Raidieraksts tapis rītausmā, tāpēc ieteikums to klausīties pieklusinātā atmosfērā. Dzidrāka kvalitāte un lielāka bauda, klausoties uz austiņām.

Mēs ar šo LILLĀ VANNAS ierakstu tikām atbrīvoti no tumsas skavām. Lai izdodas arī Tev.

Šoreiz gaidām gan tavus novērojumus par nesteidzību, gan arī, protams, pikantos vannas stāstiņus.

No LILLĀ VANNAS studijas,

Ance x JASMININE x Valters

Rozā ziepes no Pexels

Kad nokļuvu Gruzijas laukos, it visas lauku sievietes un viņu mājas man atgādināja par nesatikto vecmāmiņu.

Sekcijas, trauku servīzes, gultas veļas komplektu krājumi skapjos un pat smarža istabās bija kā ilgi gaidīta atkalredzēšanās ar kaut ko it kā tik svešu, mistisku, bet tai pašā laikā līdz kaulam pazīstamu.

Lai vai kā – kaut kas ārkārtīgi liels un tuvs bija te. Arī tagad ir.

Atbilstība un nejaušību izgaisināšana

Es nokļuvu te, šajā valstībā aiz trejdeviņām zemēm, jo šī vieta jau eksistēja manī, visticamāk, pateicoties priekštečiem.

Man ar šo zemi ķermeņa atmiņā bija izveidojusies saderība. Mats matā.

Kad pirms apmēram astoņiem gadiem pirmo reizi nokļuvu Gruzijā, kas bija gan atvaļinājums, gan izpētes brauciens, es biju gauži neapmierināta, un mēs pat vēl nebijām bijuši Gruzijas laukos.

Toreiz apmetāmies Tbilisi un uz dažām dienām devāmies tikai uz vienu kalnu ciematu Lielajā Kaukāzā.

Man patiesībā gribējās raudāt par to, ko redzēja manas acis. Toreiz šķita, ka šajā zemē valdīja nabadzība, un it viss bija acīmredzami neglīts vai nolietojies.

Ak, šis latvietes perfekcionisma pilnais skatiens – esi taču ar tādu saskāries, vai ne?

Bija novembris, ledus, dubļi, aukstums, taču, kad atgriezos Latvijā, man bija skaidrs – esmu gatava izvākties no Latvijas īres dzīvokļa un doties līdzi vīram uz Gruziju, pat ja drīz vien būšu atpakaļ.

Kā izrādījās, Gruzija un tās ļaudis mūs pieņēma, atradās arī zemes pleķis (ak, jā, laukos!), kur uzsliet nelielu namiņu, un mazpamazām es varēju sākt domāt par to, ko gan man vēl vispār vajag? Kādas ir manas vēlmes?

Pirmā vēlme no it kā neeksistējoša vēlmju saraksta

Vispirms tie bija kalni. Tie mani nelika mierā, kopš biju Gruzijā.

Kā paraudzījos uz kalnu horizontu – un to te var redzēt praktiski no visurienes, tā gribēju uz kalniem un domās sāku rēķināt, kad tas varētu notikt.

Es biju tik gatava kalniem, ka vienā momentā man pēkšņi tika viss. Lielais un Mazais Kaukāzs, ūdenskritumi, ezeri kalnu virsotnēs, upes ar milzīgām ledus arkām, akmeņi, kas atgādināja milžu sejas, ziedošas pļavas, kur puķes skūpstīja debesis un es, es, es... Es biju tur visur!

Vairākus gadus no vietas es kāpu, kāpu un kāpu. Iepazinos arī ar kalnu otru pusi, kas atkal un atkal atgādināja, ka pēc augšā kāpšanas seko lejupkāpšana. Tad nu, lūdzu!

Es rikšoju, šļūcu, steberēju, rāpos atmugurusi, turoties pie rododenru un citu eksotisku augu stublājiem, un tie visi kā viens kļuva par manu kalnu ceļojumu sabiedrotajiem.

Aiz viena kalna sekoja nākamais, un kaut kādā ziņā tas bija apburtais loks, taču tikai pēc Sudraba ezera kalnu ekspedīcijas, kas bija kā nepārtraukta atrašanās uz naža asmens starp dzīvību un nāvi, es beidzot spēju apsēsties zem liepas savā pagalmā un mierīgi paraudzīties uz kalniem.

Manu un kalnu starpā bija iestājies izlīgums, un ķermenī iegūla miers. Savas dvēseles (vai varbūt gara?) saucienu nokļūt un atrasties lielajos kalnos nekad neesmu pat centusies pierakstīt kādā vēlmju sarakstā.

Ja nu tas, kas ir nobriedis iekšā, pats izspraucas ārā? Ne čiku, ne grabu.

Man vajag stāju: līdz šim nekur nepierakstīta vajadzība

Viena no nesenākajām vēlmēm man bija fiziska nepieciešamība atgūt stāju.

Iespējams, tas notika tālab, ka pa dzīvi vairs nepārvietojos tikai ar kalnu somu mugurā vien. Biju sākusi rakstīt grāmatu.

Bija tā. Es jutu vajadzību kustēties citādāk. Nevis sakņupusi un uz iekšu ierāvusies, bet... Jā, kā? Vienīgais vārds, ko spēju nosaukt, bija stāja. Otrs vārds – steidzami, varbūt pat neatliekami.

Pēc apmēram mēneša kopā ar teju simts sievietēm vingroju, staipījos, dejoju zem klajas debess un par šo miljonu vērto pieredzi samaksāju 75 eiro. Laika prognozē solītais lietus nelija, un kopš tās dienas reāli arī sākās uzlabojumi manas stājas jautājumā. (Un es pat nevingroju katru dienu.)

Pati brīnos, ka man ir sanācis piekopt šo praksi jau piecus mēnešus pēc kārtas. Neesmu izlaidusi ne reizi.

Var gadīties, ka tad, kad kāda nodarbe nāk par labu, jautājums ”Vai es to gribu, vai negribu?” kļūst neaktuāls. Es turpinu iesākto.

No mājām,

Ance JASMININE

Valtera Šverna foto

Ieteikums: klausies naktī, tumsā vai vismaz pieklusinātā atmosfērā. Sarunas ieraksts ir tapis naktī starp 2.00 un 3.00.

Svinīgu klausīšanos, uguns jau kuras.

Lai nesteidzīgi,

Ance JASMININE

Tas, kas netiek apšaubīts, paliek spēkā un darbojas, pat ja laiki un pasaule mainās. Un tā mainās teju uz līdzenas vietas jeb neizejot no savas istabas.

Šorīt viegli apstulbu, paraugoties uz violeto plauktu istabas stūrī. Parasti uz tā nenovietoju neko, jo, kā vēsta vēl viena novecojusi pārliecība: horizontālās virsmas visskaistāk un vistīrāk izskatās bez dažnedažādiem pribambasiem.

Tagad uz lillā plaukta ir milzīgs čiekurs ar visu zaru, atnests no mūsu saulrieta kalna. Tur ir sūrās, vēl nenogatavojušās ogas no nesenās pastaigas uz upi. Tur ir akmens un kristāls, un daži uzmanīgi kaltēti ziedi. Tur ir hurmas koku oranži sārtās lapas, vietējie citroni un svaigi valrieksti... Rodas sajūta, ka uz mana lillā plaukta būtu sākušās dzīres.

Kompozīcija ar dabas elementiem (un es neminēju tos visus) ir krāšņa un iespaidīga, turklāt man nešķiet par daudz. Nu nav.

Drīzāk es teiktu, ka pietrūkst viena piebrieduša vīnogu ķekara.

Lieliski – būs iemesls sagādāt sarūpēt arī to. Ak, šie mazie štrihi, kas piešķir tavam stāstam niansētību, sabalansētību, pabeigtību.

Man ir apnicis steigties un ir iepaticies ilgoties.

• Piemēram, ilgas pēc pirmās dienas kafijas tases attur no bezgalīgas kafijošas līdz vēlam vakaram.

• Ilgas pēc ēdiena rada labsajūtu to pagatavot pašai(-iem) un skaisti pasniegt.

Nesteidzīgi izbaudīt pašgatavoto maltīti gan vēl mācos. Aizvien pamanos visu norīt dažu minūšu laikā un tad pūsties, vēderu turēdama, kas, protams, savā ziņā arī ir kaifs. Tāds vecišķs apmierinājums, kas it kā atgādina, ka mani izdzīvošanas instinkti aizvien ir dzīvi.

Esmu pieēdusies. Un miers.

• Ilgas pēc vietām un cilvēkiem.

Reiz kāda draudzene mums piedāvāja atstāt savas mājas atslēgas, kamēr pati bija prom. Vai viņa nenojauta, ka vieta bez cilvēka klātbūtnes nav gluži tas pats?

Cilvēks ir vieta – konkrēta, reāla vieta. Viņš pats un telpa, kurā viņš apgrozās.

Cilvēks ir vārdi, kas skan viņa telpā. Cilvēks ir noskaņa, kas valda viņa telpā. Nedomāju, ka to ir iespējams nokopēt, bet to ir iespējams baudīt un tai ir iespējams atvērties. To laikam sauc par pieņemšanu, ne?

Starp citu, pēc vienas lietas es tā arī nepaguvu sailgoties, jo tā pienāca pati. Tā ir JASMININE – šī nosaukuma, frekvences, bloga – pirmā dzimšanas diena. Hip, hip, urrā!

Paldies, ka esi kopā ar mani.

Lai svinīgi,

Ance JASMININE

JASMININE ilustrācijas. Bildes ar vannu un vīnogām no Pexels

Šī vakara sarunā kopā ar Valteru ienirstam gaismas atmosfērā, jo dažāda veida, tonējuma un stipruma gaismas spuldzes telpā spēj mainīt to, kā jūtamies.

Rudenī, kad tumsa pieņemas spēkā, šķiet būtiski kaut nedaudz izgaismot šo apgaismojuma jautājumu, lai ar maziem, vienkāršiem knifiem garajos vakaros iepludinātu gaismu, kas nevis apžilbina, bet sniedz baudu. Vismaz man tas ir svarīgi.

Ja Tev rodas kādi jautājumi, dod ziņu!

Ar sveicieniem no LILLĀ VANNAS,

Ance JASMININE

Bilde ar rudens ziediem no Pexels

Te bija saglabāts Tbilisi slaveno itāļu pagalmu vēsturiskais šarms – nekautrīgas krāsas, čīkstošas koka trepes un stikloti verandu logi, pa kuriem ķīķerēt uz kaimiņiem, labi zinot, ka tai pašā laikā kāds, visticamāk, skatās arī uz tevi.

Es atvēru logu žalūzijas, lai dzīvoklī ielaistu svaigumu un saules gaismu.

Dienvidu saule un gaismēnas, lidmašīnu švīkas debesīs. It kā apkārtējā pilsēta – tās trokšņi, satiksme, likstas – uz šo pagalmu neattiektos.

Dzīve rit savu gaitu, un tikai tad es aptveru, ka šo idillisko sajūtu rada nevis kaut kā esība, bet neesamība. Proti, pagalmā nav mašīnu. Nav pat mopēdu. Augstākais tehnokrātijas sasniegums ir vientuļa ūdens šļūtene.

Pagalmu no visām pusēm norobežo ēkas. Ielas šalc kaut kur aiz šejienes mūriem, un skats no mūsu logiem ved tikai uz pagalmu.

Uz soliem pie dzīvokļu ieejām čubinās veclaiku kundzes ar cigaretēm, čerkstošām balsīm – īstie, raupjie pilsētas iedzīvotāji, ne tikai mūžīgie tūristi, iegrimuši telefonos, kartēs un tādā kā apdullumā no nebeidzamiem sevis meklējumiem.

Ko šajā metropolē meklēju es?

Atceros to rītu laukos, mājās, kad izlēmu par labu Tbilisi. Īstenībā mūsu plāns bija doties uz Mazā Kaukāza kalniem – tieši tāpēc bijām izkārtojuši brīvdienas. Taču laika prognoze rietumkrastā solīja tikai un vienīgi lietu. Kalni atkrita, un domās uzpeldēja Tbilisi, kur allaž pieturas sausāks laiks. Valteram arī nebija iebildumu.

Visticamāk, mums vajadzēja pilsētu – kaut ko fizisku, cietu un ticamu, kas sniegtu jūtamas izmaiņas perspektīvā. Kalnos tu esi augstu, kamēr tikai ceļš vien uz Tbilisi deva vairāku simtu kilometru horizontāla attāluma.

Tbilisi. Centrālā autoosta. Mēs ejam ar kājām, lai gan man patīk Tbilisi metro, tā vibrācijas. Mugursomās nekā daudz nav līdzi, lai gan esmu paņēmusi kā smalko zīda kostīmu, tā kleitu, ko vēl ne reizi nav sanācis uzvilkt. Pilsēta kā skatuve. Lauku aktrisīte ir ieradusies.

Paralēli Latvijas draudzenes sūta fotogrāfijas no Rīgas, un es aizdomājos, kāpēc sievietē ir šīs alkas pēc pilsētas?

Vai pilsētvide atmodina iekāri, garšu, satuvina ar sevi? Vai varbūt pilsēta dod atļauju uzdrīkstēties?

Laukos visu diktē daba un laikapstākļi. Nesaudzīgi, diezgan primitīvi izdzīvošanas jautājumi. Ziemā tev vajag malku, vasarā ēnu un neatkarīgi no laikapstākļiem tev vajag nedaudz skanošā, lai samaksātu par elektrību. Ūdens ir akā.

Pilsētā viss maksā naudu un uzreiz. Pat par kafiju ir jāsamaksā, pirms tev to kāds pagatavo. Taču, nu, jā, metropoles kafejnīcās čum un mudž modīgi tērpti ļaudis – man tas ir saistoši, to es arī vēlos, pat ja daudz kas no mūslaiku modes man nešķiet sevišķi pievilcīgs, piemēram, pārmērīgi uzpumpētas botes un lūpas.

Toties tā centība, tā saņemšanās uz modi. Tā vairāk vai mazāk apzinātā vēlme ar tērpu, aksesuāriem un savu izskatu nest un, ne vārdiņa nepasakot, pastāstīt savu STĀSTU – tas ir apskaužami un iedvesmo.

Kafejnīcas vitrīnā izkārtotas ņammīgi instagrammīgas smalkmaizītes. Pat to nosaukumi blakus cenu zīmēm ir uzrakstīti tik kaligrāfiski un poētiski, it kā bulciņas būtu dzeja.

Ō, un lielajā, stiklotajā traukā palikuši tieši divi Madlēnas cepumi kā vēl neizlasīti dzejoļi.

Prusts, par Madlēnas cepumu rakstīja Prusts.

Jā, lūdzu, es šobrīd vēlos arī Marselu Prustu un romāna plūstošo, ievelkošo tempu, taču manas attiecības ar saldumiem ir tik neizskaidrojamas un samudžinātas, ka nekādu Madlēnas cepumu es nenopērku.

Aiz manis aizveras kafejnīcas durvis. Ir vakars.

Ejot pa Tbilisi tumšajām ielām, es atceros Kopenhāgenu pirms daudziem gadiem. Toreiz pilsētas nomalē nokļuvu ēdienu teātrī ar melnām sienu drapērijām un garu galdu.

Madlēnas cepums ēdienu teātra noslēgumā tika pasniegts tik neuzkrītoši un vienkārši kā teikuma beigās uzrodas punkts. Toties tas notika atsevišķā telpā.

Biju tikai es un Madlēna, maģiskais cepums – no apkārtējās pasaules nošķirts laiks un telpa, kas atmodināja jūtas. Šādā intīmā gaisotnē tās sāka plaukt un atvērties. Es sāku ilgoties pēc kaut kā vēl.

Kaisle un bauda – lūk, tāpēc sievietes (labi, labi, es runāju tikai par sevi) aizvien dodas uz pilsētām.

Toreiz pēc Kopenhāgenas apmeklējuma es dzīvoju Rīgā un taisnā ceļā brāzos uz bibliotēku pēc Prusta.

Punkts uz I. Kādā vakarā uz mūsu Tbilisi dzīvokļa virtuves galda negaidīti bija parādījusies neliela papīra turza. Es to atvēru, un tajā bija divi Madlēnas cepumi.

Nu jau esam atpakaļ laukos.

No mājām,

Ance JASMININE

Valtera Šverna foto, rudens Tbilisi

JASMININE kolāžas, sarkanais zieds un akvareļi no Pexels

Tā vien izliekas, ka, kopš ir parādījies raidieraksts VANNĀ, mēs visi cenšamies kaut kā vēl mazliet vairāk nekā līdz šim.

Vai Tu, mīļo klausītāj, arī tā jūties?

Ar pirmsnakts sveicieniem,

Ance JASMININE

Rakstāmmašīnas foto no Pexels

Tomēr rudens ir rudens. Tā dabā ir galvenokārt paturēt to, kas būs derīgs pārziemošanai.

Rudens rēnā gaisma krīt smagi kā samts. Tik jutekliski, ka nav iespējams nosēdēt iekšā. Tik gleznieciski, ka liela daļa no dienišķajām aktivitātēm, kas vēl nupat man derēja kā uzlietas, tagad gluži vienkārši ir zaudējušas savas superspējas kā vasaras drēbes, kurās paliek par aukstu.

Rudens ainavās krāsas ir dziļas un kalnos kūp bieza migla. Viss pārējais – ļembasts, troksnis, virspusējība – paliek aiz borta, cik rudens ir stiprs.

Ak, instagram un citi virtuālie tīklošanās centri – ar centimetru un milimetru precizitāti veidoti kvadrātu portāli. Pulsējoši uzmanībā vai arī dusoši tās gaidās.

Negaidīts uzplaiksnījums no tēta dzimtas kapiem – no tā saucamajiem mūsu kapiem, no tā kapu kvadrāta, kas ticis apraudzīts un par ko ticis domāts no manas bērnības dienām un vēl pirms tam.

Atminos, kaut kādā ziņā pat pazīstu mitro, teju melno zemi ap kapu kopiņām. Ozolus un melno, raupji tēsto un pulēto kapakmeni zem tiem – mūsu kapi, tas gabaliņš zemes, uz kuru nav iespējams aizmirst ceļu, jo tas ir iestaigāts manī.

Kad biju maza, ejot cauri kapsētai, es ilgi un dikti domāju par svešajiem un zināmajiem, kas te apglabāti. Tāpat allaž pievērsu uzmanību zināmo un svešo ļaužu čupiņām, kas aizvien apstaigā tos, kas aizgājuši pirms tiem. Pirms mums.

Pirmie un pirms tiem citi pirmie. Vienmēr pirmie.

Kapsētas ēna. Tumšā kapliča. Mūra sēta. Ziedu pārdevēji pie kapiem, ūdens ņemšanas vietas, atkritumu konteineri. Taciņas, kas savieno kapa vietas. Pa kādam cilvēkam. Pa kādai aizdegtai svecei. Pa kādai tukšai grādīgā pudelei krūmos. Dzīvs kino.

Starp citu, kurā brīdī manos sociālo tīklu burbuļos sāka parādīties nekrologi? Visspēcīgāk atceros par tiem, kas rakstīja. Uldis Bērziņš, Nora Ikstena, Bankovskis, Neiburga... Pēdējā laikā tie bija kalnos kāpēji, par kuriem man bija jādomā.

Savulaik par nāvēm runājos ar tēti. Nāves runas bija štengras kā gruzīnu čača, un pēc tām iestājās miers.

Neskatoties uz nāvēm, turpinās dzīves. Un turpinās nāves.

Lūk, vakar.

Nofilmēju nelielu video, ko uz ātru roku samontēju un klāt uzrakstīju asprātīgu tekstu, taču tieši tad, kad bija atlicis vien palaist šo ziņojumu instagrama gaņģos, es attapos, ka šī vairs nav mana līga. Izdzēsu video, izdzēsu tekstu. Neuztraucieties, netaisos izdzēsties pavisam.

Taču man visai nopietni sāk iepatikties ideja, ka dienas beigās aiz manis paliek vizošs tukšums. Kaut kas jūtami dzīvs un mani pašu piepildošs. Iespējams, kaut kas ilgu laiku nemaz neredzams, nesačamdāms un nedzirdams.

Es kāroju dzīvot – lai ko tas arī nozīmētu.

Vakarvakarā, jau tumsā, ciema apkārtnē ieskanējās insektu indējošās mašīnas signāltaures. Dažas reizes rudens pusē šīs taures ieskanas jau gadiem un vēsta, ka tūliņ pat gaisā tiks izpūsts kaut kas līdzīgs dihlofosam, lai iznīdētu blaktis un citus kaitēkļus. Šādos momentos iedzīvotājiem jāpaliek istabā un jāaizver logi un durvis.

Kaut kas atkal beidzas un ir citādāk.

Kad šorīt izeju ārā, apkārtne ir klusa, taču tās tukšumu piepilda blīva, zemei pieglaudusies elpa. Spoža saule uzsākusi savu dienišķo loku, taču tāle ir iegrimusi zilā miglā. Neredz apkārtnes mājas. Redz tikai dabu un krāsas. Milzīgs tuvplāns. Zāles zaļais ir spilgts. Tik spilgts, ka...

Es apstājos.

Ar baudu,

Ance JASMININE

Valtera Šverna foto, Lielais Kaukāzs

Gaidīsim atbalsis, jautājumus, ierosinājumus pēc otrās VANNAS.

Ar naksnīgiem sveicieniem,

Ance JASMININE

Ilustrācijai izmantota pastkarte no Aminori pastkaršu kolekcijas. Anita Arbidāne Lazy Sunday 2013, audekls, eļļa, 100 x 120 cm

Ik diena, nakts, stunda ir gana grandioza, kamēr mana vēlme piešķirt vienam vai otram notikumam lielāku vai mazāku svaru ir vien raupjš egoisms. Uzvedos kā izlutināts skuķis, ar kuru man pašai nav interesanti draudzēties.

Atveru vienu no savām piezīmju kladēm, kurā pirms pāris nedēļām sarakstīju kaudzīti ar bloga tēmām. Daļa no tām jau ir izsmelta, taču vēlos pārliecināties, vai ir palikusi vēl kāda, par kuru būtu vērts rakstīt? Nav.

Atrodu vēl vienu kladi, atšķiru – tas pats. Noiets etaps. Pēc tam atceros par koferi bēniņos, kurā ir sagrūstas izlasītas vai neinteresantas grāmatas un citas klades no laika, kad reizi par visām reizēm apņēmos savus pierakstus nevis izmest, bet smuki saglabāt.

Nepaiet ne dažas minūtes, kad es jau esmu bēniņos. Atveru koferi – tas ir pilns, un tas ir smags, un Valters, mans vīrs, nāk palīgā to nocelt lejā uz revīziju.

“Smagāks nekā es domāju,” satverdams koferi, viņš saka.

Jūtu, ka man vajag, lai šajā procesā piedalās arī viņš. Kopā ir vieglāk.

Jau otra cilvēka klātbūtne vien iedarbojas kā atspulgs manis pašas bažām, neizpratnei, neizlēmībai. Bet otra cilvēka vārdi kļūst par norādēm. Manā ziņā paliek izvēle – ņemt vai neņemt tās vērā?

Dažas ir Valtera grāmatas – tās viņš vēlas paturēt vai arī aizgādāt uz jauno lielpilsētas kafejnīcu ar koši sarkanajām sienām, kur ir publiskais grāmatu plaukts.

Es savukārt paturu visus romānus un šķiros no baltajām, pareizajām grāmatām – daoistiem, stoiķiem, vēl visādiem filozofiem, naudas psihologiem, tautas ticējumiem un vispār no tiem autoriem, kas izceļas ar pārgudrību.

Koferis ir tukšs – to var nest atpakaļ uz bēniņiem, taču manā priekšā vēl ir prāva čupa ar kladēm. Neviena no tām nav pierakstīta pilna līdz galam – secinu, kā tā ir mana specifika.

Manas klades nokalpo ātrāk nekā beidzas to lapas. Paliek vieglāk no tā vien, ka saprotu: man nav raksturīgi kaut ko spiest ārā no sevis līdz pēdējai lappusei.

Esmu intensīva, eksplozīva un aiz manis paliek balta, neskarta papīra telpa.

Mazajos džungļos aiz mājas vēl jaušams naksnīgs vēsums un mitrums. Te valda ēna. Valters sagatavo ugunskura vietu, es plēšu, burzu un dedzinu pašas aprakstītās lapas, es plēšu, burzu un dedzinu pašas aprakstītās lapas.

Šī negaidītā attīrīšanās ir kā rudens priekšvēstnesis, lai gan saulainā priekšpusdiena ārpus mazajiem džungļiem par to it nemaz neliecina.

Priekšdarbi ir paveikti.

Gaisā izdziest pēdējo dūmu vērpete. Ugunskura zeme ir melna kā, piemēram, burvju mākslinieka žakete.

Saglabātās grāmatas salieku plauktos savā istabā.

Pirms gadiem desmit Latvijā man bija izcila grāmatu kolekcija, bet man nebija ne vietas, kur to glabāt, ne arī atlika laiks lasīšanai. Tad mēs devāmies uz Gruziju, un manas grāmatas aizceļoja kur nu kurā.

Šī ir pirmā reize šo gadu laikā, kad savā telpā tik brīvi ielaižu visai eklektisku autoru kolektīvu, turklāt grāmatas plauktos esmu izvietojusi brīvi, plaši, un lielākoties tās kalpo kā krāsu spēle un dizaina elementi.

Neko no šīs bagātības negribu paslēpt bēniņos. Tā ir mana, un tai visai te ir arī gana vietas.

Mani izdzisušie pieraksti ir tikpat svarīgi kā svaigi uzrakstītie. Izbijušais reiz ir bijis tikpat aktuāls kā esošais tagad. Piepildīšanās un iztukšošanās ir kustība, no kā sastāv dzīve – proti, šī diena, šī nakts, šī stunda.

Mans pasaulslavenais ego ir ieguvis mieru un skaidrību.

No mājām,

Ance JASMININE

Kolāžu foto no Pexels

Gaidīšu atbalsis, jautājumus, ierosinājumus pēc pirmās VANNAS.

Ar sveicieniem,

Ance JASMININE

Vannas foto no Pexels

Nevaru saņemties. Mīņājos, staigāju šurpu turpu. Esmu jau tā izskrējusi ārā – atrodos uz Vecrīgas bruģa, it kā no āra būtu vieglāk piezvanīt žurnālistei, kuru esmu iecerējusi intervēt. Labi.

Brīdī, kad nospiežu zaļo telefona klausulītes pogu – ak, šīs gumijas pogas! – viss pasaules smagums izkūst. Nu esmu otrā galējībā – šķiet, ka planēju aukstā rudens gaisā, nejūtot pati savu svaru.

Vēlāk redakcijas ēnainajā gaitenī, žurnālistei sēžot uz palodzes un smēķējot, notiek arī intervija, un es apmulsusi veros uz šo dāmu kā uz dokumentālās filmas varoni, kuras neiestīvinātā auguma poza un slīdošās roku kustības man rāda priekšā, ka šī spožā personība, kas tik gudri un atsperīgi komunicē televīzijā, ikdienā ir vienkāršs cilvēks – kaut kādā ziņā tāda pati kā es.

Gaismiņa manas cigaretes galā iemirdzas pēc intervijas. Kaut kur uz Marijas ielas. Nemanu, cik dziļi ievelku dūmu, bet vismaz intervija ir galā. Galā. Lai gan kāds galā? Kaut kad vēlāk man būs jānoklausās ieraksts, kas šobrīd atrodas mazajā, melnajā Panasonic diktofonā ar mazajām lenšu kasetītēm, kurām aizvien no jauna tiek pārrakstīts pāri, pāri, pāri.

Lai savilktu galus Rīgas dzīvē, strādāju par pārdevēju apavu veikalā pilsētas centrā. Ja veikalā ienāk kāds no augstskolas pasniedzējiem, es paslēpjos aiz letes. Vienkārši pietupstos. Nejūtos kā lūzere, drīzāk man nāk smiekli par šo spēlēšanos, izlikšanos. Es taču pat nezinu, ko un kāpēc es daru.

Neciešu interviju atšifrēšanu. Jau atkal vajag saņemties. Daru to pa naktīm, pēdējā brīdī. Tad aizraujos, pietrūkst laika, gala rezultāts ir sasteigts. Talantīga steiga.

Kad bakalaura diploms ir saņemts, viena no pasniedzējām mani aicina pievienoties maģistra programmai, bet man jau atkal nav laika. Man šķiet, ka es nespēju izpildīt to visu, kas no viena cilvēka tiek prasīts. Un kur gan ir tie prasītāji? Atbildes nav.

Naudas jau arī nekad nav. Tiklīdz uzrodas, tā kā uz burvju mājienu izkūst. Pirms atkal jau jāmaksā īre, aši pagūstu nopirkt lietotu filmu fotoaparātu. Nauda atkal un atkal beidzas, bet vajadzības, prasības, rēķini, šie un nākamie mēneši nekad nebeidzas. Vēl viena nedēļa, vēl nedaudz.

Es vēlos laicīgi atlikt naudu, kaut ko iekrāt varbūt, bet nesaprotu, kā tas ir iespējams? Es vēlos ar draugiem un draudzenēm. Es vēlos uz tālām zemēm. Es vēlos skaisti, jaudīgi, brīnišķīgi.

Es sametu somā kādas nebūt lietas, izeju pa mūsu Stabu ielas komunālā dzīvokļa augstajām koka durvīm, iekāpju tramvajā un nostājos šosejas malā.

Es rāmi un nepiespiesti izstiepju roku uz sānu tā, lai tā atrastos precīzi paralēli asfalta virsmai, salieku pirkstus dūrē un īkšķi paceļu gaisā pret debesīm. Es stopoju uz mājām. Pirmo reizi uz ceļa esmu viena, nevis ar kādu kopā.

Kad apstājas krēmkrāsas Volga – un šis fakts nav izfantazēts – es raušos iekšā. Šoferis ir iesirms kungs, kas mierīgi varētu būt aktieris, bet, kā izrādās pa ceļam, ir leģendārs kino operators. Kad viņš man jautā, uz kurieni es dodos, nevaru saprast, ko lai saku?

Operators apstādina mašīnu uz apvedceļa, kas ved uz vienu no manām iedomu māju pilsētām. Izkāpjot no volgas, esmu apžilbusi no apziņas, ka ar cilvēku var notikt brīnumam līdzīgas, šķietami neizkalkulējamas lietas.

Mamma mūsu miniatūrā dzīvokļa virtuvē lej kafiju apzeltītajās porcelāna tasēs. Man aiz muguras dūc mūsu lielais, vecais, allaž pustukšais ledusskapis. Paiet laiks. Desmit, piecpadsmit, divdesmit gadi.

***

Man ir skaistākais darbs pasaulē – es rakstu.

No mājām,

Ance JASMININE

Izdzēsīšu nu jau par neaktuāliem kļuvušos digitālos attēlus, kas čupām vien ik nedēļu no jauna sarodas manā Downloads mapē.

Rakstīju, runāju, filmējos, ilustrēju, ierakstīju, dzēsu, pārskatīju, dzēsu, atkal rakstīju, runāju, ilustrēju, filmējos, ierakstīju un galu galā kaut ko arī publicēju sociālajos tīklos un tepat blogā.

Publish. Publicēt.

Publish ir mans finišs. Es aizveru datoru, sakārtoju darba vietu un pazūdu no tās. Mans šovs ir galā.

***

Apsteigt laiku es iemācījos pēc studijām, kad nokļuvu darbā televīzijā. Šī gadsimta sākumā sešu minūšu iknedēļas stila ziņu rubrikas izveidē tika iesaistīti vismaz 10 cilvēki.

Protams, bija vajadzīga arī nauda, lai pēc darba mēs, darba rūķi, varētu atļauties alu, vīnu, saldējumu un, kas zina, varbūt mums izdotos samaksāt arī par īri (manā gadījumā).

Darba organizācija tika vadīta no vairākiem posteņiem: divas producentu kompānijas dažādās pilsētas vietās un sponsors, kuram allaž atradās kāds vārds, ko piebilst. Komunikācija nekad nebeidzās.

Gan viena pati ar kājām, gan kopā ar kolēģiem un operatoriem mašīnās es dienu aiz dienas manevrēju pa dažādām lokācijām, risinot kārtējās nebūšanas un it kā starp citu kaut ko arī nofilmējot.

Galu galā – tavu brīnumu! – mūsu mazais raidījums bija pilnībā nofilmēts, samontēts un apčubināts līdz nemaņai. Reizi nedēļā vakara šova ietvaros tas tika translēts dzīvā ētera viļņos prime time laikā. Mēs to paveicām atkal. Un atkal. Un atkal.

Kadrā es pavīdēju tikai dažreiz – vai nu nejaušā kārtā, vai tad, kad vajadzēja aizpildīt telpu.

Gandrīz viss reiz beidzas – tā ir gan skumja, gan atbrīvojoša atziņa, un vienā jaukā vasarā beidzās arī mans vairākus gadus ilgais darbs televīzijā. Mūsu mazā raidījuma vietā prime time laikā tika rādīts kas cits – es pat nezinu kas, jo televizora kaste no manas mājas vēlāk arī pazuda.

Tolaik mēs vēl nestaigājām pie psihoterapeitiem (vismaz ne atklāti), mums nebija apzinātības treneru, un pat veģetatīvā distonija bija kaut kas pārāk jocīgs un nesaprotams.

Es aizgāju no darba un aizbraucu ceļojumā uz kalniem, kur tobrīd dzīvoja mamma. Skotijas maigā kalniene, tās plašums, krāsu palete un ziedošie virši – raugoties ārup pa vilciena logu, es fiziski jutu, kā sašūpojās mana līdz šim tik cītīgi uzturētā Latvijas dzīvesveida spozme.

Tā bija sākusi balot kā audums dienvidu saulē. Čuš.

Ilgu laiku man šķita, ka tā jaunā sieviete, kas tur, tajos senajos laikos, darbojās televīzijā, nebija gluži tā, kas esmu. Bija grūti pieņemt to jaudu, apgriezienus, kas nāca no manis. To sparu, to dumpi, to uzdrīkstēšanos. To nelikšanos mierā. Nesamierināšanos. To iešanu līdz galam.

Pirmkārt, kā atklājās, man nemaz nebija diži daudz spēka. Daudz vairāk mani vajāja nogurums. Es biju nogurusi, taču biju pie tā tik ļoti pieradusi, ka man likās, ka tas ir spēks.

Es tīri labi pratu ārišķīgi padižoties ar kārtējo nieku, un šāda uzvedība mani vedināja izpausties, dalīties, publicēties un reizē asi parādīja pretī, ka, hei, Ance, tu vari labāk.

Otrkārt, es nemaz nebiju tik talantīga kā man pašai likās. Kad pirms vairākiem gadiem vēlējos pievērsties rakstīšanai – tādai, kas patiesi plūst no manis, es nespēju izdabūt ārā no sevis nevienu lapu sakarīga teksta.

Es nespēju ne nosēdēt, ne koncentrēties, ne noformulēt foršu, garšīgu tēmu. Es vēlējos būt jebkur citur, tikai ne te.

Treškārt, es biju smaga, un, ziniet, arī pie tā var pierast. Šī smaguma sajūta vispār ir dziedinoša. Kad tu esi smags, tu paliec tūļīgs, un tu spēj iemācīties sēdēt: rakstniecei, kā zināms, reizēm ir noderīgi apstāties, kaut kur piesēst, lai gluži vienkārši beigās kaut ko arī uzrakstītu.

Ceturtkārt, es taču arī kaut kur sirds dziļumos vēlējos būt redzama, būt ēterā, būt uz strīpas, būt, būt, būt, bet man bija kauns, piemēram, paskatīties uz sevi fotogrāfijā. Simpātiski man likās tikai kaut kādi konkrēti manas ārienes leņķi un grimases – tos es mīlēju.

Ziniet, ko es izdarīju? Vienkārši atteicos no visām praksēm, programmām, shēmām un plāniem, ko bija radījis kāds cits. Es atļāvos nepiekopt to, kas strādāja kādam citam.

Un tas, lūk, bija brīdis, kad es pirmo reizi savā 44 gadu garajā dzīvē nolēmu, ka savu dienaskārtību veidošu pati, turklāt man tas reāli padevās.

Visi – arī es pati – bija apjukuši. Kā? Viņa vienkārši ir? Viņa vienkārši tagad tā dara? Viņa vienkārši tagad te sēž? Viņa jau atkal kaut ko ir uzrakstījusi, pieredzējusi, bijusi, darījusi?

Man ir aizdomas, ka tas spēks, ko šobrīd lieku lietā, ir mežonīgs. To ietērpt kaut kādos nebūt rāmjos ir normāls darbiņš. Katra reize, kad nospiežu Publicēt, ir mans prime time laiks. Labākais, kas ar mani noticis un turpina notikt.

Tāpēc atpūta.

Atpūta maina visu. Tā mani sagatavo un briedina. Tā ļauj man aizmirst par Publish pogu, jo skaidrs, ka, ja tu esi nolēmis radīt (un es laikam gan esmu), tad tā ir lieta, kas nebeigsies.

Viens no šīs vasaras negaidītākajiem notikumiem bija brīdis, kad no manas topošās grāmatas redaktores par vienu no fragmentiem saņēmu novērtējumu – atzīmi 11.

Attiecīgajā grāmatas fragmentā biju veikusi vērā ņemamas izmaiņas, un tas bija kļuvis gandrīz par citu stāstu lielākoties tāpēc, ka pirms tam biju ilgi un dikti pūtusies.

Tāpēc atpūta. Kvalitātes celšanai. Prāta skaidrībai. Gara modrībai. Mana prime time laika vērtībai.

***

Es paņemu lielo pudeli ar ķermeņa eļļu, apsēžos uz paklāja, esmu kaila. Tieši te, šajā brīdī, kur nav ne datora, ne pierakstu, ne telefona, nekur nepierakstīts, nekur neiegrāmatots, sākas šis stāsts. Atpūtā, kas vedina vēl dziļākā atpūtā. Vēl pilnīgāk. Varbūt pavisam.

No mājām,

Ance JASMININE

Kolāžas foto ar televizoriem no Pexels

Ļaudis – tie, kas pirms manis – ir klusējuši, un, visticamāk, tieši tālab klusums arī man – klusuma ļaužu pēctecei – ir vērtība.

Klusumā jaušas tāda kā cēla gaisotne, kas vedina doties ārpus tik ierasti plakātiskā un trokšņainā ikdienas skaņu celiņa, un šajā klusajā aizspogulijā šķiet, ka mani sapratīs no pusvārda, no nepateiktā, no plika nekā.

Te tev nu bija.

Pirms dažām dienām

Valters ir mans vīrs, un dažas dienas atpakaļ mēs abi sēžam viens otram blakus gruzīnu maršrutkā un strīdamies. Parasti mēs nestrīdamies.

Esmu gana praktizējusies klusēšanā un mīļā miera labad daudz ko vienkārši neņemu pierē, piekrītu, māju ar galvu, taču šoreiz es iebilstu, skaidrojos, runāju bez gala, malas un struktūras, turklāt daru to diezgan agresīvi – tā, it kā manī pēkšņi būtu atmodies iepriekš tik saldi gulošais gruzīnietes gars, lai gan es nemaz neesmu gruzīniete, latviete taču.

Kamēr es buktīgi skaidroju, kā jūtos, busiņš traucas uz priekšu. Aiz loga slīd kalni, kalni un vēlreiz kalni, un es nespēju rimties.

Vēlos teikt un pabeigt savu sakāmo, kas, visticamāk, nozīmē, ka manī ir nepieciešamība iztukšoties pašai no sevis, lai gan netieku skaidrībā – a kas tad manī vispār ir sakrājies? Vai ir?

Nākamajā dienā

Klusums, esmu viena savā istabā.

Ieslēdzu filmēšanas pogu telefonā un pagriežu kameru pret sevi. Nosēžu kādas 10 minūtes, nepasakot ne vārda. Izslēdzu kameru, meklēju citu vietu, kur atrasties. Ieslēdzu kameru un tagad nosēžos uz grīdas.

Man blakus uz grīdas deg svece, stāv piezīmju bloknots, rakstāmais. Klusums.

Sāku runāt, bet drīz vien apstājos.

Sekundes un minūtes telefona filmēšanas režīmā griežas uz priekšu. Vai man tiešām nav ko teikt? Vai es šādā veidā sevī krāju laiku – tās pašas sekundes, minūtes, kas aizslīd garām? Laiks iet.

Ārā gar manu logu paiet Valters. Es saku viņam, ka neesmu pat vēl sākusi filmēties, kaut gan ir pagājusi vismaz pusstunda – lielākoties klusumā. Viņš pabāž galvu pa logu iekšā manā istabā, piebilst, ka es labi izskatos, un pazūd.

Labi. Sāku.

Ierunāju nepilnas 20 minūtes. Darbs ir izdarīts.

Pārģērbjos, uztaisu ēst un pēc vakariņām ieslēdzu nofilmēto materiālu. Viņš skatās un klausās. Pa brīžam jautājoši paskatās manā virzienā. Kad video beidzas, iestājas klusums.

Parasti, tiklīdz lasu viņam kaut ko priekšā vai demonstrēju savas radošās idejas, viņš allaž kaut ko iesaka, koriģē, komentē. Tagad klusums.

Viņš iejautājas, kā man pašai liekas? Nu, es nezinu, es saku.

Tā, tā, tā.

Ko vēl lai saku?

Ka jūtos kā mazā meitene no Latvijas mazpilsētas, kas beidzot, pēc nepilniem 40 gadiem, Gruzijas laukos netraucēti izpaudusies pēc pilnas programmas – klusumā, savā istabā, turklāt vēl kameras priekšā?

Vai atzīties, ka man šis ir augstākās klases sasniegums, pat ja no malas neizskatās nekas ievērības cienīgs, jo neko prātīgu taču viņa tur, tajā video, tā arī neizstāstīja, lai gan tas viss notika, – viņa tur bija.

Ja nu viņām – mazajai un lielajai Ancei – beidzot vienkārši bija pienācis laiks satikties? Viena alka pēc uzmanības, otra – pēc skaidrības. Ceru, ka šis teksts kalpos abām par izlīgumu.

Par satikšanos 🌹

Ance JASMININE

Balss + augums = stāsts

Toreiz mašīnā es, visticamāk, sāku apgūt, kā dzīvē norisinās pacietība. Pacieties nedaudz, labi? Vēl drusciņ. Pagaidi taču, beidz izdomāt! Vairāki šādi pacietības mēģinājumi un aidā – es jau biju kļuvusi par pašpasludinātu pacietības guru.

Ir? Labi, labi, ir.

Paturpinot par krūšturiem. Lielāko daļu dzīves esmu bijusi pateicīga, ka vispār kaut kur esmu varējusi atrast manu krūšu apmēram un formai atbilstošu bruņojumu. Kā redzat – pat mana fiziskā ķermeņa apveidus jau izsenis bijis grūti iesēdināt štancētos izstrādājumos.

Ļifčiki allaž bija vai nu par knapu, vai nu par gigantisku, kamēr es plivinājos kaut kur pa vidu, nesprazdama, kurai pusei (resno vai tievo, garo vai īso, kluso vai skaļo utt.) pievienoties.

90. gados arī mūsu mazpilsētā un tuvējos ciemos radās izdevība iekļūt lietoto apģērbu punktos. No ārzemēm atvestu, vismaz vienu dzīvi jau nokalpojušu drēbju čupas bieži vien atradās turpat cilvēku mājās, būceņos, garāžās.

Atceļojušas uz šīm nezināmajām telpām, tādām kā nekurienēm bez skatlogiem un prožektoriem, šīs importa drānas, saspiedušās viena zem otras, klusītēm gaidīja tādus kā es: pazemīgos, pieticīgos, kas izglābs no šīs nosmakšanas un atbrīvos no putekļu ērcēm.

Spriežot pēc lietoto apģērbu klāsta, man bija pilnīgi skaidrs: kaut kur dzīvo (vai vismaz ir dzīvojuši) arī mana izmēra cilvēki – ar pilnīgām krūtīm, platiem gurniem, masīviem stilbiem un šmaugiem vidukļiem. Un sākās tik mīļo firmas kedu, plato džemperu un tādā garā dzīve.

Manās kājās bija Puma kedas no lietotajiem, un nu jau es pati jutos glābta. Second-hand preces tāpat kā es bija tikai vienā eksemplārā. Mēs saderējām kopā. Zem platajiem džemperiem noplaka krūtis, augums itin kā raisījās vaļā, un es jutos droši.

Ar aizdegtu cigareti es eju pa Alberta ielu uz lekcijām. Ar aizdegtu cigareti es socializējos ar kursa biedriem fakultātes pīpētavā. Manās rokās iegulst diplomi – pat vairāki, un tas ir kolosāli, taču atbildi uz vienīgo jautājumu, kas mani urda, es neiegūstu. To man neviens rokās neieliek – stāvi, sēdi, gaidi, cik gribi. Nav un nav.

Negulētas naktis. Muļķības, kuras no rīta it kā gribētos izdzēst vai padarīt nebijušas, bet tu saproti, ka bez tā tu nejustos dzīvs. Spontāni izgājieni. Braucieni bīstamā laikā uz bīstamām vietām. Reibums. Atslābums. Izslēgšanās. Filma jau atkal pārtrūkst. A tu pamosties. Dzīva. Vai varbūt pusdzīva? Ne cepta, ne vārīta.

Godīgums deva cerību. Tas man bija un jau piederēja. Godīgums bija pirmais, kas dzina uz priekšu. Kaut kur, jebkur, aidā!

Tikai nepalikt, neiepalikt, neiestigt.

Daudzus gadus vēlāk. Nesen.

Mana draudzene uzšuj un uzdāvina man baltus rītasvārkus. Tie man ir par garu, bet es neko nedaru. Sēžu pie mājas uz lieveņa un nekustos.

Šis apģērbs ir pārāk garš un nepraktisks, lai staigātu apkārt, tāpēc kādā brīdī man tomēr apnīk šī neērtā būšana, šī nekustība, šī mākslīgā kaut kādas pašizdomātas formas uzturēšana, kas, visticamāk, ir manī dziļi iesūkusies vajadzība izpatikt un atbilst – pasakiet tikai, a kam gan?

Paiet ziema un pienāk rudens sākums. Kaut kas mani neliek mierā. Uzrāpjos uz bēniņiem un pa lūkas caurumu izlidinu rītasvārkus atpakaļ uz zemes, uz virtuves grīdas.

Tie man aizvien ir par garu – nekas nav mainījies. Taču pēkšņi man ir skaidrs, kas jādara. Pietiek gaidīt un izlikties, ka es te tagad visu dzīvi tikai smuki sēdēšu savā baltajā apmetnī kā kaut kādā tronī. Sanāk smiekli, uz cik stīvu dzīvi biju iecerējusi parakstīties.

Apjožu nogriezto drēbes gabalu kā jostu ap vidukli, turklāt izrādās, ka nogrieztā auduma ir tik daudz, ka sanāk pat riktīgs pušķis uz vēdera, jo dzīve, re, kā, ir atgriezusies atpakaļ. Pati caur manām rokām pie manis atnākusi, un tā ir dāsna.

Tā itin kā izveļas no iekšas uz āru cauri tikko pārgrieztā auduma audiem. Vai vari noticēt? Šī dzīve, kas ir un nav tā pati, kas bija.

Tas, kas reiz bija neērts ļifčiks un dusmas, tagad ir uzsilusi āda, mana pilnbrieda miesa, kas vairs negaida atļauju būt, un basas kājas zem rakstāmgalda.

Aizvedu balto apmetni pie pilsētas šuvējas, lai apdarina manas jaunās vīles ar šujmašīnu.

No mājām 🍓

Ance

JASMININE

Kolāžu foto no Pexels

Sākoties resnajam lietum, apkārtējā ainava, viens, divi, ienirst miglas deķos, atstājot mani šajā sliktas redzamības zonā ar sajūtu, it kā es atrastos paša pasaulīgā augļa iekšienē – tā sulīgajā, vasaras siltuma uzbriedinātajā daļā, kur atmostas maņas un sariešas bauda.

Meloņu dzeltenais

Gruzijas tirgū, starp citu, šobrīd smaržo melones, un ir vispiemērotākais laiks, lai sāktu posties ceļojumam uz dienvidiem.

Melones iekārtojušās līdzās tomātiem un gurķiem, kas nozīmē, ka pomidori da kitri sarkanajam un zaļajam pievienojies meloņu dzeltenais – šīs priecīgās saules bumbas, to tīkamie apaļumi.

Pats augusta pilnbrieds ir gatavs kā melone. Dzīvības sulām pilot, augļa pilnīgums vienkārši lauž savu ceļu ārup uz dzīvi – uz šo pašu brīdi. Notiek atvēršanās. Līst. Lai līst. Zeme samirkst.

Sarkans

Ir pirmdiena. Viņam tūliņ sāksies sapulce, bet man ir laiks. Šai lietainajā rītā esmu sev piešķīrusi brīvo laiku līdz pusdienām. Konkrēta uzdevuma šai reizei nav, tāpēc nesteidzīgi izlasu dažus Breathe žurnāla rakstus.

Pāršķirot lapas, pamanu, ka mani piesaista ilustrācijas. Apstājos pie mākslas darba spilgti sarkanos toņos, kas ir vēl dziļi sarkanāki par gruzīnu pomidori jeb tomātu.

Paceļas mana iekšējā temperatūra, tāpēc, daudz nedomājot, ieeju aukstajā āra dušā un izbaudu, kā ir, kad ūdens vienlaicīgi tek gan no dušas, gan no debesu juma.

Pirmā pirmdiena

Pirms divām nedēļām tā arī bija pirmdiena, kad pēc vairāk nekā mēnesi gara vasaras atvaļinājuma šķita reāli izdabūt ārā no sevis kaut ko vairāk par dažām ar roku uzšņāptām rindām piezīmju kladē – ar tām man vairs nepietika.

Bija mazuma piegarša.

Lai arī iekšēji biju pilna ar vārdiem, domām, kādām nebūt pieredzēm – un kuram gan tā nav? – ārā tas viss neplūda ar tādu mieru, spēku un paļāvību kā, piemēram, resnais lietus no debesīm.

Pie durvīm

Tagad, kad rakstu šos vārdus, līst pat vēl stiprāk, itin kā lietus man rādītu priekšā, ka, nu, jā, reizēm, lai atvērtu durvis uz iekšpasauli, vajag tās piespiest vēl ču ču ciešāk.

Vai pakratīt,

vai maigi noglāstīt,

vai trīsreiz pieklauvēt...

Kā atveries Tu?

Man nevajag tūlītēju atbildi, vienkārši padomā.

Pelēks

Toreiz, pirms divām nedēļām, uzrakstīju par gaismu un tumsu. Raksta Gaismā tematika izkristalizējās rakstot. Pirms tam es par šo jautājumu nemaz nebiju domājusi.

Vienīgais vērojums, kas man bija pirms rakstīšanas, - tumsnēja, smaga gaisotne, ko biju pamanījusi dažās konkrētās vietās vai cilvēkos, bet ar to es pat nesāku. Stāsta pavediens, kā jau allaž, atradās tepat – precīzi tajā pašā telpā, kurā biju arī es.

Balts

Balta istaba, balts galds, dzīvs cilvēks pie galda un aiziet! Es biju atradusi teksta atveres vietu – tādu kā portālu, un tālāk teksts devās rokās un rakstījās uz priekšu itin kā pats no sevis.

Cik reižu nav redzēts, kā celtnieki pēc smēķiem vai desiņām veikalā ieiet, apbiruši balti ar celtniecības darbu putekļiem, itin kā savlaicīgi būtu pieskaņojušies manam stāstam.

Putekļi

Diemžēl neesmu redzējusi, ka uz rakstnieka ādas un drānām nosēstos darba putekļi – laikam tie ir neredzami. Tāpēc gadījumā, ja neesmu neko prātīgu uzrakstījusi, lai gan esmu veltījusi laiku rakstīšanai, ir grūti kādam pierādīt, ka esi rakstnieks, labi, rakstniece. Gan jau, ka neesi.

Var labi saprast visus, kas jautā – a kur tu publicējies?

A kur grāmata?

A kad būs?

A cik sekotāju galu galā?

Nezināmajā

Ir tā. Kādā brīdī tu pilnīgi noteikti nozūdi no sava iesāktā vai tā arī neiesāktā rakstu darba. Tieši tā notika ar mani baltajā istabā pirms divām nedēļām, jo, nu, bāc, draugi sauc mani ārā, un tas ir pietiekami pietiekams iemesls, lai aizmirstu par savu rakstu.

Pēc dažām stundām es tāpat biju atpakaļ pie raksta un apzināti ieņurkoju pati sava procesa transā, kur nozīmi zaudē jebkas cits, kas līdz šim mani turēja ciet. Neiedarbojās pat interesantās sarunas fonā.

Tu radi, lai gan nezini, pēc kā tas galu galā izskatīsies. Tu ļaujies – jau atkal nezinot, kad un ar ko tas beigsies.

Ārā, tepat

Agri vai vēlu es, lielā rakstniece, protams, iznirstu virspusē. Prasās noskurināties gluži kā sunim, kurš, salijis pārskrējis mājās, žāvē samirkušo spalvu. Bet varbūt tie ir neredzamie rakstīšanas darba putekļi, no kuriem es tagad vēlos atbrīvoties?

Pasperu dažus soļus nost no sava rakstu darba, kurš, līdz galam nepabeigts, spītīgi pulsē datora ekrānā. Kamēr es uz datora baltās lapas esmu bīdījusi, stūmusi, atvienojusi un atkal salikusi kopā jaunu pasauli – šo stāstu, apkārtējā telpā nav mainījies it nekas.

Klusās dabas bīstamā daba

Gulta ir saklāta, svece ir izdegusi, uz gultas sagumzīts pleds. Tikai uz rakstāmgalda ir redzams, ka tur kāds ir ņēmies – atstāts kabatas lakatiņš, klade, žurnāls, rakstāmais. Nekas īpašs.

Esmu apsolījusi brīvo laiku sev tikai līdz pusdienām, kas jau ir pietuvojušās bīstami tuvu. Varētu likties mierā, bet tieši šī bīstamība, kas šajā reizē ir manis pašas uzstādītais laika limits, ir triks, ko pielieto pasaules klases filmu režisori.

Saspiestais laiks mani uzkurina. Mūžīgais, urdošais nemiers, kas nu jau vairs netaisās dāvāt man mieru – šis raksts taču ir jāpabeidz!

Pusdienas attālinās.

Vēl viena pirmdiena

Pagājušajā pirmdienā es uzrakstīju nākamo, otro blogierakstu. Gāja vieglāk, jo bloga rakstīšanas musīši pirms nedēļas jau bija iesildīti, taču nu es nevarēju vien saprast, vai šis gabals bija tikpat labs kā iepriekšējais?!

Tā nu pagājušajā pirmdienā es nešaubīgi izlēmu, ka par savu rakstu darbu pavadoni turpmāk izvēlos savu sirdsapziņu. Kaut kā uzticamāk par šaubām tomēr.

Arī elpu – ritmu, kas teksta miesu tālāk nes, es dodu savējo. Drošībai.

Gatavs

Teksts nu ir gatavs, bet kas ir palicis pāri no manis? Ieeju dušā – siltā un vannasistabā. Neredzamo putekļu kārtu no ādas aizskalo silts ūdens. Notiek attīrīšanās. Arī aizvēršanās.

Taisu sev ēst. Līst. Viņš aizvien ir darbā – nu jau pēcpusdienas sapulcē. Klusiņām paēdu, izeju ārā, līst. Nāku atpakaļ iekšā. Uztaisu ēdienu arī viņam.

Kamēr viņš pusdieno, es apsēžos pie datora un lieku punktu, lai gan ir skaidrs, ka punkts ir iespējams vien uz papīra.

Lietus ir beidzies. Stop.

Viņš man saka labrīt.

Labrīt 🍓

Ance

JASMININE

Melones foto no Pexels

Pilsētas kafejnīcā lielā skaļumā skan Maikls Džeksons. Vai šovasar ir kāda vieta, kur neskan Džeksons?

Pēc filmas Maikls parādīšanās uz kino ekrāniem Džeksona tēls publiskajā ēterā ir kļuvis gluži vai dzīvs, izņemot faktu, ka Maiklam aizvien nav iespējams pieskarties fiziski, toties viņa mūzika kopā ar pavisam vēl svaigo kino ekrāna stāstu, kurā Maikls stipri līdzinās vai nu eņģelim, vai svētajam (izvēle paliek skatītāja ziņā), ir augšāmcēlusies.

Rīts

Miklajā nakts gaisā ir čirkstējušas cikādes, kaimiņi ir bļaustījušies un sasaukušies cauri nakts melnumam, suņi ir rējuši un nelikušies mierā, bet tagad no nakts ļembasta pāri ir palicis miers.

Šī gaisma ir silta un dienas zenītā, visticamāk, svilinās ādu, bet tagad, vēl pavisam jaunajā, svaigajā gaismā, iedziedas gailis, ierūcas pirmie ciema motorzāģi, un es domās atgriežos pilsētas kafejnīcā, kur skanēja Džeksons un kur pabiju vakar, itin kā atjaunodama saikni ar šo zemi, ar savu dienvidu pusi, svētījot atgriešanās faktu, lai gan jāatzīst, ka dzīve takš vienkārši turpinās.

Arī atvaļinājuma laikā Latvijā es biju mājās – vismaz lielāko tiesu laika. Arī tagad, sēžot pie datora, esmu mājās.

Labi – varbūt ceļā uz mājām, kad kaimiņš, kas mums bija atbraucis pretī, atkal jau melnajā naktī, pa mūsu lauku ceļa līkumiem brāžoties, uzgāzēja vēl vairāk, labi, labi – tad es tomēr nedaudz saausījos, sabijos un iedomājos, ka varbūt arī man, cilvēkam, kas sēž auto aizmugurē, vajadzētu piesprādzēties.

Ciems

Lūk, nu jau arī kaimiņu zēns, mūsu šoferis, atsprādzē savu gonščika siksnu, un mēs esam iebraukuši ciema centrā.

Šai tumsā es vēl nesaredzu, ka ir sagāzies ciema baznīcas zvanu tornis, jo jau atkal Kaukāza seismiskā zeme ir gruvusi, slīdējusi un mainījusi savus apveidus.

Mēs piestājam pie mūsu vārtiem. Tie ir ciet.

Paņemam bagāžu, atvadāmies no šofera – kaimiņu dēla.

Pagalms

Zāle ir slapja, gaiss ir silts.

Vārds liepa gan būtu rakstāms ar lielo burtu, jo mūsu pasaulē, kas ir lauku namiņš Gruzijas mežonīgajos rietumos, Liepa ir gan liela, gan pamanāma. Tā te ir bijusi vismaz 150 gadus pirms mūsu ierašanās.

Varbūt, ka patiesībā Liepa bija tā, kas veselu mūžību te bija aizņēmusi vietu, lai šaislaikos dotu vietu arī mums?

Tagad pie liepas atrodas elektrības kaste. Valters ieslēdz kloķus, lai gan nekas neliecina par izmaiņām. Tumsa turpinās.

Neredzams kaut kur tepat netālu rej kaimiņu suns – visticamāk, mūsu prombūtnes laikā pieradis sargāt arī mūsu teritoriju.

Suns turpina riet, un nu jau mēs esam atnākuši līdz mājai.

Mājas

Veram durvis, taisām vaļā logus, Valters atgriež lielo ūdens krānu.

Vienīgi gaiss ož pēc mēsliem, jo, kā rādās, kaimiņu lopi mūsu teritoriju nav atstājuši gluži bez uzraudzības. Tā jau saka – zāle ir zaļāka tur, kur tevis nav. Šajā gadījumā tas uztverams pavisam burtiski.

Jā, pie vienām durvīm ir pļeka, turklāt izskatās, ka kaimiņiene to atnākusi noslaucīt, pirms mēs pārrodamies atpakaļ mājās.

Dažas dienas vēlāk jūtos aklimatizējusies. Tas notika jau otrās dienas pievakarē, kad izkrāmēju ceļasomu, saliku mantas pa vietām un, pats galvenais, - atstiepu uz savu istabu no Latvijas atvesto grāmatu kaudzi.

Tiesa, pirms aklimatizēšanās man vajadzēja sastapt arī tuvākos kaimiņus – veco vīru un viņa apsviedīgo, dullo sievu, kas ne par ko nenoveco. Abi aicināja piekāpt atkal. Taps darīts.

Ceļš

Tāpat man jau atkal vajadzēja pastāvēt uz ciema ceļa pie pieturas un atcerēties, kā tas ir, kad uz vientuļa ceļa esmu viena pati.

Uz brīdi mani jau grasījās aprīt šī apnicīgā tukšuma izjūta, šī mūžīgā gaidīšana (ak, gaidi, gaidi vien), bet tad pieturai tuvojās Tbilisi busiņš ar mantu vezumu uz jumta.

Tas neapstājās, taču šoferis, braucot garām ciema pieturai, tik un tā kaut ko žestikulēja pie stūres, un manā mutē, vaigos, visā sejā momentā saskrēja smiekli. Komunikācijas efekts.

Pa to laiku cita mašīna – mankana, kas nebija ne taksītis, ne busiņš, jau bija sākusi bremzēt.

Kafejnīca

Tā es nokļuvu pilsētas kafejnīcā, noklausījos vairākas Džeksona dziesmas un apjautu, ka nekas taču nav mainījies – noteicošais faktors dzīvē ir un paliek mana, manis pašas plūsma, kas turpinās, un mans uzdevums ir tai nestāties ceļā.

Triki

Ik mīļu dienu velku sevi ārā no saviem dziļumiem – atliek tikai izdomāt aizvien jaunus paņēmienus un turpināt piekopt tos, kas jau darbojas izcili – cik labi, ka dažus tādus esmu atradusi.

Viens no tiem ir neaprobežoties tikai un vienīgi ar kaut kā jauna radīšanu (kaut vai tie paši rakstu darbi), bet paveikto publicēt, proti, laist pasaulē. Tagad pat. Kāpēc gan ne?

Mana organisma uzbūvei šāda attieksme palīdz neuzkrāt smagumu jeb, būsim vēl precīzāki, vairot vieglumu. O, jā.

Dienu aiz dienas piefiksēju, cik gan dziedinoši ir nepalikt tikai savas sēklas (kodola?) melnumā. Spraucos, stiepjos, augu, plūstu arī uz āru, uz āru. Un iemīlos.

Ir gan arī otra puse. Nevēloties čakarēties, pamanu pati savu iedomību (augstprātību?), kas vispār arī ir smieklīga, it īpaši, kad atstāstu savus iedomības novērojumus vēl kādam – ha, ha.

Pēkšņi iedomājos – ja nu arī Tbilisi busiņš niecīgajā ciema pieturā nepiestāja vienīgi savas plūsmas, tempa dēļ? Lai gan pieturā stāvēja viena pasažiere (un tā biju es), tai vajadzēja nokļūt vien 20 kilometru attālumā. Raustīties, mainīt savu ritmu un noskaņojumu busiņam gluži vienkārši nebija izdevīgi.

Rīts, mājas

Eju pa pagalma zāli uz to pusi, kur pirms aizbraukšanas uz Latviju iestādīju mazo valriekstu. Todien nejauši atradu no valrieksta čaulas svaigi izlīdušo koka aizmetni, kas bija sataisījies augt tepat pie mājas, kur Valters visu zāli nopļauj – absolūtā nevietā.

Noskatījām mazajam kociņam vietu dziļāk parkā, iestādījām, pāris reizes aplaistījām, un tagad, nepilnus divus mēnešus vēlāk, es redzu, ka mazais valrieksts ir dzīvs un aug augumā.

Smejos un cauri smiekliem izrauju nezāles, kas saaugušas mūsmāju jaunpienācējam apkārt.

Lai dzīvo 🍓

Ance

JASMININE

Foto no Pexels

“Viņa kruti rakstīja,” par mani tādu, kāda biju, kad rakstīju pirms gadiem desmit, teica rakstniece, pie kuras abi ar Valteru bijām aizdevušies ciemos nupat augusta sākumā. Šos vārdus “viņa kruti rakstīja” rakstniece drīzāk teica manam vīram. Varbūt tālab, ka viņš varētu nemaz nebūt tik ļoti lietas kursā par šo manu talantu, jo nepazīst mani tik sen, kā pazīst rakstniece. Lai būtu, kā būdams – es šos vārdus dzirdēju, un es šo rakstnieci mīlu.

Viņa mūs cienā ar pašas pagatavotām vakariņām. Viņa mūs aizved nopeldēties uz upi, kur rītos un vakaros peldas pati, un mājās viņa mūs palaiž vien tad, kad Valtera mugursomā ir ielikti trīs veidu kabači.

Pag, vai es teicu, ka arī uz staciju viņa mūs atveda ar savu auto? Kamēr mēs abi tagad dodamies uz peronu, kur tūliņ piestās vilciens uz Rīgu, viņa ar savu elektroauto ceļmalā gaida. Māj. Rakstniece, kas ir arī cilvēks. Cilvēks. Dzīvs, vibrējošs esības lauks.

***

Atzīšos – es mīlu ikvienu, kurš uz atvadām pagriežas, paskatās, pasmaida, pamāj. Man tā ir cilvēcības zīme – velte mums pašiem sev. Mijiedarbības klikšķis, notikušā atzīšana. Elementārs fakts, ka mēs neesam izzuduši (vai varbūt izmiruši?).

***

Dažas dienas vēlāk mēs ar Valteru dodamies Kaukāza virzienā un atrodamies autobusā Rīga – Viļņa, kur saņemu video ziņu no Vidzemes draudzenes. Šai video redzams skats no draudzenes auto, kā viņa pa galveno ceļu aiztraucas garām mana tēta iebraucamajam ceļam un kaut ko saka, kamēr es šajā garāmslīdošajā kadrā atpazīstu ik ķieģeļa, ik asfalta, ik krāsas drusku. Manu neseno un tik organisko iesakņošanos Vidzemes ainavā izpludina uzņemtā kadra dinamika – arī kā upe, kurā vēlreiz neiekāpsi, jo izaudzis esi.

“Čau, Ances tēti,” es pēkšņi dzirdu draudzenes balsi, kas skan manā telefonā un atbalsojas autobusā. Tik ciešs un reizē likumsakarīgs ir atvadu sveiciens no draudzenes, kas arī traucas uz priekšu savā dzīvē, un man sāk šķist, ka tieši tā dzīvei piešķiļas laime. Tā caurplūst kā neapslāpētu jūtu frekvence, tāda kā apskaidrības uzplaiksnījumu lente no drauga uz draugu. Cauri laikiem, jo cauri draugiem, cauri savējiem, manējiem, mūsējiem. Sprakšķ dzīvība. Turpina sprakšķēt. Vai turpina?

***

Rīgas draudzene pirms mūsu aizbraukšanas uz Gruziju iedarbināja blenderi un sakūla zemeņu dziru. Mēs sanācām visi kopā vienā mazā čupiņā, teicām tostu, saskandinājām, un tūliņ pat baltās istabas gaisā uzšvirkstēja prieks – mēs, lai gan tikai daži cilvēki telpā, spējām radīt tik daudz prieka!

***

Varbūt kādreiz es tik tiešām arī kruti rakstīju, a tagad es vienkārši rakstu. Pārējā laikā mācos visu pārējo – prieku un draugus, piemēram.

***

Atvaļinājuma zīmīte pie manas istabas durvīm ir izdzisusi. Kamēr mēs esam bijuši projām no Kaukāza mājām, ir spīdējusi saule, ir lijis lietus, ir, ir, ir. Patiesībā man nav ne jausmas, kas te bez mūsu klātbūtnes ir noticis. Varu tikai iztēloties kaimiņu govis sauļojamies uz mūsu lieveņa mūsu vietā.

Es atlipinu izbalējušo papīra lapu no istabas durvīm. Uz papīra manās rokās salasāmi ir vien burti ATVAĻI ... Nu, jā.

Izmetu pirms diviem mēnešiem uzrakstīto zīmīti miskatē un pamazām caur auguma atmiņu atceros, kā tas ir, kad viss pasaules laiks plūst brīvi cauri, cauri, cauri.

Uznāk spējš lietus, zibens, pērkons, noraustās elektrība – it visi Kaukāza specefekti darbojas nevainojami. Zaļā pļava, kas mūsu prombūtnē neganti saaugusi un izpletusies, šalko negaisam līdzi. Zeme jau atkal samirkst. Es izeju kaila zem debesu juma. Ir silts, maigs augusts, kad drēbes te, dienvidos, kļūst pilnīgi liekas. Ūdens piļu pakšķi, to piesitieni uz miesas kā šamaņa bungas – trāpa pa tiešo no augšas.

Tikai tad, jau pēc šīs satikšanās ar šejieni, ar mājām, ar debesīm un zemi, kad lietus ir rimies, kad ir apēstas pāris siera šķēles un ar karoti pa taisno no bundžiņas izleksēts biezpiens, ko vakarnakt ceļā no lidostas paķēru diennakts bodē, tikai tad, kad mājās valda viens vienīgs mantu haoss un vēl nekas nav izkrāmēts no kalnu mugursomas, uz mana datora ekrāna baltās lapas sāk parādīties burtu zīmes kā tik tikko vēl dzīvu viļņu raksti liedagā.

***

No Latvijas atvedu arī kaudzi ar grāmatām – tik daudz nekad agrāk neuzdrošinājos ne pirkt (par pilnu cenu izdevniecības mākslas telpā), ne līdzi stiept. Taču mani jau atkal nejauši iedvesmoja rakstniece, ar kuru sākās šis stāsts.

Rakstnieces mājās ir bibliotēka, un bibliotēkā, novietots iepretim lasāmajam dīvānam, ir apaļš galds, uz kura nekam vairs nav vietas, jo galda virsma ir noklāta ar lielākām, mazākām, kārtīgākām un nekārtīgākām grāmatu kaudzēm.

Lūk, un es tak iemīlējos šajā galdā – šajā perfektajā un reizē absolūti nepareizajā kompozīcijā, kuru rakstniece jau atkal nepakautrējās sajaukt manu acu priekšā. Vispirms viņa man it kā starp citu jautāja: “Tev taču patīk Murakami, vai ne?” Es, nedaudz sabijusies, atbildēju, ka jā. Jā, protams, ka man patīk. Vienmēr paticis Murakami, bet tā grāmata taču ir klucis. Manā nabaga vienā mugursomā – vai tad tur tādam klucim maz būs vieta? Tad es nomierinājos.

Ja pavisam godīgi, tad lielā, biezā Murakami grāmata bija tā, kas iedarbojās atslābinoši – jā, jā, tieši tāpat kā zāles. Rakstniece pa šo laiku manu mīļo, nekrietni biezo Murakami jau bija paspējusi izmakšķerēt no apaļā galda grāmatu kaudzēm un tagad tik tiešām deva man. Es, tā, kura neprot (vai varbūt neprotas?) rakstīt, to pieņēmu. Tovakar Valters to ielika savā mugursomā, un tagad ar melnu un zeltu apjoztais Murakami ir man tepat blakus, šķērsojis vismaz 3000 kilometrus.

Ticiet.

Visam vajadzīgajam vienmēr pietiek vietas.

***

Ir lijis vēl vienu reizi, ir uzspīdējusi saule, un viss, kas ir zaļš, tagad mirdz kā traks. Redziet, pat mirdzēšanai atradās vieta.

Ar zaļiem sveicieniem,

Ance

JASMININE

Pametu galdu, aizvelku aizkarus saulei priekšā, lai kaut nedaudz slāpētu gaismu, un ieritinos tumšzaļā dīvāna stūrī.

***

Visu vasaru esmu dzīvojusi bez mājām, proti, bez piesaistes vienai konkrētai vietai. Kādā brīdī man bija licies, ka varbūt mums abiem vajag mājvietu arī Latvijā, taču tagad, kad vasaras intensitāte traucas pretī rudens padziļinājumam, šai domai vairs nav tik lielas varas pār manis. Doma izlidojusi no mana prāta kā putniņš no ligzdas.

Kā izrādās, es spēju dzīvot visur, taču vai šajā visurienē ir iespējams arī brīvi elpot, būt un radīt? Vai te var izplest rokas uz abām pusēm un palēkties? Vai visurienē ir vieta kustībai?

Es nespēju radīt visur. Patiesībā pārsvarā šovasar es nokļuvu radīšanai nelabvēlīgos apstākļos, kur tā vietā, lai kaut ko jēdzīgu uzrakstītu (piemēram), man vajadzēja piepūst matraci un atrast vietu uz zemes, kur apgulties. Vai uztaisīt ēst. Vai aizbraukt nopeldēties. Vai izvest suni. Vai, vai, vai.

Radīt es devos kaut kur citur. Divas reizes traucos vairāku simtu kilometru attālumā, lai pievērstos storytelling praksei. Tieši tur apjautu, ka radīšanai nepietiek tikai ar vienu elementu. Tai vajag gan gaismu, gan tumsu. Man, lūdzu, abas šīs būtnes un visu, ko tās spēj!

Atceros, kā pirmajā reizē, nokļuvusi muižā, kur norisinājās storytelling pasākums, apsēdos uz krēsla un jutu, kā manī ieplūst tumsas matērija. Es biju izslāpusi pēc tumsas - pēc šīs mīkstās, mīlošās dvašas, kas apslapē dienišķo gaismu, izpludina stērķelētos domu konceptus un galu galā atbrīvo manis pašas elpu, atstājot mani tādā kā klusuma klēpī, drošībā.

Taču tumsa mēdz ieilgt.

Dažās vietās, kur abi šovasar palikām, redzēju, kā tumsa viņu, manu vīru, itin kā aprij. Kā uzbrūk. Kā neklausās. Kā izvairās. Kā izliekas. Kā pielīp tā augumam un drēbēm kā pelēcīgu putekļu kārta, brr. Vai tiešām tā bija tā pati zemes un auguma dzīļu auglīgā tumsa, kura mani atbrīvo un ļauj radīt? Kas īsti tā bija par tumsu, kas bija apvijusi mana vīra un, visticamāk, arī manis pašas aprises? Vai tā bija sakairināto domu, vai varbūt baiļu tumsa?

Vakar no rīta mēs atbrīvojāmies no tumsas ķetnām. Abi kopā. A kā citādāk?

Jau tajā pašā brīdī, kad apģērbos, lai dotos tālāk, es jutos gaiša, viegla. Tā biju es. Iepriekšējā dienā, kā nojauzdama, ka ir gana tumsas, es izkrāmēju visu savu iedzīvi no kalnu mugursomas, un aiznesu uz publisko, stilīgi violeto drēbju nodošanas kasti dažas kleitas, kas mani vairs neiedvesmoja. Tās bija tantu kleitas. Atā, tantes. Es tāda vēl neesmu un tuvākajā laikā netaisos būt.

***

Tumsa mēdz būt par smagu tāpat kā gaisma reizēm ir par vieglu, par netveramu.

Jau šorīt es pamodos gaismā. Aleluja. Draudzenes baltajās telpās es jūtos gaidīta. Te ir ne tikai vieta, te ir arī rūpes un gādība, kas sajūtama ik uz pussolīša, un šāda pieeja dzīvei, sev, cilvēkiem maina visu.

Kādu brīdi es palikšu te. Mājas jau vienmēr ir par vienu un to pašu. Par nevēlēšanos projām skriet, proti, par atļaušanos iegrimt vēl par milimetru vai varbūt pat par centimetru dziļāk sevī - šai tumsā, no kuras izšķiļas gaisma, apsteidzot mani pašu, kas allaž ir arī jautri.

***
Es sēžu pie baltā galda baltās istabas vidū. Zem manām rokām plešas datora klaviatūras taustiņu bezgalība. Šajā melnbalto rakstu zīmju kosmosā es arī esmu mājās.

Ak, mājas.

Smaržo ēdiens, ko draudzene gatavo virtuvē. Riet saule, gaisma izbalo tumsas priekšvakarā, taču siltums jau nebeidzas. Tas tikai uzņem agriezienus. Ir augusts, un Latvijas vasara turpinās. Tuvums, kas ir tik stiprs kā apskāviens.

***

Viņš apsēžas tepat blakus baltajā istabā uz dīvāna malas. Viņam mugurā jauns T krekls pirmo pavasara asnu zaļumā kā atgādinājums, ka tumsas čaula ir pārsprāgusi un ka it viss piedzīvotais jau atkal ir bijis dzīvošanas vērts.

Ar mirdzošiem sveicieniem,

Ance, JASMININE

Vasara jau pati par sevi ir lipīgākais no gadalaikiem. Mans ciema taksists, šodien vedot mani un savu sievu atpakaļ no pilsētas uz ciemu, nopirka mums katram pa saldējumam.

Pilnīgā bezrūpībā plombīra saldējumu no ceļmalas veikala nebiju ēdusi gadiem. Vienmēr tika gādāts kāds visīpašākais – bez cukura, ar izcilu sastāvu utt.

Taču šodien es sēdēju mašīnas aizmugurējā sēdeklī, silts vējš svilpoja cauri atvērtajiem logiem un tik lēnām, cik vien iespējams, es laizīju balto, saldēto brīnumu, kas, saprotams, no tik lēnas ēšanas sāka pilēt uz svārkiem un uz somas, un nebija vairs savācams atpakaļ vienā gabalā.

Tiekamies dzīvē.

Es nepazūdu, un es neslēpojos. Tik pieaudzis gājiens kā paziņot par atvaļinājumu no manas puses gan pirmoreiz.

(Valters pļauj zāli, balkona durvis vaļā, zilas debesis.)

A.