju čupas bieži vien atradās turpat cilvēku mājās, būceņos, garāžās.

Atceļojušas uz šīm nezināmajām telpām, tādām kā nekurienēm bez skatlogiem un prožektoriem, šīs importa drānas, saspiedušās viena zem otras, klusītēm gaidīja tādus kā es: pazemīgos, pieticīgos, kas izglābs no šīs nosmakšanas un atbrīvos no putekļu ērcēm.

Spriežot pēc lietoto apģērbu klāsta, man bija pilnīgi skaidrs: kaut kur dzīvo (vai vismaz ir dzīvojuši) arī mana izmēra cilvēki – ar pilnīgām krūtīm, platiem gurniem, masīviem stilbiem un šmaugiem vidukļiem. Un sākās tik mīļo firmas kedu, plato džemperu un tādā garā dzīve.

Manās kājās bija Puma kedas no lietotajiem, un nu jau es pati jutos glābta. Second-hand preces tāpat kā es bija tikai vienā eksemplārā. Mēs saderējām kopā. Zem platajiem džemperiem noplaka krūtis, augums itin kā raisījās vaļā, un es jutos droši.

Ar aizdegtu cigareti es eju pa Alberta ielu uz lekcijām. Ar aizdegtu cigareti es socializējos ar kursa biedriem fakultātes pīpētavā. Manās rokās iegulst diplomi – pat vairāki, un tas ir kolosāli, taču atbildi uz vienīgo jautājumu, kas mani urda, es neiegūstu. To man neviens rokās neieliek – stāvi, sēdi, gaidi, cik gribi. Nav un nav.

Negulētas naktis. Muļķības, kuras no rīta it kā gribētos izdzēst vai padarīt nebijušas, bet tu saproti, ka bez tā tu nejustos dzīvs. Spontāni izgājieni. Braucieni bīstamā laikā uz bīstamām vietām. Reibums. Atslābums. Izslēgšanās. Filma jau atkal pārtrūkst. A tu pamosties. Dzīva. Vai varbūt pusdzīva? Ne cepta, ne vārīta.

Godīgums deva cerību. Tas man bija un jau piederēja. Godīgums bija pirmais, kas dzina uz priekšu. Kaut kur, jebkur, aidā!

Tikai nepalikt, neiepalikt, neiestigt.

Daudzus gadus vēlāk. Nesen.

Mana draudzene uzšuj un uzdāvina man baltus rītasvārkus. Tie man ir par garu, bet es neko nedaru. Sēžu pie mājas uz lieveņa un nekustos.

Šis apģērbs ir pārāk garš un nepraktisks, lai staigātu apkārt, tāpēc kādā brīdī man tomēr apnīk šī neērtā būšana, šī nekustība, šī mākslīgā kaut kādas pašizdomātas formas uzturēšana, kas, visticamāk, ir manī dziļi iesūkusies vajadzība izpatikt un atbilst – pasakiet tikai, a kam gan?

Paiet ziema un pienāk rudens sākums. Kaut kas mani neliek mierā. Uzrāpjos uz bēniņiem un pa lūkas caurumu izlidinu rītasvārkus atpakaļ uz zemes, uz virtuves grīdas.

Tie man aizvien ir par garu – nekas nav mainījies. Taču pēkšņi man ir skaidrs, kas jādara. Pietiek gaidīt un izlikties, ka es te tagad visu dzīvi tikai smuki sēdēšu savā baltajā apmetnī kā kaut kādā tronī. Sanāk smiekli, uz cik stīvu dzīvi biju iecerējusi parakstīties.

Apjožu nogriezto drēbes gabalu kā jostu ap vidukli, turklāt izrādās, ka nogrieztā auduma ir tik daudz, ka sanāk pat riktīgs pušķis uz vēdera, jo dzīve, re, kā, ir atgriezusies atpakaļ. Pati caur manām rokām pie manis atnākusi, un tā ir dāsna.

Tā itin kā izveļas no iekšas uz āru cauri tikko pārgrieztā auduma audiem. Vai vari noticēt? Šī dzīve, kas ir un nav tā pati, kas bija.

Tas, kas reiz bija neērts ļifčiks un dusmas, tagad ir uzsilusi āda, mana pilnbrieda miesa, kas vairs negaida atļauju būt, un basas kājas zem rakstāmgalda.

Aizvedu balto apmetni pie pilsētas šuvējas, lai apdarina manas jaunās vīles ar šujmašīnu.

No mājām 🍓

Ance

JASMININE

Kolāžu foto no Pexels

Sākoties resnajam lietum, apkārtējā ainava, viens, divi, ienirst miglas deķos, atstājot mani šajā sliktas redzamības zonā ar sajūtu, it kā es atrastos paša pasaulīgā augļa iekšienē – tā sulīgajā, vasaras siltuma uzbriedinātajā daļā, kur atmostas maņas un sariešas bauda.

Meloņu dzeltenais

Gruzijas tirgū, starp citu, šobrīd smaržo melones, un ir vispiemērotākais laiks, lai sāktu posties ceļojumam uz dienvidiem.

Melones iekārtojušās līdzās tomātiem un gurķiem, kas nozīmē, ka pomidori da kitri sarkanajam un zaļajam pievienojies meloņu dzeltenais – šīs priecīgās saules bumbas, to tīkamie apaļumi.

Pats augusta pilnbrieds ir gatavs kā melone. Dzīvības sulām pilot, augļa pilnīgums vienkārši lauž savu ceļu ārup uz dzīvi – uz šo pašu brīdi. Notiek atvēršanās. Līst. Lai līst. Zeme samirkst.

Sarkans

Ir pirmdiena. Viņam tūliņ sāksies sapulce, bet man ir laiks. Šai lietainajā rītā esmu sev piešķīrusi brīvo laiku līdz pusdienām. Konkrēta uzdevuma šai reizei nav, tāpēc nesteidzīgi izlasu dažus Breathe žurnāla rakstus.

Pāršķirot lapas, pamanu, ka mani piesaista ilustrācijas. Apstājos pie mākslas darba spilgti sarkanos toņos, kas ir vēl dziļi sarkanāki par gruzīnu pomidori jeb tomātu.

Paceļas mana iekšējā temperatūra, tāpēc, daudz nedomājot, ieeju aukstajā āra dušā un izbaudu, kā ir, kad ūdens vienlaicīgi tek gan no dušas, gan no debesu juma.

Pirmā pirmdiena

Pirms divām nedēļām tā arī bija pirmdiena, kad pēc vairāk nekā mēnesi gara vasaras atvaļinājuma šķita reāli izdabūt ārā no sevis kaut ko vairāk par dažām ar roku uzšņāptām rindām piezīmju kladē – ar tām man vairs nepietika.

Bija mazuma piegarša.

Lai arī iekšēji biju pilna ar vārdiem, domām, kādām nebūt pieredzēm – un kuram gan tā nav? – ārā tas viss neplūda ar tādu mieru, spēku un paļāvību kā, piemēram, resnais lietus no debesīm.

Pie durvīm

Tagad, kad rakstu šos vārdus, līst pat vēl stiprāk, itin kā lietus man rādītu priekšā, ka, nu, jā, reizēm, lai atvērtu durvis uz iekšpasauli, vajag tās piespiest vēl ču ču ciešāk.

Vai pakratīt,

vai maigi noglāstīt,

vai trīsreiz pieklauvēt...

Kā atveries Tu?

Man nevajag tūlītēju atbildi, vienkārši padomā.

Pelēks

Toreiz, pirms divām nedēļām, uzrakstīju par gaismu un tumsu. Raksta Gaismā tematika izkristalizējās rakstot. Pirms tam es par šo jautājumu nemaz nebiju domājusi.

Vienīgais vērojums, kas man bija pirms rakstīšanas, - tumsnēja, smaga gaisotne, ko biju pamanījusi dažās konkrētās vietās vai cilvēkos, bet ar to es pat nesāku. Stāsta pavediens, kā jau allaž, atradās tepat – precīzi tajā pašā telpā, kurā biju arī es.

Balts

Balta istaba, balts galds, dzīvs cilvēks pie galda un aiziet! Es biju atradusi teksta atveres vietu – tādu kā portālu, un tālāk teksts devās rokās un rakstījās uz priekšu itin kā pats no sevis.

Cik reižu nav redzēts, kā celtnieki pēc smēķiem vai desiņām veikalā ieiet, apbiruši balti ar celtniecības darbu putekļiem, itin kā savlaicīgi būtu pieskaņojušies manam stāstam.

Putekļi

Diemžēl neesmu redzējusi, ka uz rakstnieka ādas un drānām nosēstos darba putekļi – laikam tie ir neredzami. Tāpēc gadījumā, ja neesmu neko prātīgu uzrakstījusi, lai gan esmu veltījusi laiku rakstīšanai, ir grūti kādam pierādīt, ka esi rakstnieks, labi, rakstniece. Gan jau, ka neesi.

Var labi saprast visus, kas jautā – a kur tu publicējies?

A kur grāmata?

A kad būs?

A cik sekotāju galu galā?

Nezināmajā

Ir tā. Kādā brīdī tu pilnīgi noteikti nozūdi no sava iesāktā vai tā arī neiesāktā rakstu darba. Tieši tā notika ar mani baltajā istabā pirms divām nedēļām, jo, nu, bāc, draugi sauc mani ārā, un tas ir pietiekami pietiekams iemesls, lai aizmirstu par savu rakstu.

Pēc dažām stundām es tāpat biju atpakaļ pie raksta un apzināti ieņurkoju pati sava procesa transā, kur nozīmi zaudē jebkas cits, kas līdz šim mani turēja ciet. Neiedarbojās pat interesantās sarunas fonā.

Tu radi, lai gan nezini, pēc kā tas galu galā izskatīsies. Tu ļaujies – jau atkal nezinot, kad un ar ko tas beigsies.

Ārā, tepat

Agri vai vēlu es, lielā rakstniece, protams, iznirstu virspusē. Prasās noskurināties gluži kā sunim, kurš, salijis pārskrējis mājās, žāvē samirkušo spalvu. Bet varbūt tie ir neredzamie rakstīšanas darba putekļi, no kuriem es tagad vēlos atbrīvoties?

Pasperu dažus soļus nost no sava rakstu darba, kurš, līdz galam nepabeigts, spītīgi pulsē datora ekrānā. Kamēr es uz datora baltās lapas esmu bīdījusi, stūmusi, atvienojusi un atkal salikusi kopā jaunu pasauli – šo stāstu, apkārtējā telpā nav mainījies it nekas.

Klusās dabas bīstamā daba

Gulta ir saklāta, svece ir izdegusi, uz gultas sagumzīts pleds. Tikai uz rakstāmgalda ir redzams, ka tur kāds ir ņēmies – atstāts kabatas lakatiņš, klade, žurnāls, rakstāmais. Nekas īpašs.

Esmu apsolījusi brīvo laiku sev tikai līdz pusdienām, kas jau ir pietuvojušās bīstami tuvu. Varētu likties mierā, bet tieši šī bīstamība, kas šajā reizē ir manis pašas uzstādītais laika limits, ir triks, ko pielieto pasaules klases filmu režisori.

Saspiestais laiks mani uzkurina. Mūžīgais, urdošais nemiers, kas nu jau vairs netaisās dāvāt man mieru – šis raksts taču ir jāpabeidz!

Pusdienas attālinās.

Vēl viena pirmdiena

Pagājušajā pirmdienā es uzrakstīju nākamo, otro blogierakstu. Gāja vieglāk, jo bloga rakstīšanas musīši pirms nedēļas jau bija iesildīti, taču nu es nevarēju vien saprast, vai šis gabals bija tikpat labs kā iepriekšējais?!

Tā nu pagājušajā pirmdienā es nešaubīgi izlēmu, ka par savu rakstu darbu pavadoni turpmāk izvēlos savu sirdsapziņu. Kaut kā uzticamāk par šaubām tomēr.

Arī elpu – ritmu, kas teksta miesu tālāk nes, es dodu savējo. Drošībai.

Gatavs

Teksts nu ir gatavs, bet kas ir palicis pāri no manis? Ieeju dušā – siltā un vannasistabā. Neredzamo putekļu kārtu no ādas aizskalo silts ūdens. Notiek attīrīšanās. Arī aizvēršanās.

Taisu sev ēst. Līst. Viņš aizvien ir darbā – nu jau pēcpusdienas sapulcē. Klusiņām paēdu, izeju ārā, līst. Nāku atpakaļ iekšā. Uztaisu ēdienu arī viņam.

Kamēr viņš pusdieno, es apsēžos pie datora un lieku punktu, lai gan ir skaidrs, ka punkts ir iespējams vien uz papīra.

Lietus ir beidzies. Stop.

Viņš man saka labrīt.

Labrīt 🍓

Ance

JASMININE

Melones foto no Pexels

Pilsētas kafejnīcā lielā skaļumā skan Maikls Džeksons. Vai šovasar ir kāda vieta, kur neskan Džeksons?

Pēc filmas Maikls parādīšanās uz kino ekrāniem Džeksona tēls publiskajā ēterā ir kļuvis gluži vai dzīvs, izņemot faktu, ka Maiklam aizvien nav iespējams pieskarties fiziski, toties viņa mūzika kopā ar pavisam vēl svaigo kino ekrāna stāstu, kurā Maikls stipri līdzinās vai nu eņģelim, vai svētajam (izvēle paliek skatītāja ziņā), ir augšāmcēlusies.

Rīts

Miklajā nakts gaisā ir čirkstējušas cikādes, kaimiņi ir bļaustījušies un sasaukušies cauri nakts melnumam, suņi ir rējuši un nelikušies mierā, bet tagad no nakts ļembasta pāri ir palicis miers.

Šī gaisma ir silta un dienas zenītā, visticamāk, svilinās ādu, bet tagad, vēl pavisam jaunajā, svaigajā gaismā, iedziedas gailis, ierūcas pirmie ciema motorzāģi, un es domās atgriežos pilsētas kafejnīcā, kur skanēja Džeksons un kur pabiju vakar, itin kā atjaunodama saikni ar šo zemi, ar savu dienvidu pusi, svētījot atgriešanās faktu, lai gan jāatzīst, ka dzīve takš vienkārši turpinās.

Arī atvaļinājuma laikā Latvijā es biju mājās – vismaz lielāko tiesu laika. Arī tagad, sēžot pie datora, esmu mājās.

Labi – varbūt ceļā uz mājām, kad kaimiņš, kas mums bija atbraucis pretī, atkal jau melnajā naktī, pa mūsu lauku ceļa līkumiem brāžoties, uzgāzēja vēl vairāk, labi, labi – tad es tomēr nedaudz saausījos, sabijos un iedomājos, ka varbūt arī man, cilvēkam, kas sēž auto aizmugurē, vajadzētu piesprādzēties.

Ciems

Lūk, nu jau arī kaimiņu zēns, mūsu šoferis, atsprādzē savu gonščika siksnu, un mēs esam iebraukuši ciema centrā.

Šai tumsā es vēl nesaredzu, ka ir sagāzies ciema baznīcas zvanu tornis, jo jau atkal Kaukāza seismiskā zeme ir gruvusi, slīdējusi un mainījusi savus apveidus.

Mēs piestājam pie mūsu vārtiem. Tie ir ciet.

Paņemam bagāžu, atvadāmies no šofera – kaimiņu dēla.

Pagalms

Zāle ir slapja, gaiss ir silts.

Vārds liepa gan būtu rakstāms ar lielo burtu, jo mūsu pasaulē, kas ir lauku namiņš Gruzijas mežonīgajos rietumos, Liepa ir gan liela, gan pamanāma. Tā te ir bijusi vismaz 150 gadus pirms mūsu ierašanās.

Varbūt, ka patiesībā Liepa bija tā, kas veselu mūžību te bija aizņēmusi vietu, lai šaislaikos dotu vietu arī mums?

Tagad pie liepas atrodas elektrības kaste. Valters ieslēdz kloķus, lai gan nekas neliecina par izmaiņām. Tumsa turpinās.

Neredzams kaut kur tepat netālu rej kaimiņu suns – visticamāk, mūsu prombūtnes laikā pieradis sargāt arī mūsu teritoriju.

Suns turpina riet, un nu jau mēs esam atnākuši līdz mājai.

Mājas

Veram durvis, taisām vaļā logus, Valters atgriež lielo ūdens krānu.

Vienīgi gaiss ož pēc mēsliem, jo, kā rādās, kaimiņu lopi mūsu teritoriju nav atstājuši gluži bez uzraudzības. Tā jau saka – zāle ir zaļāka tur, kur tevis nav. Šajā gadījumā tas uztverams pavisam burtiski.

Jā, pie vienām durvīm ir pļeka, turklāt izskatās, ka kaimiņiene to atnākusi noslaucīt, pirms mēs pārrodamies atpakaļ mājās.

Dažas dienas vēlāk jūtos aklimatizējusies. Tas notika jau otrās dienas pievakarē, kad izkrāmēju ceļasomu, saliku mantas pa vietām un, pats galvenais, - atstiepu uz savu istabu no Latvijas atvesto grāmatu kaudzi.

Tiesa, pirms aklimatizēšanās man vajadzēja sastapt arī tuvākos kaimiņus – veco vīru un viņa apsviedīgo, dullo sievu, kas ne par ko nenoveco. Abi aicināja piekāpt atkal. Taps darīts.

Ceļš

Tāpat man jau atkal vajadzēja pastāvēt uz ciema ceļa pie pieturas un atcerēties, kā tas ir, kad uz vientuļa ceļa esmu viena pati.

Uz brīdi mani jau grasījās aprīt šī apnicīgā tukšuma izjūta, šī mūžīgā gaidīšana (ak, gaidi, gaidi vien), bet tad pieturai tuvojās Tbilisi busiņš ar mantu vezumu uz jumta.

Tas neapstājās, taču šoferis, braucot garām ciema pieturai, tik un tā kaut ko žestikulēja pie stūres, un manā mutē, vaigos, visā sejā momentā saskrēja smiekli. Komunikācijas efekts.

Pa to laiku cita mašīna – mankana, kas nebija ne taksītis, ne busiņš, jau bija sākusi bremzēt.

Kafejnīca

Tā es nokļuvu pilsētas kafejnīcā, noklausījos vairākas Džeksona dziesmas un apjautu, ka nekas taču nav mainījies – noteicošais faktors dzīvē ir un paliek mana, manis pašas plūsma, kas turpinās, un mans uzdevums ir tai nestāties ceļā.

Triki

Ik mīļu dienu velku sevi ārā no saviem dziļumiem – atliek tikai izdomāt aizvien jaunus paņēmienus un turpināt piekopt tos, kas jau darbojas izcili – cik labi, ka dažus tādus esmu atradusi.

Viens no tiem ir neaprobežoties tikai un vienīgi ar kaut kā jauna radīšanu (kaut vai tie paši rakstu darbi), bet paveikto publicēt, proti, laist pasaulē. Tagad pat. Kāpēc gan ne?

Mana organisma uzbūvei šāda attieksme palīdz neuzkrāt smagumu jeb, būsim vēl precīzāki, vairot vieglumu. O, jā.

Dienu aiz dienas piefiksēju, cik gan dziedinoši ir nepalikt tikai savas sēklas (kodola?) melnumā. Spraucos, stiepjos, augu, plūstu arī uz āru, uz āru. Un iemīlos.

Ir gan arī otra puse. Nevēloties čakarēties, pamanu pati savu iedomību (augstprātību?), kas vispār arī ir smieklīga, it īpaši, kad atstāstu savus iedomības novērojumus vēl kādam – ha, ha.

Pēkšņi iedomājos – ja nu arī Tbilisi busiņš niecīgajā ciema pieturā nepiestāja vienīgi savas plūsmas, tempa dēļ? Lai gan pieturā stāvēja viena pasažiere (un tā biju es), tai vajadzēja nokļūt vien 20 kilometru attālumā. Raustīties, mainīt savu ritmu un noskaņojumu busiņam gluži vienkārši nebija izdevīgi.

Rīts, mājas

Eju pa pagalma zāli uz to pusi, kur pirms aizbraukšanas uz Latviju iestādīju mazo valriekstu. Todien nejauši atradu no valrieksta čaulas svaigi izlīdušo koka aizmetni, kas bija sataisījies augt tepat pie mājas, kur Valters visu zāli nopļauj – absolūtā nevietā.

Noskatījām mazajam kociņam vietu dziļāk parkā, iestādījām, pāris reizes aplaistījām, un tagad, nepilnus divus mēnešus vēlāk, es redzu, ka mazais valrieksts ir dzīvs un aug augumā.

Smejos un cauri smiekliem izrauju nezāles, kas saaugušas mūsmāju jaunpienācējam apkārt.

Lai dzīvo 🍓

Ance

JASMININE

Foto no Pexels

“Viņa kruti rakstīja,” par mani tādu, kāda biju, kad rakstīju pirms gadiem desmit, teica rakstniece, pie kuras abi ar Valteru bijām aizdevušies ciemos nupat augusta sākumā. Šos vārdus “viņa kruti rakstīja” rakstniece drīzāk teica manam vīram. Varbūt tālab, ka viņš varētu nemaz nebūt tik ļoti lietas kursā par šo manu talantu, jo nepazīst mani tik sen, kā pazīst rakstniece. Lai būtu, kā būdams – es šos vārdus dzirdēju, un es šo rakstnieci mīlu.

Viņa mūs cienā ar pašas pagatavotām vakariņām. Viņa mūs aizved nopeldēties uz upi, kur rītos un vakaros peldas pati, un mājās viņa mūs palaiž vien tad, kad Valtera mugursomā ir ielikti trīs veidu kabači.

Pag, vai es teicu, ka arī uz staciju viņa mūs atveda ar savu auto? Kamēr mēs abi tagad dodamies uz peronu, kur tūliņ piestās vilciens uz Rīgu, viņa ar savu elektroauto ceļmalā gaida. Māj. Rakstniece, kas ir arī cilvēks. Cilvēks. Dzīvs, vibrējošs esības lauks.

***

Atzīšos – es mīlu ikvienu, kurš uz atvadām pagriežas, paskatās, pasmaida, pamāj. Man tā ir cilvēcības zīme – velte mums pašiem sev. Mijiedarbības klikšķis, notikušā atzīšana. Elementārs fakts, ka mēs neesam izzuduši (vai varbūt izmiruši?).

***

Dažas dienas vēlāk mēs ar Valteru dodamies Kaukāza virzienā un atrodamies autobusā Rīga – Viļņa, kur saņemu video ziņu no Vidzemes draudzenes. Šai video redzams skats no draudzenes auto, kā viņa pa galveno ceļu aiztraucas garām mana tēta iebraucamajam ceļam un kaut ko saka, kamēr es šajā garāmslīdošajā kadrā atpazīstu ik ķieģeļa, ik asfalta, ik krāsas drusku. Manu neseno un tik organisko iesakņošanos Vidzemes ainavā izpludina uzņemtā kadra dinamika – arī kā upe, kurā vēlreiz neiekāpsi, jo izaudzis esi.

“Čau, Ances tēti,” es pēkšņi dzirdu draudzenes balsi, kas skan manā telefonā un atbalsojas autobusā. Tik ciešs un reizē likumsakarīgs ir atvadu sveiciens no draudzenes, kas arī traucas uz priekšu savā dzīvē, un man sāk šķist, ka tieši tā dzīvei piešķiļas laime. Tā caurplūst kā neapslāpētu jūtu frekvence, tāda kā apskaidrības uzplaiksnījumu lente no drauga uz draugu. Cauri laikiem, jo cauri draugiem, cauri savējiem, manējiem, mūsējiem. Sprakšķ dzīvība. Turpina sprakšķēt. Vai turpina?

***

Rīgas draudzene pirms mūsu aizbraukšanas uz Gruziju iedarbināja blenderi un sakūla zemeņu dziru. Mēs sanācām visi kopā vienā mazā čupiņā, teicām tostu, saskandinājām, un tūliņ pat baltās istabas gaisā uzšvirkstēja prieks – mēs, lai gan tikai daži cilvēki telpā, spējām radīt tik daudz prieka!

***

Varbūt kādreiz es tik tiešām arī kruti rakstīju, a tagad es vienkārši rakstu. Pārējā laikā mācos visu pārējo – prieku un draugus, piemēram.

***

Atvaļinājuma zīmīte pie manas istabas durvīm ir izdzisusi. Kamēr mēs esam bijuši projām no Kaukāza mājām, ir spīdējusi saule, ir lijis lietus, ir, ir, ir. Patiesībā man nav ne jausmas, kas te bez mūsu klātbūtnes ir noticis. Varu tikai iztēloties kaimiņu govis sauļojamies uz mūsu lieveņa mūsu vietā.

Es atlipinu izbalējušo papīra lapu no istabas durvīm. Uz papīra manās rokās salasāmi ir vien burti ATVAĻI ... Nu, jā.

Izmetu pirms diviem mēnešiem uzrakstīto zīmīti miskatē un pamazām caur auguma atmiņu atceros, kā tas ir, kad viss pasaules laiks plūst brīvi cauri, cauri, cauri.

Uznāk spējš lietus, zibens, pērkons, noraustās elektrība – it visi Kaukāza specefekti darbojas nevainojami. Zaļā pļava, kas mūsu prombūtnē neganti saaugusi un izpletusies, šalko negaisam līdzi. Zeme jau atkal samirkst. Es izeju kaila zem debesu juma. Ir silts, maigs augusts, kad drēbes te, dienvidos, kļūst pilnīgi liekas. Ūdens piļu pakšķi, to piesitieni uz miesas kā šamaņa bungas – trāpa pa tiešo no augšas.

Tikai tad, jau pēc šīs satikšanās ar šejieni, ar mājām, ar debesīm un zemi, kad lietus ir rimies, kad ir apēstas pāris siera šķēles un ar karoti pa taisno no bundžiņas izleksēts biezpiens, ko vakarnakt ceļā no lidostas paķēru diennakts bodē, tikai tad, kad mājās valda viens vienīgs mantu haoss un vēl nekas nav izkrāmēts no kalnu mugursomas, uz mana datora ekrāna baltās lapas sāk parādīties burtu zīmes kā tik tikko vēl dzīvu viļņu raksti liedagā.

***

No Latvijas atvedu arī kaudzi ar grāmatām – tik daudz nekad agrāk neuzdrošinājos ne pirkt (par pilnu cenu izdevniecības mākslas telpā), ne līdzi stiept. Taču mani jau atkal nejauši iedvesmoja rakstniece, ar kuru sākās šis stāsts.

Rakstnieces mājās ir bibliotēka, un bibliotēkā, novietots iepretim lasāmajam dīvānam, ir apaļš galds, uz kura nekam vairs nav vietas, jo galda virsma ir noklāta ar lielākām, mazākām, kārtīgākām un nekārtīgākām grāmatu kaudzēm.

Lūk, un es tak iemīlējos šajā galdā – šajā perfektajā un reizē absolūti nepareizajā kompozīcijā, kuru rakstniece jau atkal nepakautrējās sajaukt manu acu priekšā. Vispirms viņa man it kā starp citu jautāja: “Tev taču patīk Murakami, vai ne?” Es, nedaudz sabijusies, atbildēju, ka jā. Jā, protams, ka man patīk. Vienmēr paticis Murakami, bet tā grāmata taču ir klucis. Manā nabaga vienā mugursomā – vai tad tur tādam klucim maz būs vieta? Tad es nomierinājos.

Ja pavisam godīgi, tad lielā, biezā Murakami grāmata bija tā, kas iedarbojās atslābinoši – jā, jā, tieši tāpat kā zāles. Rakstniece pa šo laiku manu mīļo, nekrietni biezo Murakami jau bija paspējusi izmakšķerēt no apaļā galda grāmatu kaudzēm un tagad tik tiešām deva man. Es, tā, kura neprot (vai varbūt neprotas?) rakstīt, to pieņēmu. Tovakar Valters to ielika savā mugursomā, un tagad ar melnu un zeltu apjoztais Murakami ir man tepat blakus, šķērsojis vismaz 3000 kilometrus.

Ticiet.

Visam vajadzīgajam vienmēr pietiek vietas.

***

Ir lijis vēl vienu reizi, ir uzspīdējusi saule, un viss, kas ir zaļš, tagad mirdz kā traks. Redziet, pat mirdzēšanai atradās vieta.

Ar zaļiem sveicieniem,

Ance

JASMININE

Pametu galdu, aizvelku aizkarus saulei priekšā, lai kaut nedaudz slāpētu gaismu, un ieritinos tumšzaļā dīvāna stūrī.

***

Visu vasaru esmu dzīvojusi bez mājām, proti, bez piesaistes vienai konkrētai vietai. Kādā brīdī man bija licies, ka varbūt mums abiem vajag mājvietu arī Latvijā, taču tagad, kad vasaras intensitāte traucas pretī rudens padziļinājumam, šai domai vairs nav tik lielas varas pār manis. Doma izlidojusi no mana prāta kā putniņš no ligzdas.

Kā izrādās, es spēju dzīvot visur, taču vai šajā visurienē ir iespējams arī brīvi elpot, būt un radīt? Vai te var izplest rokas uz abām pusēm un palēkties? Vai visurienē ir vieta kustībai?

Es nespēju radīt visur. Patiesībā pārsvarā šovasar es nokļuvu radīšanai nelabvēlīgos apstākļos, kur tā vietā, lai kaut ko jēdzīgu uzrakstītu (piemēram), man vajadzēja piepūst matraci un atrast vietu uz zemes, kur apgulties. Vai uztaisīt ēst. Vai aizbraukt nopeldēties. Vai izvest suni. Vai, vai, vai.

Radīt es devos kaut kur citur. Divas reizes traucos vairāku simtu kilometru attālumā, lai pievērstos storytelling praksei. Tieši tur apjautu, ka radīšanai nepietiek tikai ar vienu elementu. Tai vajag gan gaismu, gan tumsu. Man, lūdzu, abas šīs būtnes un visu, ko tās spēj!

Atceros, kā pirmajā reizē, nokļuvusi muižā, kur norisinājās storytelling pasākums, apsēdos uz krēsla un jutu, kā manī ieplūst tumsas matērija. Es biju izslāpusi pēc tumsas - pēc šīs mīkstās, mīlošās dvašas, kas apslapē dienišķo gaismu, izpludina stērķelētos domu konceptus un galu galā atbrīvo manis pašas elpu, atstājot mani tādā kā klusuma klēpī, drošībā.

Taču tumsa mēdz ieilgt.

Dažās vietās, kur abi šovasar palikām, redzēju, kā tumsa viņu, manu vīru, itin kā aprij. Kā uzbrūk. Kā neklausās. Kā izvairās. Kā izliekas. Kā pielīp tā augumam un drēbēm kā pelēcīgu putekļu kārta, brr. Vai tiešām tā bija tā pati zemes un auguma dzīļu auglīgā tumsa, kura mani atbrīvo un ļauj radīt? Kas īsti tā bija par tumsu, kas bija apvijusi mana vīra un, visticamāk, arī manis pašas aprises? Vai tā bija sakairināto domu, vai varbūt baiļu tumsa?

Vakar no rīta mēs atbrīvojāmies no tumsas ķetnām. Abi kopā. A kā citādāk?

Jau tajā pašā brīdī, kad apģērbos, lai dotos tālāk, es jutos gaiša, viegla. Tā biju es. Iepriekšējā dienā, kā nojauzdama, ka ir gana tumsas, es izkrāmēju visu savu iedzīvi no kalnu mugursomas, un aiznesu uz publisko, stilīgi violeto drēbju nodošanas kasti dažas kleitas, kas mani vairs neiedvesmoja. Tās bija tantu kleitas. Atā, tantes. Es tāda vēl neesmu un tuvākajā laikā netaisos būt.

***

Tumsa mēdz būt par smagu tāpat kā gaisma reizēm ir par vieglu, par netveramu.

Jau šorīt es pamodos gaismā. Aleluja. Draudzenes baltajās telpās es jūtos gaidīta. Te ir ne tikai vieta, te ir arī rūpes un gādība, kas sajūtama ik uz pussolīša, un šāda pieeja dzīvei, sev, cilvēkiem maina visu.

Kādu brīdi es palikšu te. Mājas jau vienmēr ir par vienu un to pašu. Par nevēlēšanos projām skriet, proti, par atļaušanos iegrimt vēl par milimetru vai varbūt pat par centimetru dziļāk sevī - šai tumsā, no kuras izšķiļas gaisma, apsteidzot mani pašu, kas allaž ir arī jautri.

***
Es sēžu pie baltā galda baltās istabas vidū. Zem manām rokām plešas datora klaviatūras taustiņu bezgalība. Šajā melnbalto rakstu zīmju kosmosā es arī esmu mājās.

Ak, mājas.

Smaržo ēdiens, ko draudzene gatavo virtuvē. Riet saule, gaisma izbalo tumsas priekšvakarā, taču siltums jau nebeidzas. Tas tikai uzņem agriezienus. Ir augusts, un Latvijas vasara turpinās. Tuvums, kas ir tik stiprs kā apskāviens.

***

Viņš apsēžas tepat blakus baltajā istabā uz dīvāna malas. Viņam mugurā jauns T krekls pirmo pavasara asnu zaļumā kā atgādinājums, ka tumsas čaula ir pārsprāgusi un ka it viss piedzīvotais jau atkal ir bijis dzīvošanas vērts.

Ar mirdzošiem sveicieniem,

Ance, JASMININE

Vasara jau pati par sevi ir lipīgākais no gadalaikiem. Mans ciema taksists, šodien vedot mani un savu sievu atpakaļ no pilsētas uz ciemu, nopirka mums katram pa saldējumam.

Pilnīgā bezrūpībā plombīra saldējumu no ceļmalas veikala nebiju ēdusi gadiem. Vienmēr tika gādāts kāds visīpašākais – bez cukura, ar izcilu sastāvu utt.

Taču šodien es sēdēju mašīnas aizmugurējā sēdeklī, silts vējš svilpoja cauri atvērtajiem logiem un tik lēnām, cik vien iespējams, es laizīju balto, saldēto brīnumu, kas, saprotams, no tik lēnas ēšanas sāka pilēt uz svārkiem un uz somas, un nebija vairs savācams atpakaļ vienā gabalā.

Tiekamies dzīvē.

Es nepazūdu, un es neslēpojos. Tik pieaudzis gājiens kā paziņot par atvaļinājumu no manas puses gan pirmoreiz.

(Valters pļauj zāli, balkona durvis vaļā, zilas debesis.)

A.

Zīda ceļš

Tik daudz laika pavadot mājās, drīz varētu sākt rakstīt JASMININE cafe recepšu grāmatu – labi, labi, joks.

Šodien pirms pusdienām jau atkal čāpoju pie vecā zīdkoka. Šī ir pirmā vasara, kad viens no mūžvecā koka zariem ir noliecies tik tuvu zemei, ka es tieku klāt šīm Morus nigra tumšajām ogām.

Saberu ogu sauju bļodiņā, pievienoju vairākas krietnas karotes auksta grieķu jogurta, nedaudz skāba krējuma un tējkaroti (jā, tieši tik maz) biezpiena. Taisot savu desertu, apraudos.

Šķiet, ka nevienam ar to, ko daru, neesmu vajadzīga. Taču, kad apsēžos zem valrieksta un pagaršoju, ko nupat esmu uzbūrusi saldēdiena bļodā, visas manas muļķīgās domas pačib.

Ēdiena garša ir debešķīga.

Krēma struktūra, ko pāris reizes vienkārši apmaisīju ar karoti, kā arī iesārtā zīdkoka ogu krāsa, kas izplūdusi pa trauku kā lūpukrāsa no 90. gadu ballīšu fotogrāfijām, ir meistardarbs, kuru aizmirstu nofotografēt.

Saule

Šorīt ir silts, šorīt ir saule. Apsēžos uz lieveņa un ļaujos saules glāstiem, taču tā, kā izrādās, nemaz netaisās mani glāstīt. Saules siltums ietiecas, iespiežas manī ar teju fiziski jūtamu spēku. Tas pārņem un atslābina, bet neapdullina.

Ak, ja šo sajūtu varētu pavairot. Varbūt var?

Lasījumi

Rakstu vienu rītu, rakstu otru rītu. Lasu uzrakstīto vīram vienu reizi un lasu otru reizi. Viņš izbrāķē abus stāsta variantus.

Skaidrs, ka arī es jau vairākas dienas, varbūt pat nedēļas, jūtu, ka mana balss mainās. Taču kā es uzzināšu, kā tā skan un ko tā vēlas pateikt, ja nerakstīšu?

Kad nolasu viņam otro versiju, viņš lūdz īsi pateikt, ko es ar to vēlos teikt. Paraugos uz abu stāstu pirmo teikumu, kas ir identisks: sajūta, kas izstaro no manis šobrīd, ir mana nākotne.

Aizveru savu klēpjdatoru, paskatos ārā pa logu un atbildu viņam strupi un vienkārši: “Ideja ir tāda, ka šis brīdis, tagadnes sajūta, kurā es atrodos, ir arī nākotnes pamats.”

“Tas ir saprotami,” viņš man saka, kamēr es atveru logu un ielaižu istabā svaigu gaisu. Svaigu gaisu! Pēc tam ieritinos viņam blakus gultā un pinkšķu.

Man izdevās!

Nevajag garus, izsmeļošus tekstus, lai mani saprastu. Pietiek ar dažiem skaidri izteiktiem vārdiem. Esmu saprasta.

Abi uzrakstītie stāsti ielido virtuālās realitātes miskastē, un es beidzot eju ārā, svaigā gaisā, vasarā.

Nu, cik var mocīties?

Birojiņš

Paņemu klēpjdatoru, kladi, uzlieku cepuri. Pienācis laiks biroja dienai (tās ir dažas stundas) pagalmā pie saimes galda.

Tepat blakus izkaru šūpuļtīklu, kurā atnāk un aizmieg mans vīrs. Piezvana mamma no Latvijas, un es jūtos tā, it kā man te, Gruzijas laukos, būtu īsts darba kabinets.

Nesot ūdens krūzi no mājas uz savu brīvdabas ofisu, pēkšņi attopos – tas ir tikai mans vecais labais ego. Laukos vien grozoties, tas ir izšķīdis kā savulaik populārā C vitamīna tablete ūdens glāzē.

Tiekamies vasarā. (putniņi, vējš koku zaros un es.)

Ilustrācijas no Pexels JASMININE apdarē

Ir pagājušas apmēram trīs nedēļas, kopš pārsvarā visu laiku tik tiešām esmu mājās, laukos.

Stopzīme

Pirmās nedēļas izaicinājums bija noticēt iekšējai balsij. Tā mani mudināja nevis vienu vai divas reizes aizlaisties līdz pilsētai, bet fiziski palikt uz vietas, mājās. Man izdevās. Tiesa, brīvdienās uz pilsētu devos kopā ar vīru, lai sagādātu pārtiku.

Čik-či-rik, un tas bija izdarīts.

Starp citu, iepirkties kopā ir vieglāk un ātrāk, nekā vienatnē. Kad esam kopā, arī kafejnīcā tik ilgi neprasās sēdēt. Nezinu, kas man lēcies.

No pelēkā uz melno

Otrajā nedēļā vairs nebija tik viegli palikt tikai mājās. Patiesībā tas nebija reāli. Lietavas bija tik lielas, ka sāka tecēt jumts, kā arī Valters atrada jaunas skudru ejas mājas sienās – ak, šie lauku “prieciņi”.

Daudz neprātojot, devos uz pilsētu pēc vajadzīgajiem instrumentiem un materiāliem.

Tirgū pie viena no pazīstamajiem pārdevējiem nopirku īlenus, bet vīriešu veikalā, kā es saucu pilsētas šarmantāko būvmateriālu veikalu, dabūju pārējās lietas – pakulas, nedegošu ķiti un tādā garā.

Viens no pārdevējiem – tie tur ir tikai veči – vēl palūdza, lai nododu sveicienu Valteram, kurš pa to laiku bija mājās, darbā. Mans vīrs esot labs cilvēks. Sarunāts.

Atkal bija pagājis neticami īss laika sprīdis, kad visu biju izdarījusi. Gribēju vēl ieiet kafejnīcā, bet pilsētā lija.

Pazīstamās ielas un vietas šķita pārlieku pelēkas un oficiālas, un braucu vien mājās. Nu, kā tā var būt?

Tad negaidīti gāja bojā mūsu lauku kaimiņiene, un visa plašā, līdz šim tik aizraujošā pasaule, kas atradās ārpus manām mājām, tika pārklāta ar melnu skatuves samtu.

Ciems pieklusa.

Svētdienas rītā mēs ar vīru klusītēm aizbraucām uz pilsētu un ātri atpakaļ.

Tīrs lauks

Trešā nedēļa. Beidzot nelīst. Vējš aizslaucījis mākoņus uz visām pusēm. Debesīs atgriezusies zilgme, gaisma. Tālumā, nedaudz zemāk zem mākoņu švīkām, redzami ar baltu sniega kārtu klāti kalni.

Pagājušajā naktī, kamēr pie mums ielejā lijā, ziemeļu kalnos sniga.

Jūnija sākums. Vasara trausla kā zieds, kā porcelāns, kā skūpsts, nevis ātra buča garām skrienot.

Pusdienas

Visas šīs trīs nedēļas (un jau kādu laiku pirms tam) manu lauku ikdienu kopā saturošais elements ir pusdienas. Tās sastāv no viena vai diviem ēdieniem. Sākas ap plkst. 13.00 un beidzas ap plkst. 15.00. Pārējā laikā parasti neēdu.

Mans lielākais iedvesmotājs brokastu izlaišanai ir mans tētis Latvijā. Neko nesakot, bet vienkārši darot, viņš jau vairākus gadus neēd brokastis.

Kodols

Visam pa vidu, bez sevišķa grafika, drīzāk pēc sajūtas, abi ar vīru satiekamies manā cafe. Brīžus, kad es mums abiem pagatavoju kafiju, piesmaržinot visu māju, Valters sauc par kafejnīcu.

Šobrīd mums reti kad aptrūkstas, par ko runāt. Kā nekā es tagad gandrīz visu laiku esmu mājās. Satikties kļuvis vēl kārdinošāk.

Vakaros gaisā mirgo simtiem vai varbūt tūkstošiem jāņtārpiņu. Nepārejošs dzīvības pulss caurauž arī mūs.

Uz tikšanos. (Pīsiņš.)

Foto no Pexels JASMININE apdarē

Savā ziņā tieši tā arī notika. Bija arī pārbaudes darbs: pārskatīju un pārrakstīju dažas savas pārliecības. Neefektīvais tika nosvītrots. Vārdus zem švīkām atstāju redzamus.

Vēsture Tagadne

Ziema tā īsti vēl nebija beigusies, toties nupat bija sākušas plaukt aprikozes, kad mēs ar vīru bijām Armēnijā un devāmies nelielā grupas ekskursijā ārpus Erevānas. Kādā no apskates punktiem viena no ekskursantēm, jauna dāma, palūdza grupas vadītājai, lai viņu nofotografē uz kalnu un dievnamu fona.

Kad bilde bija uzņemta, grupas vadītāja pateica frāzi, ko nejauši dzirdēju arī es.

Kad vēsture atkāpjas, notiek tagadnes caurstrāvots atklājums. Jaunās ekskursantes un pieredzējušās gides saskarsmes moments, ko pamanu es. Augums atveras (vai arī aizveras) tagadnes sajūtai, noskaņai, frekvencei.

Loģisku argumentu šai saistībai nav, bet pēc Armēnijas brauciena man ir iepaticies fotografēties. Atļaujos sajust tos brīžus, kad vēlos to darīt. Izbaudu, kā jūtos. Pierodu pie šīs sprakšķošās enerģijas. Šad un tad palūdzu, lai vīrs mani pabildē.

Vēsture nav slikta, tai ir sava vieta, kur būt, taču ne te un tagad.

Produktivitāte Auglība

Aiz cilvēka allaž kaut kas paliek. Cilvēks, gribi to vai nē, aiz sevis kaut ko atstāj. Dzīvojot laukos, nav iespējams neredzēt, kas paliek aiz cilvēka.

Uzarts lauks. Izslaucīta grīda. Pudeļu stikli. Miskaste. Sabrukusi sēta. Vientuļa magnolija vientuļā pagalmā. Ābeles stāds, ko nupat aizsaulē aizsauktā kaimiņiene atnesa mums dāvanā, kad sākām dzīvot laukos. Kaimiņienes tagad vairs nav, ābele manā pagalmā ir. Aug.

Kas paliek aiz manis? Vai nomazgātie šķīvji, uzrakstītie raksti skaitās? Vai mana atrašanās uz zemes kaut ko maina? Vai tas maz ir svarīgi?

Šobrīd esmu cilvēks laukos. Jūtu, kā caur manām rokām, caur manu muti, caur manu augumu rodas, rodas, rodas. Neļaut rasties ir stāties sev pretī. Cīnīties, ņemties. Vai tiešām to vajag darīt?

Aizvien bieži līst. Apstaigājot pagalma mežonīgo pusi – mazos džungļos, kur pirms divām nedēļām tika izpļauta zāle, atrodu vairākus dzeltenu īrisu ziedus. Tie ir uzplaukuši, kaut bija nopļauti. Dažus ziedus un pumpurus ienesu istabā, ielieku vāzē. Pa nakti atveras vēl vairāk ziedu.

Produktivitāte nav slikta, bet ja nu auglība ir vēl produktīvāka?

Aktivitāte Klātbūtne

Aktivitāte ir vajadzīga, bet pārmērīga aktivitāte rada troksni, trauksmi un atņem spēku.

Starp citu, kādas ir manas aktivitātes, ja tā rodas caur klātbūtni vai no klātbūtnes? Klātbūtnes aktivitāte un aktīva klātbūtne – lūk, mans jaunākais izpētes lauks.

Paņemu dārznieka šķēres un dodos uz skabāržu birzi. Beidzot nelīst.

Pretestība Pieņemšana

Nedēļas vidū, kad atkal nav elektrības un atkal uz brīdi ir pārstājis līt, iznāku uz mājas lieveņa un jūtu, kā pagalma sētas stabi izliecas uz āru no manis pašas svara. Man beidzot pietiek. Ir gana.

Man vajag izkļūt ārā, izsperties ārā no savas sētas, no šiem mazajiem džungļiem, ārā pašai no sevis.

Pēkšņi iedomājos par halvu. Mājās nekā salda nav, taču ja nu mazajā ciema bodē ir halva? Būtu vismaz mērķis šim ceļojumam ārpus savas teritorijas.

Jau pa gabalu redzu, ka pie bodītes piestājis dzeltens kravas furgons – visticamāk, atvedis man halvu, es iedomājos un ieķiķinos pie sevis.

Kad esmu klāt, tā ir taisnība. Veikalā halvas nav, bet dzeltenajā autiņā ir. Palūdzu bodniecei, kas pērk preces no dzeltenā furgona puišiem, lai paņem man halvu.

Kad palikšana uz vietas sāk kļūt par pretošanās kustību, domai par halvu var būt izšķiroša nozīme. Doma rada sajūtu, kas savukārt iedarbina reālu kustību.

Mājās pārnācu ar halvu, kā arī aprunājusies ar bodnieci un pagrozījusies ciema centrā. Priecīga, pateicīga.

Uztraukums Miers

Uztraukumu var lieliski aizgaiņāt ar aktivitāti, taču šis paņēmiens nav efektīvs, jo risina sekas, nevis cēloni. Laukos (tāpat kā jebkur citur) ir gan miers, gan nemiers. Viens no tiem ir visu laiku. Turos tajā, palieku tajā. Elpoju.

Mums ir pašiem sava māju sajūta, un man nav jādara it nekas, lai to radītu. Tā jau ir, pastāv. Ieeju dušā, ieritinos dvielī un tāpat, nemaz nemēģinājusi noslaucīties, ieslēdzu tējkannu. Ūdeni viņš jau ir ielējis.

Tiekamies nākamreiz. (Sirsniņas, putniņi, smaidiņi.)

Foto no Pexels + . JASMININE ilustrācijas.

Miers

Tā bija sajūta augumā, tāds kā silts miers, kas negaidīti ieplūda manī kā pārliecība, ka, hei, šonedēļ, vismaz šīs piecas darba dienas, mēs (es un mans augums) varētu palikt mājās.

Ēdiens

Ēdienu abi ar vīru bijām sagādājuši. Tā pilnīgi pietika vismaz tuvākajām piecām dienām. Olas, sviests, krējums, gaļa, siers (trīs zortes), biezpiens, žāvēti augļi, daži dārzeņi – lūk, pārpilnība. Atradās pat cepumu paciņa, ar ko pacienāt viesus, ja nu kāds ierodas.

Pilsēta

Ik rītu iedomājos par pilsētu. Esmu paradusi turp doties vismaz reizi nedēļā, lai pamainītu vidi un izkustētos. Parasti sagādāju arī vajadzīgās lietas – ēdienu, apģērbu, sadzīves niekus. Pilsētā ir mana kafejnīca – pat divas, mana kanceleja, mana zobārste, mana ziedu pārdevēja, manas humpalu dāmas.

Tuvums

Gadiem uzturot saikni ar pilsētu, tā ir kļuvusi tuva. Manējā. Vietējo sejas ir pazīstamas. Samāšanās ar rokām, sasmaidīšanās. Visi vairāk vai mazāk zinām cits citu – laikam jau tieši tā rodas sajūta par drošību, pieņemšanu.

Pilsēta kā dzīvs, elpojošs organisms tepat 20 kilometru attālumā. Neliegšos – man patīk tur apgrozīties. Man vispār patīk apgrozīties.

Auglība

Visas šīs piecas dienas ik rītu iedomājos par pilsētu, bet tas arī viss. Fiziska kustība pilsētas virzienā neseko.

Kādā rītā jau gandrīz ņemu somu, sāku taisīties, bet tad apstājos. Bieži līst.

Ciemiņš

Vienā dienā cauri lietum ierodas kaimiņš ar 2,5 litriem tikko slaukta piena. Viņš ir iesmaržinājies un uzcirties. Esmu aizkustināta. Parasti vecais vīrs lēniem, smagiem soļiem pārvietojas vien pa savu pagalmu apskretušās, gauži novalkātās drēbēs. Gruzīnu valodā tādu apģērbu dēvē par dzondzi, kas nozīmē kaut ko līdzīgu skrandām.

Tērpi

Par laimi, kad ierodas negaidītais viesis, arī es esmu apģērbusies. Citkārt, kā jau laukos, visu dienu plivinos apkārt rīta svārkos. Vai šortos. Vai sagumzītā krekliņā.

Tiesa, šopavasar izteikti jūtu nepieciešamību pēc mājas un lauku dzīvei atbilstoša apģērba. Man prasās ģērbties tā, lai ir gan ērti, gan esmu formā. (Agrāk manu galvu aizņēma domas par pilsētas un pārgājienu drēbēm, tāpēc mājas apģērbs nebija tik svarīgs.)

Arī šajās piecās dienās, kad nedodos uz pilsētu, ik dienu izvēlos kaut ko no savas garderobes: veidoju tēlus un kombinācijas, paralēli testējot, cik tās ir piemērotas tam, ko mājās daru regulāri.

Galvenokārt rakstu gan pie darba galda gluži kā ofisā, gan gultā, zaļumos, jebkur. Otra lieta, ko daru, - rosos pagalmā vai mazajos džungļos. Tās ir dažādas vides, dažādas noskaņas, tātad arī dažādas apģērbu kombinācijas.

Man tā ir bauda. Īstā nodarbe + īstais tērps. Klikšķis, sinhronizācija. Vai tādā veidā var rasties šaubas par to, kāds būs rezultāts?

Īsa pauze

Dodos pārģērbties.

Gatavība

Pa šīm piecām dienām laukos esmu novērojusi, ka brīdī, kad neesmu gatava kam vienam (parasti iedomātam), visticamāk, esmu gatava kaut kam citam (parasti tikai iztālēm sajūtamam).

Radošais process

Šajās piecās dienās man šis un tas nesanāk. (Nenotiek tā, kā biju plānojusi vai izdomājusi.) Taču aizvien izteiktāk ar visu augumu jūtu, kā ik neveiksme klusītēm pārvēršas par veiksmi, atsvabinot no darbībām, kas man vairs nav vajadzīgas. Man tikai jāpiemet vēl mazliet laika, vēl mazliet sekunžu, minūšu, stundu procesa notikšanai.

Visticamāk, tieši tālab esmu mājās, uz vietas. Visas šīs piecas dienas ar acs kaktiņu pieskatu, lai iešvirkstas auglīgais dzīves pavediens.

Vai es zinu, kas tieši beidzas? Dažbrīd jā un dažbrīd absolūti nē. Taču, esot mājās, pilnībā savā vidē, es tam dodu klusu iespēju izčākstēt.

Vai es zinu, kas sākas? Nojaušu. Ir kāds virziens, kurā ļoti vēlos doties. Visvairāk mani saista tā vibrācija, jau atkal – man ļoti īpaša sajūta.

Ne-elektrība

Kādā no piecām dienām līdz pat vakaram nav elektrības. Nu, jā, esmu atkal mājās. Rodas divas JASMININE grāmatas lapas – ar roku rakstītas skices. Nupat arī esmu saņēmusi gūzmu ar redaktores komentāriem (es tos dievinu!), un man ir jāveic pamatīgas korekcijas jau uzrakstītajā materiālā, taču, tā kā nav elektrības, pat neķeros klāt.

Dzinulis

Grābju nopļauto zāli,

sagatavoju pusdienas,

uzsildu kafiju, ko sakuļu ar sviestu un kokoseļļu,

ierakstu balss ziņas draudzenēm,

atbildu uz ziņām, īsi sakot, komunicēju,

piedalos sieviešu sapulcē,

skatos kino,

lasu grāmatu (man ir Kindle, mana apbružātā, aizmirstā Kindle),

klausos mūziku,

klausos putnu čivināšanā,

klausos telpā,

klausos sevī.

+ ir vēl tik daudz visa kā, ko piedzīvoju šajās piecās dienās.

Ik reize, ik darbība tik un tā ir citādāka. Ik reize, ik darbība ir dzīva, kamēr tā atklāj un atklāj ko jaunu. Ja neatklāj – laiks beigt. Vai vismaz piebremzēt.

Nesteidzīgi un klusi bija pienācis piektdienas vakars, piektās darba dienas noslēgums. Nolasīju šo rakstu vīram tepat uz mājas lieveņa. Viņš teica tā: “Izklausās pēc godam nodzīvotas darba nedēļas bez pilsētas.”

Uz tikšanos nākamajā nedēļā. (Sirsniņa.)

JASMININE ilustrācijas. Foto JASMININE +

Kā? Vai tad es šovasar neiešu kalnos? Kā? Vai tad man nevajag vismaz pārgājienu bikses? Vai šortus? Vai ērtu kreklu? Kā, kā, kā?

Tieši tik vienkārši. Kad kaut kas parasti tik trakoti svarīgs ir zaudējis savu burvju varu, cilvēku vienkārši pārņem brīnumaina viegluma sajūta. Šoreiz es izvēlos turēties (palikt) pie tās.

Kas notika?

Ir tāds labs teiciens, ka vecums nenāk viens. Manā gadījumā tas nozīmē, ka vairs nevēlos mētāties un raustīties uz visām pusēm, bet aizvien izteiktāk darīt to, kas man patīk, sanāk, sniedz gandarījumu. Es to jau daru.

Skatienam ir arī kaut nedaudz atsegusies manis pašas pasaulsaina. Šobrīd tā ieņem aprises un nostabilizējas realitātē. Šo intīmo procesu nevēlos iztraucēt ne ar vienu pašu lieku darbību. Pat ja tie ir kalni.

Mājas

Visu dzīvi man ir bijis grūti nosēdēt mājās. Tagad man patīk. Izbaudu būšanu savā teritorijā. Esmu iejutusies. Un vasara tikai sākas.

Parasti neparastais

Kaut kad vēlos aizbraukt pie mammas – pat viņai, pilsētas dāmai, uzradies dārziņš. Vēlos apciemot tēti, brāli. Manas vēlmes, kas agrāk sniedzās pāri kalnu spicēm, kļuvušas krietni piezemētākas.

Draugi. Tie nedaudzie savējie, kurus vieno viens un tas pats – viņi nekautrējas būt bērni, pat ja ir nopietni, augsti skoloti pieaugušie. Viņi prot smieties un ķiķināt. Prot kopā būt. Prot uzrasties un nozust tieši tad, kad vajag.

Esmu apdāvināta.

Kalni

Tādas kā atvadas no kalniem man notika jau pirms ziemas. Toreiz ar vīru divatā aizbraucām uz t.s. ārstnieciskā gaisa ciematu Mazajā Kaukāzā.

Jau paraugoties uz kalniem vien, bija skaidrs, ka es tos vairs neuztvēru kā iespēju caur fiziskām grūtībām atbrīvoties no nederīgām, liekām prāta programmām. Šis posms bija beidzies.

Tagad kalnos mani interesēja ziedi, krāsas, formas, akmeņi, migla, skati – viss tas, kas ir bauda, viss tas, kas ir kaut kas vairāk par metriem un kilometriem, un augstumiem, un distancēm, un attālumiem, un maršrutu grūtības līmeņiem. Tā tagad (vai varbūt atkal) biju es. Tā aizvien esmu es.

Grāmata

Lēnītēm turpinu darbu pie JASMININE Grāmatas.

Apmēram pirms mēneša 44. lapā piedzīvoju kritisko brīdi, kad bija skaidrs – viss, man to vairs nevajag, tas nav mans. Pēc dažām dienām sapratu, kas par ķibeli: bija jāpamaina skatupunkts, jo līdzšinējais vairs nedarbojās ne manā, ne Grāmatas labā.

Vēl nesen man likās, ka tā nu gan liela māksla – cilvēki, kam visu laiku viss vienādi. Bet tas nav stāsts par mani, tas jau atkal ir par viņiem, par citiem.

Detokss

Vēl viena lieta, kas notika Tbilisi, – un tas bija kafejnīcā, kurā iegriezāmies pa ceļam uz apģērbu veikalu, – bija e-pastu iztīrīšana. Jā, mana e-pasta kaste ir tukša, pavisam tukša.

Izvācu no telefona arī neaktuālās sarakstes, ziņas, kontaktus. Šķiet, šis process vēl nav īsti beidzies. Rezultāts atkal tas pats – šis šķietami nepieradināmais vieglums. Mācos to nepalaist garām.

Negribas sabojāt brīnuma garšu.

Foto ilustrācijām no Pexels un JASMININE. Pastkarte no mājām – Valters.

Laikiem līdzi

Gruzija toties pieprasīja mainīties laikam līdzi. Podziņtelefons zaudēja savu jēgu, jo darbam un vispār vajadzēja viedtālruni. Tā tas aizgāja.

Arī es nu biju meitene, kas nevis spaidīja, bet glāstīja savu telefonu. Arī veclaiku dzīves šarms kļuva neaktuāls. To vairs nevajadzēja ne piekopt, ne meklēt, jo pagātnes liecību Gruzijā bija pārpārēm.

Vēsture elpoja kopā ar tagadni, to pārspējot. Man pat sākās alerģija.

Kaut kādā ziņā modernais likās drošāks par veco. Jaunie laiki neoda pēc pelējuma un vilināja ar iespēju patverties no pagātnes rēgiem. Telefonā nu bija satilpināta mana dzīve, un man tas ne sevišķi patika. Nebiju radusi tā dzīvot.

Stils

Podziņtelefonu kādā brīdī uzdāvināju kaimiņam – vecam, viedam vīram, kura sieva savu podziņtelefonu savukārt bija paradusi nēsāt, aizbāztu aiz pusgarās zeķes stulma.

Tagad joprojām abi stilo pa laukiem ar saviem podziņtelefoniem.

Pirmās reizes

Pienāca šis pavasaris. Metu izaicinājumu savam nestabilajam, grūti izskaidrojamam skatījumam pret telefonu un dzīvi telefonā kopumā. Piedalījos pasākumā, kurā vajadzēja fotografēt vai filmēt ar telefonu – proti, fiksēt momentus, kas ir ap mani. Daudz nedomāt.

#1

Pirmo reizi manā telefona galerijā uzradās tik daudz kadru. Nedrīkstēja sevi cenzēt. Lielākoties man sāpēja acis no bildītēm, ko uzņēmu. Lija lietus, gaismas bija maz, un mana lauku ikdiena vairāk līdzinājās miskastei.

Taču vizuālo materiālu jūklī daži attēli tomēr izcēlās.

Slapjas pēdas nospiedums uz koka laipas.

Koši zaļš pumpurs – tā tuvplāns.

Brīvi plūstošs rokraksts uz lapas – melns uz balta.

Rakstāmgalds un dažas lietas uz tā.

Es aizrāvos.

#2

Tā, arī pirmo reizi dzīvē, telefonu gandrīz jau vairs neizlaidu no rokām. Sāka likties, ka ik mazajā nieciņā slēpās potenciāls, ko vajag paspēt iemūžināt.

Sāku justies svarīga – to laikam sauc par patmīlību.

#3

Tā nebiju gluži es vai vismaz ne tā es, kādu sevi izjutu iekšēji, taču pirmo reizi es beidzot biju iekļuvusi telefona, interneta un soctīklu biezeņa epicentrā. Malos tajā ar sajūtu, ka zeme zem kājām zaudējusi pievilkšanās spēku.

Es biju iekšā sava telefona dzīvē un biju veiksmīgi izkļuvusi ārā no savējās. Svabada.

Reibums

Biju sajūsmā. Beidzot it kā nekāda smaguma. Plivinies tik apkārt pa perimetru ar telefonu pie rokas.

Uzlabo savu sniegumu, iemācies smaidīt vai nesmaidīt – kā vien vajag.

Sekas

Esot procesa iekšienē, arvien vairāk sāka zust skats no malas. Distance starp mani un telefonu bija samazinājusies.

Nonācām viens otram tuvāk kā jebkad agrāk.

Karstākās ziņas telefonā svilināja pirkstu galus.

Ainavas, kafijas krūzes, sadzīves sīkumi – it viss, ko redzēju, cīnījās par iespēju iekļūt šai burvju lādītē, ko sauc par telefonu. Nekas neliecināja par sadursmi, kas varētu rasties, neievērojot drošu attālumu vienam no otra.

Secinu, ka telefonā viss veidots tā, lai mēs nemūžam nesabuktētos.

Nākotnes priekškambarī

Tad vēl vilinošais nākamā līmeņa potenciāls – soctīklu skatuve, publicitāte, varbūt pat iespējas, sadarbība. Sāku justies gandrīz pasaulslavena. Zvaigzne.

Tā izgaismojās, visticamāk, manas dzīves svarīgākais jautājums – vai es esmu zvaigzne un slavenība arī bez telefona, bez kaismīgas dzīves telefonā?

Tagad apjaušu, ka vārda “telefons” vietā, visticamāk, var ievietot jebkuru citu aktuālu vārdu vai tēmu. Piemēram, draugi, kolēģi, amata nosaukums u.c.

Rīti bez telefona

Pēc nepilnu divu nedēļu intensīvas kopdzīves ar telefonu pienāca viens konkrēts rīts – mans rīts bez telefona. Nav brīnums, ka tas izstiepās līdz pēcpusdienai. Vienkārši biju tā, kas es esmu, kad manas rokas un domas neaizņem telefons.

Šobrīd, kad rakstu šīs rindas, ir cits rīts bez telefona.

Bez mūzikas.

Bez interneta.

Apziņas laukā uzpeld viens vārds. Uzticība.

Post Scriptum. Uzrakstot šo rakstu, atcerējos paziņas teikto, ka pēc human design priekšrakstiem mana misija ir atgādināt, mācīt cilvēkiem mīlestību pret sevi, mīlēt sevi. Es varot būt influencere. Ja nu tā arī ir?

📱Atradumi

a/ Telefons ir instruments.

b/ Prasmīga, dzīves kvalitāti vairojoša apiešanās ar telefonu kā mūslaiku burvju spēja – ja kādam izdodas, padodiet ziņu.

Foto ilustrācijām no Pexels un JASMININE. Pastkarte no mājām - Valters.

Ziedi

Man ļoti patīk ziedi. Ja jūtu, ka pietrūkst maiguma, dodos uz ziedu veikalu. Man ir savs iecienītais – maza, vienkārša bodīte starp daudzām citām uz trokšņainas tirgus ielas.

Ziedu pārdevēja jau mani zina. Viņa ir sieviete, kas neslēpj sevi aiz mākslīgas ādas.

Reizēm šī sieva ar mezglā savītajiem iesirmajiem matiem man kaut ko iesaka, dod padomu, un uz mirkli mēs satuvināmies, iepazīstamies.

Nesteidzīgi (vai reizēm acumirklīgi) izvēlos ziedus, kas konkrētajā momentā mani uzrunā visvairāk. Zieda krāsa, forma, izmērs, aromāts – tas viss ir maigums. Ja velta laiku un uzmanību zieda apbrīnošanai, iespējams izjust tā iedarbību.

Tiesa, gadās, ka veikalā noskaņojumam atbilstošu ziedu nav, un tad maigums jāmeklē citur.

Klusums

Mums abiem ar vīru ir rituāls – ieritināmies dīvānā un malkojam mājās pagatavoto kafiju. Parasti runājamies, bet ir reizes, kad brīdi pasēžam tāpat – bez runāšanas, klusumā. Tas nekad nav tāpat vien.

Parasti kaut kas grib rasties. Tieši klusumā vislabāk jūtama maiguma balss.

Šodien klusuma pauzē sāka veidoties šis raksts.

Vienatne

a/ Nedaudz pastaigājos basām kājām pa āru.

b/ Paklausījos un pēc tam apklusināju meditatīvu, instrumentālu mūziku.

c/ Iekārtoju rakstīšanas vidi gultā, kas manā gadījumā ir matracis uz grīdas.

d/ Atmiņā uzplaiksnīja, ka arī Rainis esot rakstījis gultā.

Intimitāte

Ar sievietēm, manuprāt, viss ir vienkārši.

Mēs esam radušas būt maigas pret pasauli, bet tā īsti nezinām, kā būt maigām pret sevi? Pašizziņas un izaugsmes treneri(-es) vairs nelūdz mūs pamest algotos darbus, jo labi zina, ka pievērsties sev un radīt maigumā pludojošu dzīvi izdodas vien retajai.

Pēdējās dienas ir lijis. Pieeju pie loga. Ar pirkstu galiem pieskaros stiklam – tas ir vēss. Vēroju, kā pa zāles stiebriem pagalmā bezbēdīgi rosās mazie putniņi un pieskandina pagalmu ar savu mūziku. Neapstājas.

Kur palika maigums?

Šķiet, ka no maiguma ir gan kauns, gan bail.

Ko gan es tai maigumā darīšu?

Kam man to?

Arī es teju katru dienu lietoju mākslīgo maigumu – apēdu kaut ko garšīgu, apmierināti iekrītu telefonā vai sarīkoju kādu lieku kafijas pauzi.

Parasti tikai neviens nebrīdina, ka šī veida maigums drīz vien beigsies. Ak, jā – kā tas beigsies? Neziņa par to, kas sekos, parasti ir “jautrākais”.

Paģiras, lomkas, visi šie skaļie, tomēr tik grabošie, klabošie vārdi – tie sākas tur, kur maigums ir aizēnots.

Ej un atrodi, tad izroc no pazemes, paļaujies, ka roc īstajā vietā, un izcel savu maigumu gaismā – sašļukušu, pusdzīvu, pusbeigtu. Vai tiešām ir vērts ar maigumu tik ļoti noņemties? Vai es to vispār gribu?

Neziņa Brīnums

Kad jūtu, ka manī (fiziski manī iekšā, nevis kaut kur ārā) sakustas interese, zinātkāre, azarts – es tā īsti nezinu, kas tieši sekos, notiks.

Varbūt tāpēc maigums pret sevi? Lai tur, kur eju un nonāku, es atkal nepazūdu.

Maiguma stratēģija

Šobrīd izjūtu izteiktu vajadzību pēc sava maiguma.

Tas sākās jau pirms pusgada, kad atgriezos no kalniem. Tā bija uzstājīga sajūta, un es sāku veidot JASMININE. Tagad saprotu, ka JASMININE bija mana maiguma pirmais vārds, manas pasaulsainas redzamās aprises, tostarp šis blogs.

Laiks ir pagājis.

Nākamais solis – maigums, veidojot sociālo tīklu ierakstus (šobrīd ig un izskatās, ka arī fb). Atkal no otras puses – nevis maigi pret pasauli, bet maigi pret sevi. Līdz šim ar maigumu un publicitāti eksperimentēju, un ar to pietika.

Teikšu, kā ir – ar pirmo reizi saturs nesanāk tāds, kādu to gribētos. Maigi pret sevi man sanāk ar otro piegājienu.

Piedzīvojuma gars

Tagad iedomājos – ja nu maigums ir arī mans gribasspēks? Tā vēlme, ka varu gan radīt, gan dzīvot, un tas ir viens un tas pats.

Maiguma brāzmas pieņemas spēkā. Vai nu es eju ar tām, vai palieku bez. Vai nu es ļauju tām ietiekties manī, vai izvairos, izliekos, slēpjos.

Post Scriptum. Raini pa ceļam kaut kur pazaudēju. Rakstu pabeidzu pie rakstāmgalda.

Atradums

Maigums = turēšanās pie sevis

Foto ilustrācijām no Pexels (Sarah Films) un JASMININE

Kāds vīrietis (nepazīstams) atbrīvoja manas rokas no iepirkumiem, un tālāko ceļu līdz kasei, kā likās, es vairs negāju kājām. Šajā it kā tik neizteiksmīgajā, kantainiem plauktiem un precēm piepildītajā telpā es, lūk, biju pacēlusies spārnos – tieši tā es jutos.

Šķiet, tā bija pirmā tik uzskatāmā reize, kad kāds bija paņēmis manu smagumu, manas tik ierasti dienišķās grūtības savās rokās.

Tikko iedomājos – varbūt nepazīstamo kungu vienkārši piesaistīja mana groza saturs?

Pēc 15 gadiem

Tiesa, es par šo neticamo notikumu aizmirsu uz vairāk nekā desmit gadiem. Atcerējos par šo spontāno “sadarbību” tikai nesen, kad darbojos pie jauna video fragmenta filmēšanas.

Galvenajā lomā šoreiz bija jābūt man, teksts bija mans, kadrējums arī. Vēl tikai vajadzēja sevi nofilmēt. Tikai, bāc, kā lai to izdara?

Filmēties pašai nebija gluži tas pats, kā nofilmēt kādu citu, piemēram, dabasskatu, lai gan – a kur starpība?

Mēģināju vienreiz, otrreiz, kādu astoto, devīto reizi.

a. Te kājas nebija kadrā, te sajaucu, kad spiedu play un kad stop, jo telefona kameru darbināju ar tālvadības pulti.

b. Pats telefons tikmēr atradās drošā attālumā no manis, iesprausts statīvā, kas savukārt grīļojās, novietots uz mana savvaļas pagalma nelīdzenās zemes.

c. Ak, un tad vēl mikrofons.

d. Paga, vai tas ir ieslēgts?

e. Vai mati ir ok?

f. Vai neesmu par resnu?

g. Vai bikses nav pārāk saburzītas?

Labi, ka vismaz nelija. Iepriekšējā reizē, kad no filmēšanās nekas nesanāca, sāka līt. Citā reizē vējš bija par stipru, bet es, protams, gribēju video, kas ir uzņemts Dabā. Kā citādāk pasaule uzzinās, ka esmu Dabas bērns, sieviete, Zeme?

Pati, pati, visu pati

Nevienu pamācību, kā pašrocīgi izveidot pievilcīgu videoierakstu, protams, nebiju noskatījusies. Kura sieviete nodarbojas ar tādām “muļķībām”? Turklāt es nevēlējos ietekmēties. Vēlējos šo, manupāt, tik unikālo procesu iepazīt, izjust, izspēlēt vispirms pati.

Arī ar vīru bijām norunājuši, ka filmējoties tieku galā viena. Īstenībā man bija kauns.

Es mulsu un jutos neērti, tiklīdz kāds Dzīvs cilvēks (pat ja tas bija vistuvākais cilvēks pasaulē) atradās manā klātbūtnē, kad radīju – proti, kad to Dzīvo, kas bija manī iekšā, mēģināju izlaist uz āru.

Atrasties kadrā bija neierasti, jo man tā bija līdz šim nebaudīta, nezināma pasaule. Priekšplāns, savā ziņā pat skatuve pret tik ierasto, arī drošo aizskatuvi.

Filmēšanās nebija ne rakstīšana, ne balss ieraksts, kur zinu, kas un kā jādara. Video bija tas viss kopā + mana seja + auguma valoda, ak vai. Audiovizuālā māksla – tieši tā, kā rakstīts manā augstskolas diplomā.

Tolaik, kad studēju un darbojos televīzijā, tas bija komandas darbs. Operatori, montieri, producenti, redaktori, reportieri, režisori, ētera personības, sponsori utt.

Labi, ka savā procesā es par to visu pat neiedomājos.

Tiesa, mani jau arī neinteresēja izveidot smuku video, kas visiem uzreiz patīk. Nē, nu, labi, var jau patikt, bet tā, lai ir pa īstam.

Tā es tur ņēmos – skraidīju šurpu turpu pie sava telefona uz statīva. Vairs nesapratu, ko daru. Biju piekususi, taču pēdējiem spēkiem (nedaudz pārspīlēju) ievilkos Valtera kabinetā.

Īsa vārdu apmaiņa

“Re, ņem, skaties,” es teicu un devu viņam savu telefonu. Viņš noskatījās labāko video, taču tāpat paziņoja, ka varētu labāk.

“Nu tad nāc un nofilmē mani,” tā es to pateicu. Dabūju sevi ārā no sevis.

Tagad zinu, ka tas brīdis, kad izdaru savu daļu darba un pieslēdzas otrs (trešais, ceturtais...), ir tas magic, kāpēc mani vispār interesē radīšana.

Bez tam man izdevās pateikt savu sakāmo tieši tā, kā to jutu, Dzīva cilvēka klātbūtnē. Šī atklāšanās bija tikpat liels iekšējs sasniegums kā mūsu abu ārējā sadarbība.

Radīšana ir kopdarbs – gluži kā Dabā, kad putni no rīta dzied. Kad pasaule mostas, tā atveras visa kopā – vismaz viss tas, kas ir Dzīvs, kas elpo, kas ir.

Vai Dabā vispār kāds ir pa vienam?

Tā Valters mani nofilmēja. Process bija neticami viegls un aizņēma vien dažas minūtes, taču manī tas iemājoja kā visskaistākais tās dienas notikums.

Iespējams, kaut kādā ziņā tā bija visskaistākā radīšanas pieredze līdz šim.

Brīdinu – tam vieglumam, tam, cik viegli tas sanāk, prāts negrib ticēt.

a. Tiesa, ja man nav, ko teikt, ko dot, ko piedāvāt, - kāpēc lai kāds man palīdzētu?

b. Kāpēc lai man pasniegtu savu roku?

c. Ja es pati sev neticu, vai otrs ticēs?

d. Ja es neesmu izdarījusi priekšdarbus, ja es pati nezinu, kā ir nest to smago iepirkumu grozu, vai tad man pieslēgsies nākamais ķēdes posms?

e. Vai tad, ja man simts reizes nesanāk, bet es aizvien to gribu un daru, vai pienāks tā reize, kad viss saslēgsies, aizies?

Universs

Mazo video pēc tam aizsūtīju dažiem draugiem un ieliku instagramā. Draudzene ieminējās, ka mani mazie teksta filmējumi ir #minimismi. Kur vēl precīzāk?

Nekā ekstraordināra jau manā pirmajā #minimismā nebija, taču gandarījums pašai par sevi gan izlauzās ārpus visiem rāmjiem.

Todien uz Zemes nolaidās Artemis II misija, kuras sastāvā bija pirmā sieviete, kas aplidojusi ap Mēnesi. Arī viņa to neizdarīja gluži vienatnē.

Foto ilustrācijām no Pexels, dizains JASMININE

Vienkārši ārā / Bērnība

Vārda dzīvot nozīme manī radās bērnībā. Dzīvot – iet ārā, piedzīvot, atgriezties. Dzīvi nekad nesaistīju ar mājām. Mājas vienkārši bija. Kāds tās vienmēr jau bija uzcēlis un visu izplānojis, man tikai atlika dzīvot. Biju bērns.

Gāju ārā, piedzīvoju, atgriezos.

Dzīve bija kaut kas ārējs, bet mājas saistījās ar garlaicību, tādu kā enerģijas zudumu. Mājasdarbi, domraksti, zeķubikšu mazgāšana (arī ar rokām!).

Putekļsūcēja būkšķi pa visu māju. Es mūsu sarkano Electrolux sūcēju turēju aiz gaisa šļūtenes, raustīju un vilku, apdauzot tā korpusu pret stenderēm un sliekšņiem, bet tas tāpat nekad nesalūza.

Tagad putekļsūcēja vraks droši vien aizvien glabājas kaut kur pie tēta.

Vienkārši tusējam, labi? / Jaunība

Arī pieaugot šķita, ka dzīvošanas nozīme nemainījās – tā aizvien bija ārēja lieta, kamēr manas mājas bija kļuvušas par ballīšu vietu.

Ak, ballītes manās mājās. Manuprāt, apmēram 15 gadu garumā tā bija mana māju sajūta, kas mijās ar biežo pārcelšanos.

Iemājošana atkal un atkal citās telpās, cilvēkos, atkarībās, notikumos, sasniegumos. Iespaidi pārklāja cits citu kā dubultās ekspozīcijas kadri. Pļonka uz acīm, un tomēr tie bija mani ziedu laiki, wow.

Par ko gan es rakstītu, ja septiņpadsmit, divdesmit piecu un trīsdesmit viena gada vecumā es būtu godīgi turpinājusi gludināt ģimenes drānas, izliekoties, ka nejūtu deguma smaku? Protams, es zinu arī atbildi – par kaut ko citu.

Atkal ārā / Briedums

30+ gados mēs ar vīru iegādājāmies nelielu zemes gabalu mazdārziņu kooperatīvā. Toreiz tas bija modē. Jauni cilvēki metās pie Dabas.

Es devos ekspedīcijā uz Lucavsalas mazdārziņiem, kur bija parādījušās pirmās kopienas. Gatavoju rakstu par šo tēmu un aplipu ar ideju par būšanu Dabā.

Arī mūsu draugu pāris no pilsētas dzīvokļa pārcēlās uz vasarnīcu pie meža. Ar riteni traucos cauri piepilsētas sila mierinošajam, dziļajam zaļumam pie viņiem ciemos.

Mēs dzērām Illy kafiju, zem mums pletās dzīvas, auglīgas zāles paklājs, kas šķita aptveram visu zemeslodi. Īsi sakot, man arī to vajadzēja. Es arī to vēlējos.

Tiesa, es nenojautu, ka tieši tālab man atkal draud pārcelšanās. No šī brīža tās būs ne tikai jaunas mājvietas, bet arī pāreja no ārējas dzīvošanas uz kaut ko nedaudz iekšķīgāku.

Kad sapņo, neaizver acis / Sapņotāji

Mēs noīrējām vairākus dzīvokļus un ar katru no tiem pakāpāmies tuvāk Dabai.

Pirmais bija netālu no upes, otrais ar pieeju pļavai, trešais atradās ceļa galā, kur civilizācija beidzās, bet ceturtais bija mēģinājums izšmaukt no uzņemtā Dabas kursa un atgriezties pilsētas ritmā.

Nopirkto mazdārziņu ātri vien pārdevām. Jau pirmajā vasarā bija skaidrs, ka 30+ gadu vecumā es nebiju gatava dārza darbiem nepazīstamu cilvēku kolektīva ielokā tikai tāpēc, lai būtu pie Dabas.

Naudu par pārdoto zemes pleķi ieguldījām svētceļojumā. Teju visu vasaru pavadījām uz Camino de Santiago ziemeļu ceļa. Kilometru simtiem skrollējoties zem manām pēdām, jaunības gadu pļonka no acīm sāka atlipt.

Vienīgais, kas nemainījās: Tā bija tāda, kāda Tā bija, tātad īsta, un Tā aizvien vairāk sāka atgādināt nevienu citu kā mani pašu.

Pēc dažiem gadiem mēs ielikām pamatus mūsu Gruzijas bāzei – laukos, no kurienes visi brauc prom, nevis atgriežas.

Epilogs

Tolaik, kad pirkām mazdārziņa zemi, es iztēlojos, ka mēs tur dzīvosim kā indiāņi – saulē iedeguši, ar krāsainiem aksesuāriem, katrs ar savām dievišķajām dīvainībām.

Taču Daba (= varbūt Saprāts?) jau atkal izrādījās asprātīgāka par mani.

Nokļuvām pa tiešo pie džordžiāņiem – vietā, kur esošais (nevis neesošais) ir arī tieši tas, kas vajadzīgs.

P.S. Uzrakstot šo stāstu, secināju, ka mums mājās nav ne putekļu sūcēja, ne gludināmā dēļa.

#VissIr

Foto ilustrācijām no Pexels un JASMININE

Tieši šis moments – ka tu atver durvis un iekāp Dabā – bija galvenais un, ja godīgi, arī vienīgais iemesls, kādēļ man vispār vajadzēja laukus. Līdz šim nebiju aizdomājusies, ka tas bija zemes sauciens. Visticamāk, aicinājums. Kā rādās, šai ziņā nekas nav mainījies.

Esmu te.

Manuprāt, ērtāk ir nevis ik reizi kārtot ceļasomu, lai dotos pārgājienā, ceļojumā, ekspedīcijā, kas sniedz iespēju nakšņot zem zvaigžņotām debesīm vai teltī, bet sākt ar pamatu – uzsliet nelielu, ērti apkopjamu namiņu – tādu kā bāzes punktu, kas jau atrodas Dabā. Līdz ar to Dabā atrodos arī es.

Abi ar vīru esam latvieši, kuriem vajadzīgs savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – tieši kā dzimtajā aforismā. Taču mūsu stāstā netipiskākais, ka vēl pirms pandēmijas, kad dzīvojām Latvijā un meklējām savu stūrīti, to neatradām.

Gruzijā savukārt vieta atrada mūs.

Kad cilvēks nokļūst skarbos, izdzīvošanas sacīkšu cienīgos apstākļos, kuri nelīdzinās attīstīto pasaules zemju komfortam, pastāv iespēja, ka tas atskaidrosies. Vismaz tā notika ar mums.

Skaudri apjautuši, ka ne tikai Gruzijas pilsētās, bet arī lauku teritorijās pieejamie mitekļi nesaskan ar mūsu dzīves filosofiju, rīkojāmies praktiski – ieskatījāmies sludinājumu portālā.

Tur tā bija – liepa. Neizteiksmīgajā, blāvajā fotouzņēmumā bija iekļuvis koks, kas gluži kā antena piesaistīja manu uzmanību.

Tāpēc es saku – zeme atrada mūs.

Iesākumā mums nebija ne elektrības, ne ūdens, ne sētas, nerunājot par jumtu virs galvas. Taču mēs tikām galā. Sākām ar mitināšanos kaimiņu namos, tad parādījās mazā koka būdiņa, kurā iekārtojāmies uz vasaras sezonu.

Pēc tam tapa neliela dzīvojamā ēka, kuras celtniecība, apdare aizņēma vairākus gadus.

Mums nebija kredītu, mana alga bija Latvijas minimālo ienākumu līmenī, tāpēc viss notika nevis kādu ārēju apstākļu vadītā spriedzē, bet mūsu pašu tempā.

Tā apguvām, ko praksē nozīmē pacietība, uzticēšanās, arī paļaušanās, ka viss kārtojas vēl labāk, nekā varam iedomāties.

Lietu notikšanai – krāsošanai, cementēšanai un daudzām citām – tik tiešām bija vajadzīgs īstais laiks.

Darīt darbus, atrodoties tiešā saiknē ar Dabu, nav tas pats, kas padarīt darbus, atrodoties jau gatavā vidē, kas ir pasargāta no lietusgāzēm, sniega, saules, dzīvniekiem utml.

Dabā pārsvarā esi tu un Daba. Nekā lieka.

Sāku pamanīt, ka mūsu bāzes veidošanas etapos nekas nekad nenotika tāpat vien. Visam bija iemesls, bet pats galvenais – šāda radīšana, kas savijās ar Dabas likumu apgūšanu, bija aizraujoša, gluži vai garšīga. Tā bija baudāma un rāma, pat ja bija brīži, kad viss notika turbo ātrumā – tas tikai piedeva asumu, dzirksti.

Žviks – tā es šo dzirksti saucu tagad, jo tas ir viens no maniem lielākajiem radīšanas priekiem.

Žviks – un tu sekundes simtdaļā nomaini enerģiju, atmosfēru, iekšējo (vai arī ārējo) noskaņu uz kaut ko pilnīgi pretēju. I love it.

Grūtākie drīzāk bija miera periodi. Kad nekas nenotika. Kad bija pirmā ziema laukos, un mēs vēl nespējām pieņemt, ka tā vienkārši ir – ka Dabā ir tādi periodi.

Pelēkais februāris. Dubļi. Gaidīšana.

Kad gribējās aizbēgt.

Kad es arī aizbēgu – uz Spāniju, uz Latviju, uz kaut kurieni.

Taču es vienmēr atgriezos – turklāt, kā šķiet tagad, ar katru reizi nedaudz saprātīgākā kondīcijā.

Arī šopavasar atpakaļ savā ligzdā.

Tieši izsapņojot un veidojot savu vietu, mēs ar Valteru kļuvām ne tikai par vīru un sievu, ne tikai par pāri, ne tikai par ģimeni, bet arī par komandu – un attiecībās tas maina visu. Pieņemot lēmumus, izdarot izvēles, es vairs nekad neesmu viena.

Rietumos tas varētu nešķist saprotami, bet Gruzijā ir normāli.

Ja cilvēkos parādos viena, vienmēr atskan jautājums – a kur Valters?

Mēs esam abi, pat ja esam pa vienam – es savā istabā, viņš savā kabinetā.

#Darbiņos.

🔑 Atradums

Darbs = Radīšana = Sadarbība ar Dabu

Foto ilustrācijām no Pexels, JASMININE

Piektā diena

Ilgi stāvu zem siltas dušas. Tepat aiz mūsu īres dzīvokļa sienām Erevāna: baltos, tumīgos ziedos aprikozes, viegli līst.

Gribulīte

Pilsēta atrodas aptuveni 1000 metru augstumā. Te, tuvāk debesīm, gaisma ir cita — matēta, bet vienalga atklāta un gaiša. Gaiss ir sauss. Brīžam vējš dzenā smiltis un putekļus, kas graužas acīs — visticamāk tālab, lai noskaidrotos, attīrītos manis pašas redzēšana. Lai es nedaudz pacenstos un redzētu, un novērtētu to, kas ir, nevis ietiepīgi gribētu un gribētu kaut ko citu. Nekā nebija.

Armēnija mani itin kā māca negribēt.

Šī ir izteikta kalnu zeme, lai gan pilsētā armēņu kalnienes grandiozo apmēru grūti iztēloties.

Erevānā rit dzīve: ielas, augstceltnes, cilvēki, satiksme, darba laiki un odziņa kājāmgājējiem — luksofori ar sekunžu skaitītājiem, lai esi lietas kursā, cik ilgi vēl jāpagaida, vai gluži pretēji — cik aši jāpagūst pārskriet pāri ielai.

Tehnokrātiskā ritma automatizētie iestatījumu tikšķi veido pilsētas pulsu.

Erevānai ir reljefs, masīva, dekoratīva apbūve, un tā ir blīvi apdzīvota. Te nav ne Rīga un pat ne Tbilisi — rindas gan pie kafijas kioskiem (tādu ir daudz!), gan veikalos (arī to netrūkst), gan pie jau minētajiem luksoforiem. Sievietēm meikaps. Valters saka — gandrīz it visām.

Svētais kalns

Skaidrā laikā no pilsētas redzams Ararats — armēņu svētie kalni, simbols, kas no skatu kartēm un produktu etiķetēm iespiedies arī manā atmiņā. Kā stāstīja vietējā gide Andžela, tieši Ararata kalnos, plūdiem atkāpjoties, esot noparkojies Noasa šķirsts, jo Lielais Ararats (5165 m) ir viena no augstākajām pasaules virsotnēm.

Piekļūt Araratam no Armēnijas puses gan nemaz nav iespējams. Jādodas uz Turciju, kuras teritorijā iegūlis Ararata masīvs. Tiesa, mirdzošo Ararata ainavu un klātbūtnes spēku armēņiem neviens nav atņēmis. Tas viss ir un skaitās.

Lielais un Mazais Ararats — viens blakus otram. Skaidrā laikā skaties, cik uziet. Mākoņu ēnojums uz apsnigušajām kalnu krokām mainās ik brīdi.

Vulkāniskās izcelsmes kalni, kas šķiet kā iebalzamēti, kā pierādījums, ka dabā nekas nestāv uz vietas.

Skats, kad brauc ārā no pilsētas un pa busiņa logu tik tiešām ieraugi Araratu, ir neaizmirstams. Šis kalns ir un pastāv, un tas nav viss. Saules apspīdētais kalnienes apveids ir iedarbīgs. Klikšķis. Tīrs pirmās reizes satikšanās prieks. Un pateicība. Mega.

Senos laikos Ararata kalnos ļaudis nemaz neesot kāpuši. Tā bijusi dievu mājvieta. Kad Andželai jautāju, vai armēņiem Ararats ir vīrietis vai sieviete, viņa saka — sieviete. Tā jau man likās.

Var jau būt, ka visos kalnos arī nav jāuzrāpjas.

Šķiet, manas attiecības ar Araratu varētu būt no šīs sērijas. Nevis alkas pēc jaunas virsotnes sasniegšanas, bet apziņa, ka zeme (tostarp kalns) ir svēta. Ka dzīve ir tāda. Ka attiecības ar cilvēkiem arī. Ikdienā aizmirstais svētums tepat vien ir. Līdzās.

Šķirsts

Ja nu mana atrašanās Armēnijā drīzāk ir par dzīves sākšanu no jauna?

Par izlīšanu ārā no savu iedomu kambariem, ilūziju līkločiem, pieņēmumu kaktiem. Par romantisko ideālu filtru noņemšanu. Tas viss kādreiz lieliski strādāja arī manā dzīvē. Tas viss mani paglāba gluži kā Noasa šķirsts. Tas viss arī bija mans Noasa šķirsts.

Bet tagad te, kur mana realitāte vairs netiek mākslīgi konstruēta, aktualitātes ir citas. Šķirsts vairs nav vajadzīgs.

Sākt dzīvi no jauna. Te un tagad.

Es iznāku no dušas. Iekārtojos gultā mūsu īres dzīvoklī. Klade, rapidogrāfs, pilsētas skaņas, vēl neiesilušas dienas svaigā vēja pūsma caur atvērto logu un, protams, Ararats — mana zemes sievietes aizmugure.

Viss notiek pats par sevi. Viss notiek no sevis.

🔑 Atradums

Kalns = Sieviete

JASMININE, Erevāna

Fotogrāfijas ilustrācijām no Pexels, JASMININE, Valters

Atsegums (ģeoloģijā): zemes virspusē atsegtu iežu virsma, kas var būt dabiska (kalnos, upju, jūru krastos) un mākslīga (karjeros, šahtās, tuneļos).

Vārds Atsegums manī ieskanējās, šķiet, ziemas sākumā. Tad tas pārstāja skanēt. Skanējums atgriezās, tiklīdz nonācu pie šī blogieraksta noslēguma – vienā no pirmajām saulainajām pavasara dienām. Vēl viena neierasta parādība bija miers, ko piedzīvoju, tiklīdz uzsāku darbu pie šī raksta, – māju sajūta.

Tās ir dažādas pasaules, ko iespējams pieredzēt caur kanāliem (sociālā tīklošanās), medijiem (plašsaziņas līdzekļi), domubiedru grupām u.c.

Tās ir dažādas pasaules, ko piedzīvojam, sastopoties ar dažādiem ļaudīm. Gandrīz nekad tas nav viens un tas pats. It kā jau mēs, cilvēki, viens otru, gribi negribi, atdarinām. It kā jau mums, cilvēcei, piemīt ētikas, tikumības, morāles vadlīnijas. Un tomēr.

Tās ir dažādas pasaules uz šīs vienas Zemes.

Ciemošanās

Kad biju maza meitene, viens no lielākajiem priekiem bija nokļūšana vecāku draugu mājās un dzīvokļos. Mamma un tētis bija jauni un sabiedriski. Viņu draugu pāri viens pēc otra precējās, tiem dzima bērni, tika svinēti svētki – īsi sakot, bija daudz visa kā.

Vecāku draugu dzīvesvietās, kurās nokļuvu (bieži, starp citu, pirms kāzu ceremonijām), es apguvu dzīvi.

Pie vecāku draugiem mani interesēja viss – kārtība, lietas, interjers, paražas un, protams, vārdi. Dažādās vietās tie atšķīrās. Pie tēta draugiem garāžās runa bija viena, pie mammas draudzenēm viņu namos – cita. Tad vēl vecmāmiņas un tantes – atsevišķa opera.

Kamēr pieaugušie risināja lietas (sievietes istabās, vīrieši garāžās), es mēdzu vienatnē izstaigāt neaizņemtās teritorijas – ielavījos bērnistabā, izpētīju vannas istabu un tādā garā. Reiz slīdēju lejā pa kāpnēm uz pirmo stāvu, bet tur pretī nīgrs onkulis. Jaunie bieži dzīvoja kopā ar vecajiem. Griezos un kāpu vien atpakaļ augšā pie savējiem.

Teijāteris

Otrs lielais prieks bija brīvdabas teātris pilsētas estrādē. Mani neinteresēja izrādes saturs. Mani saistīja iespēja pamanīt kaut ko no aizskatuves. Ja no pakalnā izvietotajām solu rindām lāga nevarēja redzēt, kas tur notika, iztēlojos pati.

Vai aktieri aizskatuvē ēda, dzēra, smēķēja? Ko viņi darīja, kamēr neatradās uz skatuves, ko?

Šādi jautājumi nodarbināja manu prātu, kamēr izrāde turpinājās. Skatuves puse nebija manu interešu lokā. Mani aizrāva ideja – a kā to var dabūt gatavu?

Dienesta durvis

Tā tas turpinājās pa dzīvi. Ieiet, piemēram, teātrī pa galvenajām durvīm? Parasti tā nenotika. Aktieri, režisori, teātra ļaudis bija mani paziņas vai skolotāji, kas ievilka iekšā pa dienesta ieeju. Vai arī ierados darba darīšanās – tātad pa dienesta durvīm, lūdzu.

Tas viss bija sen un vairs pat neliekas, ka noticis ar mani.

Toties pavisam nesen Latvijā atskārtu, ka, piemēram, Āgenskalna tirgū parasti ienāku pa kādu no sānu ejām. Reiz īpaši piedomāju, apzinātu gāju garāku ceļu, nostājos iepretim ieejai, itin kā sevi iekadrējot, un tikai tad devos iekšā.

Šāda ienākšana pa vēsturiskās tirgus ēkas parādes durvīm, saprotams, bija citādāka. Man patika. Šajā man vien nozīmīgajā procesijā jautās cēlums, pēc kā biju izslāpusi, ošņājot dūmakainu gaisu, ložņājot pa aizskatuvi vien. Ja nu man bija gana?

Stop

Tās ir dažādas pasaules, pat ja manis tur nav. Man ir pašai savējā.

Mana telpa – mana istaba

Mana aizskatuve (vai varbūt tomēr skatuve?) kopš bērna dienām ir bijusi mana istaba. Otrā stāva gulta ar žurnāliem un no vecāku grāmatplauktiem nočieptām grāmatām – ne jau tāpēc, lai diži lasītu, bet lai manai telpai būtu svars, vērtība.

Rakstāmgalds, dažreiz pat divi. Uz viena atradās mūsu ģimenes pirmais dators (tas bija portatīvais) un printeris, kuram allaž aptrūkās tintes. Visticamāk, tieši tāpēc mani urdīja mūžīga vēlme kaut ko izdrukāt – vēlams, kaut ko sensacionālu.

Tā gan nenotika. Domraksti skolā bija jāraksta garlaicīgās burtnīcās un bez ķiņķēziņiem. Labi, varēja jau iztikt.

+ Kabinets

Iekārtoju savā istabā papildus nodaļu ar zemāku galdiņu. Pie tā bija paredzēta pacientu pieņemšana. Bija arī papīrs un rakstāmais recepšu izrakstīšanai.

Mani bija iedvesmojis mans (bērnu) dakteris – baltā uzsvārcī, matiem sidraba sirmumā, samtaini gaišu balsi. Turklāt dakterim bija stāja, kāda nebija raksturīga manu vecāku draugiem. Galu galā viņš bija vecāks. Cilvēks ar dzīves ziņu.

Daktera rokraksts bija viņa firmas zīme – nesalasāms un uzšņāpts uz recepšu formulāra ar īstu tinti – tā nekad nebeidzās un bija zila.

Pasūtot mikstūras, aptiekāres no rokraksta vien atpazina, kas tas par dakteri. Biju lepna, ka manējais. Tiesa, atbrīvojumus uz fizkultūru mans elks piešķīra nelabprāt, bet pat šis fakts daktera vērtību manās acīs tikai cēla. Kaut kā jau tos krosus un tautas bumbas izmocīju.

Esmu klāt

Ir pagājuši gadu desmiti. Esmu nosēdusies pie rakstāmgalda savā istabā Gruzijas laukos. Zinu, ka esmu atradusi meklēto. Tās nav ne kārtējās durvis, aiz kurām ielūkoties, ne skatuves, ne aizskatuves. Tie nav arī nākamie līmeņi. Ne varas spēles, ne sasniegumi. Sorry.

Tas viss esmu es pati – dzīvs cilvēks, organisms, portāls. Atklājies, kļuvis pieejams kā atsegums: zemes virspusē atsegtu iežu virsma. To arī tagad iepazīstu.

Un tai pat laikā kaut kas manī ir arī beidzies.

🔑 Atradumi

Bērnība = nākotnes projekcija

Atsegums = tas, kas man ir tagad

Klātesamība = tas, ko sauc par magic, wow

Pateicībā bērnības varoņiem,

JASMININE

Atsegumam pa pēdām devās Ance

Foto no Pexels. JASMININE rokraksts un ķinķēziņi.