Vienkārši ārā / Bērnība

Vārda dzīvot nozīme manī radās bērnībā. Dzīvot – iet ārā, piedzīvot, atgriezties. Dzīvi nekad nesaistīju ar mājām. Mājas vienkārši bija. Kāds tās vienmēr jau bija uzcēlis un visu izplānojis, man tikai atlika dzīvot. Biju bērns.

Gāju ārā, piedzīvoju, atgriezos.

Dzīve bija kaut kas ārējs, bet mājas saistījās ar garlaicību, tādu kā enerģijas zudumu. Mājasdarbi, domraksti, zeķubikšu mazgāšana (arī ar rokām!).

Putekļsūcēja būkšķi pa visu māju. Es mūsu sarkano Electrolux sūcēju turēju aiz gaisa šļūtenes, raustīju un vilku, apdauzot tā korpusu pret stenderēm un sliekšņiem, bet tas tāpat nekad nesalūza.

Tagad putekļsūcēja vraks droši vien aizvien glabājas kaut kur pie tēta.

Vienkārši tusējam, labi? / Jaunība

Arī pieaugot šķita, ka dzīvošanas nozīme nemainījās – tā aizvien bija ārēja lieta, kamēr manas mājas bija kļuvušas par ballīšu vietu.

Ak, ballītes manās mājās. Manuprāt, apmēram 15 gadu garumā tā bija mana māju sajūta, kas mijās ar biežo pārcelšanos.

Iemājošana atkal un atkal citās telpās, cilvēkos, atkarībās, notikumos, sasniegumos. Iespaidi pārklāja cits citu kā dubultās ekspozīcijas kadri. Pļonka uz acīm, un tomēr tie bija mani ziedu laiki, wow.

Par ko gan es rakstītu, ja septiņpadsmit, divdesmit piecu un trīsdesmit viena gada vecumā es būtu godīgi turpinājusi gludināt ģimenes drānas, izliekoties, ka nejūtu deguma smaku? Protams, es zinu arī atbildi – par kaut ko citu.

Atkal ārā / Briedums

30+ gados mēs ar vīru iegādājāmies nelielu zemes gabalu mazdārziņu kooperatīvā. Toreiz tas bija modē. Jauni cilvēki metās pie Dabas.

Es devos ekspedīcijā uz Lucavsalas mazdārziņiem, kur bija parādījušās pirmās kopienas. Gatavoju rakstu par šo tēmu un aplipu ar ideju par būšanu Dabā.

Arī mūsu draugu pāris pārcēlās no pilsētas dzīvokļa uz vasarnīcu pie meža. Ar riteni traucos cauri piepilsētas sila mierinošajam, dziļajam zaļumam pie viņiem ciemos.

Mēs dzērām Illy kafiju, zem mums pletās dzīvas, auglīgas zāles paklājs, kas šķita aptveram visu zemeslodi. Īsi sakot, man arī to vajadzēja. Es arī to vēlējos.

Tiesa, es nenojautu, ka tieši tālab man atkal draud pārcelšanās. No šī brīža tās būs ne tikai jaunas mājvietas, bet arī pāreja no ārējas dzīvošanas uz kaut ko nedaudz iekšķīgāku.

Kad sapņo, neaizver acis / Sapņotāji

Mēs noīrējām vairākus dzīvokļus un ar katru no tiem pakāpāmies tuvāk Dabai.

Pirmais bija netālu no upes, otrais ar pieeju pļavai, trešais atradās ceļa galā, kur civilizācija beidzās, bet ceturtais bija mēģinājums izšmaukt no uzņemtā Dabas kursa un atgriezties pilsētas ritmā.

Nopirkto mazdārziņu ātri vien pārdevām. Jau pirmajā vasarā bija skaidrs, ka 30+ gadu vecumā es nebiju gatava dārza darbiem nepazīstamu cilvēku kolektīva ielokā tikai tāpēc, lai būtu pie Dabas.

Naudu par pārdoto zemes pleķi ieguldījām svētceļojumā. Teju visu vasaru pavadījām uz Camino de Santiago ziemeļu ceļa. Kilometru simtiem skrollējoties zem manām pēdām, jaunības gadu pļonka no acīm sāka atlipt.

Vienīgais, kas nemainījās: Tā bija tāda, kāda Tā bija, tātad īsta, un Tā aizvien vairāk sāka atgādināt nevienu citu kā mani pašu.

Pēc dažiem gadiem mēs ielikām pamatus mūsu Gruzijas bāzei – laukos, no kurienes visi brauc prom, nevis atgriežas.

Epilogs

Tolaik, kad pirkām mazdārziņa zemi, es iztēlojos, ka mēs tur dzīvosim kā indiāņi – saulē iedeguši, ar krāsainiem aksesuāriem, katrs ar savām dievišķajām dīvainībām.

Taču Daba (= varbūt Saprāts?) jau atkal izrādījās asprātīgāka par mani.

Nokļuvām pa tiešo pie džordžiāņiem – vietā, kur esošais (nevis neesošais) ir arī tieši tas, kas vajadzīgs.

P.S. Uzrakstot šo stāstu, secināju, ka mums mājās nav ne putekļu sūcēja, ne gludināmā dēļa.

#VissIr

No Dzīves lapu atvērumiem,

JASMININE

Rakstīja Ance

Subscribe now

Share

Leave a comment

Es, JASMININE by Ance, dzīvoju un rakstu, un tā ir mana lieta. Vislabāk no visa man sanāk apvienot Dzīvi ar vārdiem un Dzīvu klātbūtni. Es neesmu rakstniece, un vārdi, ko rakstu, nav literatūra. Tā ir pati Dzīve – tās izvērsums no iekšas uz āru precīzi tajā auguma valodā, ar ko esmu apdāvināta.

Paļaujoties uz Dzīvu turpinājumu kopā, esmu atvērusi JASMININE maciņu. Dzīvē tas ir sarkans un īsts. Pārskaitījumi notiek uz ģimenes SIA JS Monta radošo kontu.

JASMININE maciņš Dzīvai notikšanai

Maciņš

Ja Tev ir vajadzīgs Dzīvs kontakts ar mani, piesakies uz kodolsesiju – par to, kā atslēgt sevi vaļā, jo tas nav ne uz pusi tik grūti, kā Tu domā tagad. Atslēga ir reāla, tikai tā ir jāatrod.

Kodolsesija ir divu pieaugušu cilvēku saruna. Pirms tam atraksti e-pastu uz jasminine.space@gmail.com, lai sajustu, kā tava lieta sakustas.

Es esmu te.

Foto ilustrācijām no Pexels un JASMININE

Astoņi gadi

Par to, ka sākums vienmēr ir grūts, mans vīrs sāka runāt mūsu laulības astotajā gadā – tad, kad bijām ieskrējušies gan savā mīlestībā, gan dienišķajā attiecību izspēlē.

Tagad, atskatoties uz mūsu pirmajiem astoņiem gadiem, es neteiktu, ka mums nebija grūtību. Tomēr mēs tās nesaucām vārdā.

Spītīgi lēcām pāri galvenajām grūtību bedrēm – ienākumu līmeņiem, sociālajiem statusiem un citiem dzīves kvalitātes rādītājiem. Tiesa, tas ne vienmēr bija tik viegli kā izklausās.

Sāku novērot, ka grūtības bija tur, kur tās tika radītas un uzturētas, savukārt tur, kur tas nenotika, bija tīrs lauks. Plūsma, azarts, neziņa, paļāvība, uzticība, arī patiesa draudzība – viss tas, ko nekādā ziņā nevēlējos palaist garām.

Labā un sliktā māte

Kaut kur visam pa vidu mēs attapāmies Gruzijā. Mans mīļākais salīdzinājums par Latviju un Gruziju bija kā par mātēm, kas mēdz būt dažādas.

Latvija, kur biju augusi, skolojusies, strādājusi, tātad bija bijusi labā – tā mani sargāja (un dara to aizvien).

Gruzijai tika sliktās, skarbās mātes loma – tā teju kā dzīvnieks paņēma mani zobos aiz čupra un tādu pašu nosiekalotu iesēdināja Dabā – instinktos, ielās, burzmā, troksnī, atspulgos, manis pašas sajūtās.

Gruzijā es it kā nebiju nekas un tomēr kaut kas mani turēja pie šīs zemes.

Kalni – Gruzijas mammas krūtis – vilināja, taču no attāluma. Man nebija drosmes šiem kalniem. Pieaudz – es jutu mammas Gruzijas dvašu uz ādas, un man pārskrēja tirpas – kalnu elpa. Pieaudz – Viņa teica.

Vai man bija grūti? Pat nezinu, es laikam tā neteiktu.

Grūtības vai vieglums – Dzīvē, kad tā griežas uz pilnu klapi, tu vienkārši traucies, lido, ej un reizēm velcies visam notiekošajiem cauri, nedomājot kategorijās.

Tu izdzīvo. Tu dari to, kas attiecīgajā momentā vispār ir iespējams.

Trīs lietas labas lietas

Tikai pēc vairākiem gadiem Gruzijā es sāku iet kalnos. Man aizvien bija bail, bet uz izšķirošo rīcību pamudināja trīs lietas.

Pirmā bija tā, ka piekopu konkrētus ēšanas paradumus un biju kļuvusi fiziski un mentāli izturīgāka.

Otrā lieta bija fakts, ka visu vasaru bez pārtraukuma biju nodzīvojusi laukos.

Tā bija vistiešākā un visciešākā saskare ar Dabu, kādu jebkad biju baudījusi, reizumis arī nakšņojot ārā.

Treškārt, man bija arī kalnu kompanjoni – trīs vīrieši, no kuriem viens bija izcils fizioterapeits, tātad drošība.

Atmosfēra

Toreiz, pirmajā kalnu gājienā, atklāju, ka mans mērķis bija būšana, tieši atrašanās un laika pavadīšana kalnos – atmosfērā, kas man kā latvietei bija sveša.

Kaut kad ap to laiku bija pienācis mūsu laulības dzīves astotais gads, un Valters bija pamanījis, ka “sākums vienmēr ir grūts”.

Es piekritu, jo kāpt kalnos tiešām bija fiziski izaicinoši – sevišķi pirmajās dienās, kamēr augums salāgojās ar jauno vidi un prāts izbļaustījās par visu, kas to neapmierināja.

Grūtības bija tur, kur es tām ļāvu būt. Tur, kur es tās nosaucu vārdā.

Lūk, šī izvēle – saukt vai nesaukt vārdā, dot vai nedot šai vai citai sajūtai vārdu, nest vai nenest šo vai citu vēsti pasaulē – tā ir arī mana pieaugšana. Mammas Gruzijas skola ir bijusi iedarbīga.

Klikšķis

Iespējams, sākums ir grūts, jo tas ir jauns. Ceļš, virziens, forma. Kāpjot kalnos, dažas reizes esmu pieredzējusi klikšķus apziņā – tādus kā pārslēgumus no grūtā uz vieglo. Gluži automātiski esmu atmetusi traucējošās domformas.

Tas, ko tu domā, tiešā veidā ietekmē tavu ceļu – kā un kur tu virzies.

Kalnu gaiss ir tas pats tīrais lauks, kas atveras jebkur, tiklīdz pārstāju domāt par to, ka ir tik grūti. Kas gan atkal ir aizšķērsojis manu ceļu? Varbūt es pati? Varbūt nekas?

No ielejas,

JASMININE

Rakstīja Ance

Subscribe now

Share

Leave a comment

JASMININE by Ance ieraksti nerodas pēc plāna. Tas ir Dabas ritms. Tēmas, vārdi, teikumi, teksta skanējums ienāk manī. Mans darbiņš – šo sevī ienākušo ziņojumu atvērt, izpakot, salikt kopā un padot tālāk.

Ar vārdiem, ar balsi, ar savām prāta un auguma (ie)spējām.

Tiesa, es šo visu nedaru tālab, lai trāpītu kaut kur izplatījuma tukšumā. Mans mērķis ir atbalss, kustība, rezonanse, iekšējo un ārējo dzīvības procesu atmodināšana.

Dabīga, Dabas ritma iedvesmota atvēršanās kā sev, tā pasaulei.

Stāja, kas signalizē – hei, es esmu Dzīvs, Dzīva.

Atgādinājums, ka nevis mēs Dabai, bet Daba mums.

Tā dod. Bet vai mēs ņemam? Gadījumā, ja ņemam – ko ar to darām?

Radošais konts kustībai

Radošais konts

JASMININE dzīvo un raksta. Atbalstot JASMININE, tu vienkārši turpini Dabā sakņotas dzīves plūsmu, un šis plūdums izplešas. Pārskaitījumi notiek uz ģimenes SIA JS Monta radošo kontu.

Ja vēlies dzīvu kontaktu, piesakies uz kodolsesiju – par visu, ko zinu par kodolu un tā atvēršanu sevī. Vajadzības gadījumā – arī par un ap rakstīšanu

Foto ilustrācijām no Pexels, Valters, Dace Nagobode

Tieši šis moments – ka tu atver durvis un iekāp Dabā – bija galvenais un, ja godīgi, arī vienīgais iemesls, kādēļ man vispār vajadzēja laukus. Līdz šim nebiju aizdomājusies, ka tas bija zemes sauciens. Visticamāk, aicinājums. Kā rādās, šai ziņā nekas nav mainījies.

Esmu te.

Manuprāt, ērtāk ir nevis ik reizi kārtot ceļasomu, lai dotos pārgājienā, ceļojumā, ekspedīcijā, kas sniedz iespēju nakšņot zem zvaigžņotām debesīm vai teltī, bet sākt ar pamatu – uzsliet nelielu, ērti apkopjamu namiņu – tādu kā bāzes punktu, kas jau atrodas Dabā. Līdz ar to Dabā atrodos arī es.

Abi ar vīru esam latvieši, kuriem vajadzīgs savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – tieši kā dzimtajā aforismā. Taču mūsu stāstā netipiskākais, ka vēl pirms pandēmijas, kad dzīvojām Latvijā un meklējām savu stūrīti, to neatradām.

Gruzijā savukārt vieta atrada mūs.

Kad cilvēks nokļūst skarbos, izdzīvošanas sacīkšu cienīgos apstākļos, kuri nelīdzinās attīstīto pasaules zemju komfortam, pastāv iespēja, ka tas atskaidrosies. Vismaz tā notika ar mums.

Skaudri apjautuši, ka ne tikai Gruzijas pilsētās, bet arī lauku teritorijās pieejamie mitekļi nesaskan ar mūsu dzīves filosofiju, rīkojāmies praktiski – ieskatījāmies sludinājumu portālā.

Tur tā bija – liepa. Neizteiksmīgajā, blāvajā fotouzņēmumā bija iekļuvis koks, kas gluži kā antena piesaistīja manu uzmanību.

Tāpēc es saku – zeme atrada mūs.

Iesākumā mums nebija ne elektrības, ne ūdens, ne sētas, nerunājot par jumtu virs galvas. Taču mēs tikām galā. Sākām ar mitināšanos kaimiņu namos, tad parādījās mazā koka būdiņa, kurā iekārtojāmies uz vasaras sezonu.

Pēc tam tapa neliela dzīvojamā ēka, kuras celtniecība, apdare aizņēma vairākus gadus.

Mums nebija kredītu, mana alga bija Latvijas minimālo ienākumu līmenī, tāpēc viss notika nevis kādu ārēju apstākļu vadītā spriedzē, bet mūsu pašu tempā.

Tā apguvām, ko praksē nozīmē pacietība, uzticēšanās, arī paļaušanās, ka viss kārtojas vēl labāk, nekā varam iedomāties.

Lietu notikšanai – krāsošanai, cementēšanai un daudzām citām – tik tiešām bija vajadzīgs īstais laiks.

Darīt darbus, atrodoties tiešā saiknē ar Dabu, nav tas pats, kas padarīt darbus, atrodoties jau gatavā vidē, kas ir pasargāta no lietusgāzēm, sniega, saules, dzīvniekiem utml.

Dabā pārsvarā esi tu un Daba. Nekā lieka.

Sāku pamanīt, ka mūsu bāzes veidošanas etapos nekas nekad nenotika tāpat vien. Visam bija iemesls, bet pats galvenais – šāda radīšana, kas savijās ar Dabas likumu apgūšanu, bija aizraujoša, gluži vai garšīga. Tā bija baudāma un rāma, pat ja bija brīži, kad viss notika turbo ātrumā – tas tikai piedeva asumu, dzirksti.

Žviks – tā es šo dzirksti saucu tagad, jo tas ir viens no maniem lielākajiem radīšanas priekiem.

Žviks – un tu sekundes simtdaļā nomaini enerģiju, atmosfēru, iekšējo (vai arī ārējo) noskaņu uz kaut ko pilnīgi pretēju. I love it.

Grūtākie drīzāk bija miera periodi. Kad nekas nenotika. Kad bija pirmā ziema laukos, un mēs vēl nespējām pieņemt, ka tā vienkārši ir – ka Dabā ir tādi periodi.

Pelēkais februāris. Dubļi. Gaidīšana.

Kad gribējās aizbēgt.

Kad es arī aizbēgu – uz Spāniju, uz Latviju, uz kaut kurieni.

Taču es vienmēr atgriezos – turklāt, kā šķiet tagad, ar katru reizi nedaudz saprātīgākā kondīcijā.

Arī šopavasar atpakaļ savā ligzdā.

Tieši izsapņojot un veidojot savu vietu, mēs ar Valteru kļuvām ne tikai par vīru un sievu, ne tikai par pāri, ne tikai par ģimeni, bet arī par komandu – un attiecībās tas maina visu. Pieņemot lēmumus, izdarot izvēles, es vairs nekad neesmu viena.

Rietumos tas varētu nešķist saprotami, bet Gruzijā ir normāli.

Ja cilvēkos parādos viena, vienmēr atskan jautājums – a kur Valters?

Mēs esam abi, pat ja esam pa vienam – es savā istabā, viņš savā kabinetā.

#Darbiņos.

🔑 Atradums

Darbs = Radīšana = Sadarbība ar Dabu

JASMININE ceturtais tikums – koprade, komandas Gars

Pārējie tikumi: 0 – godīgums, 1 – vienkāršība, 2 – vieglums, 3 – sāts

No mājām,

JASMININE

Rakstīja Ance

Subscribe now

Share

Leave a comment

Radošais konts kustībai

Radošais konts

JASMININE dzīvo un raksta. Atbalstot JASMININE, Tu vienkārši turpini Dabā sakņotas dzīves plūsmu, un šis plūdums izplešas. Pārskaitījumi notiek uz ģimenes SIA JS Monta radošo kontu.

Ja vēlies dzīvu kontaktu, piesakies uz kodolsesiju – par visu, ko zinu par kodolu un tā atvēršanu sevī. Vajadzības gadījumā – arī par un ap rakstīšanu

Foto ilustrācijām no Pexels, JASMININE

Teju nedēļa Erevānā

Bieži līst un ilgojos pēc mājām. Dienām ritot, Erevānas kadri nomaina cits citu – es slīdu tiem cauri tā, it kā atrastos kino montāžas telpā.

Kāds vīrietis uz ielas gandrīz uzspļauj man virsū, kamēr no operas skan koristu balsis. Pie durvīm saposušās sievietes ar sarkanām lūpam un aksesuāriem.

Stop.

Ceļojuma noslēgumā nolemjam doties uz Melno pilsētu. Kafejnīcā nejauši satiktas paziņas sola, ka tur viss būšot vēl citādāk.

Mašīnu rīts

Agri no rīta sapakojamies, izsaucam taksi un dodamies uz autoostu, no kuras, kā izrādās, neatiet transports uz Melno pilsētu. Braucam uz citu autoostu. Tur mūs aizsūta uz vilcienu, kas drīzumā aties, taču visas biļetes izpārdotas. Ieskatos pa vilciena logiem, kur blīva ļaužu masa izkārtojas pa vietām.

Uzzinām, ka Armēnijā autobusu neesot. Kā tas var būt? – nobrīnos es. Pa pilsētu taču kursē busi – liela daļa ir stipri vecmodīgi, sagrabējuši un pēdējiem spēkiem iekļaujas Erevānas robusti iespaidīgajā rokrakstā.

Taksists pie stacijas vairākkārt mēģina pierunāt, lai braucam ar viņu, līdz kāda laipna sieviete norāda uz trepēm, pa kurām mums esot jānokāpj zem zemes. Varbūt tur.

Pa pazemes tuneli šķērsojam maģistrāli un nonākam vietā, kas it kā varbūt varētu būt autoosta. Te ir busiņi un vīrieši, daudz vīriešu, kas ar saviem augumiem, balsīm, cīgām tur telpu. Okei.

Neliela ārzemnieku čupiņa.

Mums liek nostāties pie spožām spuldzēm izgaismota kafijas kioska līdzās dažiem ārzemniekiem un gaidīt. Mašīna drīz piebrauks. Autobusu neesot. Labi.

Piebrauc mašīna – minivens, un mēs abi ar Valteru tiekam sēdvietās priekšā blakus šoferim. Tas ir vīrietis, kas runā tik maz, cik iespējams, un no viņa gredzeniem staro zelts, kas izrotā gan rokas, gan arī pie reizes minivena stūres ratu. Smalks gājiens. Braucam.

Kad Valters man blakus ir iemidzis, šoferis pēkšņi ierunājas. Sniegs – viņš saka, jo šeit tiešām ir sniegs. Valtera acis atdarās, un mēs turpinām ceļu augstāk kalnos. Melnā pilsēta atrodas vismaz 1500 metru augstumā. Esam klāt.

Paņemam savas mugursomas. Es saku paldies un atā, taču šķiet, ka mani vārdi atbalsojas tukšumā. Manī? Nē, lūdzu, tikai ne to. Man ir apnicis šai tukšumā.

Pilsēta melnā

Melnā pilsēta ir slavena divu iemeslu dēļ – pirmkārt, tā ir melna, pēc sajūtas un izskata itin kā raudoša pilsēta, jo tās apbūve lielākoties veidota no vietējā melnā tufa akmens blokiem. Vienā tādā melnā mājā apmetamies arī mēs. Otra lieta – 1988. gadā pilsētu skārusi zemestrīce.

Kad nākamajā dienā braucam cauri pilsētai ar taksi, šoferis parāda zemestrīces sagrautu namu. Viņa māsa gājusi bojā. Otra pēc tam aizbraukusi uz Ameriku. Pašam nekas. Ar dēlu uz rokām izšmaucis cauri seismiskajiem viļņiem. Aizvien dzīvo tai pašā mājā – to arī mums parāda.

Pirmajā naktī melnajā pilsētā es sapņoju par to, ka pašai vien sevi vaļā jāatslēdz. Pat fiziski pieredzēju, kā tas darāms. Gluži kā pagriezt atslēgu slēdzenē.

No rīta izstāstu sapni Valteram, un drīz vien viņš caur vietējo taxi aplikāciju izsauc mašīnu. Atkal brauksim uz autoostu un mēģināsim sarunāt transportu, kas mūs aizgādās tālāk atpakaļ uz Gruziju.

Kopā ar Ardašesu Valteram autoostā izdevās sagādāt biļetes uz Tbilisi jau nākamajā rītā, kamēr man pa to laiku tika stingri noteikts palikt mašīnā.

Kad vīrieši atgriezās, Ardašess sāka runāt par kādu templi ārpus pilsētas. Mēs teicām – braucam.

Atslēga

Ardašess noparkoja auto stāvlaukumā, un mēs gājām uz templi, kas pārmaiņas pēc bija nevis melnā, bet tumšbrūnā krāsā. Bija rīts un uz mirkli pārstājis līt, kad no krūmiem (un es nepārspīlēju) izlīda sieviete, turklāt ar zaļu zaru vainadziņu galvā.

Ardašess, ieraudzījis šo būtni, priecīgs. Armēniete, lūk, īsta armēniete – viņš gavilēja. Tā nu tagad uz templi mēs devāmies šīs būtnes pavadībā – es, Valters, Ardašess un Viņa, īstā armēniete.

Jūs šodien esat pirmie, tā ir laba zīme – Viņa teica, paraudzījusies uz mums. Tik līdzīgi – Viņa turpināja, un es ieskatījos viņas teju melnajās mandeļveida acīs.

Nu, un tad arī tas notika. Kad bijām pietuvojušies tempļa ieejas durvīm, Viņa piekodināja kaut ko ievēlēties un sniedza man atslēgu.

Slēdz vaļā, griez divas reizes – skanēja vārdi no īstās armēņu sievietes mutes, kamēr es pagriezu atslēgu, un nu jau mēs bijām iekšā.

Templī Viņa apsedza galvu ar debeszilu šalli, pavērsa plaukstas pret debesjumu (precīzāk – pret griestu velvēm), viegli pacēla tās augšup un dziedāja.

Viņas balss atbalsojās tukšumā, un pēkšņi mans tukšums tapa piepildīts.

Es mēģināju filmēt, bet tad sapratu, cik stulbi. Visa jau tāpat bija gana. Sajūtu pārbagātība lija kā no pārpilnības raga.

Ejot atpakaļ uz mašīnu, Ardašess atgādināja, cik gan tā laba zīme – mēs bijām pirmie, un tu vēl atslēdzi durvis. Kā izrādījās, tā bija Pūpolu svētdiena. Kāds saderināto pāris pa ceļam mūs apdāvināja ar pūpolu zariem. Nopērām arī Ardašesu. Slimība ārā, veselība iekšā.

Atgriezušies Melnajā pilsētā, redzējām daudz sieviešu, kas rotājušas ar zaļu zaru vainadziņiem. Pavasara atmoda bija sākusies.

Drāmas zona

Nākamajā rītā, kā runāts, esam autoostā. Neviens neprasa uzrādīt biļetes, toties liek samaksāt un gaidīt pīpētavā. Pēc tam iesēdina mūs ne sevišķi smalkā mikroautobusā. Gaidām. Busiņā esam es, Valters un šoferis – šoreiz onkulis ar lielām ausīm. Atkal nerunīgs. Priekšējos sēdekļos neļauj sēsties.

Mums visiem klusējot, gaiss sabiezē. Aizsvīst logi. Līst. Kādā brīdī šoferis lēnprātīgi skaidro, ka tikos un tikos mēs brauksim uz turieni, tad uz turieni un tad tur jums būs stunda jāpagaida uz Tbilisi maršrutku. Ko??? Vai šis nav busiņš uz Tbilisi? – šķiet, es iebļaujas. Cerams, ne pārāk skaļi.

Precīzi plkst. 9.10 izbraucam – tieši tā, kā šoferīts teicis. Pa ceļam busā sakāpj pulka ļaužu. Daļa ir neapmierināti – to var gan just, gan dzirdēt. Atkal kalni un slapjš sniegs.

Šoferis ir uzsedzis sev uz ceļiem rūtainu segu, savukārt durvju spraugu polsterējumam izmantojis spilvenu. Man paliek jautri.

Kādā pilsētā šoferis apstājas un saka, lai kāpjam ārā, bet, tikko esam izkāpuši, liek kāpt atpakaļ. Solītais busiņš uz Tbilisi šodien neesot pienācis, diez vai būšot. Kaut kur atkal braucam.

Nākamajā pilsētā šoferis ar lielajām ausīm lēnu garu skaidro, ka nekad tā neesot bijis, ka Tbilisi busiņa nav. Nu, nav. Jums nav paveicies – viņš saka. Kaut kas tāds pirmo reizi 26 gadu laikā.

Taksī smaržo pēc zivīm. Jaunais šoferis saka – uz robežas jums būs jāsaka, ka tās ir jūsu zivis. Labi – saka Valters. Nē – saku es. Armēņu robežpunktā zivis no mašīnas kaut kur nozūd.

Robeža

Ieeju atpakaļ Gruzijā tāpat kā no tās izgāju – ar savu uzticamo mugursomu.

Atvieglojums gan ātri beidzas, jo nākamajā pilsētā mūsu taxi apstājas. Tālāk neved. Mums, lūk, esot jāgaida Tbilisi mikroautobuss, kas aties no šejienes. Gribu iebilst, ka domājām, ka mūs aizvedīs līdz galam, bet saprotu, ka nav vērts. Pateicos šoferim, ka mūs atvedis. Paldies.

Tagad te, citā zemē, tie ir divi mazi, nevienam nevajadzīgi papīra gabaliņi, bet vēl pirms tam kāds tomēr pacentās un uzrakstīja maģisko kombināciju “Tbilisi 9.00” – un mūsu piedzīvojums varēja sākties. Sanāk smiekli.

Pēcpusdienā izraušamies no busa Tbilisi centrālās stacijas apkaimē. Šoferis prombraucot mums uzpīpina – kopš bērnības, kas pa daļai aizritējusi motoru un spēkratu valstībā, zinu, ka tā ir draudzības un labvēlības zīme.

Pi, pī.

Līst. Palīduši zem lietussarga, kātojam uz pirmo kafejnīcu svinēt dzīvi.

Kaut kur pa ceļam izlasīju, ka templi, kura durvis Pūpolu svētdienas rītā atslēdzu vaļā, savulaik uzcēla kā pateicību Dievam par uzvaru kaujā.

Pi, pī.

Pateicībā,

JASMININE

pierakstīja Ance

Ja Tevi interesē, kā šis viss sākās, lasi arī Armēnijas piezīmes I - Erevāna, Ararats un kaut kas svēts, kas ir pilnīgi cita atmosfēra.

Subscribe now

Share

Leave a comment

Radošais konts atbalsij

Radošais konts

JASMININE dzīvo un raksta. Viņas rokās dienišķais iegūst filozofisku dziļumu. Atbalstot JASMININE, tu vienkārši turpini plūsmu, un šis plūdums izplešas. Pārskaitījumi notiek uz ģimenes SIA JS Monta radošo kontu.

Ja vēlies dzīvu sabalsošanos, piesakies uz kodolsesiju – par visu, ko zinu par kodolu sevī. Vajadzības gadījumā – arī par un ap rakstīšanu

Foto ilustrācijām no Pexels, Valters, JASMININE

Piektā diena

Ilgi stāvu zem siltas dušas. Tepat aiz mūsu īres dzīvokļa sienām Erevāna: baltos, tumīgos ziedos aprikozes, viegli līst.

Gribulīte

Pilsēta atrodas aptuveni 1000 metru augstumā. Te, tuvāk debesīm, gaisma ir cita — matēta, bet vienalga atklāta un gaiša. Gaiss ir sauss. Brīžam vējš dzenā smiltis un putekļus, kas graužas acīs — visticamāk tālab, lai noskaidrotos, attīrītos manis pašas redzēšana. Lai es nedaudz pacenstos un redzētu, un novērtētu to, kas ir, nevis ietiepīgi gribētu un gribētu kaut ko citu. Nekā nebija.

Armēnija mani itin kā māca negribēt.

Šī ir izteikta kalnu zeme, lai gan pilsētā armēņu kalnienes grandiozo apmēru grūti iztēloties.

Erevānā rit dzīve: ielas, augstceltnes, cilvēki, satiksme, darba laiki un odziņa kājāmgājējiem — luksofori ar sekunžu skaitītājiem, lai esi lietas kursā, cik ilgi vēl jāpagaida, vai gluži pretēji — cik aši jāpagūst pārskriet pāri ielai.

Tehnokrātiskā ritma automatizētie iestatījumu tikšķi veido pilsētas pulsu.

Erevānai ir reljefs, masīva, dekoratīva apbūve, un tā ir blīvi apdzīvota. Te nav ne Rīga un pat ne Tbilisi — rindas gan pie kafijas kioskiem (tādu ir daudz!), gan veikalos (arī to netrūkst), gan pie jau minētajiem luksoforiem. Sievietēm meikaps. Valters saka — gandrīz it visām.

Piebilde par rindām

Pirmajā dienā iegāju vienkāršā restorānā un pasūtīju, kā šķita, visvienkāršāko ēdienu — vistas šašliku. Jāgaida bija tik ilgi, ka otrreiz apmeklēt kādu no Erevānas ēstuvēm tā arī neesmu saņēmusies.

Svētais kalns

Skaidrā laikā no pilsētas redzams Ararats — armēņu svētie kalni, simbols, kas no skatu kartēm un produktu etiķetēm iespiedies arī manā atmiņā. Kā stāstīja vietējā gide Andžela, tieši Ararata kalnos, plūdiem atkāpjoties, esot noparkojies Noasa šķirsts, jo Lielais Ararats (5165 m) ir viena no augstākajām pasaules virsotnēm.

Piekļūt Araratam no Armēnijas puses gan nemaz nav iespējams. Jādodas uz Turciju, kuras teritorijā iegūlis Ararata masīvs. Tiesa, mirdzošo Ararata ainavu un klātbūtnes spēku armēņiem neviens nav atņēmis. Tas viss ir un skaitās.

Lielais un Mazais Ararats — viens blakus otram. Skaidrā laikā skaties, cik uziet. Mākoņu ēnojums uz apsnigušajām kalnu krokām mainās ik brīdi.

Vulkāniskās izcelsmes kalni, kas šķiet kā iebalzamēti, kā pierādījums, ka dabā nekas nestāv uz vietas.

Skats, kad brauc ārā no pilsētas un pa busiņa logu tik tiešām ieraugi Araratu, ir neaizmirstams. Šis kalns ir un pastāv, un tas nav viss. Saules apspīdētais kalnienes apveids ir iedarbīgs. Klikšķis. Tīrs pirmās reizes satikšanās prieks. Un pateicība. Mega.

Senos laikos Ararata kalnos ļaudis nemaz neesot kāpuši. Tā bijusi dievu mājvieta. Kad Andželai jautāju, vai armēņiem Ararats ir vīrietis vai sieviete, viņa saka — sieviete. Tā jau man likās.

Var jau būt, ka visos kalnos arī nav jāuzrāpjas.

Šķiet, manas attiecības ar Araratu varētu būt no šīs sērijas. Nevis alkas pēc jaunas virsotnes sasniegšanas, bet apziņa, ka zeme (tostarp kalns) ir svēta. Ka dzīve ir tāda. Ka attiecības ar cilvēkiem arī. Ikdienā aizmirstais svētums tepat vien ir. Līdzās.

Šķirsts

Ja nu mana atrašanās Armēnijā drīzāk ir par dzīves sākšanu no jauna?

Par izlīšanu ārā no savu iedomu kambariem, ilūziju līkločiem, pieņēmumu kaktiem. Par romantisko ideālu filtru noņemšanu. Tas viss kādreiz lieliski strādāja arī manā dzīvē. Tas viss mani paglāba gluži kā Noasa šķirsts. Tas viss arī bija mans Noasa šķirsts.

Bet tagad te, kur mana realitāte vairs netiek mākslīgi konstruēta, aktualitātes ir citas. Šķirsts vairs nav vajadzīgs.

Sākt dzīvi no jauna. Te un tagad.

Es iznāku no dušas. Iekārtojos gultā mūsu īres dzīvoklī. Klade, rapidogrāfs, pilsētas skaņas, vēl neiesilušas dienas svaigā vēja pūsma caur atvērto logu un, protams, Ararats — mana zemes sievietes aizmugure.

Viss notiek pats par sevi. Viss notiek no sevis.

🔑 Atradums

Kalns = Sieviete

Noslēdzot šo ierakstu, izkristalizējies ar JASMININE tikums Nr.3.

Tagad līdzās godīgumam (nultais tikums),

vienkāršībai (pirmais tikums),

vieglumam (otrais tikums)

stājas sāts — tikums, kas atbild par to, ka ir gana.

No sevis,
JASMININE, Erevāna
Rakstīja Ance

Subscribe now

Share

Leave a comment

Fotogrāfijas ilustrācijām Pexels, JASMININE, Valters

Atsegums (ģeoloģijā): zemes virspusē atsegtu iežu virsma, kas var būt dabiska (kalnos, upju, jūru krastos) un mākslīga (karjeros, šahtās, tuneļos).

Vārds Atsegums manī ieskanējās, šķiet, ziemas sākumā. Tad tas pārstāja skanēt. Skanējums atgriezās, tiklīdz nonācu pie šī blogieraksta noslēguma – vienā no pirmajām saulainajām pavasara dienām. Vēl viena neierasta parādība bija miers, ko piedzīvoju, tiklīdz uzsāku darbu pie šī raksta, – māju sajūta.

Tās ir dažādas pasaules, ko iespējams pieredzēt caur kanāliem (sociālā tīklošanās), medijiem (plašsaziņas līdzekļi), domubiedru grupām u.c.

Tās ir dažādas pasaules, ko piedzīvojam, sastopoties ar dažādiem ļaudīm. Gandrīz nekad tas nav viens un tas pats. It kā jau mēs, cilvēki, viens otru, gribi negribi, atdarinām. It kā jau mums, cilvēcei, piemīt ētikas, tikumības, morāles vadlīnijas. Un tomēr.

Tās ir dažādas pasaules uz šīs vienas Zemes.

Ciemošanās

Kad biju maza meitene, viens no lielākajiem priekiem bija nokļūšana vecāku draugu mājās un dzīvokļos. Mamma un tētis bija jauni un sabiedriski. Viņu draugu pāri viens pēc otra precējās, tiem dzima bērni, tika svinēti svētki – īsi sakot, bija daudz visa kā.

Vecāku draugu dzīvesvietās, kurās nokļuvu (bieži, starp citu, pirms kāzu ceremonijām), es apguvu dzīvi.

Pie vecāku draugiem mani interesēja viss – kārtība, lietas, interjers, paražas un, protams, vārdi. Dažādās vietās tie atšķīrās. Pie tēta draugiem garāžās runa bija viena, pie mammas draudzenēm viņu namos – cita. Tad vēl vecmāmiņas un tantes – atsevišķa opera.

Kamēr pieaugušie risināja lietas (sievietes istabās, vīrieši garāžās), es mēdzu vienatnē izstaigāt neaizņemtās teritorijas – ielavījos bērnistabā, izpētīju vannas istabu un tādā garā. Reiz slīdēju lejā pa kāpnēm uz pirmo stāvu, bet tur pretī nīgrs onkulis. Jaunie bieži dzīvoja kopā ar vecajiem. Griezos un kāpu vien atpakaļ augšā pie savējiem.

Teijāteris

Otrs lielais prieks bija brīvdabas teātris pilsētas estrādē. Mani neinteresēja izrādes saturs. Mani saistīja iespēja pamanīt kaut ko no aizskatuves. Ja no pakalnā izvietotajām solu rindām lāga nevarēja redzēt, kas tur notika, iztēlojos pati.

Vai aktieri aizskatuvē ēda, dzēra, smēķēja? Ko viņi darīja, kamēr neatradās uz skatuves, ko?

Šādi jautājumi nodarbināja manu prātu, kamēr izrāde turpinājās. Skatuves puse nebija manu interešu lokā. Mani aizrāva ideja – a kā to var dabūt gatavu?

Dienesta durvis

Tā tas turpinājās pa dzīvi. Ieiet, piemēram, teātrī pa galvenajām durvīm? Parasti tā nenotika. Aktieri, režisori, teātra ļaudis bija mani paziņas vai skolotāji, kas ievilka iekšā pa dienesta ieeju. Vai arī ierados darba darīšanās – tātad pa dienesta durvīm, lūdzu.

Tas viss bija sen un vairs pat neliekas, ka noticis ar mani.

Toties pavisam nesen Latvijā atskārtu, ka, piemēram, Āgenskalna tirgū parasti ienāku pa kādu no sānu ejām. Reiz īpaši piedomāju, apzinātu gāju garāku ceļu, nostājos iepretim ieejai, itin kā sevi iekadrējot, un tikai tad devos iekšā.

Šāda ienākšana pa vēsturiskās tirgus ēkas parādes durvīm, saprotams, bija citādāka. Man patika. Šajā man vien nozīmīgajā procesijā jautās cēlums, pēc kā biju izslāpusi, ošņājot dūmakainu gaisu, ložņājot pa aizskatuvi vien. Ja nu man bija gana?

Stop

Tās ir dažādas pasaules, pat ja manis tur nav. Man ir pašai savējā.

Mana telpa – mana istaba

Mana aizskatuve (vai varbūt tomēr skatuve?) kopš bērna dienām ir bijusi mana istaba. Otrā stāva gulta ar žurnāliem un no vecāku grāmatplauktiem nočieptām grāmatām – ne jau tāpēc, lai diži lasītu, bet lai manai telpai būtu svars, vērtība.

Rakstāmgalds, dažreiz pat divi. Uz viena atradās mūsu ģimenes pirmais dators (tas bija portatīvais) un printeris, kuram allaž aptrūkās tintes. Visticamāk, tieši tāpēc mani urdīja mūžīga vēlme kaut ko izdrukāt – vēlams, kaut ko sensacionālu.

Tā gan nenotika. Domraksti skolā bija jāraksta garlaicīgās burtnīcās un bez ķiņķēziņiem. Labi, varēja jau iztikt.

+ Kabinets

Iekārtoju savā istabā papildus nodaļu ar zemāku galdiņu. Pie tā bija paredzēta pacientu pieņemšana. Bija arī papīrs un rakstāmais recepšu izrakstīšanai.

Mani bija iedvesmojis mans (bērnu) dakteris – baltā uzsvārcī, matiem sidraba sirmumā, samtaini gaišu balsi. Turklāt dakterim bija stāja, kāda nebija raksturīga manu vecāku draugiem. Galu galā viņš bija vecāks. Cilvēks ar dzīves ziņu.

Daktera rokraksts bija viņa firmas zīme – nesalasāms un uzšņāpts uz recepšu formulāra ar īstu tinti – tā nekad nebeidzās un bija zila.

Pasūtot mikstūras, aptiekāres no rokraksta vien atpazina, kas tas par dakteri. Biju lepna, ka manējais. Tiesa, atbrīvojumus uz fizkultūru mans elks piešķīra nelabprāt, bet pat šis fakts daktera vērtību manās acīs tikai cēla. Kaut kā jau tos krosus un tautas bumbas izmocīju.

Esmu klāt

Ir pagājuši gadu desmiti. Esmu nosēdusies pie rakstāmgalda savā istabā Gruzijas laukos. Zinu, ka esmu atradusi meklēto. Tās nav ne kārtējās durvis, aiz kurām ielūkoties, ne skatuves, ne aizskatuves. Tie nav arī nākamie līmeņi. Ne varas spēles, ne sasniegumi. Sorry.

Tas viss esmu es pati – dzīvs cilvēks, organisms, portāls. Atklājies, kļuvis pieejams kā atsegums: zemes virspusē atsegtu iežu virsma. To arī tagad iepazīstu.

Un tai pat laikā kaut kas manī ir arī beidzies.

🔑 Atradumi

Bērnība = nākotnes projekcija

Atsegums = tas, kas man ir tagad

Klātesamība = tas, ko sauc par magic, wow

Pateicībā bērnības varoņiem,

JASMININE

Atsegumam pa pēdām devās Ance

Subscribe now

Share

Leave a comment

JASMININE dzīvo un raksta, un nebeidz brīnīties, ka šis viss tiešām ir iespējams.

Ja vēlies dzīvu sabalsošanos, piesakies uz kodolsesiju – par visu, ko zinu par kodolu sevī. Vajadzības gadījumā – arī par un ap rakstīšanu

Atbalstot JASMININE, tu vienkārši turpini plūsmu, un plūdums izplešas. Pārskaitījumi notiek uz ģimenes SIA JS Monta radošo kontu

Radošais fonds

Foto no Pexels. JASMININE rokraksts un ķinķēziņi.

Visu mūžu esmu kaut ko stiepusi un vilkusi. Bieži tie bijuši arī citu cilvēku projekti un, neiztrūkstoši, gaidas – kaut kas, ko man liekas, ka no manis sagaida vai varētu sagaidīt.

Šorīt pakojot ceļasomu, jūtu – a es vairs nestiepšu. Divu dienu izbraukuma bagāžu nenesīšu pati, ja to var darīt mans vīrs. Neesmu taču viena kā pirksts uz šīs zemes.

Domāts – darīts. Valters nav sevišķi jāpierunā uz dažu manu apģērba gabalu un higiēnas piederumu ievietošanu savā mugursomā.

Dodamies ceļā.

Man pie rokas viena vienīga soma – drīzāk gan tāda kā teātra somiņa mini portfeļa formā. Vieta telefonam, maciņam, dažiem niekiem. Rīgā ar šo mazo rokassomu devos uz teātri un it nemaz nejutos kā izlēcēja.

Vīrs, Gruzijas laukos ieraudzījis mani bez mūžīgās mugursomas (lasīt – nastas), priecīgs. “Kā jūties?” viņš jautā. “Izcili,” atbildu.

Tā arī ir.

Nevaru apgalvot, ka man būtu, piemēram, pārāk viegli (tas vispār ir iespējams?). Vai – ka būtu neierasti ceļot bez mugurenes. Esmu savā ādā.

Atceros, ka lielajos kalnu pārgājienos, pirmais, ko puiši vienmēr man piedāvājuši, - panest somu. Wow – atbrīvot mani no liekā smaguma gluži kā pamatskolā, kad vienu laiku zēniem bija modē nest meiteņu skolas somas.

Skaidrs, ka atņemt sievietei mugursomu varētu būt vienkāršāk nekā tikt galā ar viņas domu, emociju un prāta programmu klāstu, kas arī varētu būt savēlies putekļainā kamolā – iespējams, lielākā un smagākā par mugursomu.

Tagad, kad man uz pleca teātra somiņa, šķiet, ka esmu nedaudz pieņēmusies prātā – vairs negaidu kritisko brīdi, kad kāds no malas piedāvās mani atbrīvot. Esmu izdarījusi to pati. Savlaicīgi.

Šoreiz izvēloties mazo, nevis lielo. Vieglāk, nevis smagāk.

Šādas ārēji necilas atklāsmes un izvēles maina dzīvi un dzīvošanas kāri viskrasāk. Darbs ar sevi realitātē reizēm tik tiešām ir tikai dažas minūtes godīga iekšējā dialoga ar sevi. Rezultāts? Jauna, daudz vieglākas ceļošanas pieredze ne tikai man, bet arī otram, proti, manam vīram. (Viņš to arī apstiprina.)

Rūpējoties par savu labsajūtu, es ļauju arī otram parūpēties par mani. Citādāk tikai rotēju pati savā orbītā. Ja nu otrs sāk darīt tāpat – rotē savējā?

Atsvešināšanās. Ja nu tā sākas tieši tad, kad paši ar visu it kā tik lieliski tiekam galā?

Mums ir pašiem savi projekti, programmas, disciplīnas un ... Es pat nezinu. Plāni, jā, protams, plāni. Grafiks uz priekšu.

Mājās no divu dienu izbraukuma atgriežos ar to pašu teātra somiņu pār plecu.

Pie rokas tukša take away papīra krūze – vienīgais suvenīrs no piejūras pilsētas. Tipinot lejā no uzkalniņa līdz mājai, man liekas, ka pacelšos spārnos.

Vieglums ir lipīgs, un, mainoties sezonām, es neiebilstu vēl kādu aplipināt.

Tiesa, divu dienu prombūtnē izbaudīju ne tikai vieglumu. Viegluma klātbūtnē sakustējās duļķes un nogulsnes – tās, gluži neredzamas, bija iekārtojušās līdzi kaut kur mana prāta un auguma apcirkņos, jo manā mini bagāžā tām vietas nebija.

Tad nu pirmajā kafejnīcā agrā rītā, kad piejūras pilsēta vēl tikai modās miega, es sāku savu domu murskuli izrunāt ārā.

Iezīmējās mana smaguma kontūras.

Otrajā kafejnīcā, kad pilsētnieki jau visai modri virināja kafenes durvis un veica pasūtījumus, es nekustīgi sēdēju blakus vīram un klusītēm bimbāju. Pat kapučīno nebija vajadzīgs.

Atklājās, ka manā mūžīgajā stiepšanā, vilkšanā un iluzoru gaidu remdēšanā bija iemaldījusies vainas apziņa.

Kas tai te darāms? Tagad šai dārgajā kofīšopā vaina, vaina, mana vaina iztecēja pār maniem vaigiem kā ūdeņi izplūst no kalnu klintīm. Vieglums atslēdza mani vaļā.

Otrais JASMININE tikums – vieglums.

Pirmais – vienkāršība.

Nultais – godīgums, arī caurspīdīgums.

🔑 Atradums

Vieglums ir atbrīvojums no smaguma, arī no mūžīgās aizņemtības. Vēl vairāk vietas kā man, tā otram.

JASMININE

Ceļoja un rakstīja Ance

Kodolsesijas un kodolstudijas

Subscribe now

Share

Leave a comment

Radošais fonds 24/7

Radošais fonds

Foto no JASMININE un Pexels JASMININE apdarē

Māja bija auksta, tā bija jākurina, un tusēšanās pie kompja sanāca saraustīta. Tagad ir iesilis, arī elektrība ir, un es esmu te. Dators un es.

Jāatzīst gan, ka agrākā romantika, čillošana pie datora pačibējusi. (Tiesa, fonā allaž bijusi komunikācija, tuvumā ledusskapis, kaut kas uzēdams, uzdzerams.)

Šobrīd vairs pat negribu ar datoru iet uz virtuvi, kur kārdinājumi rokas stiepiena attālumā. Labprātāk palieku pie rakstāmgalda savā istabā. Gribu vienkārši izdarīt lietas.

Noņemot ilūziju filtrus, dzīve parasti kļūst itin kā mazāk garšīga (seksīga?). Taču notiek vēl kas – tā parādās skaidrākā (skaudrākā?) gaismā.

Tā ir. Tā vienkārši ir.

Tagad sēžu šim Tā ir. Tā vienkārši ir pretī. Raugos uz to aci pret aci. Raugos, visticamāk, pati uz sevi. Spoguļa vietā datora ekrāns.

Viss, kas man šajā momentā pieder, – manas maņas. Ir tiešām forši, ka tās nav aizlipušas aiz ēdienu un dzērienu plīvura. Aiz tām pašām iedomām, kad tev liekas, ka viss ir forši, bet īstenībā tak’ tā nemaz nav.

Šorīt neaizbraucu uz pilsētu.

Nosēdos viena pati istabā un taisīju sejas jogas vingrinājumus. Tie tagad aktuāli, jo apzinos – pat ja neesmu publiska persona, savā dzīvē arī vairs neesmu beksteidžā. Esmu redzama – nu un, ka ir dienas, kad neizeju no mājas?

Pat pēc vairākām stundām jūtu sejas jogas efektu – vieglu elektizāciju (šķiet, līdzīgi iedarbojas dārgo krēmu sastāvdaļas). Es jūtu savu seju – tieši tāpat teica skolotāja pēc 20 minūšu sesijas. Uh, man izdevās.

Reizēm ir tiešām brīnumaini nebūt tai, kas es biju. Publiska atklāšanās, kas reizē ir atklāšanās sev. Tie vairs nav meklējumi, tie ir tikai un vienīgi atradumi.

Tu ej un rodi. Sēdi un rodi. Jebkā. Jebkur. Vienmēr. Visur. Nav lieku darbību.

Ja es kaut ko atrodu, tad taču ir arī bijis vērts meklēt. Priecājos, pat ja atradums izrādās kas gluži cits nekā gaidīts – man tā gadās bieži.

Starplaikos starp lielajām lietām ķert kaifu no šķietami mazajām.

Nenogulēts saullēkts.

Nenoslinkota ziņa draudzenei (labi, vairākām).

Kaut dažas lapas augstvērtīga teksta – gan izlasīta, gan, vēlams, pašas radīta.

Ikdienas momentfoto uzfrišināšana, jo foto klikšķi bez apdares ne vienmēr atspoguļo patieso sajūtu.

Man prasās vēl vairāk sevis.

Atkal un atkal pieredzu, ka ar mani ir un var būt pietiekami. Ka es esmu. Ka man nav jāskrien kaut kur tālāk. Ka es spēju ne tikai iejusties, bet arī izplesties no tā punkta, kur esmu. No tā punkta, kas es.

Draudzība un kontaktēšanās arī no šī paša punkta – no visa tā, ko dienu aiz dienas rodam sevī. Kā gan citādi pasaule uzpildīsies ar to, kā tai trūkst?

Drīzumā došos ceļā.

Datoru atkal neņemšu līdzi. Arī ilgas bagātina ceļojumu – sevišķi, kad pēc ilga pārtraukuma tām beidzot var pilnībā nodoties.

🔑 Atradums

Ilgas = norāde uz piepildījumu

JASMININE

Rakstīja Ance

Kodolsesijas un kodolstudijas

Subscribe now

Share

Leave a comment

Radošais konts 24/7

Radošais konts

Foto – JASMININE, Pexels, Valters. Apdare – JASMININE

Pielāgoties vai nepielāgoties? – tāds, lūk, ir jautājums.

001 Mašīnā

Biju pilsētā. Turpceļā apstādināju taksīti – a iekšā četri vīrieši darba drēbēs. Tā nu braucām uz pilsētu darīšanās – vīri un es. (taxi cena – 1 eiro)

Iepriekšējā reizē aizmugurējā sēdeklī saspiedāmies četratā – tiesa gan, tikai dāmas apaļiem izliekumiem. (cena tā pati – 1 eiro)

Gruzijā tas viss piederas pie lietas – nevienam nerūp, ka es varbūt nejūtos komfortabli vienā čupā ar nepazīstamiem ļaudīm. Neatliek nekas cits kā iejusties, taču es tomēr jūtu, ka šoreiz nav vērts to darīt.

Kādēļ piepūlēties? Kādēļ mēģināt atrast sev telpu te, kur tā jau ir aizņemta, proti, automašīnā?

Mierīgi nosēžu nepilnas 20 minūtes garo ceļu līdz pilsētai.

Pārvietošanās no punkta A uz punktu B tāpat nav galapunkts, tā ir pārejas zona – kā vējš metro tuneļos, nekas vairāk.

Starp citu, neviens no vīriem mašīnā neko nejautā, vien īsi apspriežas savā starpā. Klusums. Lietus piles uz vēdlodziņa. Mitrums.

002 Pilsētā

Tas pats pilsētā. Kad izkāpju no mašīnas, redzu, ka pilsēta ir netīra, skaļa, pielijusi. Ielas suņi samirkuši un tāpēc vien izskatās nelaimīgi. Tādi šķiet arī cilvēki – nelaimīgi. Vajadzētu iejusties, saņemties – uh.

Allaž esmu uzskatījusi (vai varbūt pieņēmusi?), ka nav variantu – ir jāpielāgojas. Šorīt kā ar neredzamu āmuri pa pieri – tā var nedarīt.

Ir atļauts nepielāgoties – ak.

Nerakstītie likumi gluži kā piedzīvojumu filmā zaudējuši savu varu. Pielāgošanās kā mana izdzīvošanas stratēģija nav aktuāla. Novecojusi informācija. Next.

Iznākot no pārtikas preču veikala, apjēdzu, ka, hei, es drīkstu vienkārši nopirkt nepieciešamākās lietas.

Uzmetu acis dūmakā kūpošajam kalnam, kura korē pilsēta beidzas. Nelīst. Ūdeņi skalo ielas – pilsētas asinsriti.

Samaksāju par vēl vienu taksi (apmēram 5 eiro) un braucu mājās.

Neaizgāju uz kafejnīcu, neiegāju ne grāmatnīcā, ne apģērbu bodē.

Atpakaļceļā biju vienīgā pasažiere, un cena par taxi bija piecreiz dārgāka – pamanījāt, vai ne?

003 Mājās

Esmu mājās.

Pirms dažām dienām mans vīrs pateica frāzi, ko nevaru aizmirst.

“Nevēlos savu vienīgās ēdienreizes signālu atstāt kafejnīcās,” viņš teica. (Piebilde: viņš ēd reizi dienā.)

Tobrīd šai domai nepievērsu lielu vērību, bet šodien apjautu, ko tā nozīmē man. Neatstāt varu pār savu izsalkumu citiem. Neatdot to, kas ir mans, citu rokās, pārziņā.

Izvērtēt – kam un kad savu izsalkumu dāvāt? Varbūt ir reizes, kad izsalkums jāremdē pašai?

Vīrs, starp citu, mani sācis saukt par mākslinieci.

Reizēm nevaru saprast, kad viņš domā nopietni, kad ķircina, bet fakts tomēr paliek fakts. Tas priecē tāpat kā viņa acīmredzamā pieaugšana pēdējo mēnešu laikā. Viņš pats meklē tam visam vārdu, bet man liekas, ka ar vienu vārdu nepietiks.

Tas ir Valtera limitless zinātņu institūts, kuram līdzās mājo JASMININE.

Soli pa solītim iemājoju atpakaļ it visā, ko pati esmu izveidojusi.

Šo nav iespējams pamest vai izlikties, ka tā nav. Šis nav nekāds otrais plāns. Šīs ir gan manas mājas, gan dzīve – lielās un mazās lietas, izdevušies un neizdevušies mākslas darbi te, kur patlaban esmu.

000

Ir jauns rīts.

Iekšēji jūtu, kā Latvijas vietas, ielas, kafejnīcas un cilvēki, pie kuriem biju pieradusi pēdējos mēnešos, attālinās.

Pieķeršanās un atmiņas zaudē svaru, izlīdzinās. Domas atbrīvo telpu. Elpojas vieglāk.

Kāds nemanāms spēks tur mani te – pie šīs zaļās, salijušās dienvidu zemes un galu galā – pie sevis.

Ziema ir pagājusi. Esam atpakaļ.

🔑 Atradumi

Pielāgošanās = novecojusi informācija

Izsalkums = radošais dzinējspēks

Mājas = viss, ko esmu radījusi

JASMININE

Apsēdās un uzrakstīja Ance

Kodolstudijas un kodolsesijas

Subscribe now

Share

Leave a comment

Ja jūti vērtību — Radošais konts

Radošais konts

Foto no Pexels, apdare — JASMININE

Ko tur liegties – tā ir pagaisusi.

Tagad domāju – vai vispār jebkad esmu bijusi disciplinēta, vai tikai izpildījusi citu cilvēku programmas?

Labi, sākšu ar to, ka šo ierakstu, dažas savas dzīves lappuses publicēšu piektdien. Tieši tāpat kā to darīju, kad šī jasminine.space vietne bija tikko radusies – tai pirmsākumā nu jau teju pusgadu atpakaļ.

Tā toreiz bija mana doma – jauna vēstule ik piektdienu, lai gan te, Gruzijas laukos, dienu nosaukumi, nerunājot par datumiem, ir relatīvi. Drīzāk ir cits ritms – proti, gaisma un tumsa. Diena un nakts – šis vai nākamais gaismas vai tumsas robs, kurā paspēt vai nepaspēt kaut ko jēdzīgu sadarīt.

Tātad iespējams, ka ne vienmēr ar saviem ierakstiem trāpīšu piektdienā. Next.

JASMININE topošā Grāmata. Esmu piekususi par to domāt, bet, jā, tā eksistē, elpo tepat līdzās manā datorā. Ja saskaita aprakstītās lapas, kopā to ir vismaz 30.

Jāatzīst gan, ka doma par savu Grāmatu Gruzijas laukos šķiet nedaudz absurda.

No šejienes skatu punkta raugoties, ķēpa, kas saistās ar rediģēšanu, izdošanu un visu pārējo nezināmo, nešķiet tā vērta, lai to vispār darītu. Droši vien tāpēc Grāmatu sāku rakstīt Latvijā.

Te, laukos, tā tiešām nav nevienam vajadzīga, jo neviena (fiziski) jau arī te nav, izņemot manu vīru un dažus tuvākos kaimiņus. Bet tuvākie mani pazīst kā raibu suni. Ko gan tiem lasīt par mani?

Varbūt man vienkārši ir paģiras pēc trim iespaidiem bagātiem mēnešiem Latvijā. Gruzija tomēr ir pilnīgi cita pasaule.

Līst un nekas nenotiek, lai gan šorīt laime – vienā mākoņu caurumā redzami kalni – Lielais Kaukāzs. Viegli apsnigušas klintis.

Dižas poēzijas nav. Lauki paliek lauki. Peļķes, mīksta, ūdeņaina zeme un dubļi. Tai pat laikā skaidrs, ka dzīvi un dzīvošanu neviens nav atcēlis.

Viss turpinās. Ko es te iedomājos?

Lūk, tām gan ir laiks beigties – manām iedomām.

Norvēģis Ērlings Kage raksta: “Kad esi ieguldījis daudz laika, lai būtu pieejams un sekotu notiekošajam, ir viegli pieņemt, ka tam ir vērtība, pat ja tas, ko esi izdarījis, nav īpaši svarīgs.”

Attiecīgi – tas, ka man liekas, ka šobrīd kaut kā trūkst, nenozīmē, ka tā ir. Turklāt šī iztrūkuma uzturēšana nepadarīs to vērtīgāku.

Tiesa gan, šī neapmierinātība var signalizēt, ka trūkums ir iestājies manī pašā. Mans iekšējais stāvoklis ir sašķobījies.

Tukšuma un sašļukšanas tēmai ir veltītas vairākas lapas JASMININE Grāmatā – par to, cik ļoti mani spēj ietekmēt ārējās vides izmaiņas un to iebrāšanās dzīvē. Šķiet, tas arī ir noticis.

Ir nomainījusies bilde aiz loga, mēbeles istabā, gaisa temperatūra un kvalitāte ir cita, un es esmu iedomājusies, ka man tas viss tā ne sevišķi patīk – ak, vai.

To sauc par iedomību, vai ne?

Trīs mēnešus no vietas Latvijā notika viss... Te, Gruzijas laukos, pēkšņi nekā no tā nav.

Iedomība nav manā garā. Bet kas ir?

Pirmais JASMININE tikums – vienkāršība. Varbūt vajag pakāpties soli atpakaļ?

Grāmatā esmu ierakstījusi, ka “uz atpakaļu var iet tikai tad, ja tas ir uz priekšu”. Pirmkārt, izklausās noderīgi. Otrkārt, šoreiz tieši tā arī ir.

Kas ir pirms vienkāršības?

Nultais tikums – caurspīdība, arī godīgums.

Ceru, man izdevās.

Šorīt no mugursomas izsaiņoju filmēšanas statīvu – tētis man to uzdāvināja dzimšanas dienā pirms dažiem mēnešiem. Gribēja dāvināt blenderi, bet es tomēr paliku pie sava – māksliniece nav mājsaimniece, tai vajag statīvu. Pirmais filmēšanas mēģinājums (par mikrofonu aizmirsu) jūsu rīcībā. Bija doma kameras priekšā nolasīt šo piektdienas vēstuli, bet ēterā tik un tā atklājās dzīve – neapstādināma.

Lai plaukst!

JASMININE no dienvidiem

Rakstīja Ance

Subscribe now

Share

Leave a comment

Radošais konts

Klade. Kas gan tur liels? Skolas laikā driķēju kladēs un burtnīcās uz vella paraušanu, īpaši neaizdomājoties, ar ko patiesībā nodarbojos. Izdarīju, izpildīju, next.

Ar melno kladi jau no paša sākuma viss bija citādāk.

Kad to iegādājos, pārdevēja manu kladi ielika brūnā papīra turzā – līdzīgu tām, kādās pārdod smalkmaizītes.

Klade brūnajā papīrā tīkami čaukstēja. Bija silta, saulaina rudens diena, un es savu pirkumu nespēju noslēpt somā. Piespiedu pie krūtīm un gāju pa ielu. Tā biju es. Sieviete, kuras rokās bija kaut kas liels.

Manī, visticamāk, bija iekšējā gatavība, kas nu varēja sākt parādīties, izrakstīties, izzīmēties uz āru. Apaugt ar miesu. Mana melnā klade papīra turzā kā manas [lielās] iekšpasaules nesējs un atspulgs fiziskajā pasaulē, kurā visam ir svars. Tiesa gan, pagaidām neviena klades lapa vēl nebija aprakstīta...

Nauda, par kuru iegādājos kladi, bija uzdāvināta. Tā nāca no ārpasaules atbalsta. Nebija iemesla neticēt melnās klades potenciālam. Jutos vajadzīga. Jā – apkārtējiem, bet arī sev.

Ar melno kladi nodzīvoju teju pusgadu. Šī sadarbība bija intensīva.

Melnā klade piedzīvoja, kā izbeidzas vecais un piedzimst jaunais, proti, mans vārds [firmas zīme] JASMININE un līdz ar to arī jasminine.space – manu digitālo vēstuļu centrāle. Tā bija vērienīgākā un precīzākā pāreja, kādu līdz šim sev biju atļāvusi piedzīvot.

Bet melnās klades stāsts nebija galā.

Decembra sākumā ņēmu to līdzi mugursomā un devos uz Latviju – savu ziemeļu bērnības zemi, kur, gribi negribi, nācās tikt cauri procesam, ko rakstnieks, dzīļu psihologs un dvēseles arhetipu pētnieks Bils Plotkins dēvē par “nāves vigvamu” – vietu, kurā cilvēks atvadās no vecās identitātes, lai piedzimtu jaunajai – uh.

Arī šai nervus kutinošajā un mega dziļajā posmā Vidzemes mežu ielokā melnā klade bija ar mani. Tiesa, pamanīju, ka man vairs tik ļoti neprasījās ne rakstīt, ne fiksēt sajūtas, sāpes, pārdzīvojumus – nu un, ka visa bija daudz?

Es alku vienkārši dzīvot. Būt klāt, vērot, ieraudzīt, sajust.

Sajust bija galvenais.

Tā piemēram, ceļā uz aptiektu sastaptais bērnības kaimiņu zēns – tagad pieaudzis vīrietis. Acis tās pašas. Runājāmies uz apledojuša trotuāra tā, it kā mēs aizvien būtu tie paši.

Sajust atmosfēru, sarunu biedru, šo neredzamo un tai pat laikā brīnumaino – reizēm smago, reizēm vieglo, reizēm gluži neaprakstāmo lauku ap mums un mūsos. Neatlikt un neattaisnoties, bet sajust un vēlreiz sajust tieši tagad.

Es jūtu.

Spēju savas sajūtas nosaukt precīzos vārdos. Ietērpt vārdos. Ne vien kladē, bet arī balsī, augumā, kustībā. Mēģinu to aizvien vairāk darīt dzīvajā, cilvēkos. Īsi sakot, esmu ēterā te, kur jau esmu, un esmu tieši tā pati, kas vienmēr esmu bijusi. Cilvēks – ne tikai galva, ne tikai rokas, bet viss.

Es pati visā savā pilnestībā. Pat nezinu, aiz kā un kur gan varētu paslēpties? Varbūt kladē?

Īsi konspekti, kodolīgi domu pieraksti – cauri ziemeļu ziemai melnā klade man aizvien noderēja. Tā turpināja mani balstīt, taču, kad nomaiņa no vecā uz jauno bija notikusi [iegrāmatojusies] arī manis pašas augumā [ne tikai uz papīra, blogā vai IG], melnā klade aizvien biežāk tika atstāta plauktā vai uz palodzes.

Mēs, kas vēl nupat bijām nešķiramas, bijām atdalījušās. Distance bija palielinājusies.

Pirms dažām dienām nolēmu savu melno kladi pārskatīt.

Rakstīt tajā vairs pat negribējās. Kaut kas bija beidzies. Secināju arī, ka atpakaļ uz Gruziju – manām dienvidu mājām – nevēlos to vest.

Šķīru lapu pa lapai, tomēr jutos vīlusies. Daudz kas bija noticis, bet enerģiskums – izčākstējis.

Izgriezu dažus citātus, plūsmīgus tekstus, taču arī tie vairs ar mani pašu itin kā nelīmējās kopā.

Tikai tad, kad melnās klades atliekas bija nonākušas kādā no Rīgas atkritumu tvertnēm un es pati atrados vairākus tūkstošus kilometru attālumā no bērnības zemes, man beidzot pielēca.

Pielēca!

Es jau biju mainījusies.

Tā vienkārši notiek. Man vairs nebija sevi jāuztur ar stāstiem, ar tērpiem, ar spožu PR.

Viss tas, kas izsprakšķēja melnās klades portālā, nav atkārtojams. Tā bija empīriska – kā uz papīra, tā arī zemes un ķermeņa dzīlēs sakņota manas oriģinālās izcelsmes [cilvēcības] atgūšanas pieredze. Godīgi pret sevi. 1:1.

Tieši tāpēc melnās klades vairs nav. Lai es turpinātu būt tā, kas jau esmu par visiem 10000000000000% – JASMININE.

Manā Gruzijas virtuves plītī sprakšķ malka. Ārā līst, un tomēr Kaukāza plūmes koks pagalma vidū baltos ziedos. Maniem latvju senčiem baltā ir ne tikai sniega, bet arī tikuma krāsa.

Uz galda blakus datoram bēšs piezīmju blociņš ar noplēšamām lapām – ak, jā, tas manējais. Vienkāršībā ir vieglums tāpat kā mana blociņa kompaktajās lapās – tas, kas pa ceļam.

Vienkāršība – JASMININE tikums Nr.1.

JASMININE ir te

Vēstuli nosūtīja Ance

Noskaņu režija dzīvajā + arī kodolsesijas ir atpakaļ

Subscribe now

Share

Leave a comment

Aizvien biežāk dzirdu, ka cilvēki izsaka vēlmi vienkārši būt. Tieši tā tas arī skan: “Es vēlos vienkārši būt.”

Atslēgas vārdi ir četri.

“Es” parasti ir par identitāti.

“Es” kaut kas esmu vai arī neesmu nekas ievērības cienīgs. “Es” kā loma, kas jānotur, stils, kas jāiznes, manieres, kuras būtu muļķīgi atmest. Tie ir arī paradumi un pieradumi, kas veido un balsta mani — manu “es”. Manuprāt, “es” šai vārdu četriniekā vispār nav problēma. “Es” ir pat ļoti vajadzīgs. Pamats, ietvars, forma.

Ejam tālāk.

“Vēlos” ir gatavība.

Vai vismaz tuvināšanās tai. “Vēlos” ir impulss, kas var vest uz reālu darbību. “Vēlos” skan kā kaut kas garšīgs, vai ne? “Vēlos” — ja nu tas ir tieši tas, kas vajadzīgs? Pa īstam, nevis tikai sapņos vai iedomās. “Vēlos” var mēģināt piepildīt. Piepildīt vēlēšanos… Taču... Vai tiešām es šo vēlos? Un ja vēlos — vai spēšu atteikties no tā, kas lieks?

“Vienkārši.”

Šis vārds liecina, ka kaut kas ir sarežģīti. Ja pastāv vēlme pēc vienkāršības, kaut kur kaut kas ir sabiezējis. Kaut kur kaut kā ir par daudz, par smagu, par dziļu, par apnicīgu. “Vienkārši” ir vārds, kas sauc palīgā un aicina pievērst uzmanību. Kam? Sev. Savam “es”. Savam augumam. Savai psihei, garam. Īsi sakot — sev. Kā būtu šo “vienkārši” praktizēt tagad? Tieši tik vienkārši.

“Būt.”

Te sākas jautrība. Kas tas tāds ir — “būt”? Ko dara “būt”? Ko ēd “būt”? Ko nozīmē “būt”? Vai ir kāds, kurš var parādīt priekšā? Kā tas ir — “būt”?

Teikšu, kā ir — man šis burvju vārdiņš “būt” ir nesaprotams, neizprotams un, visticamāk, neizskaidrojams. Pat nevēlos ar to nodarboties. “Būt” ir mana būtne — tas klikšķis, intuīcija, priekšnojautas un sajūtas, kas padara mani dzīvu. Varbūt pat neatkārtojamu, bet arī tam vairs nav sevišķas nozīmes.

Būt. Alkas būt sev. Tam, kas esmu patlaban, nevis tam, kas biju vakar, vai būšu rīt. Būt. Ne mērķim, ne projektam. Būt. Varbūt dzīvam? Vienkārši dzīvai?

Pasaule ir pārgurusi no sevis definēšanas, un tās ļaudis sāk pagurt ne no kā cita kā paši no sevis.

Tā nu es arī sāku vēlēties vienkārši būt.

Iet, sēdēt, rakstīt, piecelties, tīrīt zobus, izmazgāt drēbes, aiziet un atnākt — visas šīs supervienkāršās lietas. Visi šie brīnumainie sīkumi.

“Būt” ir par ļaušanos savai būtnei, būtībai — savam kodolam.

Man sevi nav jālauž. Es ļauju sev būt.

Man sevi nav jāpiespiež. Es ļauju sev būt.

Man sevi nav jāglābj. Es ļauju sev būt.

Piebremzēju.

Neskrienu tev līdzi. Ieklausos. Jūtu.

Tā ir tā mana atbildība pret sevi pašu. Vai nav magic?

Trauksme, starp citu, rodas no darbības vārda “traukties”. Kur es tā traucos?

Bu bu bu būt.

Esmu.

Ļaujos notiekošajam sevī. Atsaucos notiekošajam ap mani.

Esmu. Varbūt pat [pati sev] centrs?

JASMININE

Rakstīja Ance

Subscribe now

Share

Leave a comment

Vizuālajai izpausmei ļāvās JASMININE, foto no Pexels.

Virs Vecrīgas apsnigušajiem jumtiem lido putni. Arī es jau pavisam drīz lidošu prom – uz dienvidu mājām.

Šī ir bijusi skaistākā ziema manā dzīvē. Tā bija tieši tāda pati kā toreiz, kad piedzimu – nācu pasaulē. Tikpat īsta.

Ziema turpinās.

Vīri attīra Vecrīgas jumtus no sniega. Reizumis šaurās ielas tiek bloķētas – pa tām nedrīkst iet. Varbūt tālab tas vieglums. Tas tur itin kā virs zemes. Tas atsakās ielaist zemes dzīves smagumu sevī. Tam raupjums ir svešs.

Šī ziema mani ceļ spārnos.

Atgādina, ka man tādi ir, lai gan, protams, no malas nepateiksi. Cilvēks kā cilvēks. Divi roki, divi kāji, rumpis un galva. Citreiz vēl iepirkumu tīkliņš pie rokas. Citreiz besis, kas ir daudz nepatīkamāk par neērtu tīkliņu pie rokas.

Es neļaujos visam.

Neļaujos cilvēkiem, kuriem neuzticos. Bieži vien neļaujos arī tiem, kurus it kā pazīstu, zinu. Pazīšanās vairs nenozīmē ne uzticēšanos, ne drošību. Paldies – nē.

Taču ir visai daudz kas tāds, kam es ļaujos pavisam noteikti.

• Es ļaujos savām dusmām, emocijām, sajūtām. Nespēju to visu norīt un izlikties, ka viss ir ok. Nē – paldies. Tā nu šoziem esmu piedzīvojusi ne vienu vien emocionālu izlādi, kas pilnībā izmainījusi noskaņojumu kā manī, tā apkārtējos.

• Nemēdzu atvainoties. Atļaujos neatvainoties par savu rīcību. Ja nu tā veidojas stāja?...

• Ļauju [un tas nav nemaz tik vienkārši], lai situācija, telpa, cilvēki, sajūtas, emocijas sadzīst pašas. Bez mākslīgas iejaukšanās. Bez vardarbības.

• Ļaujos pati sev – savai klātbūtnei. Esmu, kur esmu. Tagad te.

• Ļaujos tukšumam. Manī ir tukšums, un man tas ir vajadzīgs. Tā ir tā vieta, kur rodas, parādās, notiek. Tā ir tā tukšā lapa. Tā ir tā tīrā izjūta. Tā ir tā vilkme. Un tā ir arī mana brīvība.

• Ļaujos notikšanai. Sevis un pasaules notikšanai.

• Ļaujos klusumam.

Es aizveru muti.

Kad mute ir ciet, es sāku dzirdēt nevis savu iekšējo dialogu, bet apkārtnes skaņas. Troksni, kas ir reāls, ne iedomāts. Putnu kliedzieni, soļi telpā, ūdens tecēšana pa krānu. Un pēkšņi arī tas viss pieklust. Dzirdu tikai to, kā mana pildspalva pieskaras papīram. Ritmiski skan. Atbalsojas.

Pasaule, manis pašas eksistence šai pašā klusuma mirklī ir kļuvusi itin kā telpiskāka. Vietas ir itin kā vairāk. Elpa vairs nav steidzīgi sekla, pat ja tai vispār neesmu pievērsusi uzmanību.

Klusums, tukšums un pārējie ļaušanās elementi ir kā darba rīki. Ir cilvēki, kuri nevar pilnasinīgi dzīvot bet dārza kapļa. Tā es nevaru bez saviem neredzamajiem štrumentiem.

Stāvu ar draugiem uz Martas ielas.

Nesaprotu, kāpēc klusēju. Vai tāpēc, ka viss notiek arī bez manas iejaukšanās?

Viss notiek vēl labāk.

Tā es atkal vienkārši eju pa šīm pilsētas ielām.

Ak, jā, arī tām es ļaujos. Un kad es ļaujos, mani atpazīst. Tā ir visskaistākā sajūta pasaulē. It kā es nekad nekur nebūtu pazudusi. It kā nekādu laika robu starp mums nebūtu bijis.

Ir un nav – vieglums, smagums, spārni, jebkas.

JASMININE

Pierakstīja Ance

Noskaņu režija dzīvajā

Subscribe now

Share

Leave a comment

Foto no Pexels JASMININE režijā

Ir ap deviņiem no rīta.

Nevēlos ieslēgt telefonu. Neesmu gatava vēl kaut kam.

Esmu gatava, pilnīgi nogatavojusies pati sev, šim brīdim, šai sajūtai, kurā atrodos patlaban. Vēlos te būt — visā tanī, kas esmu es pati.

Jā.

Jau vakar man šķita, ka viss augums alkst rakstīt. Uz brīdi pat nosēdos pie vīra lielā datora, aši sarediģēju JASMININE Grāmatas jaunākās lapas, taču tad likos mierā.

Miers.

Pagāja vakars. Pagāja nakts.

Pa to laiku notika nostiprināšanās manī pašā. Tāda kā iesakņošanās.

Tēmas, par kurām ar degsmi taisījos rakstīt vakar, pret rītu bija zaudējušas savu aktualitāti.

No rīta es itin kā piecēlos cita, citādāka. Mans iekšējais stāvoklis bija nomainījies – izlīdzsvarojies. Jutos atvieglota, varbūt pat atpestīta no tā, kas vairs tāpat nebiju es – tikai mani prāta riņķa danči.

Notikšana. Tas tagad notiek.

Šobrīd atļauju sev nevis darīt, nevis forsēt, nevis izsludināt un ierosināt, bet…

Ļauju laikam ritēt. Ļauju lietām notikt. Ļauju sev un pasaulei sakārtoties.

Ļaut. Ļaut. Ļaut. Atļauties reizi par visām reizēm.

Atļaujos.

Dzirdēt: ieklausīties.

Redzēt: ieskatīties.

Domāt: iedomāties.

Just: iejusties.

Pieskarties… Vai varbūt nemaz neskarties klāt?!

Pirms dažām dienām uz ielas satiku paziņu. Nejauši. Izrādās, viņš bija man rakstījis, aicinājis ciemos, bet e‑pastu nebiju saņēmusi. (Kā vēlāk izpētīju, tas bija iekritis spamos.)

Lai vai kā — pat ar visām komunikācijas kļūmēm es tik un tā atrados tur, kur biju gaidīta — siltā Āgenskalna viesistabā ar patīkamiem sarunu biedriem.

Kamēr cilvēks neļauj nekam notikt, nekas arī nenotiek.

A man patīk, ka notiek. Ārkārtīgi patīk.

Ārā aiz loga lēnītēm snieg. Kafejnīcā, kurā atrodos, ienāk jauna sieviete vilnas mētelī, moon walker zābakos, izteiksmīgu copi uz galvas.

A ko es?

Aizveru arī piezīmju grāmatiņu. Ēterā ienākusi Dzīve. Atkal jau pati pienākusi man klāt.

JASMININE

by Ance

Noskaņu režija dzīvajā

Subscribe now

Foto no Pexels, apdare no JASMININE

Leave a comment

Ērlings Kage

Vakar es devos uz tikšanos Pārdaugavā, kur skanēja viedi, vienkārši vārdi — tāds kā laikmetīgais dao, kas kulminēja klusumā. Tas bija tīrs, nerafinēts klusums. Nekādu norādījumu, komandu, kustību. Tikai Tu [augums] + Tu [klusums]. Pēkšņi veselumā.

Sajūta bija tāda, ka tiku apdāvināta tieši ar to, ko pati visvairāk vēlos piedzīvot un izstarot.

Klusums nav tikai mūsdienu luksuss. Tas ir praktisks, Dzīvi balstošs un veidojošs instruments.

Tiesa gan, ir arī bailes.

Viena no bailīgākajām lietām, ko esmu iedomājusies: kā būtu, ja es pilnasinīgi nodotos tikai un vienīgi rakstīšanai?

Šis jautājums iebrāzās manā prātā pagājušajā gadā pēc izaicinošākā un skaistākā kalnu pārgājiena Lielajā Kaukāzā.

Toreiz manā augumā un laikam arī apziņā klikšķis bija noticis pavisam neatgriezeniski, jo biju saskārusies ar Dabas ritma pamatīgumu, un nu tas visām varītēm centās iesakņoties nekur citur kā manī.

Pa tiešo. Bez skolotājiem. Atļauju neprasot.

Protams, vienlaicīgi turpinājās — un aizvien turpinās — arī globāla mēroga tehnokrātiskais ritms. Jutu arī to. Taču dabas pulss vairs nebija gatavs padoties. Iespējams, tieši Dabā — pārgājienos, pastaigās, laukos — tas bija nostiprinājis savas pozīcijas tiktāl, ka arī man nācās pakļauties.

Ļauties.

Tāpēc bailīgi.

Vai tiešām tā ir Daba, kas raksta, izpaužas caur mani?

Vai es drīkstu rakstīt bez sirdsapziņas pārmetumiem, neraustoties uz citām pusēm?

Klau, un vissvarīgākais — vai es tiešām izdzīvošu?

Patiesībā… Es zināju atbildi.

Soli pa solim manī radās pārliecība teikt “jā” visam, kas ir Daba, un biežāk teikt “nē” tam, kas ved sarežģītos, parasti neizbrienamos prāta džungļos. Es vairs nevēlējos maldīties. Man bija gana.

Koki ir apsarmojuši. Pilsētas ielās un virs tās dūmo migla. Daba ir te. Pa bulvāriem aizvien dragā industriāli metāliskie tramvaji ar viegli apsarmojušiem logiem.

Arī Daba brauc ar tramvaju. Gluži kā vienkāršais cilvēks. Gluži kā es.

Cilvēku straumes. Mašīnu plūsma. Ielas, ēkas, re, pat afišu stabs ar īstām papīra afišām. Laikmets, kas šķiet jau aiz muguras, tomēr tepat. Pasaule nav nekur pazudusi.

Kamēr es rakstu. Vienkārši rakstu.

Rakstīt, starp citu, nekad nav tikai rakstīt, proti, tehniski izdarīt rakstīšanas darbu. Vispirms vajag Dzīvot, jo tieši no turienes izaug Rakstīšana. No tā, ka ar kailu Dzīvi paliek par maz. Nepietiek.

Klusums. Iestājas klusums.

Klusums ir telpa, kurā iespējams viss. Klusums — radīšanas epicentrs. Atspēriena punkts un dabas elpa, kas appludina augumu.

Izskatās, ka tā lielā kaislība, misija nekad nav atrauta no tā, kas mēs jau esam. Kas jau ir mūsos.

Lūk, šie VĀRDI, izsprukuši uz baltas papīra lapas, kā sveiciens no Dabas. Brīnums nav kaut kur tur. Tas arī ir te — mūsu rokās. Tāpat kā klusums un sadarbība ar to.

Apstāties, klausīties, būt.

P. S. Neesmu aizmirsusi, ka solīju JASMININE nedēļas vēstules — šos ierakstus — ik piektdienu. Šodienas ne‑piektdienas vēsts ir tikai kārtējais pierādījums, ka Dabai patīk diktēt savus noteikumus. Tajā, tāpat kā augumā, nepastāv ne kalendārs, ne “tikos un tikos”.

Sāku aprast, ka klusums un tagadība ir arī manā, dzīva cilvēka Dabā. Ak, šis nemanāmais, allaž pieklusinātais dzinējspēks — tajā nav iespējams neiemīlēties.

JASMININE, Rīga

Pierakstīja Ance

Kodolsesijas + noskaņu režija dzīvajā

Subscribe now

Share

Leave a comment

Foto no Pexels. Elpas raksti no JASMININE.

Vienā vakarā tepat Rīgā mēs ar vīru aizgājām uz tēju pie maniem brālēniem. Abi puiši ir krietni jaunāki par mani. Es biju tīnis, kad viņi — mazi ziķeri, ar kuriem kādu laiku augām kopā.

“Ance, tu taču esi māksliniece!” tagad iesaucas viens no puišiem, kad stāstu, kā man iet ar Rakstīšanu, kas patiesībā ir teju visas manas Dzīves pamats. Pirmsākums.

Bez Rakstīšanas neesmu es. Ja nerakstu, ir tāda sajūta, ka neskaitos. Ne tikai neesmu savā ādā, bet arī esmu ārā no spēles. Man tas vairs neder. I’m in.

Un tad — šī tikšanās. Cilvēks, kurš mani pazīst sen, precīzi nolasa to, kas esmu šobrīd.

Radiniekiem, draugiem un citiem cilvēkiem, ar kuriem saista kopīga pagātne, allaž ir tendence uztvert mūs tādus, kādi bijām agrāk.

Vienmēr esmu bijusi arī nedaudz māksliniece, bet nekad līdz galam. Mans radošums bija pielāgots. Kad pagājušajā rudenī pārstāju pielāgoties un 100% pievērsos savai JASMININE būtībai, situācija pilnībā izmainījās.

Viena lieta ir domāt kaut ko par sevi pašai pie sevis. Cita — ka to, ko domāju, jūtu un nesu sevī, atzīst un apliecina vēl kāds. Paldies, Kristap.

Kad eju pa pilsētu, visticamāk, esmu tāda pati kā pārējie ļaudis. Vienkārši eju pa ielām. Taču kādā brīdī negaidīti ienirstu stacijas tuneļu sazarojumā un dodos uz tirgu.

Atrodu sev vietu pie tukšas stikla vitrīnas un ēdu kupātu. Ir dienas vidus.

Divi vīri pie bankomāta izņem naudu un aizmetas tuvējās bufetes virzienā.

Pārdevēja ieslēdz elektrisko tējkannu.

Pa durvīm nāk ļaudis. Strīpām vien. Daudzām tantītēm ir identiska miesasbūve — mazas un apaļas. Atšķiras tikai mēteļu krāsas.

Kupāts ir silts un sulīgs. Kurš vēl, ja ne māksliniece, gaišā dienas laikā Centrāltirgū vēro, kas notiek sevī un pasaulē? Neviens man to nelika darīt, un tomēr es esmu te.

Šorīt paskatos spogulī un ieraugu savus īsi apcirptos matus. Iedomājos par Fransuāzu Sagānu un Tūvi Jānsoni — abas ir [bija] rakstnieces, mākslinieces, par kurām reiz fanoju. Tuvojos.

Vakarā uzrakstu epizodi JASMININE Grāmatai.

Arī no rīta uzrakstu epizodi Grāmatai. Nu jau kopā ir 15. Šķiet, esmu formā. Grāmata itin kā rakstās bez manas ziņas. Atliek vien nosēsties, paņemt darba rīkus un sākt. Laikam taču tieši tā pasaule turpina griezties.

Man tas ir svarīgi. Turpināties. Neapstāties pavisam.

Agrā pirmspudienā abi ar vīru iekāpjam Jūrmalas vilcienā. Lāčojam viens blakus otram pa aizsalušo jūru kā pa bezgalīgu, slidenu kino ekrānu.

Cilvēku uz jūras ir daudz — mazi, tumši punktiņi, kas pa balto ledu pārvietojas sev zināmās trajektorijās.

Gaisā lido putni.

Mēs abi uzraušamies Dzintaru skatu tornī. Esam augstāk par priedēm un redzam, ka tālumā jūra nemaz nav aizsalusi.

Vai nu tas ir pavasaris, kas tuvojas, vai arī sirds, kas vaļā atsprāgusi. Bet varbūt tas ir viens un tas pats.

JASMININE, Rīga

Noskaņu režija dzīvajā

Pierakstīja Ance

Subscribe now

Share

Leave a comment

Foto no Pexels, elpas raksti no JASMININE

Cilvēks savukārt vēlas būt ātrs visu laiku, un 21. gadsimtā cilvēks mēģina nebūt skarbs. Tā ir piepūle. Es to zinu, jo tas cilvēks, kuru pieminu, esmu es. Precīzāk — biju.

Jau kādu laiku [apmēram no Jaunā gada] mans turbo režīms ir vairāk iekšējs, ne tik daudz ārējs. Vismaz tā šķiet man pašai.

Pagājušajā nedēļā uzrakstīju tieši vienu topošās Grāmatas lapu, kas sastāv no viena strupa teikuma. Lai gan šāds rezultāts neskaitās daudzsološs, mans temps ir īsts, un tas turpināsies tikpat īsti. Nav iemesla sev neticēt.

Tiklīdz mēģinu sevi ar varu piespiest vai pārliecināt uz kaut kā darīšanu, augums gluži kā uz burvju mājienu vai nu sabremzē, vai pat pakāpjas soli atpakaļ.

Viņš [mans augums] ir pārstājis izdabāt pat manis pašas kaprīzēm. Tā tas vairs nestrādā.

Lai vai kā — sajūta, ka no aprakstītajām un vēl neaprakstītajām lapām izveidosies Grāmata, mani nav pametusi. Vienīgais, ko nezinu, — kad tas būs un kā tieši tas notiks. Ja pavisam godīgi, šī paļaušanās mani saista visvairāk.

Starp citu, spontāni radās un notika saruna par Grāmatas ilustrācijām. Pats labākais, ka šī tikšanās ved pie nākamajiem notikumiem, kas saistīti ar Dzīvi kopumā. Precīzāk — ar turpinājumu atdalīties no liekā, piemēram, no klātbūtnes instagramā.

Manuprāt, apmēram šādi izskatās dzīvošana bez solījumiem, bet ar sajūtu, ka mans Kodols, kas ir gan būtības, gan auguma jaudas iestatīšanās vienotā frekvencē, ir aktivizēts.

Kodols: enabled.

Es ļauju sev būt. Palieku istabā un nejožu ārā. Arhitekti un projektētāji pretējās ēkas kabinetos strādā vaiga sviedros. Datori, sapulces, pauzes. Es sēžu istabā un... Elpoju.

Ļauju sev būt. Nolemju doties uz tirgu, bet izeju pastaigā ar vīru.

Esmu. Rīgas centrā mainu virzienu. Nogriežos nevis pa labi, bet pa kreisi. Nāku mājās.

Man neprasās sevi ne pierādīt, ne atrādīt [citiem]. Tā ir jokaina izjūta, bet jau atkal tieši šādi ir vispatiesāk. Nemānos. Zinu.

Tūliņ būs divi mēneši, kopš esmu Latvijā.

Intensīvi periodi mijiedarbībā ar cilvēkiem [pasauli] mijušies ar introspektīviem posmiem Latgales un Vidzemes provincē — baltumā, sasalumā un nerimstošā saiknē ar dabu [sevi]. Pa šo laiku atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem atklājušās meža klusumā [dabā] un manis pašas elpas dziļumā, proti, augumā [arī dabā].

Neesmu slēpojusi, neesmu slidojusi, neesmu apmeklējusi vairākus notikumus, kas sākumā likās apmeklēšanas vērti.

Esmu bijusi un turpinu būt vietās, kur kaut kas itin kā sadzīst. Kā manī, tā pasaulē.

Viss iepriekšminētais novedis pie elementāras apzināšanās, ka, hei, es esmu te.

Tā ir balta patiesība. Nevarētu iedomāties perfektākus apstākļus par dzimtās Latvijas ziemu — turklāt uz mata tādu, kāda tā bija manā bērnībā, — lai pieredzētu līdzšinējās, godam novalkātās identitātes izbeigšanos.

Beidzot velku mugurā pašas rupīgi darināto jauno Jasminine ID — to, kura, kā ceru, ne tikai gudri runā, bet arī dzīvo no sava Kodola, kas ir visas Dzīves gravitācijas centrs.

Šķiet, tā bija viena no Latvijas raidstacijām, kuras devīze bija “Mazāk runu, vairāk mūzikas”. Kodolstāvoklī ir tieši tā. Kaut kas manā, dzīva cilvēka iekšienē skan, ieskanas, vibrē aizvien biežāk tieši dienišķajā [ne]parastībā.

“Rezonē” vairs nav sajūta, ko manī izraisa daži izredzētie.

Rezonanse ir. Tā notiek un izpaužas kā atbilde jā vai nē. Ha!

Cilvēki, vide un bēniņstāva štābs, kurā atrodos šobrīd, kļūst par iekšpasaules skanējuma atspulgu. Neizvairos no tā, lai gan reizēm, protams, ir vilinājums aizlaisties...

Izbaudu. Vēlams, no matu galiņiem līdz pat papēžiem izbaudu šo eksistenciālo palikšanu. Esmu te, kur esmu nonākusi. Neizbēgamība ir biedējoša tikai pirmajā mirklī.

Vecrīgas gaiss jumtu un torņu augstumā ir neticami svaigs. Aukstās, ēnainās ieliņas lejā, kur tik un tā ielavās ziemas saule, kā Dieva sauja. Apjauta, ka Tevi tur.

JASMININE, Rīga

Agri no rīta piecēlās un pierakstīja Ance

Subscribe now

Share

Leave a comment

Noskaņu režija dzīvajā

Vispār nemaz nav svarīgi, ka man ir svaigi nogriezta zēngalviņa.

Vispār nemaz nav svarīgi, ka mēs ar vīru esam atbraukuši no Vidzemes provinces uz Rīgu.

Vispār nemaz nav svarīgi arī tas, ka nākamnedēļ sāksies Kodolsesijas — stunda ar mani, kurā cilvēki atcerēsies, kā ir mīlēt sevi.

Vispār nemaz… nekas nav svarīgi.

Un tieši tāpēc svarīgi ir It Viss.

Kad tu, cilvēk, ej kalnos, tev neatliek nekas cits kā ļauties. Un tā nav muļķīga, trallinoša paļaušanās. Tā ir paļaušanās uz sevi — savu spēku, savu potenciālu — un uz to neredzamo, bet caurjūtamo dvašu, kas tevi pavada ik brīdi.

Ikdienā tas aizmirstas.

Ikdienā mēs pelnām bulciņas, kūciņas un kafijas pauzes.

Ikdienā mēs pārrodamies mājās ar pilnām rokām — pirkumi tādi un pirkumi šādi.

Tā arī es.

Šodien pārrados mājās ar tekstu.

Nolasīju vīram, un viņš teica, ka to nevajagot publicēt. [Es to iemetu gružkastē.]

Pat tekstā es biju kļuvusi tik pāraizņemta ar sevi, ka… nekas vairs nebija svarīgi.

Mani neinteresē, kādas kūciņas tev garšo.

Mani no sirds neinteresē visi šie nieki — tie 99% satura, ko runā cilvēku mutes, kad tās beidzot atdarījušās.

Taču mani tik dziļi interesē tas 1%, ko es pat nezinu, kā nosaukt.

Es esmu te — dzīvē, ielās, kafejnīcās, autobusos un visur citur — jo es zinu: bez manis neviens cits to neiznesīs, neaiznesīs un neatklās.

Vispār nemaz nav svarīgi, kā kaut kas izskatās no malas.

Un ir svarīgi absolūti, pilnīgi Viss.

Galu galā tieši tas skaitās, summējas, izplatās.

Tas nieka varenais vieninieks.

JASMININE

pierakstīja Ance

Subscribe now

Share

Leave a comment

Foto no Pexels, krāsainie elpas raksti no JASMININE.

Noskaņu režija dzīvajā

Es esmu mājās.

Šie trīs vārdi tagad ir mana mantra. Nekāds tur “Es tevi mīlu”. Manus prāta korķus ir izšāvis “Es esmu mājās”. Sēžu istabā. Jūtu, ka šis “Es esmu mājās” ir kaut kas liels, taču netieku tam līdz galam klāt.

Citā dienā ejam ar draudzenēm pa mežu.

Te ir kluss, un priedes pēkšņi ir tik garas, ka man aizraujas elpa. Matēta dūmaka visam pa vidu. Debesis saplūst ar sniega klāto zemi. Toņi ir tik izlīdzināti, ka šķiet — koki ir aizmiguši, un mēs, trīs čiepas, ejam cauri gulošai pasaulei.

“Kā tu te orientējies?” draudzenes prasa. Paraustu plecus. “Es te jūtos kā mājās,” saku.

Todien mēs izstaigājam gan mežu, gan manu ziemeļu bērnības pilsētu krustu šķērsu.

Nākamajā dienā man nav balss, ir iesnas, un arī auss dīvaini smeldz.

Tētis uztaisa man savu lielo krūzi ar groku — tā viņš to sauc, lai gan alkohola šai karstajā dzirā nemaz nav. Vīrs nopērk zāles. Draudzenes jau iepiekšējā dienā atvedušas ārstniecisko ancīšu tēju. Esmu aprūpēta no matu galiņiem līdz papēžiem.

Vai tas nozīmē — es esmu mājās? Nekā nebija.

Atceļu ieplānoto dzejas pasākuma apmeklējumu. Atsaucu citas šodienas tikšanās. Kaut kas nav lāgā. Kas ar mani? Elpot ir grūti, apstādināt prātu vēl grūtāk. Tiesa, tiklīdz atteicos no visa, kas ieplānots, mani pārņēma atvieglojums. Pārstāju čukstēt, ļāvu balsij čerkstēt un izvibrēt no iekšas uz āru. Vīrs teica, ka es izklausoties līdzīga vienai konkrētai aktrisei. Labi, labi.

Esmu istabā viena.

Tētis pabāž galvu pa durvju spraugu. “Kā ir?” viņš grib zināt, un es saku: “Labi.” “Neizskatās gan,” viņš nosmej un aizver durvis.

Protams, ka viņam ir taisnība. Protams. Man vairs nesanāk izlikties ne sev, ne pasaulei. Cilvēkspoguļi ir visapkārt.

Noguļos uz muguras un elpoju.

Velku gaisu caur degunu dziļi sevī. Šī metode darbojas kā injekcija — šprice bez šprices. Mute ciet. Zinu, ka palīdzēs. Zinu, ka elpa plūdīs caur mani, pat ja deguns ir ciet. Tā arī notiek. Zinu, ka tepat, manis pašas augumā, ir jābūt atbildei.

Tālāk viss notiek triecienātrumā.

Es esmu mājās, un tas ir pa īstam. Mani pārņem neviltots miers un atslābums. Beidzot. Trīs vārdi ir iemājojuši manī. Tie tik tiešām esmu es. Tie tik tiešām ir par mani. “Es esmu mājās” nav garīgi safantazējušos tipiņu ilūzija, kā maldīgi varētu šķist — galu galā man pašai agrāk tā šķita.

Tā nu es tagad atzīstos arī Tev: “Es esmu mājās.”

Balss aizvien negrib skanēt, kakls ir jutīgs. Neesmu vēl pilnībā noskaņojusies savā vismājīgākajā frekvencē, bet esmu nokļuvusi tai simtiem reižu tuvāk nekā pirms mirkļa. Pieeju pie ledusskapja un izņemu jogurta burku.

Ēstgriba un dzīvotgriba ir atpakaļ.

Augumu nevaru apmānīt — ja tas ir mājās, tad man ir jādara viss, lai tas tieši tur arī atrastos. Vēlams, visu laiku, lūdzu.

Novēlu arī Tev patīkamu vieglumu un siltumu — tas ir tā, kad es esmu mājās.

JASMININE

Pierakstīja Ance

Subscribe now

Share

Leave a comment

Fotogrāfijas no Pexels. Dizains un elpas raksti no JASMININE.

Noskaņu režija dzīvajā

Vienā dienā mani pārņēma negaidīta vēlme iegādāties paklāju, turklāt brāļa ģimene dzimšanas dienā, kas bija decembrī, uzdāvināja man sarkanu aploksnīti ar naudu.

Bija gan arī nosacījums — nauda jāiegulda sevis lutināšanā. (Sirsniņa.) Paklājs taču skaitās, vai ne?

Starp citu, ko vispār nozīmē lutināt sevi?

Mēneša laikā es aizvien neesmu tikusi skaidrībā.

Lūk, viss stāsts.

Pirmā sērija “Gōrs”

Kad pie Ludzas dievnama ieraudzīju afišu, ka Latgales kultūras mekā “Gōrs” uzstāsies izcilais pianists Reinis Zariņš, man šķita, ka jā, te Tas ir. Notikums, kas man vajadzīgs sevis lutināšanai. Taču, kad pēc pāris dienām ar draugiem devāmies ziemas izbraucienā pa Latgali un tāpat vilnas kamzoļos ienācām “Gōrā” (man tā bija pirmā reize), es tā arī neaizgāju pie kases un nenopirku biļeti uz koncertu, kam bija jānotiek pēc nedēļas. Te tev nu bija.

Tā vietā.

Mēs uzkāpām “Gōra” otrajā stāvā. Pablandījāmies pa tukšo, toties telpiski ietilpīgo foajē, izrotātu ar sarkaniem interjera akcentiem, kas spītīgi izcēlās un cirtās acīs, itin kā mudinot atmosties, atvērties, atdzīvoties, un nu jau sēdējām “Gōra” restorānā pie galda. Tikai mēs, trīs draugi, mūsu kafijas tases un patīkami atturīgs bārmenis aiz letes — atmosfēra gluži kā kino, tikai vēl labāk, jo sižeta veidotāji bijām mēs paši.

Vienkārši sēdējām un runājāmies, no stāstiem atgaiņājot visu, kas lieks. Izkūņojies no mūsu augumiem, balsīm, atmiņu arhīviem, gaiss restorāna telpā tagad likās it kā sabiezējis, it kā kļuvis vēl caurspīdīgāks, lai gan tie taču bijām (tikai) mēs. Mūsu elpas plus, visticamāk, mūsu pašu Gōrs — komandas, draudzības, kopā būšanas Gars. Ai, kā man Viņš patika! Mūsu Kodols, kas bija kļuvis teju, teju sataustāmi klātesošs, dzīvs.

No “Gōra” iznākot, biļeti uz Reini Zariņu tā arī nebiju iegādājusies. Atkalsatikšanās ar mūsu pašu Garu bija izkonkurējusi visu pārējo, ak.

Nākamā sērija “Masāža”

Vienā no Vidzemes lielajām pilsētām ir brīnišķīgs SPA salons. Ja jau Zariņa koncerts “atkrīt”, tad varbūt varētu masāžu? Diemžēl salona administratore nespēj mani pārliecināt. Neviena no piedāvātajām procedūrām mani neuzrunā. Eh. Nu, kur lai es liekos ar šo sevis lutināšanu?

Tajā pašā laikā.

Uz moderna, elektroniska afišu staba pie tirgus mainās bildītes. Apstājos, skatos. Atkal jūtos kā kino. Kaut kas no Black Mirror un agrīnā Netflix. Esmu te viena. Arī tirgus šodien nestrādā. Garām pabrauc busiņš ar puišiem darba kombinezonos — ā, skatuvnieki, es uz sekundes simtdaļu iedomājos.

Vienā no elektroniskajām afišām vēstīts, ka nākamajā nedēļā bibliotēkā notiks dzejas lasījumi, un es atviegloti izelpoju. Tas šķiet pa īstam. Varbūt ar dzeju man ir pa ceļam? Uzņemu bildi ar afišu un savā prāta kalendarī “ieķeksēju” datumu, laiku. Būšu.

Ja nu vārdi, balss, ritms… Ja nu tas viss jau tagad ir sevis lutināšana… Šī klātesamības izjūta, bauda. Es un es. Mans Kodols. Šis stāvoklis, stāja. Šis miers un reizē šī iespēja iespiest gāzi grīdā.

Dzi, nākamā sērija “Paklājs”

Labi, braucu pēc paklāja. Man to vajag. Istabā, kurā esmu apmetusies, trūkst tieši viena tepiķa. Ieeju veikalā, aši tieku ne tikai pie paklāja, bet arī pie atlaides, un man jāmaksā nieka 10 eiro. Tik maz, es attopos un maksāju nevis no dāvinātās lutināšanas naudas, bet no savējās. Sākumā šķiet, ka esmu vīlusies. Kā gan lutināšana var būt tik lēta?

Atpakaļceļā uz mājām, kad mašīnā esmu es un mans jaunais paklājs, nomierinos. Mans sevis lutināšanas konts aizvien ir pilns līdz malām, un tas ir negaidīts, ļoti atbrīvojošs pavērsiens.

I like.

Vakarā iededzu sveces, iekārtojos uz jaunā paklāja un godīgi atzīstos pati sev, ka sevis lutināšanas programmu esmu izpildījusi godam. Darīts. Turklāt lutināšana nebeidzas. Šis nav punkts un viss. Šis ir atvērums jaunam redzējumam — tādam kā zelta griezumam, kas izbalansē kā iekšējo, tā, cerams, arī ārējo telpu ar ģeometrisku precizitāti.

Galu galā neviena dāvināšana nenotiek tāpat vien.

Dod un nebeidz caurredzēt To, kas tiek dots!

Subscribe now

Share

Leave a comment

JASMININE

Pierakstījusi Ance

Noskaņu režija dzīvajā